Neskaitāmas reizes iztaujā seksuālas vardarbības lietā cietušu bērnu

Raidījums “de facto” vēsta, ka kāds bērns, kurš ir cietušais lietā par seksuālu vardarbību, bijis spiests teju desmit reizes stāstīt par to, kas ar viņu ir noticis.

Īsi pēc tam, kad bērna mammai radās aizdomas par iespējamu pāridarījumu bērnam, viņi devās pie psihologa, kurš gan seksualizētu uzvedību nepamanīja, bet bērns par iespējamo varmāku nebija runājis. Atklājoties jauniem faktiem, pēc pusgada notikušas vairākas sarunas jau ar citu psihologu. Pēc tam policija uzsāka kriminālprocesu.

Zēnu nopratināja, divas dienas vēlāk notika tiesu medicīniskā ekspertīze, pēc mēneša – kompleksā tiesu psihiatriskā un psiholoģiskā ekspertīze, pēc pusotra mēneša – vēl viena nopratināšana. Taču neviena no nopratināšanām nav ierakstīta. Lai gan likums to prasa darīt. Māte parakstījusi dokumentu par atteikšanos no ieraksta, taču nav zinājusi, kāda tam ir nozīme.

“Saprotiet, es nezināju, kam tur jānotiek, kā tās visas procesuālās darbības…  Tagad tikai, es esmu pirmoreiz dzīvē saskārusies ar tādām iestādēm un tādām visādām darbībām. Un to visu gaitu, ko vajag filmēt un ko nevajag filmēt,  un kā tas notiek - nu es nezināju!” saka bērna māte.

Policija un prokuratūra lietu izmeklējusi ātri. Pusgada laikā tā nonākusi tiesā. Bērna tēvam uzrādīta apsūdzība pēc smagākajiem pantiem par seksuālu vardarbību. Lietā ir vairākas epizodes. Apsūdzētais pusgadu pavadījis cietumā, bet vēlāk atbrīvots pret drošības naudu.

Taču trīs mēnešus pēc tiesas sākšanās, apsūdzētā advokāts lūdza nozīmēt vēl vienu komplekso tiesu psihiatrisko un psiholoģisko ekspertīzi bērnam. Pēc advokāta lūguma šajā ekspertīzē bērns jau bija kopā ne vairs ar mammu, bet bāriņtiesas pārstāvi.

“Tiesa šo lūgumu pilnīgi dibināti apmierināja. Ceru, ka ekspertīze, kura šobrīd, cik man zināms, ir jau pabeigta un drīz atzinums nokļūs arī tiesā, tad šīs bažas kliedēs vai gluži pretēji. Un esmu pārliecināts, ka tiesa pieņems taisnīgu nolēmumu šajā lietā, lai kāds tas arī nebūtu. Bet katrā ziņā mēs būsim kliedējuši šaubas,” raidījumam saka apsūdzētā advokāts Egons Rusanovs.

Ekspertīze dažādu iemeslu dēļ kavējās un bija jāgaida piecus mēnešus. Starp iepriekšējām izmeklēšanas darbībām un tiesas laikā nozīmēto cietušais bērns jau bija paguvis iziet valsts apmaksātu rehabilitāciju. Un mamma ir sašutusi, ka bērnam  atkal jāatgriežas pie pārdzīvotā. “Smagi, smagi, smagi… Viss tas beidzās ar to, ka viņš bija noraudājies. Bet viņš ir baigais malacis. Es nezinu, kur var būt tāds spēks deviņgadīgā puišelī.  Viņš ir ļoti, ļoti, ļoti stiprs, un es ticu, ka viņš visam tam tiks pāri,” saka mamma.

Tiesas sēdes drīzumā varētu atsākties un tās noliktas līdz vasaras vidum. Nav pārliecības, ka šī procesa laikā kādam atkal neradīsies ideja par vēl kādām izmeklēšanas darbībām ar cietušo bērnu.

Policijai trūkst cilvēku un telpu, izmeklējot vardarbībā cietušu bērnu lietas

Policija un prokuratūra LTV raidījumam “de facto” atteicās sniegt jebkādu informāciju vai komentārus attiecībā uz konkrēto lietu, kurā cietušajam bērnam par notikušo bija jārunā teju desmit reizes. Taču piekrita runāt vispārinātā veidā par labo praksi un esošajām problēmām, izmeklējot vardarbību pret bērniem.  Visi ir vienisprāt, ka bērnam par notikušo būtu jāatstāsta pēc iespējas mazāk reižu. Taču dzīvē tā nenotiek.

