Ukraiņu bēgles Aizkrauklē: “Krievija grib ukraiņus kā nāciju iznīcināt, taču viņiem neizdosies”

Jauns.lv piedāvā iepazīties ar Aizkraukles novada pašvaldības mājaslapā publicēto stāstījumu par Ukrainas sieviešu - mātes Tatjanas un meitas Allas Smirnovas piedzīvoto un pārdzīvoto. Viņas uz Latviju atbraukušas no Čerkasu apgabala, bet ģimenes galva palicis aizstāvēt savu zemi. “Te mums viss ir – mierīgas debesis un jumts virs galvas. Esam jums ļoti pateicīgi par silto uzņemšanu,” saka viņas.

Ukrainas armija, atšķirībā no iebrucējiem, ir labi apgādāta

Tatjanas vīrs un Allas tētis palicis aizstāvēt savu zemi – sākotnēji devies sargāt savu pilsētu, uzturot tur kārtību, bet nu nosūtīts uz kara “karstajiem punktiem”. “Viņš dienējis armija, prot rīkoties ar ieročiem,” stāsta Tatjana. “Vīrs ir sportisks, strādāja sporta skolā, bērnus trenējot cīņas sporta veidos. Kad viņš devās sargāt dzimteni, mana mamma teica, lai atrunāju, taču to nedarīju. Viņš pieņēma vīrišķīgu lēmumu, un es viņu atbalstu. Jā, uztraucos, jau diennakti neesmu saņēmusi ziņas, taču zinu, ka viņš dara pareizi un cīnās par mums visiem”.

Viņa steidz piebilst, ka Ukrainas armija, atšķirībā no iebrucējiem, ir labi apgādāta – vīriem ir piemērots apģērbs un apavi, kaujas ekipējums, viņi tiek labi baroti, un to visu var nodrošināt, saņemot ļoti lielu rietumvalstu atbalstu.

Sāka bombardēt hidroelektrostacijas dambi

Tatjana atklāj, ka uz Latviju nolēmušas doties, jo Aizkrauklē dzīvo viņu paziņa, kura jau tad, kad Ukrainā sākusies saspīlētā situācija, mudinājusi, lai kopā ar meitu brauc uz Latviju. Tatjana gan atrunājusies: “Mums viss mierīgi, Krievija neuzdrošināsies uzbrukt. Mēs neviens neticējām, ka viņi uzdrošināsies gan.

Kad 24. februārī sākās apšaudes, sākumā pat neticējām, ka tas tomēr ir noticis – mūsu zemē sācies karš…”

Tatjana todien bija Kijivā, kur viņa strādāja. Meita Alla dzīvoja un mācījās Čerkasos. “Agri no rīta pazvanīja pazīstams vīrietis un teica: piecel visus, sācies karš, mūs bombardē! Tāda bija ziņa no Višgorodas, kas ir pavisam jauna piepilsētiņa 15 kilometru no Kijivas. Tur ir hidroelektrostacija, un tieši tās dambi sāka bombardēt. Es biju šokā un varēju pateikt tikai dažus vārdus: sācies karš…” to atminoties, Tatjana nespēj valdīt asaras.

Allai studentu kopmītnēs baiso ziņu nodevis bērnības draugs un klasesbiedrs Nazars. “Tovakar, dienu pirms kara, bija parasta diena, mēs satikāmies. Nazars bija sācis darboties biržā, viņš man teica: mēs abi pacelsimies, būs laba dzīve! Viņam bija nākotnes plāni un ambīcijas.

Neticēju, mēģināju atrast apstiprinošas ziņas internetā, taču to nebija, bija biedējošs klusums”.

Alla, kura sevi uzskata par politizglītotu jaunieti, bilst: “Mēs neticējām, ka Krievija uzsāks karu Ukrainā. Ticējām, ka citu valstu sankcijas šo agresoru vēlmi apdzēsīs, taču kļūdījāmies. Neviens nebijām tam gatavi…” Pēc drauga ieteikuma Alla salikusi nelielā somā pašas nepieciešamākās lietas – divas apģērba kārtas, medikamentus. Un pārņēmusi sajūta, ka šajā istabā neatgriezīsies…

Izmet lielos koferus, lai vairāk vietas bēgļiem

“Jau pirmajās kara dienās sapratām, ka mums jābrauc prom – starp trauksmes sirēnām Kijivā lielākoties bija pusstundas intervāls, un cilvēki pat vairākas dienas pavadīja slēptuvēs, vien izejot ārā pēc ūdens un ēdiena. Īstu patvertņu mums nav, tāpēc cilvēki patvērās metro stacijās”. Alla bilst, ka Kijivā ir pasaulē dziļākais metro, turklāt stacijas bīstamās situācijās var noslēgt, lai iekšā netiek ūdens.

Tatjanas vīrs sākumā iebildis, ka sieva un meita dotos bēgļu gaitās, taču, kad sākusies intensīva bombardēšana un izmantotas aizliegtās vakuumbumbas, vīrs teicis: brauciet abas prom. Arī draugi uz paziņas mudinājuši to darīt, sakot: “Jūsu vienīgais uzdevums tagad ir izdzīvot – citas prioritātes nav”.

