“Brīžiem rokas nolaižas.” Direktore pastāsta par jauno kārtību, kādā skolās tagad jāstrādā

Ja  skolotājam pirms stundām ir jāiegulda trīs reizes lielāks sagatavošanās darbs, nekā noris pati mācību stunda, ir jābūt ļoti lielai motivācijai un pacietībai, lai dienu no dienas skolotājs ziedotu savu brīvo laiku un laiku ģimenei, lai sagatavotu skolas materiālus.

Piedalījās jau pirmsākumos

Runājot par jauno kompetencēs balstīto izglītības saturu un tā ieviešanu Zentas Mauriņas Grobiņas vidusskolā, direktore vispirms pastāstīja, ka skola vēsturiski izveidota, apvienojot vietējo sākumskolu un ģimnāziju.

Lai pēc iespējas veiksmīgāk ieviestu jauno kompetenču pieeju, viena skola piedalījās projektā “Skola 2030” jau no pirmsākumiem, “lai mēs šis vēsmas apjaustu, saprastu, kurā virzienā iet no pašiem pirmsākumiem”.

Bet otra izglītības iestāde piedalījās brīvprātīgo skolu tīklā, lai “dzirdētu, saredzētu, varētu izteikt savu pieredzi, būt pirmie”.

Daudz kas atkarīgs no konkrētā skolotāja

Roga atzina, ka jaunā izglītības satura ieviešana lielā mērā atkarīga no konkrētā pedagoga darba. “Ziniet, es teikšu tā: viss atkarīgs no skolotāja profesionālās kvalifikācijas, no skolotāja sūtības Zemes virsū - vai šis arods ir arī viņa dzīves aicinājums, vai saskata sevi kolektīva sistēmā, vai ir gatavs mērķtiecīgai pašizaugsmei un pilnveidei, sadarbībai ar kolēģiem, tehnoloģisko pratību apguvei un cik skolotājs pats ir atvērts jauniem izaicinājumiem.

Paralēli visam ir spēja iedziļināties katra skolēna individuālajās vajadzībās un vēlme rast risinājumus nestandarta situācijām, ko šobrīd piedāvā dzīves skola.

Mūsu skolā nebija daudz jaunu lietu, ko ieviest, bet konkrētiem terminiem bija jāsniedz vienota izpratne, lai  mēs ikviens izprotam, ko domājam, piemēram, ar caurviju prasmēm, atgriezenisko saiti vai sasniedzamo rezultātu.”

“Caurās skolas” princips

Sākot kompetenču mācību satura ieviešanu, skola centās domāt “ārpus rāmjiem”. “Mēs sevi definējām kā “caurās skolas” principu, jo mācīties var ne tikai skolas telpās. Skolēni dodas mācīties ārpus skolas, bet uzņēmēji ierodas skolā un ir daļa no mācību stundu realizētājiem. Esam skatījušies, vērojuši, iesaistījušies, eksperimentējuši ar visu, ko varam pietuvināt reālai dzīvei. Tas ir pamatu pamats jaunajam mācību saturam,” direktore teica.

Viņa saskata, ka pēc jaunās pieejas notiek kopīga mācīšanās: “Ir mainījusies izpratne par to, ko nozīmē mācīšanās, jo mācās visi kopā - skolotāji, skolēni, vecāki. Svarīgi ir veidot domubiedru grupas, lai kopā mācītos tie, kurus interesē konkrētas jomas.

Vēl viens būtisks aspekts, ka skolotājs, skolēns vai vecāks var nodefinēt, kas skolēnam nepadodas, lai šajā virzienā varētu mērķtiecīgi pilnveidoties. Nav viegli būt paškritiskam un atzīt zināšanu trūkumu. Reizē tas ir liels darbs katram ar sevi, tā mēs nobriestam par personībām. Tomēr savstarpējās sadarbības un pašizaugsmes pilnveides rezultātā mēs salīdzinoši viegli virzāmies pa jaunā mācību saturu ceļu.”

Skolotājiem milzīgs papildus darbs

Vienlaikus direktore norādīja: esam sapratuši, ka skolotāja, kura māca matemātiku tikai 5.klases skolēniem četrās paralēlklasēs, var veltīt ilgāku laiku kvalitatīvam sagatavošanās darbam nekā skolotāja, kurai ir stundas 5-6 dažādās klasēs.

Tas prasa daudz vairāk laika, lai kvalitatīvi sagatavotos stundām un atrastu gan metodisko materiālu grāmatās, gan interneta resursos visu nepieciešamo jaunās tēmas apguvei. “Tas ir milzīgs papildus darbs.”

