Romi - tauta, kas dzīvo ceļā. Ciemos pie Rudeviču klana

Ne Kārļa, ne Sando vairs nav šajā saulē, par viņu darbu iemūžināšanu grāmatās, kurās teksts lasāms romu, angļu, latviešu un krievu valodā, gādājis Kārļa vecākais dēls Normunds Rudevičs – Starptautiskās Romu apvienības prezidents, Latvijas Čigānu nacionālās kultūras biedrības priekšsēdētājs. Rudeviču klana balsts. Nozīmīgākais no abiem darbiem, protams, ir eposs.

Spilgta lappuse romu kultūrā

Kārļa Rudeviča poēmā atspoguļoti reāli vēsturiski notikumi, kas risinājušies mūsu ēras sākumā. Indijā senie romi ieradās 3. gadsimtā, un tā kļuva par viņu apmešanās vietu līdz 10. gadsimtam – laikam, kad Indiju iekarot atnāca Mahmuds Gadžo, gaznevīdu impērijas padišahs. Viņš lika apkaut gandrīz visus romus, dzīvus atstāja tikai amatniekus un muzikantus, kurus pēc tam pārdeva verdzībā uz Bizantiju. Vēlāk romi no Bizantijas izklīda pa visu Eiropu.

Vēsturnieki, lingvisti un citi akadēmisko aprindu pārstāvji visā pasaulē par šo vēsturisko notikumu sāka runāt 2007.–2008. gadā, bet Kārlis Rudevičs poēmu bija sarakstījis jau 1996. gadā. “Vēsturiski fakti, precīzi minētas konkrētas vietas, sanskrita vārdi – tas viss ir tēva uzrakstītajā darbā. Tikai no kurienes viņš to zināja, vēl pirms vēsturnieki cēla gaismā – tas paliek noslēpums. Jo romu tautas teiksmas, kurās tēvs rada atspērienu eposam un arī gleznām par tā laika notikumiem, tomēr ir tikai teiksmas,” jautājoši nosaka Normunds.

Eposa prologs sākas ar rindām:

Noslēpumos tītā zemu –
Indija, tu serdes čakra!
Teiksi vārdu – vaļā vērsies
visas seno teiksmu dzīles.

Savukārt beidzas ar:

Viņi tā no Pešavāras
aizklīda pa tālām malām.
Bet tiem citiem, kas nav Romi,
Gadžo vārds ir dots uz mūžu.

Pa vidu dzejas rindu ieskautajiem vēsturiskajiem notikumiem arī mīlas stāsts – Gadžo kaisli vēlas iegūt Pendžābas valdnieka Maha Džaijapalas meitu Gitu. Pēc Džaijapalas nāves – slaktiņa Pendžābā – Gadžo aizved Gitu sev līdzi uz Gaznī, bet kāzu dienā viņa sevi nogalina ar šallē paslēpto kinžalu... Tas uztverams arī kā vēstījums – roms augstāk par visu vērtē brīvību.

Normunds Rudevičs no jaunības atcerējies kladīti, kurā tēvs bija rakstījis par Gadžo, bet nav pievērsis tai uzmanību, jo skaidrs taču, ka gadžo ir nečigāni. Agrākos laikos bērni tikuši baidīti, sakot – tūliņ atnāks gadžo un aizvedīs tevi prom!

“Kad vēsturnieki aktualizēja romu vēsturē minētos būtiskos notikumus, tēva kladīte man lika sevi atrast – tā glabājās Romu vēstures muzejā. Melnraksts, daudzviet svītrots, tēvs to pat nebija pārrakstījis. Jau pēc pirmajām izlasītajām lappusēm sapratu, ka jaunībā esmu alojies – tas ir nenovērtējams vēsturisks darbs. Vēlāk Parīzē satiktais lingvists profesors Marsels Karteadi teica, ka par tādu darbu uzreiz var dot doktora grādu,” stāsta Normunds. 

Kāpēc ideja par poēmas izdošanu brieda tik ilgi? “Dažādi dzīves pavērsieni, citas prioritātes, bet šogad ķēros pie darba ar eposu. Vispirms katru romu vārdu iztulkoju krievu valodā, tad kopā ar tulku Aleksandru Sāru likām kopā dzejas valodā, stingri sekojot, lai tulkojums nestu to pašu noskaņojumu un vēstījumu, kāds izskan romu valodā. Tad atradu tulkotāju angļu valodā, latviešu valodā eposu tulkoja Amanda Aizpuriete, un tas ir izcils,” Normunds saka.  

