Gari mati, brīvā mīla, pārliecināti disidenti - padomju laika hipiji

Jau sākot ar sešdesmito gadu otro pusi, padomju vara visādi centās ierobežot hipiju aktivitātes, reizēm lietojot pat vardarbību. Piemēram, ķēra jauniešus uz ielām un dzina nost garos matus. Hipiju vasaras nometnes tika izklīdinātas, viņus lika milicijas izolatoros un piespiedu kārtā ārstēja psihoneiroloģiskās slimnīcās. Sešdesmito gadu beigās hipiju tēmai ik palaikam pievērsās arī padomju prese – sākumā rakstīja par rietumvalstu „garmatainajiem mežoņiem”, bet vēlāk pamanīja, ka hipiju netrūkst arī pašu mājās. Publikācijas bija lielākoties nosodošas un nievājošas. Tika izteiktas versijas, ka hipiji ir psihiski slimi, jo normāli ļaudis padomju valstī, kurā tiek celts komunisms, vienkārši nevar tā uzvesties. Hipiju tēmu apsprieda ne tikai žurnālisti un pedagogi, bet arī psihiatri. Piemēram, 1970. gadā žurnālā „Veselība” tika publicēts raksts, kuras autors bija psihiatrs Imants Eglītis. Lūk, ko viņš rakstīja par Rīgas hipijiem: “Hipiji labprāt sēž kafejnīcās, pie tam ne tikai vakaros, bet jau no paša rīta, kamēr citi strādā. Lielākā daļa no viņiem bieži maina darba vietas vai neko nedara un dzīvo uz piederīgo rēķina. Vakaros līdz vēlai naktij viņi klīst ar ģitāru un stāv uz ielu stūriem. Viņi labprāt klausās magnetofona ierakstītus skaļus ritmus, daži paši raksta vai dzejo.” Psihiatrs delikāti piebilda: “Protams, nepavisam negribam visus hipijus uzskatīt par psihiski slimiem, tomēr noteikti domājam, ka daudzus no aktīvajiem pārstāvjiem vispirms būtu lietderīgi sūtīt nevis uz miliciju vai rādīt žurnālistam, kas meklē tēmas satīriskām publikācijām, bet gan ārstam psihiatram. Bet tiem padsmitniekiem, kas savu rīcību spēj kontrolēt, gribētos atgādināt, ka laiks tomēr ir pārāk dārga manta, lai to tik viegli izniekotu. Tā vietā, lai to izšķiestu ģitārai, garu matu audzēšanai, bezgaumīga apģērba iegādei un kafejnīcai, labāk būtu iemācīties kādu svešvalodu, apgūt specialitāti, sākt nodarboties kādā sporta sekcijā, iestāties augstskolas sagatavošanas kursos un audzināt sevi par kulturālu, izglītotu, sabiedrībai derīgu cilvēku.”

