"Tās šausmas nav iespējams aizmirst" - pārdzīvotajā dalās ukraiņu bēgles Vlada, Jūlija un Nataša

Viņas ir trīs ukraiņu sievietes, kurām ar diviem pusaugu bērniem izdevies izbēgt no kara šausmām, patvērumu rodot Latvijā. Viņas ir no Mikolajivas pilsētas Ukrainas dienvidos pie Melnās jūras, kur aktīva karadarbība notiek jau no Krievijas iebrukuma pirmās dienas. Šī saruna ir par sieviešu pārdzīvoto, par to, līdz kam var novest propaganda, par to, ka no viņām novērsušies pat radi Krievijā, sakot, ka Ukrainas iedzīvotāji ir pelnījuši, ka viņus bombardē... Jā, un, runājot par karu, šīs sievietes iebrucējus Ukrainā nesauc vārdā, tas nav ne Putins, ne Krievijas armija, bet gan bezpersonisks apzīmējums viņš. Tāpēc, ka šīm sievietēm vārdi “Putins” un “Krievija” nu izsauc tikai dusmas un naidu...

Neticēja, ka kas tāds varētu notikt

Kad 2014. gadā Krievija okupēja Krimu, Ukrainas iedzīvotāji uzreiz sapratuši, ka ar to jau viss nebeigsies. “Vismaz mēs Mikolajivā toreiz bijām pārliecināti, ka tūlīt mums uzbruks. Mēs to gaidījām. Jo viņš jau neslēpa, ka, viņaprāt, tās ir vēsturiskās Krievijas zemes, ka viņam vajag Mariupoli, Hersonu, Mikolajivu... Domājām, ka viņš uzreiz nāks virsū mums, taču nē – vispirms aizgāja pēc Donbasa un Luhanskas. Kad aktīvā karadarbība Ukrainas austrumos iekonservējās, arī cilvēki nomierinājās. Gan tur, gan pārējā Ukrainā. Un tas, ka astoņus gadus viņus Donbasā šāva un bombardēja, ir meli. Cilvēki tur dzīvoja savu dzīvi, strādāja, jaunieši gāja uz diskotēkām, bet seniori saņēma gan Krievijas pensiju, gan brīvi brauca uz Ukrainu pēc Ukrainas pensijām,” stāsta vecākā no sievietēm Nataša.

Lai arī beidzamos astoņus gadus Ukraina dzīvoja ar domām par plaša mēroga militārā konflikta varbūtību, gan Jūlija, gan Nataša, gan Vlada līdz pat pirmajiem bumbu sprādzieniem viņu pilsētā neticēja, ka Krievija tomēr iebruks visā Ukrainā. “Pat iepriekšējā vakarā mēs dzīvojām savu ikdienas dzīvi. Es biju devusies paskriet, pēc tam ar draudzenēm iedzērām kafiju, smējāmies. Bet par to, ka kaut kas tomēr varētu būt, sākām runāt pirms mēneša, kad Krievija pie mūsu robežām savilka savu armiju. Taču neticējām, ka kaut kas tāds 21. gadsimtā vispār ir iespējams. Arī tad, kad vēstniecības sāka evakuēt darbiniekus un ģimenes, satraucāmies, bet joprojām nekādi nespējām noticēt, ka viņš aizies tik tālu. Runājām, ka 21. gadsimtā taču neviens nebombardēs dzīvojamās mājas. Domājām, varbūt uzbruks militārajiem objektiem, infrastruktūrai, bet tas, ka bliezīs pa mājām, pa cilvēkiem... Nē! Tas taču nekad nenotiks! Tāpēc arī šo pēdējo mēnesi dzīvojām salīdzinoši mierīgi. Morāli mūs sagatavoja, ka karš var notikt, taču mēs šīs domas atmetām kā pilnībā neticamas, cerējām, ka viņš vienkārši iebaida Ukrainu un pārējo pasauli,” stāsta Jūlija.