Ilustratīvais materiāls ir Kārļa Rudeviča un viņa mazmeitas Ornellas, vectēva talanta mantinieces, gleznas. Pilnīgi droši, ka vēsturiskais eposs spilgti iezīmēsies romu tautas kultūrā pasaules mērogā. vismaz tikpat spilgti kā tā autors Kārlis Rudevičs Latvijas mērogā – dzejnieks, mākslinieks un apgaismotājs, romu literārās valodas izveidotājs, pirmās ilustrētās čigānu ābeces un Čigānu–latviešu–angļu etimoloģiskās vārdnīcas izdevējs (kopā ar valodnieku Leksu Mānušu), Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris.

Uz romantikas viļņa, krustceļu šaubās  

Čigānu tabori jau labu laiku pieder pagātnei, un romu ikdiena nebūt nav romantikas pārpilna. Viņi dzīvo tādu pašu dzīvi kā citi, tikai daudz noslēgtākā, savā vidē. Un nez kāpēc man ir sajūta, ka vienmēr tādās kā krustceļu šaubās... Varbūt tās viņos jau no laika, par ko vēsta mīts: “Kad dievi sakāvuši gigantus, viņu pašu starpā izcēlās ķīviņš par varu Zemes virsū. Varaskārā Šivas sieva Kāli, gribēdama būt visvarenākā – augstāka par pašu Šivu, devās pie vienīgajiem cilvēkiem uz Zemes – romiem, lai tie palīdzētu pieveikt Šivu. Romi atteicās jaukties dievu darīšanās. Tad Kāli neganti sadusmojās un pārvērta romus par putniem.

Savu lāstu viņa ieslēdza akmenī un aizsvieda to nezināmā virzienā, teikdama – kamēr akmeni neatradīsiet, jūs klejosiet, to meklēdami.” Un tā simtiem gadu romi klīda pa pasauli, meklēdami nolādēto akmeni, līdz Kāli dusmas norima un viņa pati tos uzvedināja uz vietu, kur atradās akmens. Romi – putni atkal kļuva par cilvēkiem. Bet pa to laiku, kamēr viņi bija putni, uz Zemes saradās daudz citu cilvēku. Tie negribēja romus-putnus pieņemt savā vidē un vēl līdz šai dienai viņus neatzīst par savējiem.”

Te, šķiet, arī tās krustceles – pa kādu ceļu iet, kā likt citiem saprast, ka romi ir tādi paši cilvēki, tikai mazliet citādi? Kārlis Rudevičs teicis: “Nečigāni uz mums skatās gluži tāpat kā uz eksotiskiem augļiem – rūgts vai salds, nemaz nedomājot par koku, uz kura izauguši tādi augļi.”

Lilija, Normunda Rudeviča sieva, vīratēvu salīdzina ar staigājošu enciklopēdiju – viņš zinājis atbildēt uz jebkuru jautājumu. Bijis ļoti stingrs un prasīgs, rūpīgi sekojis, lai bērni mācītos. Pats pabeidzis Rīgas 1. vidusskolu, mācījies Tirdzniecības tehnikumā, strādājis dažādus darbus, arī par veikala vadītāju. Kad padomju iestādes uzzināja, ka Kārļa sieva nodarbojas ar zīlēšanu, no darba atlaists. Visu mūžu daudz lasījis, vienmēr bijis jaunām zināšanām atvērts. Dzeju rakstījis kopš jaunības, gleznošanai pievērsies brieduma gados. Kad nodevies tikai radošajām nodarbēm, ģimeni uzturējusi māte – pie viņas, zīlnieces, braukuši pat no Vladivostokas. Kā visvērtīgāko mantojumu dēliem atstājis senus rokrakstus par romiem. Un, pats būdams Latvijas patriots, to iemācījis arī dēliem.

Romi nemetas attaisnot aizspriedumus

Par iepriekšminēto mītu vēl senākas ir vēsturiskas liecības, ka romu saknes meklējamas 4.–3. gadu tūkstotī pirms mūsu ēras Indas ielejas senākajā civilizācijā – romi piederēja pie Šivas kulta. Tālāko jau uzzinājām mītā. Latvijā romi dzīvo ilgāk nekā piecsimt gadu. Pirmie ienākuši Vidzemē, vēlāk Kurzemē. Par to stāsta arī Kārļa dzejas rindas:

Piecu gadu simtu laika miglas vēlos
Ir zudis notikums, ko pauž šis stāsts:
Tad romi kulbās ieradās no tālēm
Sev Latvijā zem saules vietu rast.

