Bez korupcijas zeme būs zaļāka
Mans uzdevums šodien ir mēģināt saprast, kāda būs mūsu valsts nākotnē, ja korupcija nemazināsies vai pat pieaugs un kādai valstij kļūt ļautu ievērojama korupcijas samazināšana, norāda Pēteris Strautiņš, ekonomisko procesu vērotājs.
Es nedomāju, ka kādā reālā nākotnes scenārijā korupcija var kļūt par tik smagu slogu, ka tā apturētu labklājības pieaugumu un konverģences turpināšanos jeb tuvināšanos ES vidējam dzīves līmenim. Korupcija Latvijai vēsturiski ir nodarījusi un vēl var nodarīt lielu ļaunumu. Es to ļoti labi zinu – esmu bijis žurnālists, arī banku sektorā strādājošie par šo tēmu zina diezgan daudz, piemēram, no uzņēmēju stāstiem. Korupcija ir risks visām valstīm, arī mūsējai. Es sagaidu, ka korupcija Latvijā kļūst relatīvi “civilizēta”, tā daudzos gadījumos neizpaudīsies kā tieša kukuļu došana un ņemšana, drīzāk kā centieni gūt labumu netiešākā veidā. Korupcijas nodarītais kaitējums varbūt nebūs tik toksisks, taču tā kļūs grūtāk saskatāma, definējama un apkarojama ar tiesiskuma instrumentiem.
Visa korupcija ir lokāla
Priekšnosacījumi Latvijas ekonomikas attīstībai šobrīd ir labi. Laikā kopš globālās finanšu krīzes ekonomikas struktūra ir pamatīgi mainījusies, pieaugot to nozaru īpatsvaram, kuru potenciālais attīstības temps ir ātrāks, – IT un biznesa pakalpojumiem, mašīnbūves, elektronikas, ķīmijas un farmācijas rūpniecībai. Līdzšinējais temps rada mērenu vilšanos, salīdzinot sevi ar Baltijas kaimiņiem, taču man nav lielu bažu par izaugsmes tempu turpmākajā desmitgadē. Apgriezienus uzņem investīcijas birojos, rūpnīcās un noliktavās, un tas ļaus palielināt eksporta nozaru jaudu jau tuvākajā nākotnē.
Nav šaubu, ka zemas korupcijas scenārijā valsts kopējā attīstība būs vēl ātrāka. Taču vislielākās atšķirības augstas un zemas korupcijas scenāriji var radīt reģionālajai attīstībai. Runājot par Latvijas ekonomikas un tās nozaru attīstību, arvien biežāk mudinu cilvēkus domāt par norisēm pilsētās un ciemos, nevis diezgan abstraktiem vidējiem rādītājiem. Mūsu visu dzīve aizrit kādā pilsētā, pilsētreģionā vai lauku novadā. Mēs nedzīvojam visā valstī vienlaicīgi. Darbi, kas veido pārticību, tāpat kā nedarbi, kas attīstību traucē, ir lokāli. Ir svarīgi zināt nozaru, ienākumu, nodarbinātības un citu parametru mērījumus valsts mērogā, taču īsto dzīves garšu un darba enerģiju var sajust, ar kājām stāvot uz zemes.
Visa politika ir lokāla, teicis ASV politiķis. Cilvēkus pamatā interesē apstākļi, kas tieši ietekmē viņu dzīvi, – skola, darbs, apkārtējās ielas, drošība utt. Arī korupcijas ietekme lielā mērā ir lokāla. Vismaz Latvijā tā ir lokāla arī tādā ziņā, ka bieži ir saistīta ar vietējo varu. Latvijā sabiedriskās domas aptaujās vietējā vara parasti ir vairāk mīlēta nekā centrālā. Latvijā ir pašvaldības, kas ir pelnījušas patiesu apbrīnu un cieņu, bet ne visas. Vietējās pārvaldes kvalitāte ļoti krasi kontrastē.
Neesmu profesionāls korupcijas pētnieks, taču apmēram divdesmit gadu darbošanās žurnālistikā un bankās devusi iespēju uzklausīt daudz stāstu, tai skaitā no cilvēkiem, kuri ir teikuši “es maksāju” vai “man prasīja”. Tātad tā ir informācija no procesu dalībniekiem, nevis “viena tante teica” runas. Pēdējos piecos gados daudz laika esmu veltījis reģionu attīstības pētīšanai. Apvienojumā ar stāstiem no pārvaldes ēnu spēļu lieciniekiem un priekšstatu par vispārējo pārvaldes kompetenci tas veido izjūtas par šīs problēmas ietekmi.