Septiņdesmitajos gados padomju Latvijas presē populāras kļuva karikatūras par hipijiem. Hipiji – tā bija sevišķi mīļa tēma humora un satīras žurnālam „Dadzis”. Tika ironizēts, ka bārda – tas ir vienīgais, pēc kā var atšķirt vīrieti no sievietes. Ja bārdas nav, tad atšķirt nav iespējams. Kaut padomju vara centās padarīt hipiju kustību par marginālu un nesvarīgu, tas tomēr neizdevās. Nebija tik vienkārši ignorēt un neievērot noteiktu sabiedrības daļu. Turklāt starp hipijiem bija daudzi tā laika jaunie mākslinieki, mūziķi, rakstnieki un dzejnieki, kas nevēlējās iekļauties padomju varas noteiktajos kultūras un uzvedības rāmjos. Protams, ne jau visi, kas neiekļāvās padomju šablonos, bija hipiji. Taču var droši apgalvot, ka hipiji bija noteikti pamanāma daļa no tā laika brīvdomīgajiem jauniešiem. Starp citu, par tā laika radošo jaunatni un bohēmu mākslinieks Eižens Valpēters ir laidis klajā grāmatu „Nenocenzētie. Alternatīvā kultūra Latvijā. XX gs. 60-tie un 70-tie gadi”. Intervijā žurnālā „Karogs” sarunā ar Gunti Bereli viņš atceras: “Mums pirmais priekšstats par hipijiem radās 1967. gadā, kas sakrita ar Dženisas Džoplinas un Hendriksa karjeru, jo tie ieraksti līdz mums nonāca. Andris Grīnbergs radīja absolūti brīvu ģērbšanās stilu, tas viss fascinēja, viņš nebija ideju ģenerators – viņš vienkārši veiksmīgi prata šeit visus inficēt ar tām idejām. Tā bija pirmā hipiju paaudze – apmēram tajā pašā laikā, kad tas viss sākās ASV. Visi šie procesi šeit notika līdzīgi kā Rietumeiropā vai Amerikā, tikai ar daudz lielākām pūlēm un barjerām – un tieši tāpēc mums bija daudz lielāka interese to visu realizēt.” Valpēters gan pats neesot bijis hipijs, taču hipiju ideoloģija viņam bijusi tuva. “Simpatizēja ideja – teiksim, „make love, not war”, patika arī mūzika, es sapratu, ka bez visas tās karnevālības tur ir arī kas cits – tas bija sava veida protests, patērētāju sabiedrības noliegums, tomēr ar puķainām biksēm man nepietika. Un tas viss beidzās ar narkotikām, kuru sākumā nebija, nu, varbūt tie, kas bija dienējuši armijā, viņi bija pīpējuši „planu”. Mēs bijām alkoholiķu paaudze, dzērām vīnu un šņabi. Jā, bet es zināju par narkotiku eksistenci un sapņoju uzpīpēt marihuānu.”

Nenoliedami, ka Latvijas PSR hipiju kustību ietekmēja notikumi pasaulē. Par hipiju kustības sākuma kulmināciju tiek uzskatīta tā sauktā „Mīlestības vasara”. 1967. gada Monterejas mūzikas festivāls kļuva par pirmo plašāko hipiju saietu un pierādīja, ka hipiji eksistē kā vienota kustība, kā arī spilgti apliecināja kontrkultūras esamību. Būdams pirmais rokfestivāls pasaulē, tas kļuva par paraugu visiem nākamajiem, tā panākumi bija priekšnoteikums, lai rastos slavenais Vudstokas festivāls. Hipiju kustības principi ātri vien tika pārtverti arī Latvijā – jau 1968. gada vasarā Vecrīgā uzradās garmataini un krāsaini ģērbušies jaunieši, kas piesaistīja apkārtējo uzmanību. Latvijā hipiju kustības sākumi saistīti ar tā laika Rīgas radošo jaunatni un kafejnīcām. Viena no iecienītākajām bija kafejnīca „Sputņiks”, kas atradās Vaļņu ielā 10 un bija populāra ar neoficiālo nosaukumu „Kaza”. Tad vēl jāmin „Kārlis”, „Putnu dārzs”, „Skapis” un citi. Tur gandrīz vienmēr valdīja radoša rosība, tur burzījās un sprieda par mākslu gan hipiji, gan nehipiji. Šīs kafejnīcas bija vietas, kur gandrīz visi visus pazina. Šajās vietās pulcējās jaunieši, kurus vienoja alkas pēc radošas brīvības un vēlme dzīvot citādi, nekā to paģēr padomju vara. Ārējie atribūti – gari mati, puķaini tērpi – tas viss labi piederēja pie brīvdomības. Daudzus hipijus vadīja vēlme pēc alternatīva dzīvesveida. Tās bija alkas pēc radoša dzīvesstila, kam nebūtu nekā kopīga ar padomju ideoloģiju un mietpilsonību. Tā bija vēlme izrauties no izveidotajiem sociālajiem šabloniem un iegūt garīgu autonomiju. Hipiji noliedza daudzas tā laika vērtības. Saceļoties pret vispārpieņemtām normām, viņi slavināja jaunību un brīvību. Par lielāko vērtību tika uzskatīta brīvība visās tās izpausmēs – gan ģērbšanās stilā, gan mākslinieciskajā jaunradē. Daļa hipiju ģērbās uzsvērti izaicinoši un nevīžīgi. Bija tādi, kas tērpās kartupeļu maisā, tam izgriežot trīs caurumus – rokām un galvai. Tā gan vairāk bija poza – izaicinājums sabiedrībai. Daudzi hipiji bija bohēmiski brīvdomātāji, kas atbalstīja spontānu uzvedības izpausmi un jaunradi. Hipiju filozofijas pamatā bija lielākoties antimateriālas un garīgas vērtības. Viņi nicināja padomju ierēdņus un demonstrēja vienaldzību pret iespējamo nomenklatūras karjeru. Arī sociālistiskā sacensība un piecgades plāni viņus neinteresēja.