Viņa vērsa uzmanību, ka nav viegli pieejamu un uzreiz skaidri saprotamu mācību materiālu vietnē “Skola 2030”. Tajos trūkst sistemātiskuma un sakārtotības. Nav tā, ka uzreiz varētu atvērt mācību materiālus un ar tiem strādāt.

“Pētot un skatoties, kā ir ievietoti un paņemami šie mācību materiāli, varam secināt, ka pietrūkst pēctecības, daudzveidības, savlaicīguma. Protams, paldies katram, kurš sniedz savu artavu, lai jaunā mācību satura ieviešana kļūtu draudzīgāka skolotājiem.”

Kad skolotāji varētu satikties?

Un vēl viens ļoti būtisks aspekts, lai realizētu jauno mācību saturu: ir nepieciešama mācību priekšmetu skolotāju savstarpējā sadarbība. Tikai rodas jautājums, kad realizēt šīs kopīgās tikšanās?

Starpbrīdī? Tas skan diezgan nenopietni, un šis laiks skolotājiem jāvelta gan dežūrskolotāju pienākumu pildīšanai, gan drošas epidemioloģiskās vides nodrošināšanai, gan, lai pārkārtotos nākamajai stundai un ievilktu elpu darbam ar nākamās mācību stundas skolēniem.

Pēc stundām? Ja skolotājam ir pilna 40 stundu darba nedēļa, tad tas jau ievilksies viņa brīvajā laikā. Arī skolotāja fiziskās un garīgās iespējas ir ierobežotas, nostrādājot pilnu darba dienu. Arī dažādās slodzes neļauj skolotājiem satikties vienā laikā.

Skolēnu brīvlaikos? Tos cenšamies aizpildīt ar tālākizglītības kursiem visam kolektīvam, jo atbalstām mācīšanos kopā, personības izaugsmes treniņiem, starptautisko projektu izbraukuma vizītēm, lai spētu nodrošināt mācību stundu neaizskaramības principus un skolotāju psiholoģiskās labsajūtas nodrošināšanai, direktore klāstīja.

Nevar tikties tikai reizi trīs mēnešos

“Sadarbības mehānisms reizi trīs mēnešos diemžēl nedarbojas, jo tai ir jābūt regulārai, kurā tiek nosprausti sasniedzamie rezultāti un pēc iespējas ātrāk iegūta atgriezeniskā saite, lai zinātu, kas jāmaina, kas jāpilnveido, no kā jāatsakās.

Mēs esam raduši iespēju apmaksāt vienu stundu nedēļā sadarbības veicināšanai, bet pie lielajām skolotāju slodzēm, kad sāk veidoties vakances, to ir grūti ieplānot un realizēt. Un arī viena stunda nedēļā sadarbībai ir smilšu grauds laika pulkstenī,” Roga atzina.

Programmas ir jāveido pašiem skolotājiem

Turklāt, domājot par izvēles kursiem vidusskolā, programmas ir jāveido pašiem skolotājiem. “Programmu izstrādi nodrošina skolotāji, kas nav viegls darbs.”

Ir sarežģīti kvalitatīvi sagatavoties mācību stundām un papildus domāt par nākamgad gaidāmajiem izvēles kursiem, to pasniegšanu (ko tur mācīšu, kāda būs programma, cik padziļināti to darīšu).

“Šobrīd ieklausāmies, ko domā kolēģi, kā viņi redz šo attīstību, runājam no mūsu skatupunkta, un atkal: kopā praktiķiem sadarbojoties, protams, taps šīs programmas. Bet vai nebūtu bijis loģiskāk, ja “Skola 2030” iedotu jau pamatu, kas ir vienots visā Latvijā, nevis katrs sasniedzamos rezultātus sasniegs pa tikai viņam zināmiem ceļiem.

Esam uzrunājuši augstskolu mācībspēkus, lai viņi ienestu savas vajadzības jau vidējās izglītības posmā, tas atkal būtu viens no sadarbības veidiem.”

Vajadzētu pamatus, pie kā skolotājiem turēties

“Mēs ļoti, ļoti gaidījām izvēles priekšmetu plānus no “Skola 2030” realizētājiem. Kaut arī mēs neesam par vienu mācību grāmatu vai darba burtnīcu, kurā būtu iekļauta visa apgūstamā informācija, bet pamatu pamatiem, pie kā skolotājam pieturēties, būtu jābūt.”

Īpaši tas nepieciešams, ja vēlamies skolām piesaistīt jaunos skolotājus. “No darba apjoma, lai skolotājs sagatavotos vienai stundai, brīžiem rokas nolaižas un viņš (jaunais skolotājs) vairs nevēlas to darīt.” Tā nav laba prakse, tāpēc Roga atzina, ka pie mācību materiāliem varētu būt labākas valsts investīcijas.