Kad karš ienāk pašu pilsētā

“Līdz 24. februāra četros naktī mūs pamodināja bumbu sprādzieni. Viss drebēja, pāri mājām lidoja lidmašīnas. Notika uzbrukums Mikolajivas civilajam lidlaukam un Kulbakino militārajam lidlaukam un armijas bāzei, kur izsēdināja desantu. Taču tos gan visus uzreiz “izrubīja”,” kara sākumu atceras Nataša un, vaicāta, kādas tobrīd bijušas sajūtas, pēc ilgākas pauzes klusi saka: “Agrs rīts, vēl tumšs... Tu nevari saprast, vai tas ir sapnis vai tomēr realitāte. Nē, to nav iespējams aprakstīt. Es joprojām nespēju noticēt notiekošajam. Jo, kad pirms dažiem mēnešiem sākās runas par iespējamo karu, domāju, ka viņš paplosīsies Donbasā, centīsies ieņemt Mariopoli. Bet tas, ka uzbruks Kijivai un pat Harkivai!!! Kāpēc to? Harkivā 94 procenti iedzīvotāju ir krievvalodīgie! Kādam jābūt zvēram, lai iznīcinātu savus cilvēkus. Laikam jau tāpēc, ka Harkiva viņu nesagaidīja ar ziediem, viņš nolēma atriebties – “ja nav man, tad lai nav nevienam!”.”

Sievietes teic, ka sākumā viņu pilsētā artilērijas apšaudes un raķešu triecieni notika pa dienu, bet vēlāk bombardēšana bija naktīs, un tieši tad – pa dzīvojamiem rajoniem. “Un pēc tam jau viņš nekautrējās bombardēt cauru diennakti. Šausmas...” nopūšas Nataša, paskaidrojot: “Viņam mūsu pilsētu vajag kā ēst. Tas šobrīd ir vienīgais ceļš, kā ieņemt Odesu. Kamēr stāv Mikolajiva, tikmēr ir brīva Odesa. Jo no jūras tai uzbrukt pagaidām nevar, tāpēc ka laikapstākļu un ledainā ūdens dēļ nav iespējams izsēdināt desantu, bet pa sauszemi priekšā ir Mikolajiva ar saviem tiltiem pāri Dienvidbugai. Kamēr šie tilti ir mūsu, tikmēr arī Odesa ir drošībā. Tāpēc jau arī viņš tik ļoti aktīvi uzbrūk Mikolajivai.”

Psiholoģiska trauma uz mūžu

Šīs trīs ukraiņu sievietes sarunā ar "Kas Jauns" visas kā viena uzsver, ka bēgļu gaitās devušās ļoti negribīgi. Tikai tad, kad uzbrucēji nekautrējušies jau nogalināt mierīgos iedzīvotājus, ir pierunātas.

“Mēs negribējām doties prom. Tikai piecpadsmitajā dienā izbraucām. Neviens jau negrib doties bēgļu gaitās, visi ciešas līdz pēdējam. Protams, cilvēki ir dažādi. Ir tādi, kas aizmuka jau uzreiz, taču lielākā daļa palika. Cerībā, ka tas viss ātri beigsies. Bet tie cilvēki, kuri tomēr pameta Ukrainu, grib pēc iespējas ātrāk atgriezties. Tāpēc bēgļi, ja kādā citā valstī nedzīvo radinieki vai paziņas, kas gatavi viņus uzņemt, izvēlas palikt Polijā, lai būtu tuvāk Ukrainai, lai varētu ātrāk tikt mājās. Visi, ar kuriem esam runājušas, to vien saka – atgriezīsies, tiklīdz bombardēšanas beigsies. Cerams, ka karš patiešām neievilksies. Mēs nevēlamies citiem sēdēt uz kakla, un tā mums ir sāpīga tēma. Mēs esam nācija, kura grib strādāt. Liels paldies jūsu valstij, ka uzņēmāt mūs, ka palīdzat mums, taču mums sirds raujas pušu no sajūtas, ka mēs atļaujamies kaut ko ņemt par brīvu. Mēs neesam raduši dzīvot uz citu rēķina. Mēs gribam strādāt, dodiet mums darbu, lai pašas varētu nopelnīt sev iztikai!” teic Nataša.