Dažādi grupējumi

Latvijas PSR hipiju ziedu laiki bija pagājušā gadsimta septiņdesmitie gadi, kad hipiju dzīvesveids šķita pievilcīgs daudziem jauniešiem. Turklāt tolaik palielinājās iespējas piekļūt pie ārzemju žurnāliem un citiem izdevumiem, kur varēja iegūt kādas informācijas druskas par hipijiem Rietumu pasaulē. Rīgā populārākās tikšanās vietas bija pie Anglikāņu baznīcas, Doma laukumā, pie toreizējā Planetārija un dažādās kafejnīcās. Pamazām pa visu Padomju Savienību nodibinājās sakari un izplatījās informācija par vietām, kur lielajās pilsētās var sastapt hipijus un atrast naktsmājas. Tika rīkoti braucieni uz Igauniju, uz Vilandes un Tallinas rokfestivāliem, kā arī uz „Liepājas dzintaru”. Vietējie hipiji vairs nebija lokāla padarīšana, radās vairāki grupējumi. Piemēram, krievu jaunieši bieži pulcējās Mežaparkā, netālu no 11. tramvaja galapunkta, kur dzīvoja viens no hipiju līderiem Mihails Bombins. Astoņdesmitajos gados Bombins kļuva labi pazīstams kā konsekvents disidents un komunistiskā režīma pretinieks. 1986. gadā viņam piesprieda divus gadus labošanas darbus par padomju iekārtas apmelojumu un pretpadomju literatūras izplatīšanu.

Noteikti pieminams dzīves mākslinieks Andris Grinbergs, kas daudziem hipijiem bija neformāls līderis un dažādu ideju ģenerētājs. Tolaik viņš veidoja savdabīgas performances un hepeningus. Septiņdesmito gadu vidū Vecmīlgrāvī radās vēl kāda grupa, kas aizrāvās ar mūziku, literatūru un narkotikām. Grupas līderis bija mūziķis un dzejnieks Imants Auziņš juniors ar iesauku Širmis. Vēl pieminams Alfrēds Stinkuls, kuru reizēm sauca par Prievīšu Fredi. Tas bija puisis ar gariem matiem, bārdu un latvisku prievīti ap galvu. Viņam hipiju kustība sasaucās ar latvietības meklējumiem. Alfrēds ar stopiem ceļoja pa Latviju un apmeklēja vietas, kas bija saistītas ar vēsturiskiem notikumiem. Kopā ar domubiedriem iegādājās Skujenes pagastā vecas lauku mājas, kuras daudziem jauniešiem kļuva par radošu pavērumu. Tā bija ideāla vieta, kur atpūsties un klausīties Rietumu mūziku. Tā bija vieta, kur neeksistēja padomju vara. Jaunieši pļāva zāli, cepa maizi un brūvēja Jāņu alu. Uzcēla pirtiņu un mežā gādāja malku.

