“Mums atļauj iziet laukā tikai 10 minūtes 2 reizes nedēļā.” Raimonds pastāsta par drastiskajiem kovida ierobežojumiem Šanhajā

Pirmo reizi Šanhajā Raimonds ieradās 2009. gadā, kad daudzviet pasaulē, tostarp Eiropā, piedzīvoja finanšu krīzi. “Domāju, ka brīdi paceļošu, bet sanāca tā, ka ar īsiem pārtraukumiem šeit dzīvoju jau vairāk nekā 10 gadus.

Mana sieva ir ķīniete, mums ir divi bērni: puikam ir pieci gadi, bet meitai – trīs. Mēs dzīvojam Šanhajas centrālajā daļā. Esmu te strādājis dažādus darbus, bet tagad man viss darbs ir internetā. Tāpēc finansiāli mani šis lokdauns sevišķi neietekmē. Par to īpaši nesūdzos. Bet emocionāli šādi drakoniski ierobežojumi ir milzīgs pārdzīvojums.

Sētā var iziet tikai divas reizes nedēļā

Dzīvojam diezgan lielā dzīvoklī. Vairāk nekā 100 kvadrātmetros esam seši cilvēki, ieskaitot divus bērnus. Nevar teikt, ka jūtamies ļoti slikti, bet mēs neesam bijuši ārā no dzīvokļa vairāk nekā mēnesi! Tas ir nospiedoši. Mums atļauj iziet laukā, sētā 10 minūtes divas reizes nedēļā, lai veiktu kovida testu. Tas ir viss.

Daļa iesprostoti cietumam līdzīgos apstākļos

Es pieļauju, ka ir cilvēki vēl grūtākās situācijās. Mēs dzīvojam augstceltnes 24.stāvā. Mums ir labs skats pa logu un saules gaisma, bet domāju, ka ir ļoti daudz cilvēku, kuri dzīvo nesalīdzināmi  skarbākos apstākļos. Šanhaja ir imigrantu pilsēta, te ir ļoti daudz cilvēku, kas brauc peļņā no citām Ķīnas vietām.

Ir daudz jaunu cilvēku, un normālos apstākļos viņi gandrīz visu laiku pavada darbā un atnāk uz mājām tikai pārgulēt. Tāpēc viņu dzīves vietas ir diezgan pieticīgas: tā var būt tikai gultas vieta. Tagad viņi ir iesprostoti cietuma apstākļos, iespējams, daļai pat logu nav.”

Raimondam zināms arī par biroja darbiniekiem, kuri jau nedēļām ilgi vai pat vairāk nekā mēnesi dzīvo un guļ savos birojos. “Ir ļoti daudz biroju un apgādes punktu, kuriem ir jāfunkcionē, tāpēc cilvēki vienkārši mēnesi dzīvo, neizejot no biroja. Tas tā ir pat finanšu rajonos un smalkos birojos.” Uzņēmumu vadību pārstāvji lauza galvas, kā šos darbiniekus nomainīt, jo viņi ir “izpumpējušies”, tik ilgi strādājot šādos apstākļos bez atpūtas.

“Nulles Covid” politikas sekas

Raimonds pastāstīja, ka šāda situācija ir saistīta ar Covid-19 ierobežojumiem. Ķīnieši iepriekš bija ļoti lepni par savu “Zero Covid” ("nulles kovida") politiku, kas daudziem iedzīvotājiem ļāva justies drošībā. “Bet par drošību ir jāmaksā, jo arī ierobežojumu ir daudz.”

Sākumā “Zero Covid” politika darbojās ļoti labi, bet tad parādījās daudz lipīgākais Covid-19 omikrona paveids, kuru bieži vien nevar pamanīt, jo tas norit bez simptomiem, un atklāja vairāk inficēto cilvēku. Ķīnas centrālā valdība sāka uzspiest savu “Zero Covid” politiku arī tajā situācijā. Šanhajā sāka slēgt atsevišķas dzīvojamās teritorijas, ja tajās atklāja kovida inficētos cilvēkus.