Vēl vairāk šīs sievietes grauž apziņa, ka viņas ir nokļuvušas drošībā, bet karadarbības zonā palikuši tuvinieki. “Morāli tas ir ļoti grūti. Mūs moka vainas apziņa, ka mums izdevās aizbraukt, bet viņi ir tur. Vīrs, dēls, mamma... Mamma kategoriski atteicās doties prom, pateica, ka savas mājas nepametīs, lai arī kas notiks. Mums tur palika draugi, kuriem ir mazi bērni un kuriem nepaveicās ar iespēju aizbraukt,” nopūšas Nataša.

Tas, ka šīs sievietes tagad atrodas drošībā, nenozīmē, ka viņas joprojām tā jūtas. Nataša teic, ka psiholoģiskā trauma paliks uz ilgiem laikiem. Viņa ir psiholoģe un zina, ko runā. “Bombardēšanas otrajā dienā devos uz aptieku meklēt zāles. Tieši tad atskanēja gaisa trauksme, brīdinot par kārtējo bombardēšanu. Tik ātri mūžā nebiju skrējusi. Jūs pat iedomāties nevarat, kādas ir sajūtas, dzirdot artilērijas dunoņu, pār galvu lidojošu lidmašīnu rēkoņu... Tās šausmas nevar no prāta izdzēst. Kad ar mašīnu braucām cauri Moldovai, tur ik pa laikam uz ceļa bija “guļošie policisti”. Braucot tiem pāri, skaņa bija tieši tāda pati kā pēc pretgaisa aizsardzības raķešu zalvēm – tu duk, tu duk...  Mums šis tu duk pilsētā skanēja nepārtraukti, tāpēc tonakt mašīnā pie katra tu duk salēcāmies.

Arī tagad, esot jau Latvijā vairākas dienas, satrūkstos pie katras sirēnas, pie katra sprādzienam līdzīga trokšņa, pie katras pārlidojošās lidmašīnas. Sirds vai pa muti lec ārā. Es joprojām baidos kaut vai ieiet vannā un izmazgāt matus – ja nu atskanēs gaisa trauksme un būs jāskrien uz patvertni... Domāju, šīs bailes nekad nepāries. Mēs Mikolajivā tās divas nedēļas dzīvojām tādā spriedzē, ka vēl tagad šķiet, tūlīt sāksies uzbrukums, sāks šaut. Bet tā skaņa, kad šauj ar Grad raķešu sistēmu... Tas ir kaut kas ārprātīgs. Tāpēc, tiklīdz pa mums sāka šaut ar Grad, mēs tomēr devāmies prom no pilsētas. Tā raķešu apšaude naktī patiešām bija ļoti, ļoti šausmīga,” savas izjūtas raksturo Nataša, un pārējās sievietes viņai tikai piekrīt, bet Jūlija pēc brīža piebilst: “Kas tad mums, mēs esam pieauguši cilvēki, to visu saprotam. Bet bērni... Es nezinu, kā viņi spēs tikt vaļā no šīm paniskajām bailēm. Pavisam mazi bērniņi vēl to tik ļoti nesaprot, bet pusaudži... To es redzu pēc sava dēla acīm. Tajās joprojām ir šausmas un bailes.”

Un Vlada papildina: “Ne tikai bērniem, pat vīriešiem ir bail. Mans līgavainis nupat zvanīja, stāstot, cik šausmīgi tur tagad ir. Visu nakti nepārtrauktas kaujas, nepārtrauktas raķešu zalves, visas debesis sārtas no sprādzienu atblāzmas. Viņš, pieaudzis vīrietis būdams, atzinās, cik viņam tonakt bija šausmīgi bail.”

