Vienkāršos vārdos par sankcijām: ar kādām grūtībām jārēķinās pašiem, un kādēļ tas ir tā vērts?

Iebrukuma pirmajā dienā Eiropas Savienība (ES) nāca klajā ar sankciju paketi, kura aptvēra finanšu sektoru, enerģētikas un transporta sektorus, dubultā pielietojuma preces, kā arī eksporta kontroli un eksporta finansēšanu, vīzu politiku, papildu fizisko personu iekļaušanu "melnajā sarakstā" un jaunus iekļaušanas kritērijus.

Sākotnēji nebija skaidrs, vai sekos soļi pretī iecerei atslēgt Krieviju no SWIFT sistēmas, taču pēcāk zināmā mērā, attiecībā uz dažām bankām, arī šāds lēmums tika pieņemts.

Ar dažāda mēroga un veida sankcijām sevi cīņā pret Putina kontrolētās valsts spēju turpināt agresiju pieteikušas arī citas valstis, tostarp Japāna un allaž neitrālā Šveice.

Pret Krieviju ir ieviesti tik tiešām iespaidīgi ekonomiskie izolēšanas un soda pasākumi, un to efektu daļēji jau var novērot gan dabā (rindas pie bankomātiem), gan arī Kremļa galma retorikā.

Daudz runāts par to, cik efektīvas realitātē ir ekonomiskās sankcijas, taču vienlaikus aktuāls ir sankciju kā “abpusēji griezīga zobena” jautājums, proti, fakts, ka ieviestie pasākumi zināmā mērā skars arī rietumus.

Jauns.lv sazinājās ar “Luminor” ekonomistu Pēteri Strautiņu, lai lūgtu viņam atbildēt uz virkni pamata jautājumu, kā arī aicinātu paskaidrot vienkāršā valodā sankciju būtību, to piemērošanas taktiku.

Ne mazāk būtiski ir arī saprast, kādēļ zināms finansiāls apgrūtinājums šeit rietumvalstīs dzīvojošajiem ir tā vērts, ņemot vērā, ka šādi tiek nospiests uz ceļiem karu alkstošais Putina režīms un attālinās iespējamība, ka reiz arī pašiem sankciju blakusefektu vietā nāksies stāvēt pretī militāram uzbrukumam.

Sankcijas nav jauns instruments spiediena izdarīšanai

“Ekonomiskās sankcijas kā instruments ir lietots jau gadu simtiem. Savulaik Napoleons aizliedza viņa kontrolētajām kontinentālās Eiropas valstīm tirgoties ar Apvienoto Karalisti, cerot to nožņaugt ekonomiski. Ekonomiskā blokāde tika plaši pielietota Pirmā pasaules kara laikā. Visilgāk mūsdienās pastāvošais sankciju režīms varētu būt ASV embargo pret Kubu, kas turpinās jau kopš 1962. gada jeb Kubas raķešu krīzes laikiem – pilnīgs ekonomisko attiecību aizliegums,” runājot par vēsturi, informē speciālists.

Tas tā arī nav spējis mainīt Kubas valdību, taču noteikti ir vājinājis salas jau tā slikti pārvaldīto ekonomiku, norāda Strautiņš.

“Sekmīgu sankciju piemērs ir 130 valstu īstenotais tirdzniecības embargo pret savulaik aparteīdu īstenojošo Dienvidāfrikas Republiku, kas ļoti veicināja tās politikas maiņu, viņš piebilst.

Kādēļ jāmērķē pa oligarhiem un bankām?

Ekonomists arī skaidro, kādēļ tiek mērķēts pa konkrētiem Krievijas valsts bagātākajiem pilsoņiem, jeb tā dēvētajiem oligarhiem.

Pastāv tomēr izpratne, ka Krievijā personām, kuras šādi apzīmē, nebūt nav tik liela teikšana politikā, kā tas mēdz citviet, arī rietumos. Nereti “oligarhus” Krievijā uzskata vai nu par personām, kuras dažādu iemeslu dēļ “ir saņēmušas atļauju būt bagātām un pietuvinātām pelnošām industrijām”, vai arī ir tā dēvētie “Putina naudasmaka turētāji”.

“Oligarhu ietekme Krievijā noteikti nav tik liela, kā kādreiz, taču tā arī nav gluži ar nulli apzīmējama. Sankcijas pret oligarhiem ir politiski pievilcīgas, jo neliek ciest pārējiem valsts iedzīvotājiem,” skaidro Strautiņš.

Savukārt, runājot par to, kādēļ “zem sankcijām” pakļuvušas tieši tās un ne citas industrijas, biznesi, ekonomists norāda:

“Pret Krieviju piemēroto sankciju apjoms ir ļoti liels, un tām ir vairāki, dažādi mērķi. Sankcijas pret bankām tiek noteiktas tāpēc, ka tās skar visu ekonomiku. Garās rindas pie bankomātiem varētu būt spēcīgs trauksmes zvans sabiedrībai, ka viņu valsts ir iesaistījusies apšaubāmā avantūrā. Šādi pasākumi ierobežo Krievijas spējas veikt eksporta un importa operācijas, finansēt ekonomikas attīstību.”

Kara apturēšana ir būtiskākais mērķis

Tā kā Krievija ir cieši integrēta pasaules ekonomikā, sankciju sekas diemžēl izjutīsim arī mēs, kā to piemērotāji, norāda Strautiņš.

Ekonomists gan uzsver, ka pat neiedziļinoties ikvienam droši vien būs skaidrs, ka šāda cena par potenciāli pasauli apdraudoša kara izbeigšanu, ir tā vērta, nemaz nerunājot par to, cik daudz sliktāk sankciju blakusefektu vietā attapties militārā konfliktā.

“Kara apturēšana viennozīmīgi ir vissvarīgākais mērķis,” norāda Strautiņš. Blaknes, kuras ieviesto sankciju dēļ, varētu sajust arī rietumos viņš apraksta šādi:

“Finanšu sankciju izraisīta Krievijas rubļa kursa krišanās samazina to uzņēmumu ienākumus, kuri uz Krieviju eksportē. Pieaug enerģijas – naftas un gāzes – cenas, tātad maksājam vairāk. Šogad nebūs krievu tūristu, ja neatcels vīzu izsniegšanas aizliegumu. Ir gan cerības, ka līdz vasarai karš būs beidzies. Investori jau šobrīd zaudē Krievijas vērtspapīros ieguldīto naudu – brūk obligāciju un akciju cenas.”

Kas Latvijā kontrolēs sankciju uzraudzību?

Šodienas Ārlietu ministrijas tiešsaistes preses konferencē tika detalizēti skaidrots, ko sevī ietver ES ieviestās sankcijas pret Krieviju un kā tiek uzraudzīta to izpilde.

Par sankciju noteikšanu atbildīgās institūcijas ir ES padome un Latvijā – Ārlietu ministrija, bet par sankciju piemērošanu atbild ikviena persona, kurai ir pienākums nodrošināt sankciju ievērošanu.

Savukārt sankciju piemērošanas uzraudzību veic tādas valsts iestādes kā Finanšu un kapitāla tirgus komisija (FKTK), Valsts ieņēmumu dienests (VID), Patērētāju tiesību aizsardzības centrs (PTAC), Latvijas Banka (LB) un citas.

Atbildīgās iestādes nosaka Sankciju likuma 13. pants.