Kaut zeme šī nu dzimtā viņu bērniem,
Joprojām, liekas, turpinās šis stāsts:
Vēl dzīvo, valda aizspriedumi senie,
Un roms vēl šodien svešs un nesaprasts.

Jāatzīst, ka mūsdienu sabiedrība joprojām dzīvo dažādu aizspriedumu gūstā – čigāniem nevar uzticēties, viņi zog, klejo, nestrādā, nemācās. Tikai romi ir lepni, paši nemetas aizspriedumus attaisnot. Bet nenoliedz – sāp. Savai aizstāvībai sākumā tik vien kā pasaka, ka augstākajām kastām piederošo romu ģimenes ir labi situētas, ļoti rūpējas par bērniem, viņu izglītību; rūpīgi seko, lai neviens neaptraipītu ģimenes, cilts labo vārdu. Zemāko kastu pārstāvji tam tik lielu uzmanību nekad nav pievērsuši, bet nav arī zaguši. Mudinu Normundu, kurš nācis no visvecākās čigānu cilts Latvijā – no Sīmaņu cilts, aizspriedumus izskaidrot tuvāk, un šoreiz viņš to dara.

“Saknes tiem meklējamas 15. gadsimtā, kad Eiropā sāka parādīties citādi ģērbti, citai kultūrai piederoši cilvēki ar citādām tradīcijām. Tā laika hronoloģiju rakstītājiem viņus kaut kā vajadzēja raksturot, un viņi vieglu roku ierakstīja, ka ienācēji ir “netīrīgi, melīgi, zaglīgi, viltīgi”. Romi neko nevarēja iebilst, jo nebija mums savas rakstības, arī lasīt romi nemācēja. Inkvizīcija, izlasījusi ienācēju raksturojumu, lika viņus uz sārta – kam tādiem ļaut iesēties normālu cilvēku vidū?! Hitlers zinības par mums smēlās tajos pašos arhīvos un – prom uz koncentrācijas nometnēm, gāzes kamerām. Tā ir viena no vismelnākajām lappusēm romu vēsturē – Otrā pasaules kara laikā pasaulē tika iznīcināti aptuveni divi miljoni romu. Arī PSRS laikā nekas uz labo pusi nemainījās. Romus izsūtīja uz 101. kilometru – nomaļām vietām, kur nokļuva visi varai nevēlamie. Darbā neņēma, pilsētā nepierakstīja, bet pieraksts tolaik bija obligāts. Vēlāk sociālisma valstīs romiem, zinot viņu tirgotāju talantu, atrada nodarbošanos – deficīta preču tirdzniecību. Pēc likuma gan to sauca par spekulāciju, un par to draudēja  cietums ar mantas konfiskāciju...”

Normunds atzīst, ka romi bija spiesti riskēt, jo ģimenes vajadzēja uzturēt. No šejienes tad arī romiem pierakstīta krāpšanās, zaglīgums, viltīgums. “Vārdu sakot, visas varas darīja visu, lai mēs nejustos kā cilvēki starp cilvēkiem un aizmirstu savu sūtību. Izzuda īstās romu profesijas – kalēji, zirgkopji, amatnieki; aizmirsās dziesmas un dejas. Vācu okupācijas laiks iezīmējās arī ar romu kultūras genocīdu. Tā kā mēs informāciju un zināšanas senāk nodevām tikai mutiski, iznīcinot romus, zuda arī nozīmīga daļa kultūras, kas bija krāta gadu simtiem. Šo stāstu varētu turpināt ilgi, bet galvenais, ka, pateicoties spēcīgajam izdzīvošanas garam, romi ir atkopušies, spējuši saglabāt unikālās zināšanas, dabas bērnu dvēseli,” uzver Normunds. Un piebilst, ka arī viņš izaudzis vēsturisko notikumu iedvesto baiļu ēnā. Tēvs stingri sekojis, lai dēli nedarītu neko tādu, kas mestu ēnu uz ģimeni, pat Visocka dziesmas nav ļāvis dziedāt.

