Jaunups: "Man ļoti nepatīk cilvēkiem darīt pāri!"
Politiķis Edgars Jaunups (35) sarunā ar modes mākslinieku Dāvidu gan atklāj, ka iegādājies mākslinieka Kristiana Brektes skandalozo gleznu ar Raini un puskailo Aspaziju, gan atzīstas, ka aizvien nav saņēmies bildināt draudzeni.
Man ir viens smokings, pāris uzvalku...
Tev patīk šopingot?
Drīzāk nē. Bet neesmu arī no tiem, kas nespēj pastaigāt līdzi draudzenei pa veikaliem, vai tiem, kas neizjūt nekādu gandarījumu, piemēram, ārzemēs, visu dienu pavadot veikalos un tiešām kaut ko labu nopērkot.
Iepirkšanās nav mana aizraušanās, taču neizjūtu arī pretīgumu pret šo procesu. Man iepirkšanās kādreiz var arī sagādāt gandarījumu, īpaši, ja tā nav bieža.
Kāds ir tavs pēdējā laika dārgākais pirkums?
Brīnišķīgākais un arīdzan dārgākais pirkums tika iegādāts pie mākslinieka Kristiana Brektes. Nopirku viņa skandalozo gleznu, kur ir puskaila Aspazija ar Raini. Šim pirkumam, kura summu gan vēlos atstāt starp sevi un mākslinieku, bija trīs iemesli – proti, šis ir Raiņa un Aspazijas gads. Otrkārt – gleznas skandalozums, manuprāt, ir vēl viena pievienotā vērtība. Un, treškārt, domāju, ka Kristians Brekte ir brīnišķīgs jauns mākslinieks, par kura gleznām pēc gadiem desmit, piecpadsmit, divdesmit cilvēki gan cīnīsies, gan lielu naudu maksās.
Labs jautājums. Luksuss manā izpratnē ir kaut kas īpašs, dārgāks. Vecpuiša dzīve... No šā viedokļa tas ir krīzes risinājums! (Smejas.) Vienkārši es ļoti adekvāti novērtēju spējas un iespējas. Luksuss būtu, ja man būtu pieci bērni.
To jau vēl var paspēt! Pēdējā laikā Latvijā daudzi sabiedrībā pazīstami vīrieši dzīves norietā pagādā arvien vairāk un vairāk bērnu. Tev tad viss vēl priekšā!
Es tomēr savos 35 gados labāk jūtos vēl neprecējies nekā divreiz šķīries. Tas diemžēl ir tāds dīvains standarts ieviesies daudzviet pasaulē, tai skaitā Latvijā.
Nē, nē, nekas netraucē, un es domāju, ka tas ir nevis varbūtības, bet laika jautājums.
Bildinājis vismaz esi?
Nē, vēl neesmu.
Tas ir mans risks un neizdarība.
Nav bijis ultimāta kādu piektdienas vakaru – vai nu precamies, vai uz redzēšanos?
Nē, nav gan.
Ko tur nožēlot vai nenožēlot. Dzīvē viss notiek tā, kā notiek. Cilvēki šķiras. Svarīgākais, manuprāt, vienmēr bijis, ka tad, ja tā kopābūšana beidzas, spēt izšķirties un saglabāt tiešām labas attiecības. Mums ar Lindu ir ļoti labas attiecības. Nožēlotu, ja pajuktu attiecības ar cilvēkiem, kas bijuši ļoti tuvi un ar ko pazūd kontakts. Vai vēl trakāk – rodas kaut kāds naids. Ir svarīgi, kā kopjam attiecības, neatkarīgi no tā, kāds tām vienā vai citā dzīves brīdī ir statuss. Tas attiecināms gan uz draugiem, gan bijušajiem mīļotajiem.
Ohoo! Tavā vecumā tik nobrieduši spriedumi!
Tu pārvērtē manu jaunību. Ja vēl pirms laika biju jauns un perspektīvs, tad tagad esmu tikai perspektīvs.
Esmu dziļā pārliecībā par sevi, ka viss vēl ir priekšā.
Vai tev ir fetišs – kurpes, brilles? Man, piemēram, ir brilles un cepures, ar ko sapirktas pilnas lādes, un pats reizēm brīnos, kādā prāta aptumsumā to visu esmu savilcis mājās.
Nē, man nav. Tieši pretēji. Man ir novadpētnieka iezīmes. Vācu citas lietas.
Nē, man patīk lietas kontekstā ar veco VEF rūpnīcu. Kādreiz bija tāda rūpnīcas ēstuve Vefietis, tur bija cukura un sālstrauki ar uzrakstu „VEF”, vecie radio aparāti. Tiem ir nevis materiāla, bet personiska vērtība.
