Kāpēc latvieši visu redz tik drūmās krāsās? Vismaz puse iedzīvotāju neparedz dzīves līmeņa celšanos pēc 50 gadiem

Vairums Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka pēc pusgadsimta dzīve Latvijā nebūs labāka kā pašlaik, liecina pētījumu centra SKDS aptauja, kas prezentēta Tirdzniecības un rūpniecības kameras rīkotajā konferencē „Latvija 2070”. Teju trešdaļa cilvēku pārliecināti, ka pēc 50 gadiem dzīve būs sliktāka, bet katrs piektais domā, ka apmēram tāda pati kā tagad.

29,6% uzskata, ka pēc 50 gadiem dzīve būs sliktāka, 20,4% domā, ka apmēram tāda pati kā tagad, 31,9% – ka dzīves līmenis valstī būs labāks nekā pašreiz, bet 18,1% aptaujāto bija grūti atbildēt uz šo jautājumu.

Visoptimistiskāk par nākotni noskaņoti iedzīvotāji vecumā no 25 līdz 34 gadiem – starp viņiem 41% domā, ka 2070. gadā dzīvosim labāk nekā tagad, bet 28%, ka sliktāk.

To, ka 2070. gadā dzīvosim labāk nekā patlaban, pauduši 36% aptaujāto ar augstāko izglītību, bet pesimistiski ir 24 procenti. Par sliktāku dzīvi Latvijā pēc pusgadsimta ir pārliecināti arī 37% ar vidējo vai pamatizglītību, kamēr 26% no viņiem min, ka dzīvosim labāk nekā pašreiz. Par nākotni visnegatīvāk noskaņoti aptaujātie ar zemiem ienākumiem – 41 procents. Šajā grupā ir tikai 18% optimistu.

Domājot par dzīvi Latvijā 2070. gadā, aptaujātos visvairāk uztrauc zemā dzimstība, iedzīvotāju skaita samazināšanās un novecošana, to kā problēmu norādījuši 46,6 procenti. Vēl 20,6% uztrauc imigrantu ierašanās no citām valstīm, 19,9% bažījas par klimata pārmaiņām, bet 7,9% nekas no minētā nesatrauc.

Jābeidz noēst sēklas kartupeļus

Gandrīz puse jeb 47,9% uzskata – lai 2070. gadā Latvijā pieaugtu labklājība, pirmām kārtām jāfokusējas uz izglītības līmeņa celšanu. Līdzīgas domas izskanēja arī konferencē „Latvija 2070”.

“Mums ir liela, skaista, brīnišķīga valsts ar salīdzinoši nelielu un sarūkošu iedzīvotāju skaitu, kuri caurmērā uzskata, ka viņi pelna nepietiekami,” pauda Tirdzniecības un rūpniecības kameras padomes loceklis, uzņēmējs Ģirts Rungainis.

“Tas, ko mēs gribam, ir radīt preces, pakalpojumus un piedzīvojumus, kurus mēs gribam dārgi pārdot visā pasaulē,” uzsver Rungainis. Pēc viņa vārdiem, Latvijā jāpārtrauc “noēst sēklas kartupeļus”, bet ir jāstrādā un jāinvestē izglītībā, zinātnē un veselības aizsardzībā. “Pievienoto vērtību var dot tikai tehnoloģijas, zināšanas un prasmes,” norāda uzņēmējs.

Brīvā tirgus vājās puses

Sociālantropologs Kārlis Lakševics Jauns.lv teica: „Pēdējos gadsimtos globāli arvien lielāku dominanci ir ieguvusi ideja, ka, izveidojot noteiktas pārvaldības, darba un tehnoloģiju struktūras, ir iespējams radīt dzīves līmeņa kāpumu, ar to saprotot lielāku patēriņu, materiālās ērtības, drošības sajūtu un mazāk ikdienas rūpes.

Kopš 20. gadsimta septiņdesmitajiem gadiem šī “progresa” panākšana ir balstījusies idejā par globālo brīvo tirgu. Tomēr šim tirgum pašreizējā izpildījumā ir vājās puses:

1) tas veicina asimetrisku resursu sadali, meklējot arvien lētāku un elastīgāku darbaspēku un atšķirīgi novērtējot dažādu darbu monetāro vērtību;

2) tas ir veicinājis dramatisku resursu noplicināšanu, jo izdzīvošanai, kam nepieciešamas tirgus sadalītās algas, ir jārada arvien jauni produkti.

