Vai valstu prezidenti var vienpersoniski uzsākt kodolkaru?
Pēc Krievijas iebrukuma uzsākšanas Ukrainā, prezidents Vladimirs Putins visai tieši ir licis noprast, ka vajadzības gadījumā ir gatavs pielietot arī atomieročus. Viņa runasvīrs Dmitrijs Peskovs pat ir apzīmējis četras konkrētas situācijas, kad tas varētu notikt, taču tās attiecas uz gadījumiem, kas kopumā raksturojamas, kā tiešs uzbrukums Krievijai un tās eksistences apdraudējums. Tikmēr Putins savu tuvāko līdzgaitnieku vidū pat esot lielījies, ka kodolpogas nospiešana viņam nekādas problēmas nesagādāšot. Citur pasaulē gan tas tik vienkārši tomēr nav, jo prezidenti vienpersoniski raķetes palaist nevar, tādēļ, ka šī lēmuma izpildīšanā piedalās vairāki cilvēki. Kā tas šobrīd teorētiski notiktu Krievijā, šobrīd tā īsti nav zināms.
Čemodāns ar sarkano pogu
Pavisam pasaulē ir deviņas valstis, kuru rīcībā ir kodolarsenāls. Tās ir ASV, Krievija, Lielbritānija, Francija un Ķīna, kuru rīcībā šādi ieroči bija vēl pirms 1970. gada kodolieroču neizplatīšanas līguma – tikai šo valstu arsenāls skaitās legāls. Tagad šo valstu pulkā ir vēl Indija, Pakistāna un Ziemeļkoreja, kā arī Izraēla, kura pati to nekad oficiāli nav atzinusi – zem lielas jautājuma zīmes joprojām ir arī Irāna.
Kopējais aptuvenais kodolgalviņu skaits ir teju vai 16500, no kurām 14 tūkstoši ir ASV un Krievijas rīcībā. Katrā valstī ir savs, sevišķi slepens kodolieroču iedarbināšanas protokols, taču viena kopīga iezīme ir visur – valstu prezidentu tuvumā jebkurā situācijā atrodas cilvēks, pie kura rokas ar tērauda trosi ir piestiprināts tā saucamais kodolčemodāns.
Piemēram, ASV šo ierīci uz maiņām diennakts režīmā uzmana pieci armijas virsnieki, kuru pakāpe nedrīkst būt zemāka par majoru un kuriem ir visaugstākā līmeņa slepenības pielaide.
Kodolčemodāna ideja radās ASV vēl piecdesmitajos gados, taču praktiski tā tika īstenota Karību krīzes laikā sešdesmito gadu sākumā. Tolaik visai daudzi ASV augstākie virsnieki uzskatīja, ka ir nepieciešams preventīvs trieciens pa Kubas teritoriju, savukārt toreizējais ASV prezidents Džons Kenedijs bija pret šādu risinājumu.
Tieši viņš arī deva uzdevumu izveidot mehānismu, kas galīgā lēmuma pieņemšanu nodotu viņa rokās. Tas arī sakrita ar laiku, kad stratēģiskos bumbvedējus ar atombumbām masveidā sāka aizvietot ar ballistiskajām raķetēm.
Rezultātā lēmumi kādas citas valsts iespējams uzbrukuma brīdī būtu jāpieņem daudz ātrāk un tādēļ arī tika izveidots šāds “mini” komandpunkts. Spriežot pēc informācijas saistībā ar ASV, nospiežot liktenīgo pogu, valsts prezidents pats nebūt neiedarbina un nepalaiž kodolraķetes, bet tikai dod komandu uzsākt procesu.
Pēc speciāla koda ievadīšanas un pogas nospiešanas tālākā lēmumu pieņemšanā iesaistās aizsardzības ministrs. Jāatzīmē gan, ka šādas dublēšanas ierīces ir arī viceprezidenta un aizsardzības ministra vietnieka rīcībā, gadījumā, ja galvenās amatpersonas vairs nav rīcībspējīgas.
Formāli aizsardzības ministrs nevar iebilst prezidenta pavēlei, jo pretējā gadījumā var tikt momentāni atstādināts no amata. Tālāk komanda nonāk Pentagonā, tad galvenajā štābā pazemes bunkurā Šaijenas kalnā, bet no turienes jau pie konkrētiem raķešu palaidējiem.
Interesanti, ka laikā, kad ASV prezidents bija Donalds Tramps, armijniekiem bija reālas bažas, ka viņš kādā dusmu lēkmes brīdī var izdomāt palaist raķeti Ķīnas virzienā. Aizsardzības ministru Tramps bija izvēlējies no savu uzticīgo piekritēju vidus, tādēļ Apvienoto štābu komitejas vadītājs Marks Millijs pārliecināja savus kolēģus nepildīt šādu pavēli, nesaskaņojot to ar viņu. Vēl vairāk, viņš pat telefona sarunā ir par šādu iespēju brīdinājis arī savu Ķīnas kolēģi.