Kremļa propagandas sekas

Par Ukrainas tautas vienotību, stājoties pretī iebrucējam, pārsteigta ir visa pasaule. Ukrainā savu zemi aizstāv visi, neraugoties uz tautību, un arī tie krievvalodīgie iedzīvotāji, kuri agrāk atbalstīja Krieviju, nu ir savas zemes, Ukrainas, pusē.

Ukraiņu bēgles uzsver, ka šāda vienotība ir, pateicoties tam, ka pēc Krievijas iebrukuma Krimā un Donbasā 2014. gadā Ukrainā slēdza visus Krievijas propagandas TV kanālus un presi. “Putins reāli pārrēķinājās.

Arī es pati tad vēl domāju – nu labi, ienāks viņš, gan jau kaut kā to pārdzīvosim. Bet pēc 2014. gada mēs esam mainījušies. Mainījusies visa valsts. Jo mums nogrieza Kremļa propagandas kanālus un lielākā daļa tautas attīrījās,” skaidro Nataša.

Viņa arī spriež, ka, visticamāk, propagandas saēstās smadzenes bija pie vainas tam, kas 2014. gadā notika Donbasā, kur vietējie iedzīvotāji patiešām sagaidīja “atbrīvotājus” ar ziediem. “Pat Ahmetovs [Ukrainas bagātākais cilvēks, metālnozares magnāts Rinats Ahmetovs, kura uzņēmumos strādā aptuveni 300 tūkstoši cilvēku] bija šokā. Viņš nesaprata, kā donbasieši tā varēja rīkoties, kļūstot par separātistiem. Pirms tam Ahmetovs ar saviem uzņēmumiem panāca, ka Doņecka kļuva par pilsētu ar lielāko vidējo atalgojumu visā Ukrainā. Donbasā tika labiekārtotas pilsētas, uzcelts Eiropas čempionāta futbola stadions, jauna ledushalle, lidosta, donbasiešiem nekā netrūka, Ahmetovs pat saviem visvienkāršākajiem strādniekiem dāvāja ceļazīmes uz Turciju. Man vīrs to stāstīja, kurš pirms tam strādāja Donbasā. Un tad šie cilvēki, kuriem dzīve bija tik labiekārtota, pēkšņi pieņēma “krievu pasauli”, kļuva par separātistiem. Kāda viņiem no tā bija jēga?! Un tagad pašiem jādzīvo, kur viss izpostīts. Redz, ko ar cilvēkiem izdara šī propaganda, kuras priekšā pat Gebelss nobāl.”

Kad novēršas pat radinieki Krievijā

Nataša lieliski zina, par ko runā, jo ir krieviete, kuras radinieki joprojām dzīvo Krievijā. “Un es neesmu vienīgā tāda. Mūsu pilsētā dzīvo ļoti daudz krievu, un viņiem arī ir radinieki Krievijā. Arī viņu tuvinieki atbalsta to, ko Krievija dara Ukrainā. Piemēram, kara pirmajā dienā rakstīju brālim, prasīju: “Ļoša, kā jūs tā varējāt? Tā ir mana pilsēta, kāpēc jūs to bombardējat?” Un vienīgais, ko viņš man atbildēja: “Tā jums vajag! Jums ir pārāk daudz nacistu.” Un to man novēlēja mans pašas brālis! Bet viena mana draudzene asarām acīs stāstīja, ka viņa ir nobloķējusi visus kontaktus ar tēti un māsu, kuri dzīvo Sevastopolē. Viņa teica, ka šo savu tuvinieku attieksmi – attaisnot civiliedzīvotāju slepkavības – vairs nav varējusi izturēt. Pats trakākais, ka viņas tēvs tā arī līdz pat šai dienai nav piezvanījis, lai meitai vismaz apvaicātos, vai viņai un viņas ģimenei viss ir kārtībā!”

