Vēsturiskais analfabētisms. Valdis Dombrovskis pamatīgi saputrojas Latvijas vēsturē: “Tālāk jau vairs nav kur iet!”
Sabiedriskais un politiskais aktīvists Ilmārs Reinholds Drēziņš, kurš pagājušajās pašvaldību vēlēšanas bija vecākais (93 gadi) deputāta kandidāts (no “Jaunās Vienotības” saraksta kandidēja Ādažu novada domes vēlēšanās) un aktīvi iestājas pret “padomju mantojumu”, pieprasot Latvijas pašvaldībām pārsaukt ielas, kas Latvijas PSR laikā nosauktas “padomju varoņu” vārdos, sašutis par Rīgas pilsētas Arhitektūras un pilsētvides dizaina pārvaldes vadītāja Valda Dombrovska analfabētismu, sajaucot divu Latvijas vēsturē nozīmīgu Hugo uzvārdus.
Drēziņš Rīgas domei rosinājis Stučkas valdības armijas komandiera un boļševiku virspavēlnieka Jukuma Vācieša vārdā nosaukto ielu Pļavniekos pārdēvēt Lāčplēša Kara ordeņa kavaliera, Ministru prezidenta, Latvijas Republikas dibinātāja un okupantu nomocītā varoņa Hugo Celmiņa vārdā.
Vēsturiskais analfabētisms
Rīgas domes vārdā Drēziņam atbildējis Dombrovskis, kurš elektroniski parakstītā vēstulē Hugo Celmiņu (1873-1941) sajaucis ar vienu citu Latvijas vēsturē nozīmīgu personu, arī Hugo, bet ar pavisam citu uzvārdu - Latvijas pirmās zemūdenes "Ronis" komandieri, komandkapteini Hugo Legzdiņu (1903-2004).
Drēziņš par šādu pašvaldības ierēdņa Dombrovska vēsturisko analfabētismu Jauns.lv saka: “Tālāk jau vairs nav kur iet!
Rosināju pārsaukt padomju Krievijas virspavēlnieka vārdā nosauktu ielu Latvijas otrā ilggadējākā pirmskara Ministru prezidenta, Lāčplēša Kara ordeņa kavaliera Hugo Celmiņa vārdā, bet Valdis Dombrovskis Rīgas pilsētas vārdā atbild par ielu komandkapteinim Hugo Legzdiņam,”
Dombrovskis Drēziņam adresētā vēstulē raksta: “Rīgas domes Pilsētas attīstības departaments ir saņēmis iesniegumu, kurā aicina Jukuma Vācieša ielu pārdēvēt Hugo Legzdiņa ielu (tā vēstules oriģinālā – red.).
Rīgas vietvārdu un pilsētvides objektu nosaukumu komisija pateicas par iniciatīvu un izteikto priekšlikumu. Komisija konceptuāli atbalstīta Hugo Legzdiņa ielu nosaukumu piešķiršanu un meklēs tai piemērotu vietu Rīgas vietvārdu saimē.
Ilgstoši pastāvošu ielu nosaukumu maiņas gadījumā ir arī jāvērtē ieguvums izmaiņu gadījumā pret neērtībām, izdevumiem un pārpratumiem, kas radīsies, iedzīvotājiem mainot adreses. Turklāt adrešu maiņa skartu daudz iedzīvotājus, jo ielā atrodas daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas. Komisijas ieskatā Hugo Legzdiņa vārds būtu jāpiešķir lielākai un nozīmīgākai Rīgas pilsētas ielai.”
Viens par meitu, otrs par māti
Šajā gadījumā viens runā par meitu, bet otrs par māti vai kleitu. Drēziņš Jauns.lv pauda savu neizpratni:
“Esmu dzimis Ministru prezidenta, tieslietu, izglītības ministra, Tautas Padomes, Satversmes sapulces, visu Saeimu locekļa, Zemnieku savienības un Latvijas Republikas dibinātāja Hugo Celmiņa valdības laikā. Zemūdenes komandieris Hugo Legzdiņš arī bija goda vīrs, bet pilnīgi cits cilvēks.