Hipiju tēmu pastiprināti ir pētījusi subkultūru pētniece Līva Zolneroviča, par hipijiem pat tika izveidots interneta portāls hipiji.lv. Septiņdesmito gadu hipijs, mākslinieks Aleksandrs Seržants pētniecei norādīja, ka padomju laikā darbojās tā saucamie družiņņiki jeb kārtības sargi, kas reizēm rīkoja reidus un tvarstīja hipijus uz ielām. Tie lielākoties bija rūpnīcu strādnieki, kas veidoja patruļas, lai palīdzētu milicijai nodrošināt kārtību. Intervijā žurnālam Karogs Seržants atcerējās: “Man bija tādi gari, gari mati, nu, un mani savāca. Tur, kur tagad ir Zviedru vārti, tur bija družiņņiki, tur bija viņu kantoris. Bija tāds izmeklētājs Čepikovs, viņš tieši nodarbojās ar hipijiem, tā ir figūra, ko visi zina. Var teikt, viņš nodarbojās ar aizdomīgām personām. Mēs skaitījāmies cilvēki, kas ir viegli iespaidojami, kurus interesē buržuāziskā ideoloģija. Tādēļ mēs esam potenciālie spiegi, un mūs vajag uzmanīt. Tāpēc arī tajā visā iesaistījās KGB. Nu, tātad aizved mani uz to družīnu, ieved kabinetā. Tur sēž Čepikovs un tāds biedrs no CK, un vēl tie puiši no rūpnīcas. Čepikovs mani ierauga un saka: “Nu tā, Seržant, atkal gari mati, tu man esi apnicis, tūlīt griezīsim tev matus nost!” Tie rūpnīcas puiši paņem mani aiz rokām, atlauž rokas, paņem mani aiz matiem un taisās griezt nost. Un es ņemu un paliecu galvu atpakaļ un uzduros uz šķērēm. Un tā jau bija kriminālatbildība, es varēju sniegt tiesā, brūce, tek asinis, es sāku kliegt. Kliedzu es pietiekami smieklīgi: “Fašisti, fašisti!” Bet viņi taču ir CK, kompartija biedri. Nu, un tad viņi mani noturēja divas stundas, bet tā arī matus nenogrieza. Bet tādas „oblavas” bija regulāri. Un tas parasti notika tā – noķēra un veda uz to galveno mītni pie dzelzceļa stacijas. Tur bija KGB darbinieku kabineti, tur tevi atved, nosēdina kabinetā, sēdi, paiet stunda, viņi tur staigā no viena kabineta otrā, ienāk, iznāk, staigā, stunda, divas, un tu nezini, kas ar tevi būs. Pats briesmīgākais bija tā nezināšana. Nu, un beigās tad iznāk kāds un saka: “Ā, tu vēl te, kāpēc tu vēl te, nāc iekšā.” Ieved kabinetā un parasti saka tā – tagad mēs tevi nolaidīsim lejā pagrabā, ārsts uzrakstīs zīmi, ka tev ir utis, mēs tev nogriezīsim matus, vai arī – rīt divpadsmitos atnāc pats, jau ar nogrieztiem matiem. Un tu, protams, atbildi – rīt divpadsmitos ieradīšos, apgriezīšu matus, jā. Protams, nākamajā dienā neviens neieradās.”

Narkotikas un kristietība

Hipiju bohēmiskajā vidē populāri bija eksperimenti ar apziņu un tās stāvokļiem. Tika lietotas dažādas tabletes ar narkotisku iedarbību – seduksēns, dimedrols, ciklodols, romparkīns. Parasti norija 6–8 tabletes, virsū uzdzerot glāzi sausā vīna. Vēlāk parādījās arī šļirces un intravenozās narkotikas, iegūtas galvenokārt no magonēm. Dažreiz uzradās arī marihuāna, ko mūsdienās sauc par zālīti. To retumis varēja iegūt Rīgas centrāltirgū no kaukāziešiem. Tomēr pārsvarā tika lietotas tabletes un, protams, alkohols. Ne velti populārs bija teiciens: “Alus, šņabis, lētie vīni – tie ir mūsu vitamīni!”