Vladas ģimenē ir tāda pati situācija. “Tēta māsa dzīvo Rostovā, Krievijā. Viņa, zinot, ka bēgu no bombardētās pilsētas, piezvanīja: “Nu žēl, ka tev tā nācās darīt. Bet jums tur ir tik daudz nacistu, ka šo karu vajadzēja! Tāpēc mēs, Krievija, joprojām to darām.” Iedomājieties, tēta miesīgā māsa atbalsta slepkavības! Tur dzīvojošie ir savu propagandistu tik nozombēti, ka pat netic saviem vistuvākajiem radiniekiem! Sakām, ka mums taču nav jēgas viņiem melot, bet tas nelīdz. Viņi mums stāsta, ka ukraiņu nacisti paši apšauda savas skolas un slimnīcas, ka Ukrainas nacistu valdība mums melo un visi šie kara šausmu video ir safabricējums! Un to stāsta mums, kas savām acīm redzējušas patiesību! Nezinu, kā lai turpmāk dzīvo. Tā jau esam atstājušas savus vīrus, līgavaiņus Ukrainā, nezinot, vai kādreiz vispār viņus vēl satiksim, tagad vēl esam zaudējušas savus Krievijā dzīvojošos radiniekus, kuri attaisno karu mūsu zemē,” skumji nopūšas Vlada.

Ukraina iebruks Moldovā?

Izrādās, tāda pati attieksme pret Ukrainas tautu ir ne tikai no Krievijā dzīvojošajiem, bet arī no Moldovas cilvēkiem. Jo šīs sievietes to izjutušas uz savas ādas, kad devās bēgļu gaitās caur Moldovu un Rumāniju.

“Kad iebraucām Moldovā, bijām šokētas par redzēto. Tāda nabadzība! Viņi joprojām dzīvo kā deviņdesmitajos gados! Galvaspilsētā veikali tukši, ielās neviena cilvēka, totāla nabadzība... Bet ne par to ir runa. Mēs bēgām caur Moldovu, jo tā ir vistuvākā robeža Mikolajivai, turklāt Moldovā dzīvo mana tante – tēta māsīca. Viņa pati piedāvāja palikt pie viņas. Ieradāmies naktī, pārgurušas no garā un riskantā ceļa, jo izbraucām gaisa trauksmes laikā, mums vēl paveicās, ka uz Moldovas robežas satikām atsaucīgu brīvprātīgo, kas mūs aizveda līdz vajadzīgajai adresei. Ieradāmies pie tantes, stāvējām mazā koridorā, un viņa – ne sveiki, ne ienāciet – uzreiz bruka mums virsū: “Kāpēc jūs karojat Amerikas interesēs?” Mēs no pārsteiguma pat zaudējām valodu! Bet nākamā frāze bija: “Jums tur ir bioloģisko ieroču laboratorijas, tāpēc jūs arī bombardē! Putins zina, ko dara.” Un tāda bija attieksme no manas tantes Moldovā,” noskurinās Vlada un piebilst: “Mēs vispār bijām šokā par to, kā Moldova pret bēgļiem no Ukrainas izturējās. Kad nākamajā dienā meklējām ceļu uz autoostu, neviens mums pat nepalīdzēja, izturējās ļoti atturīgi. Izrādījās, ka Moldovā baidās, ka Ukraina tai uzbruks. Tiks galā ar Krieviju un tad ķersies pie Moldovas!”

“Ļoti dīvaini cilvēki,” turpina Jūlija. “It sevišķi tas sabiedriskā autobusa šoferis, kas veda mūs ar citiem bēgļiem uz Poliju. Braucām 53 stundas! Pretīga attieksme, maigi sakot. Jau tā pārsteidza, ka biļetes pēkšņi maksāja divreiz dārgāk, bet kā viņš uzvedās! Pilns autobuss ar sievietēm un maziem bērniem, bet attieksme nicīga, apvainojoši jociņi, apsaukāja mūs par hohluškām, pārmeta, ka nesaprotam moldāvu valodu, stāstīja, ka krievi zina, ko dara, ka ukraiņi to bija pelnījuši. Viņš neapturēja autobusu, ja kāda palūdza, ka vajag uz tualeti, ņirgājās par mums. Līdz brīdim, kad saprata, ka šīs pazemotās ukraiņu sievietes viņu bez galvas atstās, ja tā turpinās. Paši dzīvo totālā nabadzībā, no Padomju Savienības vēl nav izlīduši, bet ņirgājas par tiem, kas dzīvo labāk. Un arī Rumānija ir tik nabadzīga valsts. Bet tā ir Eiropas Savienībā! Un kāpēc tad mēs neesam?”