Aploksnes un nereformas
Ar korupciju parasti saprot parastu naudas ņemšanu un došanu aploksnē vai kurpju kastē –atkarībā no ņēmēja amata. Šāda korupcija nekad neizzudīs. Taču sabiedrībai un ekonomikai kļūstot gudrākai, arvien lielāku lomu iegūst amatpersonu motivācijas “deformācijas”, ko nosaka vēlme gūt labumus vairāk netiešā veidā.
Man ir izjūta, ka “vienkārša” kukuļdošana Latvijā jau ir kļuvusi diezgan reta. Pats ar to nekad tieši neesmu saskāries. Taču bieži redzu, ka privāto interešu kaitīgā ietekme pār lēmumu pieņemšanu izpaužas kā vēlme gūt labumu it kā likumīgi, bet savtīgi. Piemēram, tādu reformu kavēšana, kas padarītu pārvaldi efektīvāku, bet liktu kādam zaudēt kontroli pār resursiem vai pat darbavietas.
Nesenā pagātnē esmu uzklausījis patiesi apbrīnojamus stāstus no cilvēkiem, kuri ir nodarbojušies ar novadu apvienošanu. Par to, kā kādreizējie mazie novadi ir neefektīvi uzturējuši ceļu uzturēšanas tehniku un kontrole pār tās izmantošanu kādam ļāvusi justies svarīgam. Par to, kā cilvēks kādā pašvaldībā un tās uzņēmumos it kā strādājis 22 stundas dienā (pieļauju, tas nav gluži likumīgi). Mistiski ar pašvaldībām saistīti darījumi ar skaidru naudu. Stāsts par to, kā uzņēmējs kādā pilsētā dabūja būvatļauju tad, kad piesaistīja darbiem noteiktu būvuzņēmumu. Šī raksta tapšanas laikā izskanēja ziņa, ka jaunizveidotais Aizkraukles novads plāno saglabāt 44 grāmatvežu štata vietas, bet novada vadītājs priekšlikumus pārvaldi efektivizēt nosauca par “boļševistisku”. Patiešām būtu ļoti liela sakritība, ja kāds no 44 grāmatvežiem nebūtu brašā boļševisma apkarotāja draugs, radinieks vai bijušais klasesbiedrs.
Rīga ir izaugusi
Es saskatu krasi atšķirīgus korupcijas un tās ekonomiskās ietekmes riskus Rīgā un pārējā Latvijā divu iemeslu dēļ. Viens ir vairāk subjektīvs, otrs – balstīts vērtējumos par ekonomikas struktūru un tās attīstību virzošajiem faktoriem.
Pirmais. Es ticu cilvēkiem, kuri šobrīd vada mūsu valsts galvaspilsētu, vismaz lielākajai daļai. Man šķiet, ka viņi tiešām grib pilsētas pārvaldi padarīt godīgu. Ticēšana cilvēkiem ir slidena lieta, taču kaut kādu intuīciju mums daba ir devusi. Nepateikšu neko oriģinālu – pagātnē korupcijas riski galvaspilsētā ir bijuši ļoti ievērojami, par to bijis daudz mediju ziņu, arī tiesībaizsardzības iestādes jau ir teikušas savu vārdu, turklāt ne pēdējo.
Otrs, “objektīvais” vērojums. Galvaspilsētas ekonomikas struktūras pārveide (1) samazina iespējas kādam par kaut ko prasīt kukuļus un (2) samazina ekonomikas jutību pret korupcijas kaitīgo ietekmi.
Rīgas ekonomika it kā zaudē “masu”, tā kļūst korumpantiem grūti sasniedzama un satverama. Arvien vairāk eksportējam t. s. intelektuālos pakalpojumus, mazāku daļu veido preču ražošana un pārvadāšana. Preču ceļā ir iespējas nolaist barjeru un izteikt piedāvājumus, no kuriem ir grūti vai nav prātīgi atteikties. Par to, kas “vecā režīma” laikos notika Rīgas ostā, joprojām stāsta leģendas.
No biznesa un IT pakalpojumu uzņēmumiem ir grūti kaut ko paprasīt. Vismaz pēc brīža, kad šiem uzņēmumiem nepieciešamās biroju ēkas ir uzbūvētas, ir pat grūti iztēloties, par ko šiem uzņēmumiem varētu paprasīt kukuli. Šajā mājā cilvēki sēž pie datoriem un veido no malas grūti saprotamu procesu, un saražotais produkts pa kabeļiem gaismas ātrumā izzib tālēs zilajās. Turklāt šajās nozarēs strādājošajiem tiek ieaudzināta darba kultūra, kas viņus padara mazāk iecietīgus par korupciju jebkur, arī politikā un uz ielas.