Protams, hipiju kustība asociējās ne tikai ar gariem matiem un puķainiem tērpiem, bet arī ar brīvo mīlestību. Bijušie LPSR hipiji gan norāda, ka tāda izvērsta grupveida seksa nemaz nav bijis. Katrā ziņā – tas nepavisam nav bijis obligāts nosacījums, lai kļūtu par hipiju. Tiesa gan, seksuālās attiecības hipijiem bijušas manāmi brīvākas nekā padomju ierindas pilsoņiem, it sevišķi vasaras nometnēs, taču saukt hipijus par svingeriem būtu pārspīlēti. Hipiju kompānijās bieži vien pārklājās dažādas intereses – mūzika, māksla, literatūra, pacifisms, anarhisms... Iesaistoties hipiju kustībā, daudziem aktualizējās reliģijas tēma. Daļa no viņiem kristījās un padziļināti sāka interesēties par kristietību. Arī tas tika uztverts kā izaicinājums padomju sabiedrībai. Intervijā žurnālam „Karogs” Mihails Bombins stāstīja: “Nometnē mēs kristījāmies – nevis pieņemot kaut kādu noteiktu ticību, bet vienkārši Tēva un Svētā gara vārdā, kristīja Kostja no Jelokovskas baznīcas, un viņš teica, ka mums ir izvēle pieņemt jebkuru kristīgo konfesiju, tad man tas bija ļoti svarīgi. Vēlu vakarā, spīdēja mēness, atnāca arī tāda Vaļa Stopētāja, turklāt nez kāpēc noņēma krūšturi, pilnīgi nevajadzīgi, viņai bija tādas pilnīgas krūtis. Kostja acīmredzami samulsa, tomēr viņu arī nokristīja, viņš teica, neēdiet pirms tam gaļu, bet gaļas mums nemaz nebija, tikai makaroni ar sēnēm, tā es tur nokristījos. Bet, ja to izstāstītu ortodoksāliem pareizticīgajiem, viņi uzskatītu, ka es esmu ķeceris.”

Protams, īpaša hipiju uzmanība tika pievērsta apģērbam. Puišiem vispopulārākās bija džinsa auduma bikses, kuras tika nonēsātas teju līdz izjukšanai. Meitenes labprāt valkāja garus, puķainus svārkus. Ap galvu – kāda ķēdīte vai lente. Rotaslietas bieži vien bija pašgatavotas – krellītes no dažādām ogām vai sēkliņām. Daudzi hipiji izvēlējās darbu, kas spēja nodrošināt viņiem iespējami daudz brīva laika. Hipiju iecienītākās profesijas bija sargs un krāvējs. Tolaik bija populāri vairākiem hipijiem noīrēt vienu dzīvokli, kur tika ierīkota tāda kā komūna. Tur bieži iegriezās pārnakšņot arī viņu draugi un paziņas. Reizēm hipiji labprāt devās ceļojumos, kam nebija konkrēta mērķa. Viņi devās ceļojumos, kas nebija ierobežoti ne laikā, ne telpā. Vienīgais ierobežojums – PSRS robežas un padomju robežsargi. Piemēram, nedēļās sākumā kāds hipijs varēja mierīgi sēdēt Rīgas centrā pie Raiņa pieminekļa un apcerēt savu nākotni, bet nedēļas beigās ne gluži skaidrā prātā atmosties, piemēram, kaut kur Armēnijā kaut kādā siena šķūnī.