Karš visiem atvēris acis

Ukraiņu bēgles ir neizpratnē, kāpēc tik barbariski jāiznīcina Ukraina, ukraiņu tauta, lai gan lieliski apzinās, ko ar cilvēku prātiem izdara propaganda. “Mēs esot fašisti. Lai gan pašas par jums, latviešiem, agrāk tā domājām. Jo, kad Padomju Savienība sabruka, mums taču televīzijā visu laiku stāstīja, ka Latvijā ir pilns ar fašistiem, ka krievi tiek padzīti no mājām. Domājām: ārprāts, kādas šausmas tur notiek! Jo tad jau vēl nebija interneta un citu informācijas avotu, ticējām tam, ko diendienā rādīja. Bet tagad izrādās, ka mēs esam fašisti! Un tā mūs sauc tikai tāpēc, ka mēs mīlam savu zemi, savu valsti. Tad jau mēs visi esam nacisti, visi 46 miljoni. Bet mēs nevienu neaiztiekam, kāpēc ir jāaiztiek mūs?” teic Nataša, bet Vlada dusmīgi piebilst: “Brāļu tauta slāvi? Kādi vairs brāļi! Mani nupat radi aicināja braukt pie viņiem uz Krieviju. Kā tad! Pēc šādas pretīgas rīcības – šaut un mest bumbas uz mierīgajiem iedzīvotājiem? Jā, protams, braukšu, ja nu vienīgi ar tanku uz Maskavu, piekrautu pilnu ar raķetēm!”

Un Nataša turpina: “Es tiešām nezinu, uz ko viņš cer! Nu labi, ieņems pilsētas, okupēs Ukrainu. Un ko tālāk? Cilvēkus vairs nesalauzīs. Nekad! Ja nu vienīgi viņš visus nogalinās. Viņš pat iedomāties nespēj, kāds partizānu karš būs. Piemēram, Mikolajiva zināmā mērā ir bandītu pilsēta. Un visi šie “biznesmeņi” līdz ar kara pirmajām dienām paši sev sapirka pamatīgu ieroču arsenālu, lai dotos “medībās”. Viņi šaus un medīs no katras mājas, katra krūma, līdz pēdējam elpas vilcienam! Un visa Ukraina šaus. Ukraina nav Krievija. Ja Krievijā iesit divas reizes ar steku, visi aizbēg pa mājām, bet te – jo vairāk mūs sitīs, jo vairāk pretosimies. Bet tagad, kad tiek nogalināti mūsu bērni, zīdaiņi, atriebība būs uz mūžu mūžiem. Tas nekad netiks piedots, nekad! Jūs pat iedomāties nespējat, kādu naidu viņš mūsu tautā ir izraisījis. Visos, pat tajos, kuri vēl tik nesen simpatizēja Krievijai. Šis barbariskais karš visiem ir atvēris acis, kā arī lieliski pierādījis cilvēku patieso dabu – kurš ir kurš.”