Ieguvējus un zaudētājus no šīs sistēmas var redzēt arī SKDS dzīves līmeņa aptaujas rezultātos. Ja 50% iedzīvotāju ar augstiem ienākumiem Latvijā uzskata, ka dzīves līmenis 2070. gadā celsies, bet 21%, ka kritīsies, tad 18% iedzīvotāju ar zemiem ienākumiem uzskata, ka celsies, bet 41%, ka kritīsies. Tātad tie, kuriem ir augsti ienākumi, uzskata, ka tie būs vēl augstāki, bet tie, kuriem ir zemi ienākumi, lielākoties neredz vēsmas, kas ļautu viņiem iztēloties, ka nevienlīdzība varētu mazināties. Ņemot vērā, ka Latvijā ir ceturtais augstākais ienākumu nevienlīdzības līmenis ES, daudzi dzīvo nepārredzamā sistēmiskā nedrošībā par savām darba iespējām, bet nevienlīdzība pieaug visā pasaulē, šādi rezultāti nav pārsteidzoši.

Aptaujā iespējams pamanīt arī, kā iedzīvotāji iztēlojas valsti un kas tajā atrodas priviliģētā pozīcijā. Iedzīvotāji, kuru sarunvaloda ģimenē ir latviešu, uzrāda lielāku dzīves līmeņa optimismu, bet arī vairāk uztraucas par imigrāciju, no tās izjūtot apdraudējumu nācijvalsts idejai. Tajā pašā laikā te vērojamas arī paaudžu atšķirības, jo satraukums par migrāciju ir mazs 18-24 vecuma grupā, norādot uz citu izpratni par labklājīgu valsti, jo jaunieši labprāt redzētu arī lielāku daudzveidību.

Uzticības ziņā savukārt vismazāk no valsts sagaida gados vecāki iedzīvotāji, iedzīvotāji, kuru sarunvaloda ģimenē ir krievu, un iedzīvotāji ar vidējo vai pamata izglītību, norādot uz vilšanos valsts līdzšinējā labklājības stratēģijā. Šīm grupām arī „Latvija 2070” vīzija visticamāk saistošas idejas nepiedāvā, jo eksports, zinātne un tehnoloģijas daudziem vairāk saistās ar šauras grupas labumu nekā dzīves kvalitāti.

Klimata pārmaiņas, kas citur Eiropā ir kļuvušas par galveno satraukuma objektu, kas liek plānot samazināt patēriņu un izmešus visos līmeņos, Latvijā visvairāk satrauc jauniešus, kurus tās arī visvairāk skars. Latvijā valda uzskats, ka tai dzīves līmeņa ziņā ir “jānoķer” Eiropa, lai gan arī Latvijā vidējais iedzīvotājs patērē resursu daudzumu, kas pārsniedz vienas Zemes kapacitāti, kas varētu likt veidot alternatīvas vīzijas, kā panākt labbūtību.

Negativitāti un cinismu vairo arī tas, ka daudzas no minētajām problēmām sociālajos tīklos un plašsaziņas līdzekļos nonāk kā katastrofiski stāsti, kuru mērķis ir vairot satraukumu. Kopumā gan tas, ka samērā līdzīgi sadalās iedzīvotāju skatījums uz to, vai dzīves līmenī ir gaidāmi uzlabojumi vai nē, ir vērtīgs signāls, lai kārtīgi apdomātu attīstības vīzijas, jo pašreizējie izaicinājumi globālajai ekonomiskajai sistēmai ir tieši tādi, lai mainītu līdzšinējās tehno-optimiskās vīzijas par to, kas ir “progress” un kā to sasniegt”.

Nav labklājības politikas veidošanas

Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes Antropoloģijas studiju nodaļas pētniece, PhD Zane Linde-Ozola Jauns.lv skaidro: „Papētot datus dziļāk, labi iezīmējas: tie cilvēki, kuri šobrīd jūtas samērā droši (jaunieši, iedzīvotāji ar augstiem ienākumiem, labu izglītības līmeni), raugās pozitīvāk uz dzīves kvalitātes pieaugumu ilgtermiņā. Savukārt tie cilvēki, kuri šobrīd nejūtas droši (zemi ienākumi, zema izglītība), šo vērtējumu pārnes arī ilgtermiņā. Mēs esam ārkārtīgi sociāli un ekonomiski nevienlīdzīga sabiedrība, tādēļ tiem cilvēkiem, kuri ikdienā šo nevielīdzību pieredz, ir grūti iztēloties kādas straujas pozitīvas izmaiņas pēc dažiem gadu desmitiem.

Tāpat mēs šobrīd neredzam kādas lielas dzīves labklājības politikas plānošanu ilgtermiņā, kas ļautu mums iztēloties šo rīcībpolitiku labos rezultātus nākotnē  (piemēram, demogrāfijas politikas plānošana ilgtermiņā, nevis tikai šauri fokusējoties uz valsts atbalstu bērna pirmajā dzīves gadā).”

Nepatīkamā un sarežģītā nenoteiktība

Antropoloģe Māra Neikena Jauns.lv sacīja: „Grūti spriest par cilvēkiem kopumā, jo daudz faktoru var ietekmēt to, kā cilvēki redz nākotni. Minētajā aptaujā visvairāk uzsvērta depopulācijas tēma.