Trampa darbības rezultātā bīstamais čemodāns nonāca arī kāda cita skandāla krustugunīs. Laikā, kad viņa piekritēji iebruka Kapitolijā, videokameras bija piefiksējušas, ka ASV viceprezidents Maikls Penss kopā ar virsnieku, kurš šo čemodānu nesa, bez jebkādas papildus apsardzes, kopā ar citiem administrācijas darbiniekiem pameta ēku pa galveno izeju, tādejādi riskējot nokļūt nemiernieku rokās.
Diplomāts “Kazbeks”
PSRS šādu čemodāna alternatīvu, koferītī “diplomāts” izveidoja septiņdesmitajos gados, taču reāli tas tikai ieviests 1983. gadā.
Pirmie, kuri to saņēma lietošanā, bija kompartijas ģenerālsekretārs Konstantīns Čerņemko, aizsardzības ministrs Dmitrijs Ustinovs un Ģenerālštāba štāba priekšnieks Nikolajs Ogarkovs. Tas notika situācijā, kad ASV izvietoja Eiropā vidējas darbības atomraķetes, kuras spēja sasniegt PSRS teritoriju ātrāk nekā stundas laikā.
Ņemot arī vērā, ka “diplomāts” tika veidots vēl Leonīda Brežņeva vajadzībām, tā konstrukcija bija visai vienkārša – bez jebkādiem kodiem un tikai ar iedarbināšanas pogu. Tāpat, kā ASV, “diplomātu” nēsāja speciāli apmācīti virsnieki un pavēli par raķešu palaišanu varēja pildīt tikai gadījumā, jo to bija apstiprinājušas visas trīs iepriekšminētās amatpersonas.
Tiesa gan – padomju laikā vēl bija nepieciešams arī apstiprinājums no stratēģisko spēku komandcentra, ka ir noticis reāls kodoluzbrukums PSRS.
Kaut arī bija paredzēts, ka “diplomāts” darbosies jebkādā situācijā, tomēr leģendas vēsta, ka esot eksistējusi arī sistēma “Nāves roka”, kura pēdējā brīdī varējusi palaist raķetes arī automātiski. 1986. gadā sistēma “Kazbeks” ir modernizēta un to jau saņēma pēdējais PSRS kompartijas sekretārs Mihails Gorbačovs, kurš to nodeva tālāk pirmajam Krievijas prezidentam Borisam Jeļcinam.
Nu tas ir Putina rokās un teorētiski valstī varētu būt saglabāta jau iedibinātā kodolieroču iedarbināšanas kārtībā, taču, kā ir patiesībā, to šobrīd nezina neviens. Ir arī informācija, ka šī liktenīgā lēmuma pieņemšanā Krievijā esot jāpiedalās pieciem cilvēkiem.
Tiesa gan, ņemot vērā, ka Putinam šobrīd pieder absolūta vara, kā arī mīklaino aizsardzības ministra Sergeja Šoigu un ģenerālštāba priekšnieka Valērija Gerasimova pazušanu uz divām nedēļām, nevar izslēgt varbūtību, ka visi trīs čemodāniņi šobrīd ir vienās rokās.
Zīmīgi, ka faktiski visās kodolvalstīs atomieroču lietošana formāli ir paredzēta tikai citas valsts uzbrukuma gadījumā, un arī Krievijas paziņojumi liek domāt, ka tas var notikt tikai šādā situācijā.
Tomēr, ņemot vērā Putina personību un viņa mentālo stāvokli, par kuru zināmas bažas izsaka visai daudzi pasaules eksperti, bažas par viņa vēlmi nospiest liktenīgo pogu tomēr pastāv. No 27. februāra pēc Putina pavēles Krievijas Stratēģiskie spēki ir paaugstinātā kaujas gatavībā.
Citās valstīs situācija ar tā saucamajiem kodolkoferīšiem situācija ir vairāk vai mazāk līdzīga un atbildība par “pogas nospiešanu” ir sadalīta starp vairākiem cilvēkiem. Visai interesanta tā gan ir Lielbritānijā, kuras atomieroči ir izvietoti tikai uz zemūdenēm.
Katras zemūdenes komandiera rīcībā ir tā brīža valsts premjerministra ar roku rakstīta instrukcija, kā viņam ir jārīkojas gadījumā, ja ir noticis kodoluzbrukums valstij. Tiesa gan, tas neizslēdz varbūtību, ka eksistē arī koferītis.