Kā piemēru ukrainietes min savu gubernatoru Vitāliju Kimu, kas ar savām uzrunām iedzīvotājiem un videosižetiem jau kļuvis par interneta zvaigzni visā pasaulē. “Agrāk mēs par viņu neko daudz nezinājām, tikai to, ka mums tāds Kims ir. Viņš ir no bagātas ģimenes, pats ļoti bagāts, viņam pieder naktsklubu tīkls. Par viņu iedzīvotājiem nebija tas labākais iespaids – nu tāds blatnojs zīmulis. Domājām, ka, sākoties karam, viņš mūs nodos. Ka nodos pilsētu ienaidniekam, tāpat kā to izdarīja mērs pie Perekopa zemesšauruma, kam pateicoties Krievijas armija tik viegli tika ārā no Krimas un ieņēma Hersonu. Nezinu, vai tā ir taisnība, taču mūsu gubernatoram pietuvinātajās aprindās runāja, ka gan deputātiem, gan pašam Kimam bija piedāvāta noteikta naudas summa, lai viņi nodotu pilsētu, lai nolaistu tiltus, pa kuriem krievu armija varētu tikt līdz Odesai. Domājām, ka Kims būs viens no pirmajiem, kurš pametīs pilsētu. Jo viņam ir pietiekami daudz naudas, lai bez rūpēm dzīvotu jebkurā pasaules malā. Taču Kims palika Mikolajivā un kļuvis par pilsētnieku varoni. Viņš tik ļoti spēj mūs uzmundrināt, nomierināt, motivēt cīņai. Tas pats, arī runājot par Volodimiru Zelenski. Es personiski balsoju pret viņu. Mēs viņu neņēmām par pilnu, uzskatījām par klaunu. Bet tagad viņš visu acu priekšā izmainījies, izveidojies par lielu personību, valsti nav nodevis,” teic Nataša.

Naids paaudžu paaudzēs

Ukrainietes cer, ka drīz karš beigsies. “Pāris nedēļu, un brauksim mājās! Bet tās būs šausmas, ja šis konflikts iekonservēsies, kā tas bija šos astoņus gadus Donbasā. Tad jau labāk cīnīties līdz galam. Vai nu līdz pilnīgai uzvarai, vai līdz nāvei. Jo ar citādu iznākumu tā vairs nebūs dzīve,” pārliecināta ir Nataša, sakot: “Mēs bijām krievvalodīgo pilsēta. Tā ir mūsu valoda, kurā domājam, kurā runājam. Perfekti zinām arī ukraiņu valodu, taču krievu valoda ir mūsu dzimtā. Agrāk vismaz kādi 40 procenti iedzīvotāju bija prokrieviski noskaņoti, kāds stiprāk, kāds šaubīgāks, bet tas, ka tagad Mikolajiva vairs tāda nav, tas ir viennozīmīgi skaidrs. Tagad visi, arī krieviski noskaņotie pilsētnieki, viņus neieredz. Pat vēl vairāk, tas ir naids uz mūžu mūžiem vairākās paaudzēs!”

“Ne tikai Mikolajivā! Visā Ukrainā tā ir,” uzsver Jūlija, sakot: “Mēs patiešām līdz šim nezinājām, ka mūsos varētu iemājot tāds naids. Mēs bijām labsirdīga tauta – dodiet tikai mums darbu, lieciet mūs mierā. Ukraina attīstījās, palielinājās rūpniecība, atjaunoja un labiekārtoja pilsētas. Mēs patiešām sākām dzīvot labāk, mums dzīves līmenis bija augsts. Tagad tas viss ir iznīcināts. Taču tam arī ir pozitīvā puse. Viņš panāca, lai Ukrainā visi beidzot iemīlētu savu valsti, lai mēs beidzot izveidotos kā vienota nācija. Tas mums pašiem līdz šim nebija izdevies gadu simtiem, bet viņš to panāca pāris nedēļās. Viņš var visu iznīcināt, noslepkavot, bet Ukraina beidzot ir kļuvusi par valsti, kas pastāvēs mūžiem. Krievija izjuks, bet Ukraina būs! Tagad visi Ukrainā skaidri zina, ka grib savu valsti un lepojas ar to! Līdz 24. februārim tā nebija. Paldies viņam par to, tikai žēl, ka tas prasa tik daudz mūsu cilvēku upuru.”