Uz ielas nav gandrīz neviena cilvēka

“Bet [kovida inficēto] gadījumu savairojās tik daudz, ka vienkārši aizslēdza ciet visu, jo nebija vairs gandrīz neviena dzīvojamā kompleksa, kurā nebūtu saslimušo,” Raimonds teica un piebilda, ka Šanhaja ir liela aglomerācija ar aptuveni 26 miljoniem iedzīvotāju.

“Viss ir slēgts. Es paskatos ārā pa logu, un redzu, ka uz ielas nav vispār neviena cilvēka. Brauc tikai daži piegādātāji, kuriem ir speciālas atļaujas un kurus testē divreiz dienā.”

Sākumā, kad slēdza dzīvojamos kompleksus un ieviesa lokdaunu, amatpersonas teica, ka tas ilgs tikai 5-7 dienas. “Tas sākās marta beigās un tā arī nebeidzās. Kopš tā laika cilvēki ir iesprostoti mājokļos.” Dažviet ļaudīm ļāva iziet laukā, ja apkārtnē nebija konstatēts neviens kovida gadījums. “Bet nav, kur iet, jo visi veikali un darba vietas ir ciet, nekas nestrādā.” Pat tad, ja ģimenē ir suns, cilvēkiem patlaban nav iespēju doties ar to pastaigā, latvietis teica. 

Bailes no karantīnas centriem

Raimonds novērojis, ka Šanhajas iedzīvotāji lokdauna laikā ir emocionāli uzlādēti. “Situācija ir diezgan nokaitēta. Cilvēki paliek nervozi. Man šķiet, ka no slimības baidās mazāk, nekā no tā, kas var notikt, ja konstatē vīrusu.”

Ja atklāj, ka cilvēkam ir pozitīvs kovid tests, viņu aizved uz karantīnas centru. Tās ir milzīgas telpas pavirši pielāgotās ēkās, kas pirms pandēmijas darbojās kā konferenču centri, peldbaseini vai sporta būves. Tāpat karantīnas centri iekārtoti ātri uzslietās konstrukcijās, kas pat nav līdz galam pabeigtas. “Tajās sarindo saliekamās gultas, daudziem pat nav nekādu ērtību. Ir arī smalkāki karantīnas centri, kas ierīkoti viesnīcās, bet tajos var nokļūt tikai retais.

Skarbi dzīves apstākļi kopā ar svešiniekiem

Karantīnas centrus var salīdzināt ar modernām koncentrācijas nometnēm Šanhajas lokdauna stilā, kur inficētos ievieto uz it kā slimības laiku ar visai ierobežotu pieeju medicīniskai un pat higiēnas aprūpei. Es pats vēl neesmu tur bijis ievietots, paldies Dievam.” Bet no tur pabijušajiem cilvēkiem esot zināms, ka kovida pozitīvos ļaudis ar varu paņem no mājām un aizved uz karantīnas centriem. Tur jāuzturas līdz laikam, kamēr ir divi negatīvi Covid-19 testi.

Bieži vien amatpersonu reakcija esot gaužām lēna. Piemēram, ja ātrajā testā cilvēkam fiksē vīrusu, viņam jāveic vēl laboratoriskais tests. Tad, ja arī tas ir pozitīvs, jādodas uz karantīnas centru. “Dažus varbūt savāc uzreiz, bet ir gadījumi, kad tas notiek pēc vairākām dienām, kad cilvēks jau ir izveseļojies. Parasti vīruss ir diezgan viegls. Cilvēks var būt jau vesels, bet viņu tik un tā aizved.”

Vislielākās bailes par bērniem

Pirms pāris nedēļām varēja būt tā, ka uz karantīnas centru veda tikai tos cilvēkus, kuriem bija konstatēta infekcija, piemēram, bērna mammu aizved, bet tēti un bērnu atstāj. “Vissatraucošākais ir jautājums: ko darīs ar bērniem?!”

“Birokrātiskais aparāts absolūti nav cilvēcisks. Tas nešķiro. Sākumā bija tā, ka bērnus lika atsevišķos bērnu karantīnas centros, kur apstākļi bija šaušalīgi: ar desmitiem bērnu vienā telpā un tikai dažiem aprūpētājiem, par kuru kvalifikāciju nav iespējas pārliecināties. Tā, visticamāk, būtu drausmīga trauma, no kuras es savus bērnus gribētu pasargāt.”

