Bijušajam “tēvzemiešu” “pelēkajam kardinālam” Lakučam grūti laiki

Otrais pārdošanas mēģinājums

Īpašuma izsoli organizē maksātnespējas administrators Jānis Gūtmanis un interesentiem kopā ar ēku tiek piedāvāts arī restorāna un viesnīcas aprīkojums. Sludinājumā redzams, ka ir iespējams iegādāties gan ikdienišķu aprīkojumu, kā mēbeles, virtuves aprīkojumu un televizoru, tā arī, piemēram, strūklaku.

Izsoles sākuma cena par Vecrīgas centrā esošo 414 kvadrātmetrus lielo ēku ir 313,354 eiro, savukārt kustamā manta novērtēta 8300 eiro apmērā - viens izsoles solis ir 10 tūkstoši eiro. Īpašumā esošas zemes platība gan ir visai neliela – tikai 251 kvadrātmetrs. Kā parāda piedzinējs uzrādīts SIA “Publisko aktīvu pārvaldītājs “Possessor” (bijusī valsts akciju sabiedrība “Privatizācijas aģentūra”), kā arī citi parādnieka kreditori. Interesants fakts – šajā mājā pēc neatkarības atjaunošanas kādu laiku atradās arī visai pieticīgs Vaska figūru muzejs.

Interesanti, pirmais mēģinājums šo īpašumu izsolīt notika šī gada 6. janvārī, taču tad tā nezināmu iemeslu dēļ tika pārtraukta. Izsoles sākotnēja summa toreiz bija 497 tūkstoši eiro, bet izsoles viens solis – 25 tūkstoši eiro. Savukārt piedzenamā parāda kopējā summa ir vairāk nekā 1,2 miljoni. Ar šīs vēsturiskās, 15. gadsimtā būvētās ēkas privatizācijas procesu ir saistīts arī visai skaļš skandāls.

Sākotnēji pirmā stāva telpas šajā ēkā uz desmit gadiem no Privatizācijas aģentūras (PA) bija noīrējis ar tējas tirdzniecību saistītais uzņēmums “Apsara”, taču līgums tika lauzts un visu ēku 2002. gadā iznomāja Lakučam pastarpināti piederošajam uzņēmumam. Jāatzīmē, ka tolaik Lakučs bija PA padomes loceklis un interešu konfliktu nesaskatīt ir visai grūti. 2007. gadā jau pieminētais SIA “Vecpilsētas celtnes un būves” veica ēkas privatizācijas procesu un iegādājās to uz nomaksu par 738 488 latiem. Kaut arī tolaik uzņēmums formāli piederēja kādam Ērikam Ezeriņam, tomēr 2016. gadā par tā īpašnieku oficiāli kļuva pats Lakučs.

Bijušā premjera biznesa partneris un “pelēkais kardināls”

Lakuča vārds lielajā politikā parādījās pagājušā gadsimta vidū, kad viņam sāka uzticēt tolaik TB/LNNK partijas interešu aizstāvēšanu lielo valsts uzņēmumu padomēs. Viņa vārds  ilgus gadus bija atrodams jau pieminētajā PA, AS “Latvijas gāze”, AS “Ventspils nafta”, kā arī Liepājas ostas speciālajā ekonomiskajā zonā.

Interesanti, ka privatizētās “Ventspils naftas” padomē viņš sabija līdz pat 2012. gadam. Kopā ar partneri Eiženu Cepurnieku viņa vārds ir figurējis daudzos skandālos saistībā ar valsts lielo uzņēmumu privatizāciju. Politikā viņu ieveda TB/LNNK politiķis un bijušais premjers Guntars Krasts – viņam kopā ar politiķi Robertu Zīli un Lakuču piederēja 1991. gadā dibināts uzņēmums SIA R.A.N.G., kas nodarbojās ar dažādām muitas operācijām.

Deviņdesmito gadu beigās viņš bija kļuvis par visai ietekmīgu personu valstī un tā laika politikas kuluāros pat tika runāts, ka visus privatizācijas procesus kontrolē un ar partijām saskaņo neoficiāla konsultatīva padome. Kā tās pārstāvji tika piesaukti Lakučs, “Latvijas ceļa” pārstāvis Ojārs Kehris un partijas “Saimnieks” politiķis, uzņēmējs Vasīlijs Meļņiks.

Nav noslēpums, ka tā laika privatizācijas procesi pareizo cilvēku interesēs bija viena no būtiskākajām iespējām papildināt gan politisko partiju kases, gan politiķu kabatas. Kaut arī Lakučs bija ļoti tuvs tā laika TB/LNNK vadībai, tomēr viņš tā arī šajā partijā neiestājās un nekad nemēģināja startēt vēlēšanās. Kā izrādījās vēlāk, visticamāk, no tā viņu atturēja deputāta kandidātu obligātā pārbaude par iespējamu sadarbību ar Valsts drošības komiteju (VDK). 

Aģents ar segvārdu Nikolajs Pētersons

Lakuča biogrāfijā figurēja arī fakts, ka aizvadītā gadsimta 70. gadu beigās viņš bija iesaistījies nacionāli noskaņotu jauniešu organizācijā “Zīle”. Par šo grupu ātri uzzinājusi arī VDK un tās darbība izbeigta. Kā tajā laikā bija pieņemts VDK darbinieki ar grupas dalībniekiem ir veikuši pārrunas un pratināšanas un visticamāk, tieši tad arī Lakučs ir savervēts par aģentu.

Pirmo reizi par to skaļi sāka runāt topošais politiķis Ēriks Jēkabsons, kurš 2001. gadā atgriezās Latvijā no emigrācijas, kurā VDK vajāts, bija devies 1987. gadā. Protams, ka tas bija saistīts arī ar politisko konkurenci, jo Jēkabsons iesaistījās Latvijas Pirmās partijas darbībā un tās kongresā tika ievēlēts par tās vadītāju.

Tomēr Jēkabsona pausto informāciju apstiprināja vēl vairāki ziņu avoti un Lakučam nācās aizstāvēties tiesā. Kaut arī 2001. gadā Jūrmalas tiesas spriedumā tās priekšsēdētāja Hipolita Mika vadībā Lakuču attaisnoja, tomēr šis spriedums, kontekstā ar lietas materiāliem, tolaik izskatījās ļoti nepārliecinoši.

Jāatzīmē arī, ka pats Miks bija visai skandaloza persona, kuru vairakkārt aizturēja par braukšanu pie stūres dzērumā, bet par iespējām tieši viņa vadītajos procesos, par naudu nopirkt vajadzīgo lēmumu, tika runāts visai intensīvi. Arī politiķi uzskatīja par labāku no Lakuča norobežoties, un savu ietekmi partijā viņš pazaudēja.

Punktu šai situācijai pielika “čekas maisu” atvēršana. Kaut arī aģenta kartītes uz Lakuča vārda tajos nebija, datu bāzē “Delta Latvija” tika atrasti 22 aģenta ar segvārdu “Nikolajs Pētersons” ziņojumi. Pēc to satura bijušais grupas “Zīle” loceklis Aigars Vanags visai droši identificēja tieši Lakuču. Tas arī nav vienīgais gadījums, kad ir aģentu ziņojumi, bet nav viņu kartīšu, un iespējams, ka tās no kartotēkas ir izņemtas ar nolūku, izmantot aģentu arī tālākām vajadzībām. 

Pār Lakuča pēdējo gadu darbību nekādu ziņu nav, taču plānotā izsole liecina, ka veiksme viņu, visticamāk, ir pametusi.