Tātad cilvēki raizējas par nacionālās kultūras nākotni, kultūras noturību, bet tajā pašā laikā daļa sabiedrības savas bažas par nākotni saista ar globālāku tēmu - ekoloģijas problēmām. Tas parāda, cik pretrunīgs var būt cilvēku nākotnes vērtējums, un varbūt arī to, cik lielā mērā cilvēki redz paši sevi kā kultūras veidotājus. Tāpat cilvēku izglītības līmenis un darba, karjeras pieredze veido nākotnes vērtējumu, to cik lielā mērā cilvēki spēj saredzēt attīstības iespējas strauji mainīgajā laikā.

Nevienlīdzība var būt nozīmīgs cilvēku labsajūtas trūkuma un paustā pesimisma par nākotni faktors, tāpēc varētu domāt arī par cilvēku pieeju dažādiem resursiem, ne tikai darba vietām un iespējām nopelnīt iztiku, bet arī kvalitatīvai izglītībai, medicīniskajai aprūpei, kultūras un atpūtas iespējām. Vēl no citas puses raugoties, te noteikti varētu runāt arī par paaudžu atšķirībām. Komunikāciju tehnoloģijas un pasaules vēsmu plašā ietekme arī varbūt veicina zināmu nostaļģiju. Un pavisam noteikti šī brīža pesimisms saistīts arī ar ieilgušajām krīzes situācijām (pandēmiju, Baltkrievijas situāciju), jo nenoteiktība šajā kontekstā ir nepatīkama un sarežģīta.”

Īpašais „latvieša gēns”

Šovasar notikušajā Rīgas Stradiņa universitātes podkāstā par „latvieša gēnu”, kas visu iekrāso tumšu, ārsts-psihoterapeits Artūrs Miksons sacīja:

„Iemācītā bezpalīdzība ir paaudžu paaudzēs iemācītā reakcija uz krīzi. Reizēm cilvēkiem ir pārliecība, ka viņi jau tādi nedroši un neizlēmīgi piedzimuši. Var iedzimt nosliece uz konkrētu temperamentu, bet tas, kā izmantosim šo temperamentu, ir iemācīts.

Šobrīd ierobežojumu dēļ varam justies bezpalīdzīgi, bet situāciju mēs nevaram ietekmēt. Uz īsi brīdi tā varam justies, bet tad ir jāmaina domāšana, ir jāpielāgojas. Šī krīze izgaismo arī mūsu katra iepriekšējās neatrisinātās problēmas. Tagad ir brīdis, kad varam paraudzīties uz savu dzīvi citām acīm, izvērtēt, kā mēs dzīvojam un vai nav pienācis laiks kaut ko mainīt.”

Savukārt sociālantropoloģe Anna Žabicka uzsvēra: „Izrietot no dažādu tautu līdzīgiem sociālajiem modeļiem, kultūras vides, politiskajiem režīmiem, vēsturiskajiem, ģeogrāfiskajiem vai ekoloģiskajiem faktoriem, pastāv arī līdzības domāšanas veidā.

To veido vienojošas sociālās atmiņas, kuras vienā brīdī grūti nošķirt no indivīda atmiņām. Bērni ģimenē apgūst ne tikai konkrētās ģimenes tradīcijas, bet arī vispārējas kultūras vērtības, sociālo un politisko pieredzi. Sociālās atmiņas ir noturīgas, tās mainās tikai vairāku paaudžu garumā. Ko darīt, lai mēs kļūtu dzīvespriecīgāka nācija? Jāapzinās mūsu šī brīža privilēģijas un iespējas, jo pasaules kontekstā dzīvojam drošā un diezgan pārtikušā vidē - saprotot to, varam iegūt spēku un prieku”.

No vienas galējības otrā

Iedzīvotāju pesimismu „uzkurina” arī pašreizējā ekonomiskā situācija. „Swedbank” Finanšu institūta eksperte Evija Kropa norāda, ka mājsaimniecību finanses kopš pandēmijas sākuma 2020. gadā piedzīvojušas vērā ņemamas izmaiņas. Tas ietekmējis arī pašu iedzīvotāju uzvedību - teju no vienas galējības otrā:

„Bažās par ienākumu stabilitāti daļa iedzīvotāju steidza veidot iekrājumus, būtiski ierobežojot ierastos ikdienas tēriņus - 2021.gada rudens un līdz ar to arī jaunā apkures sezona nākusi ar jauniem izaicinājumiem, piedzīvojot ļoti strauju resursu cenu kāpumu teju ikvienā jomā: degviela, dabasgāze, apkure, elektroenerģija. Turklāt nav garantēts, ka šis cenu kāpums neturpinās.”

Vienlaikus aptuveni trešdaļa Latvijas darbspējīgo iedzīvotāju neveic sociālās apdrošināšanas iemaksas vai maksā tās no minimālās algas, kas ievērojami palielina viņu risku vecumdienas pavadīt nabadzībā, uzsver Finanšu nozares asociācijas valdes priekšsēdētaja Sanita Bajāre.