Raimonds dzirdējis par lokdaunā izdarītām pašnāvībām. Dzīvību sev esot atņēmuši ļaudis, kas piedzīvojuši lielus zaudējumus lokdauna dēļ. “Tādu cilvēku droši vien bija vairāk nekā kovida upuru. Sociālās saziņas platformās bija vērojams ne viens vien video, kur cilvēki vienkārši lec ārā pa logu.”

4000 cilvēkus aizveduši uz karantīnas centru

Patlaban nav zināms, kad stingrais lokdauns beigsies. “Tas ir pilnīgi nenoteikti. Tas īstenībā kļūst arvien stingrāks nevis atslābst. Aprīļa sākumā solīja, ka tas ilgs līdz maijam.” Diemžēl inficēto skaits vēl ir tālu līdz vēlamajai nullei, lai ko valdība arī darītu, tāpēc, kas zina, tas var ilgt līdz pat rudenim, Raimonds pieļāva.

Pēdējā laikā parādījušies arvien jauni stingrākas politikas briesmu stāsti, piemēram, ja ēkā kāds iedzīvotājs ir inficējies, tad uz karantīnas centru vedot visus tās mājas iedzīvotājus. “Nevis to ģimeni vai vienā stāvā dzīvojošos, bet gan visus ēkas iedzīvotājus. Dzirdēju, ka vienā braucienā  aizveda 4000 cilvēku.” Raimonds nevarēja saskatīt racionālu pamatojumu šādai rīcībai, jo, veselos saliekot kopā ar inficētajiem, viņi arī noteikti inficēsies.

Šāda rīcība varētu būt skaidrojama ar varas iestāžu bezspēcību un izmisumu, jo Ķīnas varas hierarhija ir stingra, un, “pavēles no augšas ir jāizpilda, pretējā gadījumā var zaudēt amatu un stāvokli partijas hierarhijā”.

Pārpludina ar dezinfekcijas šķidrumu

Raimonds arī pastāstīja, ka pēc tam, kad cilvēku vai viņa ģimeni aizved uz karantīnas centru un dzīvoklis ir tukšs, iestāžu pārstāvji paņem dzīvokļa atslēgas, dodas uz mitekli un pārpludina to ar dezinfekcijas šķidrumu.

Videoliecībās esot redzams, kā ar to apsmidzina visas mēbeles un dzīvoklī esošās lietas. “Grāmatas droši vien aiziet lupatās. Tie ir kā plūdi. Viss pludo dezinfekcijas šķidrumā. No ledusskapja viņi visu met ārā, pārcilā un apsmidzina katru mantiņu, drēbīti un papīriņu. Negribu pat iedomāties sajūtas, atgriežoties šādā mājā.”

Pat zeķes neesot iespējams nopirkt

Runājot par preču piegādēm, Raimonds pastāstīja, ka tās ir atļautas tikai pārtikas produktiem un atsevišķiem higiēnas produktiem. “Neko citu nopirkt nevar.” Pat zeķes lokdaunā iegādāties neesot iespējams.

Jāņem vērā, ka pārtikas preču piegāde nenotiek katram dzīvoklim vai pircējam atsevišķi. “Kaut ko iegādāties nevar individuāli. Var visa māja vienoties par, piemēram, kūkām. Un visi nopērk trīs veidu kūkas.”

Olas, rīsus un nedaudz dārzeņu iedzīvotājiem dod arī valdības iestādes. “Badā jau nemirstam.  Ēdamais mums ir. Izvēle ir mazāka, bet iztikt var. Citu gan neko nevar iegādāties.”

Nedrīkst netestēties un nebraukt uz karantīnas centriem

Viņš arī atklāja, ka divas reizes nedēļā paredzētā testēšana ir obligāta. “Uz to nevar neiet.” Uz to jādodas visiem cilvēkiem, tostarp arī bērniem un veciem ļaudīm. “Tas ir ļoti stingri. Ja kāds nepakļaujas, tad nāk policija un aizved ar varu.”