Kārlis Leiškalns ir kolekcionārs. Viņš vāc gleznas, bildes. Es neesmu kolekcionārs tādā izpratnē. Man būtiskāka ir nevis vērtība, bet tas, ka lietai ir vēsture. Kad dibinājām basketbola klubu VEF, tad juridisko adresi likām tieši vecajā rūpnīcas teritorijā. Tāpat kā bija vecajam VEF, kas 80. gados spēlēja.
Klau, tevi būtu viegli izsekot un noindēt vai noslepkavot, jo vienmēr ej pa kādu noteiktu taciņu, jo tev vajag stāstu apakšā.
Vidēji intelektuālam cilvēkam esmu prognozējams. Ar to savā ziņā pat lepojos, jo gan privātās, gan darba attiecībās ir labi, ja partneris var prognozēt, rēķināties. Kāds teiks – neinteresanti, maz pārsteigumu. Muļķības! Pārsteigumu vienmēr var sagādāt. Vistrakākais ir, kad cilvēki ir pilnīgi neprognozējami. Sava rakstura un citu tarakānu galvā dēļ.
Jautājums ir, cik jautru dzīvi tas padara cilvēkiem tev apkārt.
Pagaidām man vēl ir pāris draugu. Sieva arī vēl turas jau 25 gadus. (Smejas.) Edgar, tev vispār kādreiz ir draudēts? Vai vismaz likts saprast, ka esi nevēlams?
Nē. Tiešām man ir ļoti labas sajūtas par Latvijas panākumiem 25 gadu laikā. Žēl, ka tagad, pēdējos piecos gados, kad ir iespēju laiks, mēs, neko nedarot, esam iestagnējuši. Lai gan ekonomiskajā ziņā varēja būt izrāviens. Bet vismaz tajā ziņā te viss ir mierīgi, un politiķiem nedraud.
Jau 12, 13, 14 gadu vecumā man bija skaidrs. Kad man vaicāja, kas gribētu būt, atbildēju – politiķis.
Nezinu, vai baidās.
No tevis ir iemesls kādam baidīties?
Nē. Esmu ļoti jūtīgs cilvēks...
Man ļoti nepatīk cilvēkiem darīt pāri, lai gan sportā tu nevari nedarīt pāri, jo ir jāuzvar. Cilvēki, kas apgalvo, ka no manis ir jābaidās, mani noteikti nepazīst, īpaši nav saskārušies un vadās no kaut kādiem stereotipiem.
Bet nav dūmu bez uguns...
Nu kaut kādā ziņā varbūt. Bet jautājums ir – kas ir baiļu pamats? Ja baiļu pamats ir zaudēt, tad tas cilvēks ir vājš. Jo zaudēšana ir normāla procesa sastāvdaļa – vai tas būtu sports, vai politika. Ar to vienkārši jārēķinās. No manas rokas neviens vismaz locekļus nav zaudējis.
Manuprāt, es esmu labs pārdevējs. Nevis kotlešu, tējas vai kafijas, bet ideju pārdevējs. Tāpēc sportā naudas piesaistīšanas lauciņā jūtos drošs, jo, kas attiecas uz VEF un sportu, manuprāt, ļoti pārliecinoši spēju likt cilvēkiem noticēt un aizraut viņus līdzi idejai. Cits jautājums ir par to, ka laiki mēdz būt dažādi. Tagad ekonomiskā situācija ir grūta, un vari būt nez cik labs pārdevējs, bet vienkārši nav pirktspējas. Šajā situācijā ir jāspēj piekāpties savām ambīcijām, ieplānoto budžetiņu samazināt un no tā nav jābaidās. Kļūdās tie cilvēki, kas kaut kādu iemeslu dēļ nespēj godīgi pateikt, ka mums šajā sezonā ir mazāk naudas, un kas visu mēģina darīt uz kaut kādu cerību, riska pamata, ka varbūt paveiksies nokomplektēt komandu par to pusbudžetu. Tā nevajag rīkoties, jo var sekot emocionālas un visādas citādas traģēdijas.
Man bija pārsteigums, ieraugot tevi TV ekrānā vadām raidījumu. Pilnīgi jaunā ampluā, kompetentam, bet šerpam vecim Mārim Zanderam blakus... Kas tevi līdz turienei noveda? Uzmanības trūkums, biznesa intereses?
Ar biznesu tur nekāda sakara nav. Tikai izdevumi. Ne finansiāli, bet laika resurss tiek tērēts. Arī enerģija, bet tur esmu, jo mani interesē politika. Tā ir īstā mana aizraušanās un profesionālā interese. Tagad, kad esmu ārā no aktīvās un tiešās politikas, šis regulārais iknedēļas raidījums par politiskajiem procesiem, komunikācija ar viesiem, kas ir aktīvi politikā, ir viens no veidiem, kā to savu āķi lūpā uz politiku varu realizēt.