Piektajā kara dienā Tatjana devās ceļā no Kijivas, Alla – no Čerkasiem, lai dotos uz Ļvivu. Līdz tai tikt bija īsts pārbaudījums – autobusi, tramvaji, taksometri nekursēja, vienīgais transporta līdzeklis bija vilciens. Alla pusotru stundu gāja kājām līdz vilciena stacijai, tur cilvēku pūļi milzīgi, pārsvarā sievietes ar bērniem, vilcienā tikt bija īsta veiksme. Sievietei paveicās iekļūt papildu vilciena sastāvam pieāķētā metro vagonā. Vilcienu pavadoņi teica: sēdvietu nav, taču varat braukt, ja sēdēsiet uz koferiem.

“Brauciens bija ļoti grūts – ja parasti vilciens no Kijivas līdz Ļvivai nokļūst sešās stundās, mēs braucām 13 stundas. Vilciens brauca lēni, acīmredzot sastāvs bija pārāk liels, lai lokomotīvei pietiktu jaudas, bieži apstājās, bet cilvēkus ārā nelaida. Cilvēki mainījās – viens apsēdās, cits pastāvēja, lai visi var atpūtināt kājas. Klaja lauka vidū stāvējām piecas stundas”.

Apmēram pusceļā vilciens apstājās Hmeļņickā, kur uz perona bija ļoti daudz cilvēku. Braucēji viņiem teikuši, ka vietas nav, taču cilvēki atbildējuši: “Mēs nekur nebrauksim, tikai pabarosim jūs”. Vilcienā tika padots ūdens, sviestmaizes, cepumi, pīrādziņi, kotletes – cilvēki mājās bija sagatavojuši ēdienu, lai atbalstītu tautiešus, kuri bēg no kara. “Mēs visi no aizkustinājuma raudājām, šo cilvēku atbalsts bija ļoti aizkustinošs,” atminas Tatjana. “Centāmies vispirms ēdienu padod bērniem un vecajiem cilvēkiem, bet pietika visiem”.

“Zinu: mana valsts atkal būs brīva!”

Vēlāk no Ļvivas, kur māte un meita satikās, viņas nokļuva Polijā, tad pašas nopirka biļetes un ar lidmašīnu atlidoja uz Rīgu, kur viņas sagaidīja paziņa, lai atvestu līdz Aizkrauklei. “Labi bija tiem, kuriem bija kāds paziņa kādā citā valstī, bet daudzi cilvēki vienkārši bēga no kara, pat nezinot, kur viņi nokļūs,” saka Tatjana.

Meita Alla, kurai ir 19 gadu, paralēli studijām arī strādāja, krāja naudu, lai ceļotu, tagad viņa nosaka: “Sanāk, ka krāju melnai dienai. Patiešām melnai…”

Tatjana stāsta, ka Ukrainā viņai palika māsa un viņas ģimene, arī mamma, kurai ir 76 gadi. Viņas dzīvo mierīgākā pilsētā un izvēlējās palikt tur. Tatjana un Alla sazinās ar savējiem, satraucas un dzīvo līdzi notikumiem dzimtenē.

Tatjana iegrimst pārdomās: “Jā, droši vien kāds domā – viņas ir nodevējas, jo bēg no zemes, kamēr tautieši stāv zem lodēm un lādiņiem. Taču mēs pārdzīvojam par savu zemi un zinu – kad karš beigsies, braukšu mājās, atjaunosim savu valsti. Tā taču ir mana zeme, mana dzimtene, tur ir mani tuvinieki. Krievija grib ukraiņus kā nāciju iznīcināt, taču viņiem neizdosies, un mana valsts atkal būs brīva.

Alla teic: “Mēs neesam nacisti, kā Krievijas mediji pasniedz, mēs liekam mierā tos cilvēkus, kuri sevi uzskata par Krievijai piederīgiem. Ja viņi negrib būt mūsējie, mēs neiebilstam. Tos, kuri paši gribēja kļūt Ukrainai piederīgi, mēs labprāt pieņēmām. Protams, arī mūsu tautā ir nodevēji, ir piektā kolonna un ir cilvēki, kuri par naudu gatavi nodot, piemēram, nolikt pazīšanās zīmi, kur ienaidniekam vajag, par to saņemot 50 dolāru samaksu. Ukrainai tā ir normāla naudas summa, daži tā pelna, bet viņu nav daudz”.

“Te ir klusi un mierīgi”

Kad jautājam, kā Aizkrauklē patīk, mamma un meita pasmaida: “Te ir klusi un mierīgi – to mums tagad visvairāk vajag. Katrs spalgāks troksnis biedē.” Viņas atzīst, ka vēl vajadzīgs laiks, lai atgūtos, taču ir cieši pārliecinātas, ka dzimtenē viss drīz būs atkal labi, lai varētu braukt mājās. Viņām esot trīs mēneši laiks, lai legāli uzturētos Latvijā. Patlaban Tatjana te labprāt strādātu – viņai ir augstākā izglītība un viņa ir sākumskolas skolotāja, 23 gadus nostrādājusi skolā, kurā mācās bērni ar īpašām vajadzībām.

Alla vēlas studēt un, ja būs iespējas, varētu turpināt mācīties Latvijā.

Alla apgūst svešvalodas, viņa studēja par tulku, pārvalda angļu un vācu valodas, pašmācības ceļā apguvusi arī japāņu valodu.

Kad jautājam, vai viņām kaut kas nepieciešams, Tatjana silti pasmaida: “Paldies, mums viss ir – mierīgas debesis un jumts virs galvas. Bijām sociālajā dienestā, mēneša beigās saņemsim pabalstu. Esam vienkārši cilvēki, neko īpašu mums nevajag. Paldies, ka mūs tik silti uzņemat!”