Starp citu, romiem ir teiciens ar nerakstīta likuma spēku: “Čigāns savās mājās nezog.” Latvijas romu mājas ir Latvija. Visu pasaules romu kopienu apzīmē ar vārdu romanistan. Kopienas galvenais likums ir Romanipe – tā pildīšanai rūpīgi seko vecākie un viedākie romu sabiedrības locekļi, kuriem ir milzīga autoritāte. Visus romu strīdus izšķir romu kopienas tiesa. Visbargākais sods, ko var piemērot romam, – atņemt tiesības piederēt kopienai. Šādu sodu saņem izvarotāji, slepkavas. Pēc izstumšanas no sabiedrības tajā atgriezties ir teju neiespējami, bet tādam romam tāpat nav dzīves romu sabiedrībā.

Mēle pasaules karogā

Lai kā man gribas vest vieglu sarunu par romu sadzīvi, tradīcijām, talantiem, Normunds pieklājīgi nepiekāpīgi šo tēmu atbīda malā, akcentējot aktuālo. “Paskaties, kas šodien notiek! It kā visi strādā desmit reižu vairāk, pieredze liela, tehnoloģiskais līmenis augsts, informācija gāžas aumaļām, bet – viss brūk kopā, valda kolektīvais neprāts. Un kāpēc?”

Te runas grožus aizrautīgi pārņem Lilija: “Tāpēc, ka savā garīgajā attīstībā neesam pacēlušies ne par mata tiesu. Kādi bijām mežoņu laikos, tādi esam palikuši. Garīgums ir nekulturāls, kultūra – bez garīguma. Ja tagad vajadzētu izveidot cilvēces karogu, uz tā būtu jāattēlo mēle, jo viss notiek tikai tukšu sarunu līmenī. Kad cilvēks beidzot izaugs līdz Radītāja līmenim – domās un darbos, atpazīs Viņu sevī –, kad cilvēka galvenā vērtība, mērķis būs garīgums, tad uz karoga lepni varēs zīmēt cilvēka – radītāja roku. Tagad tādu cilvēki ir ļoti maz. Un kas notiks, kad viņu vairs nebūs? Atgriezīsimies mežoņu laikos? Tāpēc ir pēdējais laiks mainīt attieksmi pret pasauli, Zemi, vērtībām. Visaptverošu apvērsumu uzreiz izdarīt nevar, tāpēc katram jāsāk ar sevi, savu domu, sava enerģētiskā lauka sakārtošanu. Tad seko ķēdes reakcija – līdzīgs pievelk līdzīgu. Liekais, arī liekie draugi, atbirst, jo tas traucē harmonijai. Ar sevi, dabu. Tieši tā – ne bez zaudējumiem, ne bez sāpēm – dzimst harmonija. Jānonāk arī līdz sapratnei, ka mēs Visumā neesam vienīgās ar prātu apveltītās būtnes. Tā domāt ir muļķīgi! Mēs, romi, to vienmēr esam zinājuši, par to runājuši, bet pretī saņēmuši nievas – tie jau mežoņi, ne visai ar galvu draudzējas. Bet lai.

Šobrīd tumsas un gaismas cīņa ir kulminācijā. Lai uzvarētu gaisma, jānāk paaudzei, kas ne tikai domās, bet domās, ko domā. Tie, kas ir uz pareizā ceļa, jau pamanījuši, cik ātri tagad piepildās domas. Un ka brīnumi nav jāmeklē ārpus sevis, tie ir mūsos, jo Radītājs ir katrā no mums. Tikai jāiemācās ieklausīties savā sirdī, sadzirdēt dvēseli. Nevis klausīt prāta diktātam, jo tā mēs attālināmies no galvenā uzdevuma – nonākt pie sevis. Tikai augsti attīstītas garīgas būtnes var atļauties sekot prātam, jo viņas pār to valda un līdz ar to savā attīstībā virzās tikai uz augšu. Cilvēkam parastajam joprojām ir tiesības kļūdīties. Tas nav grēks. Ja vien nedarām to apzināti.”