Jāmaina domāšana par vērtējumiem

Skolas direktore arī pauda viedokli, ka vajadzētu mainīt attieksmi pret skolēnu vērtējumiem. “Šobrīd ir jāmaina cilvēku domāšana par vērtēšanas sistēmu kopumā.” Padomju laikos bija piecas atzīmes, tagad ir 10 balles, un “likās, ka tad mums ir viss skaidrs”.

“Bet šobrīd ir jāmaina domāšana, ka mācamies nevis atzīmes dēļ, bet tieši iegūto zināšanu dēļ, kas dzīvē noderēs.”

Vienlaikus jāsaprot, ka domāšanas paradigmas maiņa šajā jautājumā nenotiks ātri: “Tas nav vienas dienas process. Mums ir bijušas diskusijas ar skolēniem, skolotājiem un vecāku padomi par zelta, sudraba liecībām: par ko tās izsniedzam, kas tās ir nopelnījis.”

Tāpat ir diskutēts par vērtējumu noapaļošanas sistēmu, piemēram, kad vidējais vērtējums beidzas ar 0,65, tas tiek noapaļots uz augšu. Un, vai šeit ir pieļaujams šis matemātiskais princips? Vienai daļai cilvēku šis jautājums par atzīmi  ir ļoti, ļoti svarīgs, bet vai tas īstenībā parāda patiesās zināšanas?

Attieksme pret atzīmēm jāmaina visiem

Viņa piekrita, ka attieksme pret atzīmēm jāmaina ne tikai skolēniem un skolotājiem, bet arī vecākiem, domājot nevis par konkrētiem vērtējumiem, bet vērojot bērna zināšanas par šo tēmu.

Īstenībā cilvēks tiek vērtēts visas dzīves garumā. Skolā tie ir vērtējumi atbilstoši mācību satura apguvei, profesionālajā dzīvē tiek vērtēta darba kvalitāte, no kā atkarīga darba samaksa, konkurētspēja vietējā vai starptautiskā darba tirgū.

Arī skolotājs darba tirgū tiek vērtēts - gan no viņa profesionālās izaugsmes, gan no viņa empātijas, iedziļināšanās, attieksmes, gan no tā, kā pieņem izaicinājumus.

Skolu darbības vērtējums

Roga vērsa uzmanību, ka ik gadu katra izglītības iestāde veic skolas pašnovērtējumu, kuru, izvērtējot iepriekšējo mācību gadu, līdz 1.oktobrim iesniedz Izglītības kvalitātes valsts dienestā (IKVD).

“Priecē tas, ka jaunā sistēma ir vērsta uz iedziļināšanos katras skolas plānotajos sasniegumos, izaugsmē un skola tiek izvērtēta, nesalīdzinot ar citām skolām. Tas ir skrupulozs skolas izvērtējums, ko veic pati skola – plāno, dara, vērtē, atkal plāno. Ticu, ka tas ir objektīvāks, mērķtiecīgāks un jēgpilnāks skolu izaugsmes virzītājspēks.”

Skaitļi vai cilvēkbērns?

Taču Latvijas mērogā līdz 2023.gadam plānots izveidot skolu monitoringa sistēmu, kas būs balstīta uz statistikas rādītājiem, skolēnu sasniegumiem, centralizēto eksāmenu rezultātiem, pedagogu darbības kvalitāti un citiem lielumiem.

“Tādēļ mani satrauc skolu atšķirīgā pieeja mācību darbam un iekļaujošajai izglītībai. Ir skolas, kurās skolēni tiek uzņemti pēc atlases kritērijiem, ir skolas, kuras realizē arī speciālās izglītības programmas, bet ir skolas, kuras no šīm programmām atsakās, ir skolas, kur ļoti liels darbs tiek veltīts skolēnu talantu attīstīšanai.

Te jāatzīst, ka ikdienas mācību rezultāti, sasniegumi valsts pārbaudes darbos un centralizētajos eksāmenos noteikti būs atšķirīgi. Paliek atklāts jautājums: kas būs nākotnes izglītības monitoringa kritēriju pamatā – skaitļi vai cilvēkbērns?

Vai, domājot par mūsu nākotni, kā vērtību vēlēsimies saglabāt empātiskas sabiedrības veidošanu, kur labi jūtas cilvēki gan ar “īpašām” vajadzībām, gan tie, kuri spēj ar šiem cilvēkiem veidot sadarbības modeļus? Bet varbūt ir mainījušās sabiedrības vērtības?” direktore vaicāja.