Mācītājs Burke-Burkevics ar saziedotām lietām un ukraini mašīnā dodas uz Kijivu
Kuldīgas Svētās Annas baznīcas mācītājs, zemessargs un Zemessardzes kapelāns Mārtiņš Burke-Burkevics, lai raksturotu Krievijas agresiju un zvērības Ukrainā, saka: “Man nav cenzētu vārdu.” Sniedzot savu artavu, viņš jau trešo reizi cilvēku ziedotās lietas Ukrainā nogādā pats. Šajā reizē viņš palīdz nokļūt atpakaļ uz Kijivu arī kādam bēglim, kurš Latvijā no kara paglāba sievu un mazmeitiņu, bet nu izlēmis atgriezties un palīdzēt savai dzimtenei, vēsta Latvijas Televīzija.
Igors Šuļgins, kurš uz Latviju atbēga ar savu sievu un mazmeitiņu, no marta sākuma dzīvoja Ventspilī.
Lai arī vecuma dēļ vīrietis drīkst atrasties ārpus Ukrainas, viņš neslēpa – naktīs nevarot aizmigt, īpaši pēc Krievijas pastrādātajām šausmām Kijivas piepilsētās, tāpēc izlēmis doties atpakaļ uz Ukrainu, tieši Kijivu pavisam.
"Tagad vēlos palikt, tomēr tur ir smaga situācija, visu laiku roka sniedzas pēc telefona. Labāk tur, man būs mierīgāk. Ja neizdosies karot, tad kaut kur, piemēram, Ārkārtas situāciju ministrijā, tur tagad ļoti vajadzīgas rokas brīvprātīgajā kustībā. Līdzās ir Buča, Irpiņa, Borodjanka, visas šīs pilsētas, tās tagad ir sagrautas. Nu, galējā situācijā tāds darbs, es sevi tā redzu. Tagad nav domas par biznesu, esmu uzņēmējs, bet nu tagad ne tas svarīgi," Latvijas Televīzijas "Dienas ziņām" stāsta Šuļgins.
Savukārt Burke-Burkevics par notiekošo Ukrainā norāda šādi: "Tā "krievu pasaule" – viņa ir briesmīga, tur nav nekā skaista. Viņi acīmredzot grib, lai visi jūtas kā viņi, bez cenšanās padarīt savu pasauli skaistāku, bet cenšanās visu pasauli padarīt tādu, kāda ir viņu pasaule – tā ir briesmīga, tā ir riebīga, tā ir pretīga, nav cenzētu vārdu."
Uz Ukrainu mācītājs ved arī vairākus personīgus sūtījumus, tā piemēram, Lidija, kura šobrīd ar abām meitām dzīvo Kuldīgā, nodod sūtījumu vīram; kāda mamma, kas pajumti radusi Jelgavā – paciņu savam dēlam, bet no Kijivas uz Latviju Igora mazmeitai ceļos mūzikas instruments bandūra, jo viņa apmeklē Ventspils mūzikas skolu, bet Lidijas meitām uz gultas palikušās mīļlietiņas, par kurām joprojām viņas ļoti uztraucas.