Par zīlēšanu un čigānu internetu

Normunds, ļāvis sievai izteikties, bilst savu vārdu: “Kāpēc romu sievietes visos laikos bijušas atzītas zīlnieces? Tāpēc, ka romi jau izsenis zinājuši nerakstītos Visuma likumus, likumsakarības. Kad cilvēks čigānietei izstāsta savu problēmu, viņa to skata šajā plašajā laukā, izdara secinājumus un programmē turpmāko dzīves ceļu. Cilvēka griba ir ļoti stipra un palīdz to iet, notur uz tā. Tātad romu sievietes nevis pareģoja nākotni, bet nomainīja programmas. Viņas bija un ir izcilas psiholoģes. Tieši tāpēc – ne jau tikai dziedāšanas un dejošanas dēļ – romus mīlēja kņazi, grāfi, baroni. Jo arī katram no viņiem bija savas problēmas, un mūsu sievietes ar savu viedo padomu prata tās atrisināt. Pēc tam atlika brīnīties – re, čigānietes teiktais piepildās!

Mēs, romi, citiem cilvēkiem esam kā palīgi atstāti, karos neiesaistāmies. Tomēr pienācis laiks atgādināt, ka mēs esam, ka arī mums ir tiesības. Uz izglītību, uz darbu. Ir ļoti nepatīkami, ja stāvi cilvēkam līdzās, bet viņš tevi ignorē. Starp citu, vecum veca ir patiesība – romi ir kā ikvienas valsts katalizators. Ja romi valstī dzīvo labi, tātad valstij labi, ja romi no tās bēg, tad nekas labs nav gaidāms. Mēs vienmēr esam bijuši kā vēstneši – pārvietojoties no vienas dzīvesvietas uz citu, līdzi atnesām informāciju. Gan par politisko situāciju, gan tīri sadzīvisku – kādas ir jaunākās koka, metāla apstrādāšanas metodes, kādi ēdieni, kāda mūzika kurā valstī iecienītākā. Interneta vietā bijām!”

Normunds piebilst, ka viņa tēvam esot glezna Apokalipse – skatāma kā pareģojums. Viss grūst, civilizācija iet bojā, bet vienā gleznas stūrītī pie ugunskura sēž čigānu ģimene – pilnīgā harmonijā ar dabu, priecājas par dzīvi. Dievs, to redzēdams, aptur apokalipsi. Jo redz, ka ir vēl pasaulē tauta, kas nekaro, neiznīcina zemes resursus, neceļ ķīmiskās rūpnīcas. Tāpēc to, ka čigāns nozog vistiņu izdzīvošanai, nevis lai tālāk pārdotu tirgū, Dievs čigāniem piedod – gluži tāpat kā pārējiem. Un citiem cilvēkiem dod vēl vienu iespēju mainīt sevi, savu attieksmi citam pret citu, pret Zemi.

“Tagad šis laiks, gribam tam ticēt vai ne, ir pienācis. Viss mainās, jo 2012. gadā notika enerģijas maiņa kvantu līmenī. Debesīs vairs nevar saskatīt Zivs zvaigznāju, bet var Ūdensvīra. Zeme ir mainījusi savas vibrācijas precīzi pēc šumeru tabulas. Agrāk tās bija aptuveni septiņi astoņi herci, un tāpat vibrēja arī cilvēks, līdz ar to bija rezonanse, viss notika mierīgi, lēni – jaunībā gan labais, gan sliktais izdarītais nāca atpakaļ vecumdienās. Tagad Zemes vibrācijas ir aptuveni 20 hercu, bet cilvēks negrib mainīties, viņš palicis zemajās vibrācijās; nodevība, skaudība, bailes, agresija joprojām ir ar viņu. Un sadarītais nāk atpakaļ teju uzreiz. Rezonanse ar Zemi ir zudusi, prāts nojūk. Es jau minēju kolektīvo neprātu, kas tagad valda. No tā tiksim laukā tikai tad, kad sapratīsim – šobrīd cilvēks no Homo sapiens jeb saprātīga cilvēka pāriet uz Homo spiritus – radošu, spīdošu gaismas cilvēku. Tad mūsos atvērsies Dieva dotās, bet dziļi apslēptās spējas, mēs ieiesim Zelta laikmetā un dzīvosim laimīgi,” savu redzējumu pauž Normunds.

Vismaz radošuma spārnos pacelties

Visos laikos tauta runājusi par čigānu baroniem – kā viņi dzīvo, cik vērienīgas kāzas, bēres rīko. Kas tad īsti ir čigānu barons?