Tai skaitā! Lai būtu formā, ir jātrenējas.
Kam trenējies, ja saki, ka no politikas esi prom?
Es vairāk nekā neesmu prom. Vienkārši ir pauze. Man patīk politiku salīdzināt ar sportu. Piemēram, kā basketbolā. Uz laukuma ir pieci cilvēki, un, lai arī cik labs līderis tu būtu, pienāk mirkļi, kad tev ir jānomainās un nedaudz jāpasēž uz rezervistu soliņa, jo laukumā iznāk kāds cits tavs džeks. Tu atpūties, nomierini emocijas, pārdomā kļūdas. Līdzīgi ir politikā. Ja pastāvīgi esi tajā procesā iekšā, tu notrulinies un paliec orientēts uz taktiku.
Ir skaidrs, ka šis nav mans laiks. Tomēr tas nav apzināts vai taktisks lēmums, ka gaidu savu laiku. Tā ir realitāte šodienas politikā, ka pēc manis tieši šobrīd nav pieprasījuma, bet man nav ne mazāko šaubu, ka tas brīdis, kad mani vajadzēs, pienāks.
Tai skaitā. Skaidrs, ka tā milzīgā sakāve arī liek padomāt. Bet tā sajūta ir ļoti skubinoša, jo tas nenozīmē, ka pēc četriem gadiem tavas idejas atkal var lidot. Tāpat kā sportā – kādreiz ir ļoti vērtīgi smagi zaudēt. Tā man ir fundamentāla pārliecība, ka cilvēki kaut ko iemācās tikai zaudējot. Uzvaras svin, tās ir patīkamas, bet tās neko nemāca.
Esi līderis vai tomēr komandas spēlētājs?
Es esmu izteikts komandas spēlētājs. Vispār ticu tikai komandas sniegumam. Individuāli var uzvarēt spēlē, bet čempionātā var uzvarēt tikai visa izlase.
Jā, vara maitā, neapšaubāmi. Bet Latvijā ir demokrātiskie instrumenti, kas to kontrolē.
Bet tevi pašu, tā cilvēcīgi?
Tas, ka zinu, ka pēc noteikta laika būs vēlēšanas, reālas vēlēšanas, un es izlidošu ārā, ja būšu ļāvis varai sevi samaitāt.
Tas ir stereotips, ka ikvienam cilvēkam, kas iet politikā, galvenais mērķis ir ātri nopelnīt naudu. Atkal salīdzinām ar sportu. Basketbolists taču arī spēlē, lai nopelnītu naudu. Bet ne tikai. Tas ir arī viņa aicinājums.
No kā tu šobrīd iztiec?
Tagad, kopš no aktīvās politikas jau četrus gadus esmu ārā, man ir uzņēmums, kurā nodarbojos ar visāda veida konsultācijām. Piemēram, par to, kā vajag piesaistīt naudu. VEF basketbola komandā, kopš esmu padomes priekšsēdētājs, algu nesaņemu. Tas tāds sabiedriskais darbs.
Gribētu, lai 70 gados mana aizraušanās būtu mazbērni.
Nav bijusi doma pamest Latviju? Sagaidot pensiju, taču nebūs iespējams galus savilkt kopā! Sociālā sistēma tomēr nav tā, uz ko varam paļauties.
Pavisam noteikti sociālā sistēma nav tā, uz ko vajadzētu paļauties! Cilvēki manā vecumā uz to nedrīkst paļauties. Mums ir jādomā par uzkrājumiem.
Ir 101 veids, kur un kā uzkrāt. Iemaksāšana kādā fondā nav vienīgā versija. Uzkrāt nozīmē arī veidot kādu mazu uzņēmumu. Viss nopelnītais, ko tu neiztērē, bet kaut kur ieguldi vai atliec, ir uzkrāšana. Piemēram, iegādājoties vērtības, ko nākotnē var realizēt. Nedrīkstam tērēt tik, cik nopelnam.
Tomēr vēlētos būt nevis dīkā sēdošs pensionārs, bet aizvien aktīvs politikā.
Varbūt tieši tāpēc – nē.
Manuprāt, jebkuras valsts prezidentam ir jābūt personai, kura spēj lielāko sabiedrības daļu tā izteikti vienot. Es tomēr esmu tāds, par ko vairāk ir kontraversāls viedoklis. Tādi cilvēki labāk lai netiek ievēlēti par prezidentiem.