Varbūt, lūdzu, izglītības ministre varētu iesaistīties ar kādu izglītojošu kursu jaunākām paaudzēm pašvaldībās par Latvijas Republikas vēsturiskajām personībām un PSRS okupācijas režīma funkcionāriem, lai novērstu nemitīgos pārpratumus.”
Rīgā godina ne Lāčplēsi, bet gan viņa pretinieku
Drēziņš Jauns.lv saka: “Pēdējo dienu notikumi Brīvības cīņām veltītajā Uzvaras parkā Rīgā atkal aizskar tos, kas veidoja valsti un cīnījās par brīvību. Likumsakarīgi, jo visu laiku redzam bijību pret brīvības ienaidniekiem. Mans paps bija neatkarīgās Latvijas armijas karavīrs, vecpaps mūžu veltīja Latvijas drošībai. Piedzimu 3. Saeimas laikā, brīvā Latvijā, kad mūsu Ministru prezidents bija Hugo Celmiņš. Šveicē studējušais Celmiņš kā Politehniskā institūta students 1900. gadā dibināja korporāciju “Tālavija”, tad vēlāk dibināja arī lauksaimniecības centrālbiedrību, Zemnieku savienību un Latvijas Republiku. Par kaujas nopelniem Brīvības cīņās kapteinis un Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris. Tautas Padomes, Satversmes sapulces un visu Saeimu loceklis. Izglītības ministrs, divkārtējs zemkopības un divkārtējs ārlietu ministrs; divkārtējs Ministru prezidents. Ulmaņa apvērsumā nepiedalījās.
1941. gadā par dalību Zemnieku savienībā, brīvvalsts valdībā un kaujām Brīvības cīņās pret Jukuma Vācieša vadīto padomju Krievijas armiju nošauts Maskavā. Rīgā tomēr godina ne Lāčplēsi, bet viņa pretinieku Neatkarības karā. Piecdesmit gadu bijām spiesti ciest nebrīvi svešas varas okupācijā, kura 1983. gadā par godu padomju Krievijas virspavēlniekam Jukumam Vācietim nosauca ielu. Viņš bija Pētera Stučkas pret Latvijas Republiku vērsto bruņoto spēku komandieris.
Kā var Eiropas Savienībā godināt boļševiku apvērsuma un vadoņu Ļeņina, Staļina un Daniševska balstu kopš paša 1917. gada novembra, padomju Krievijas kara virspavēlnieku kopš 1918. gada septembra, Stučkas republikas virspavēlnieku kopš 1919. gada janvāra, atbildīgo par sarkano teroru un karotāju pret Latvijas Republikas neatkarību piemiņu ar oficiālu un visiem obligātu vietvārda nosaukumu? Ja Satversme saka, ka Latvijas tauta izcīnīja savu valsti Brīvības cīņās, kā drīkst brīvās Latvijas galvaspilsēta godināt ienaidnieka karotāju, kas darīja visu, lai mūsu jauno valsti noslīcinātu asinīs un Krievijā?
Saņēmu Valda Dombrovska atbildi, ka Rīgas vietvārdu “komisija konceptuāli atbalstīta Hugo Legzdiņa ielu nosaukumu piešķiršanu” (citāts precīzs), taču par esošo komunistiskā terora balsta ielu esot jāvērtē ieguvumus pret “neērtībām”. Neērtības patiesi jūt, kad deviņdesmit trešajā mūža gadā esi spiests ieraudzīt biklumu un bijību sen neesošam boļševiku varmāku režīmam. Tā palikt nevar! Jukuma Vācieša un citu sarkano slavēšana ar ielām jābeidz. Lāčplēša Hugo Celmiņa ielai – būt.”