“Tā kā romi dzīvo noslēgtā vidē, viņu dzīve un sadzīve citu acīm ir noslēpumā tīta. Līdz ar to klīst visdažādākās runas. Vārds barons cēlies no romu vārda baro – tabora vadītājs, autoritatīvs vīrs, kurš risināja tabora iekšējās lietas, veda pārrunas ar valsts iestādēm,” skaidro Normunds. Vai tāds bija viņa tēvs, vai tāds ir viņš pats? Atbildē saņemu tikai smaidu.

1956. gadā Padomju Savienībā dzīvojošos romus piespieda dzīvot uz vietas, liekot būt kā visiem. “Bet mēs neesam kā visi – romi ir klejojoša tauta,” uzsver Normunds. Vai arī tagad viņi izjūt savu klejotāja gēnu? Lilija izteiksmīgi nopūšas, Normunds atzīst, ka tas, protams, esot dzīvs. Un smejot piebilst, ka viņš joprojām klejojot – tikai ne no tirgus uz tirgu, bet no konferences uz konferenci. Uz vietas nosēdēt romam grūti – ja ne fiziski dzīvesvietu mainīt, tad vismaz domās, darbā, radošumā pacelties spārnos viņiem vajag. Kā jaunam, tā vecam.

“Ikviens roms, arī mūsu ģimenē, vai nu dzied, vai dejo, vai abi talanti doti un vēl trešais, ceturtais. Kā Ornellai, kura arī glezno, taisa lelles, aizraujas ar rokdarbiem. Un visa ģimene – visplašākajā nozīmē – cits citu atbalsta gan morāli, gan materiāli,” emocionāli stāsta Lilija, bet Normunds pragmatiski piebilst: “Klanu sistēma. Ārējais imidžs izveidots no paaudzes paaudzē, tas tiek uzturēts, nekas no ģimenes neiet uz āru. Kaut trūkst spēku, ir ļoti grūti, bet līmenis jānotur! Šī apziņa palīdz saņemties, cīnīties. Padoties? Pārējie klani to nesaprastu.”

Cik klanu vispār ir Latvijā? Diezgan daudz, katrā novadā vismaz viens nopietns klans esot. Kopējais romu skaits mūsu valstī ir ap 20 000, Eiropā – ap 20 miljoniem.

Latvijā romi meklē visas iespējas, lai skaidrotu sabiedrībai, kas tad īsti ir romi un kādi viņi ir. “Rīgā ir Romu vēstures un mākslas muzejs, mēs organizējam koncertus, izstādes, starptautiskus mūzikas festivālus. Daudziem no mums ir savs bizness, daudzi nodarbojas ar lauksaimniecību, mums ir atzīti psihologi, zinātnes jomā strādājošie, bet par to zina apmēram 3–5 procenti sabiedrības. Lai mainītu sabiedrības nostāju pret romiem, tas būtu jāzina vismaz 70 procentiem. Tāpēc Čigānu kultūras biedrība aktīvi strādā pie vairākiem projektiem, tostarp ir izveidojusi pirmo romu radiostaciju Baltijā, kas gan pagaidām pieejama tikai internetā. Biedrība plāno iegādāties arī radiofrekvenci, un tās mērķauditorija noteikti būs arī neromi. Ilgā cīņā panākts, ka Eiropas Komisija izstrādā jaunu romu iekļaušanās ekonomikā stratēģiju turpmākiem septiņiem gadiem, jo vietējā kultūrā, tradīcijās mūs sen vairs nav jāintegrē – ar mums vajag sadarboties,” uzsver Normunds.

Tātad, lai pārvarētu bailes no romiem, jāļauj viņiem sevi pierādīt darbā. Tāpēc tagad Normunds ar ES atbalstu grib realizēt programmu, kad darba devējam gadu tiek piemaksāts par to, ka viņš pieņem darbā romu. Pēc gada, ja grib, lai atlaiž. Bet Normunds ir pārliecināts, ka tā nenotiks, jo romi ir strādīgi, zinoši, ātri apgūst visu jauno.