Tāpat arī ļaudis nedrīkst nebraukt uz karantīnas centriem, ja viņiem ir pozitīvs kovida tests. Kaut arī daļa cilvēku nelabprāt atstāj savus mājokļus, jo zina, ka tajos nāks dezinfekcijas speciālisti un pielies telpas, viņus piespiežot doties līdzi uz karantīnas centriem. Kārtību nodrošinot diezgan nepatīkami, negatīvi emocionāli uzlādēti, ideoloģiski apstrādāti un kliedzoši uzraugi, kuri pret nepaklausīgiem iedzīvotājiem nekavējas izmantot spēku, Raimonds teica un piebilda: ja cilvēki nevar vaļā kārtības sargiem durvis, tās, protams, ātri vien uzlauž.

Bailes par nākotni

Latvietis nesūdzējās par saviem pašreizējiem dzīves apstākļiem, jo viņa ģimenei ir iespējas atvērt logus, ieelpot svaigu gaisu un paskatīties uz sauli, taču viņš bažījas par savu un bērnu turpmāko dzīvi. “Var kļūt sliktāk. Un tas var notikt jebkurā brīdī.”

Viņš nejūtas drošs par saviem bērniem. Piemēram, kas notiks ar bērniem, ja tētim, mammai un citiem ģimenes pieaugušajiem parādīsies pozitīvs tests un viņus pa vienam aizvedīs uz karantīnas centru? “Ko tad darīs ar bērniem? Varbūt viņus aizvedīs nezināmā virzienā uz kaut kādu patversmi. Tas ir vistrakākais, kas var notikt.”

Protams, ģimeni uztrauc arī tas, ka viņu dzīvokli pēc aizvešanas pārpludinātu ar dezinfekcijas šķidrumu un būtībā iznīcinātu visu, kas tajā atrodas.  

Sarežģīti izbraukt no valsts

Ārzemnieki drīkst izbraukt no valsts, taču ziņots, ka ārā braucēju kļuvis pārāk daudz, tāpēc ķīniešus sākot nelaist laukā no valsts. Pat, ja ļaudis iegādājas biļeti, mēro sarežģīto un garo ceļu līdz lidostai pa pilsētu bez sabiedriskā transporta, viņus var neizlaist no valsts. “Ķīniešiem atņem pases un nekur nelaiž.”

Raimonda ģimene teorētiski varētu izbraukt no valsts, jo viņš ir ārzemnieks, bet divu gadu ilgo kovida ceļošanas ierobežojumu dēļ bērniem un sievai nav steigušies atjaunot pases, kurām beidzies derīguma termiņš. Izceļošanas dokumentu atjaunošana šajos apstākļos, saprotams, ir ļoti sarežģīta.

Trūkst skaidrības, kad lokdauns beigsies

Viens no grūtākajiem aspektiem Raimonda ieskatā ir tas, ka nav noteikta termiņa, kad ierobežojumi varētu mazināties vai galu galā beigties. Trūkstot arī skaidras komunikācijas no valdības puses. “Viņi nesaka, kad tas beigsies. Ja arī saka, tad īsti nevar ticēt. Izskatās, ka tas ilgs līdz pēdējam atlabušajam slimniekam.”

Vadošie politiķi vēloties pierādīt, ka viņiem ir taisnība par “Zero Covid” politikas pamatotību, lai ko tas arī maksātu un lai kā ciestu vienkāršie iedzīvotāji. “Atmosfēra kļūst diezgan uzlādēta. Cilvēki baidās, ka viņiem kļūs sliktāk, piemēram, aizvedīs projām [uz karantīnas centriem]. Iedzīvotāji sāk viens otru nosūdzēt, jo, ja kāds inficējas, tad cieš visa daudzdzīvokļu māja. Ja nervozi ir 25 miljoni cilvēku, tad nekas labs nav gaidāms.”

Arī nākotne neko cerīgu nesola

Arī pēc lokdauna beigām dzīve vairs neritēs vecajās sliedēs. Izskanējis, ka iedzīvotājiem būs jāturpina regulāri testēties un bez 48 stundu negatīva testa nevarēs uzturēties sabiedriskās vietās, Raimonds ieskicēja saspringtu nākotnes ainu.