“Šādai situācijai nevajadzēja izveidoties. Jo, ja mēs runājam par to, kā būtu jābūt, tad vajadzētu būt tā, ka bērnu pratina kriminālprocesa ietvaros, vēlams, ka tas notiek vienu reizi – kvalitatīva iztaujāšana, kas tiek ierakstīta. Un nepieciešamības gadījumā, protams, ekspertīze kriminālprocesa ietvaros,” atzīst Tiesībsarga Bērnu lietu nodaļas vadītāja Laila Grāvere. 

Tiesu psihiatrisko ekspertīžu nodaļā ik gadu veic ap pusotru simtu un vairāk ekspertīžu dažāda veida vardarbībā cietušiem bērniem. Process notiek pēc iespējas saudzējoši bērnam, uzsver eksperts. Pirms sarunas iepazīstas ar nopratināšanas video, ja tāds ir pieejams. Un, ja bērns nevēlas runāt, ar varu netiek spiests. Reizēm ir nepieciešamas arī atkārtotas vai papildu ekspertīzes, bet salīdzinoši reti.

“Tas ir tāds stresa notikums, bet mēs cenšamies darīt visu iespējamo, lai bērns justos pietiekami droši. Ar viņiem spēlējamies, un citreiz ir tā, ka bērns ir ļoti nedrošs, liekam kādas puzles vai domino, un ar vienu ausi klausāmies, ko viņš saka, un kādus jautājumus uzdodam par viņa ģimeni, piemēram, tas arī daudziem bērniem strādā.”

Aizvien jauna un jauna nepieciešamība bērnam runāt par notikušo var nevis palīdzēt, bet pat traucēt izmeklēšanai, jo palielina iespējas sapiņķerēties pagātnes notikumu atmiņās, atzīst eksperts. Tā kā par dzimumnoziegumiem pret bērniem  Krimināllikumā paredzēti bargi sodi, līdz pat mūža ieslodzījumam, tiesā par šādu lietu būs pamatīga cīņa, izmantojot visus paņēmienus.

“Pārsvarā šādus bērnus iesaka pratināt tikai vienu reizi un nav pieļaujama mazu bērnu pratināšana atkārtoti,” par savu pieredzi stāsta Rīgas tiesas apgabala prokurore Baiba Balode. Viņa uzsver, ka kriminālprocess stingri regulē bērna pratināšanu: “Ne tikai labā prakse, bet arī Kriminālprocesa likuma normas nosaka to, ka bērniem, kas ir cietuši no seksuālās vardarbības, ir pieļaujama atkārtota pratināšana tikai tad, ja psihologs ir atzinis, ka tas ir iespējams. Ja psihologs atzīst, ka šāda atkārtota pratināšana nav pieļaujama, tad to var izdarīt tikai ar izmeklēšanas tiesneša atļauju un arī no šīm Kriminālprocesa likuma normām izriet, ka šis te no seksuālās vardarbības cietušais bērns ideālā variantā būtu pratināms vienu reizi.”

Policijā gan atzīst, ka pratināt bērnu pēc iespējas ātrāk un tikai vienu reizi – tas ne vienmēr ir iespējams. “Tāpēc varbūt ir prātīgāk viņu nepratināt uzreiz, bet censties noskaidrot visu informāciju un nopratināt viņu tādā cerībā, ka mēs iztiksim ar vienu nopratināšanu. Tāpēc, kā es jau teicu, tie ir savstarpēji izslēdzoši principi - pratināt uzreiz un pratināt vienu reizi. Un, diemžēl,  reti kad izdodas nopratināt vienu reizi, jo ir situācijas, kad tas ir iespējams, bet ļoti bieži -  kad nav. (..) Ja mums ir liecībās pretrunas, mums tās pretrunas ir jānovērš, tāpēc, ka tiesā tas noteikti nospēlēs pret lietu un izredzes uz notiesājošu spriedumu diezgan minimālas,” saka Valsts policijas Dzimumnoziegumu apkarošanas nodaļas priekšnieks Oļegs Lavčinovskis.

Tās tiek veidotas atbilstoši piešķirtajam finansējumam un tas nozīmē, ka nav zināms, kad tādas varētu būt visā Latvijā.