Pats ceļš ir laime

Romiem svēta ir ģimene, vecāki, savs godavārds, tradīciju kopšana – tās tiekot pārņemtas automātiski. Nacionālais tērps, sievietēm vairāki, mājās ir katram romam, to uzvelkot, momentā pieaugot pašcieņa. Ikdienā, protams, nēsāts tiek mūsdienīgs apģērbs. Izņēmums Eiropā ir Somija – tur daļa romu staigājot nacionālajos tērpos, jo viņiem par to piemaksājot. Kā vēsturiski veidojušies romu sieviešu krāsainie, plandošie tērpi? Tādi vienmēr piesaistījuši uzmanību, bet romiem, ienākot tirgū, bija ļoti svarīgi, lai viņus uzreiz pamana. Zirgu, sienas paklāju pircēji, pazīlēt gribētāji uzreiz bijuši klāt, Savukārt šodien pieaugušas romu sievietes izvēlas valkāt apģērbu neuzkrītošās krāsās, melnu – lai nepiesaistītu uzmanību. Tāpat jau pamanāmas.

Agrāk, klaniem vienojoties, meitām vīrus izvēlējās tēvi. Šajā ziņā romu tradīcijas kļuvušas mazliet pielaidīgākas. “Gribētos jau saglabāt, jo neko sliktu tās nav nesušas, bet mūsdienu jaunatne ir daudz atvērtāka, visa pasaule caur internetu tai pieejama. Viens otru iepazīst, sazinās tīmeklī. Izsekot tam grūti. Tomēr galvenajās līnijās –  dzīvesbiedra izraudzīšanās no savas kastas ģimenēm, saderināšanās – tradīcijas tiek ievērotas. Un kāzas tiek rīkotas lielas!” smaida Normunds. Kas saveda kopā viņu un Liliju? Tēvi apspriedušies, norunājuši, bet viņu gadījumā tas neesot bijis noteicošais – starp viņiem tā dzirkstele jau bijusi.

Kāpēc romi cittautiešus neielaiž savas ģimenes pasaulē? “Uzticēties nav vienkārši, jo visur ir nodevība. Draugs, tuvs cilvēks tevi nodod... Tas ir ļoti sāpīgi. Tad jau labāk būtu nogalinājis. Turklāt mājās izveidotais klana imidžs tiek nomests, arī mums ģimenē gadās domstarpības, strīdi. Bet kāpēc sadzīvi atklāt citu acīm? Lai pēc tam sāktos runas? Paldies, nevajag,” nosaka Normunds.

Sievas loma romu ģimenē ir tāda pati kā citās – viņa ir ģimenes pavarda turētāja. Gādā, lai vīram vienmēr gribētos nākt mājās. Jo viņš taču ir radītājs – dara un rada. Varbūt viena atšķirība tomēr ir – romu sievietes ir arī ģimenes psiholoģes, tomēr gala lēmumu vienmēr pieņem vīrietis. Ar piebildi – pirms tam viņš uzklausa visu ģimenes locekļu viedokļus.

Kas romam svarīgāks – izglītība vai sirds gudrība, viņu stiprā puse? “Dzīvojam tādā sabiedrībā, kur izglītībai ir svarīga loma. Tā ceļ pašapziņu, dod sapratni – kā darbojas sistēma, tās struktūras un līdz ar to, kā šodien dzīvot. Dzīves gudrība nāk ar pieredzi, un tieši to mēs vēlāk paņemam līdz. Citu neko. Tātad, kā nodzīvoji šo dzīvi, tādu uzvalku saņemsi nākamajai. Ja labi, iedos Versace, ja slikti – kaut ko no humpalām. Ja cilvēks zina šo likumu, kontrolē domas, tad viņš otram nekad nedarīs sliktu,” Normunds skaidro.

Un vēl – kas čigānam bija zirgs? “Kā jau klejotājtautai – darba nodrošinātājs, izdzīvošanas pamats. Ceļš. Uz laimi gan ceļa nav, pats ceļš ir laime,” nosaka Normunds un sarunai pieliek punktu ar tēva dzejas rindām:

Kam, mana sirds, caur asarām tu smejies
Un lielu sāpi dziļi sevī nes?
Kam, mana sirds, sauc mani atkal ceļā,
Ka nesaki – ko meklēšu tur es?
Ak, zinu, sirds! Un tiešām tie nav meli –
Tev sāp, ka sveša pasaule priekš mums,
Un zeme tā, par savu saukt ko vēlies,
Ir mirāža un mūžīgs sapņojums.
Ak, mana sirds! Nekā te nevar līdzēt!
Bet kāda sāpe tev visvairāk dzeļ?
Vai tas, ka čigāns visur pelts un nīdēts,
Vai tēvu tēvzeme, uz kuru neved ceļš?