Daudzi hipiji bija izteikti pacifisti, kas savus uzskatus demonstrēja pavisam atklāti. Un tas nekādi nesaskanēja ar Padomju Savienībā izvērsto militārismu un bruņošanos. Vairākus hipijus, kas pacifistisko uzskatu dēļ atteicās dienēt armijā, piespiedu kārtā ārstēja psihoneiroloģiskajās slimnīcās. Tolaik padomju Latvijas prese rakstīja, ka hipijus nepieciešams pāraudzināt un šajā darbā aktīvāk jāiesaista komjaunatnes organizācijas. Jānodrošina iedarbīga komjaunatnes šefība pār tiem jauniešiem, kas sevi uzskata par hipijiem. Tika izteikta nožēla, ka dažās komjaunatnes organizācijās netiek dots principiāls novērtējums garmatainu jauniešu uzvedībai. Daudziem komjauniešiem attieksme pret hipijiem esot pārāk iecietīga. Pārlieku maza esot komjaunatnes loma, audzinot jauniešos kritisku nostāju pret kapitālistisko kultūru. Tāpēc jūtami jāuzlabo komjaunatnes komiteju darbs, lai ieaudzinātu jauniešos apzinīgu attieksmi pret savu valsti un komunisma ideāliem. Komjaunatnes komitejām plašāk jāiesaista jauniešus sportiskajā, mākslinieciskajā un zinātniski tehniskajā jaunradē, lai viņi neaudzētu garus matus un netrinkšķinātu ģitāras.

Kā vēsta liecības, Padomju Savienībā pirmais mēģinājums veidot hipiju nometni noticis jau septiņdesmitajos gadā Krimā, Melnās jūras krastā. Taču milicija un robežsardze ātri vien izdzenājusi visus hipijus, jo tolaik krastmala skaitījusies pierobeža. 1978. gadā tika veidota nometne Igaunijā, Mustlē pie Peipusa ezera, kur ieradās hipiji no visas Padomju Savienības. Taču drīz vien uzradās milicija un nometni izformēja. Pēc notikušā dzima ideja veidot nometni Latvijā, Lilastē, netālu no dzelzceļa stacijas Gauja. Viens no šīs idejas autoriem bija rīdzinieks Mihails Bombins. Te nu jāatzīst, ka iecere izrādījās veiksmīga, jo turpmāk Lilastē hipiju nometne tika rīkota katru gadu.

Vēlāk tā veidojās stihiski, jo daudzi vienkārši zināja – ir tāda vieta, kur vasarās pulcējas hipiji. Nometnē ieradās jaunieši no visas PSRS, līdzi ņemot draugus un paziņas. Kā stāsta aculiecinieki, nometnē pastāvīgi uzturējušies aptuveni 50 cilvēku. Nometnes dalībnieku skaits nemitīgi mainījies – vieni ieradušies, citi devušies prom. Vieni dzīvojuši visu vasaru, citi – tikai nedēļu vai pāris dienu. Dzīvojuši teltīs un ēdienu gatavojuši uz ugunskura. Pārtiku veduši līdzi un pirkuši tuvākajos veikaliņos. Bijuši arī hipiji, kas labprāt aptīrījuši vietējos mazdārziņus, tāpēc reizēm raisījušies konflikti ar citiem hipijiem, jo ne visi atbalstījuši zagšanu. Sākumā padomju ierēdņi centās izformēt nometni, taču nesekmīgi. 1978. gadā pat ticis nosūtīts ar automātiem bruņots iekšlietu pulks, kam uz brīdi izdevies izklīdināt nometnes dalībniekus, taču pēc pulka aiziešanas nometne savu darbību atjaunojusi. Tad partijnieki nolēmuši – nevis izklīdināt, bet kontrolēt. Šim nolūkam Carnikavā ticis izveidots speciāls postenis ar inspektoru, kas regulāri ieradies nometnē un pārbaudījis hipijiem dokumentus. Nometne darbojusies līdz pat 1993. gadam, kad Latvijā attiecībā ar Krieviju ieviests vīzu režīms. Viss plūst un mainās, un tagad runāt par hipijiem kā par vienotu kustību vairs nevar. Lielākā daļa agrāko hipiju jau sen pārtransformējušies par dažādu profesiju pārstāvjiem, vecākiem un vecvecākiem. Daudzi zem alkohola un narkotiku nastas jau sabrukuši, tomēr daļa vēl turas. Vieni dzīvo Latvijā, citi – ārvalstīs.