Šādu lietu izmeklēšanai policijai pietrūkst profesionālu izmeklētāju, ko dienesta pārstāvis nosauc kā būtiskāko problēmu. “Ja mums būtu pilnībā nokomplektētas visas štata vietas, tad mēs varētu tiešām virzīt labākos no labākajiem šo noziegumu izmeklēšanā. Atbrīvot cilvēkus no citu noziegumu izmeklēšanas, lai viņi varētu vairāk laika veltīt pašizglītošanai, savas profesionalitātes celšanai un tā tālāk. Jo nu diemžēl pie tādas slodzes, kāda ir šobrīd, tas laiks, ko izmeklētājs var atvēlēt apmācībām, viņš ir ļoti ierobežots. Tāpēc, protams, tas ir cilvēkresurss, tas ir pats pirmais!” atzīst Lavčinovskis.

Atsevišķas lietas izmeklē pat ilgāk par diviem gadiem

Tiesībsarga birojs nesen kā pabeidzis arī plašāku izpēti par to, kā tiek izmeklētas lietas par noziegumiem, kas vērsti pret bērna tikumību un dzimumneaizskaramību. Apkopotā statistika liecina, ka pēc pantiem par izvarošanu, vardarbīgu dzimumtieksmes apmierināšanu un seksuāla rakstura darbībām ar 16 gadus nesasniegušu bērnu 2019.gadā uzsāktas 89 lietas, 2020.gadā – 74-as. Ievērojama daļa vēlāk tiek izbeigta (attiecīgi – 62 lietas 2019.gadā  un 68 lietas 2020.gadā). Atsevišķas lietas tiek izmeklētas pat divus gadus un ilgāk.

“Tas nav slikti, ka kriminālprocesi tiek izbeigti. Labāk ir, ka kriminālprocesi būtu pēc iespējas uzsākti un par katru noziegumu pienācīgi pārbaudītas ziņas, un tad, ja nav, tad izbeigts. Nevis neuzsāk, un tad izprašņāt kādos citos kabinetos vienkārši ārpus kriminālprocesa. Tā kā tas nav slikts signāls, ka kriminālprocess tiek izbeigts, es domāju, sliktāks signāls ir, ka netiek uzsākts,” saka Tiesībsarga Bērnu lietu nodaļas vadītāja Laila Grāvere. 

Lavčinovskis: “Tāpēc arī tā loģiski sanāk, ka ļoti liela daļa no tiem sevišķi smagiem pantiem pēc tam tiek izbeigti tikai tāpēc, ka nekas nav noticis, bet tā pārbaude notika kriminālprocesa ietvaros kriminālprocesa formā. Tāpēc arī tāds uzsākto skaits ir liels un pēc tam to lietu skaits arī attiecīgi liels.”

Lai vardarbībā cietušajiem bērniem nebūtu jāapmeklē viena iestāde pēc otras, izraisot jaunus pārdzīvojumus šobrīd Labklājības ministrijas paspārnē top Bērna māja. Tajā visi speciālisti satiktos zem viena jumta, lai palīdzētu bērnam, un lai izmeklētu noziegumu.

“Tā ir kā vienas pieturas aģentūra vardarbībā cietušajiem bērniem, ar nolūku maksimāli mazināt tos pārdzīvojumus, kas varētu rasties, liecinot par notikušo vardarbību. Pakalpojumu klāsts, kas tiek paredzēts Bērnu mājā, ir salīdzinoši diezgan plašs. Jo mēs gribam savest kopā visus speciālistus zem viena jumta bērna labākajās interesēs,” stāsta Labklājības ministrijas EEZ projekta "Atbalsts Barnahus ieviešanai Latvijā” vadītāja Ilze Bērziņa.

Bērnu mājai būs Bērnu slimnīcas teritorijā un tai vajadzētu būt gatavai pēc gada. Tā top ar Eiropas Ekonomiskās zonas atbalstu – diviem miljoniem eiro. Bet jau šobrīd valsts apņēmusies to finansēt arī pēc granta iztērēšanas.

No Bērna mājas izveides tiek gaidīts vēl kas – vienuviet apkopota informācija par vardarbībā cietušajiem bērniem. Jo patiesībā šobrīd ir ļoti grūti saprast, kāda ir reālā situācija Latvijā. Policijai ir vienas ziņas, nevalstiskajām organizācijām citas, slimnīcām vēl citas, un nav ne jausmas, vai tie ir tie paši gadījumi, kas arī nonākuši līdz policijai, vai nē, un kāpēc kādi gadījumi varbūt nemaz nenonāk līdz izmeklēšanai.