Iespējams, ka balto apkaklīšu pakalpojumos nopelnītā nauda un tās īpašnieku vēlme dzīvot skaistos mājokļos skaistās vietās var radīt ar teritorijas plānošanas un būvatļauju lēmumiem saistītus riskus. Atkal nepateikšu neko oriģinālu, bilstot, ka par atsevišķiem skaistu Pierīgas pašvaldību vadītājiem medijos ir bijušas ne gluži skaistas ziņas. Šī ir “smalku ļaužu” korupcija, kas nevar nokaut šo vietu attīstību, taču rada parazītisku slogu sabiedrībai, var novest pie nesabalansētiem publisko/privāto interešu kompromisiem, kas bojā vides kvalitāti, neefektīviem infrastruktūras risinājumiem utt. Turklāt Rīgas reģions daudzējādā ziņā ir ārpus konkurences Latvijas mērogā, bet tam ir jākonkurē globāli. Nevaram atļauties nekādu korupcijas slogu, mūsu valsts kā dzīvesvietas konkurētspēja globālā mērogā jau tā nav spīdoša.
Galvaspilsētas reģions veido vismaz divas trešdaļas valsts ekonomikas vai pat vairāk (atkarībā, kā definē tā robežas), korupcijas apkarošana pirmām kārtām nav iekšzemes kopprodukta pieauguma tempa jautājums. Tas ir ģeogrāfiski harmoniskas attīstības jautājums.
Purvi ir lokāli, bet dziļi
Visvairāk baidos no lokāliem “purviem” Latvijas kartē, kuros savijas nabadzība, labas pārvaldības pieredzes trūkums un attīstības perspektīvu vājums. Mazāk attīstītas vietas, kurās ir ierobežotas pelnīšanas iespējas ārpus valsts pārvaldes. Cilvēki ar vāju izpratni par demokrātiju, vāju pašapziņu, materiālu grūtību nospiesti, kuri viegli pakļaujas smadzeņu skalošanai ar t. s. administratīvā resursa – pašvaldību kontrolētu mediju – palīdzību. Tā ir patiesi toksiska kombinācija. Var sevi ciniski mierināt, ka ar laiku no šādām vietām cilvēki izklīdīs, jo labi pārvaldītām un pārtikušām pilsētām un novadiem vajadzēs iedzīvotājus. Nākotnē Latvijā, visticamāk, būs vēl nevienmērīgāks iedzīvotāju izvietojums nekā šobrīd. Ne tikai Rīga ar tās tuvāko apkārtni, bet arī citas pilsētas būs kļuvušas lielākas – varbūt Liepāja, varbūt Valmiera, varbūt Saldus, varbūt vēl kāda vieta. Taču citur turpināsies straujš vietējo kopienu sabrukums.
Kaut kādā ziņā tas ir risinājums, bet vai vēlamies šādu nākotni? Jā, pašvaldību konkurence piedāvās cilvēkiem izvēli. Taču zaudējums būs ne tikai tukšums citās vietās. Tie, kuriem ir nepaveicies dzīvot lokālajos “purvos”, var zaudēt visu mājokļos ieguldīto naudu, jo tos neviens nevēlēsies pirkt. Viņiem jaunā vietā būs jāsāk no nulles. Tiks zaudēta savulaik infrastruktūrā ieguldītā nauda, bet citur tā būs jārada no jauna. Ar to nevēlos teikt, ka visu “sūnuciemu” liktenī ir vainojama nekompetence vai pat korupcija. Daudzviet priekšnosacījumi ir tiešām nelabvēlīgi. Lielākās neizmantotās iespējas ir atsevišķās pilsētās (pārsvarā valsts austrumu pusē), kas bija spēcīgi rūpniecības centri padomju laikā, bet tagad ir relatīvi panīkuši.
Par zaļu un tīru zemi
Tātad svarīgs ar korupciju saistīts risks ir nākotne, kurā mums būs spoža, uz gudrām nozarēm balstītā pārticībā dzīvojoša un starptautiski satīklota metropole, vairāki spēcīgi reģionālie centri, bet liela daļa pārējās valsts būs panīkusi – tur būs daudz tukšu māju. Reģionu iztukšošanos pilnībā nenovērsīs neviens scenārijs. Taču sekmīgu reģionu centru skaits būs stipri atkarīgs no reģionu pārvaldes kvalitātes.
Skaidrs, ka ne visi korupcijas riski ir saistīti ar vietējo līmeni. Runājot par nacionālo līmeni, neredzu lielu “vienkāršas” korupcijas risku (varbūt kaut ko nezinu), bet risks, ka personiskās intereses izkropļos lēmumu pieņemšanu, vienmēr pastāvēs.
Piemēram, Centrāleiropā parādās šāda problēma – augsta līmeņa politiķiem un/vai viņu draugiem pirkstiņi ir ES kopējās lauksaimniecības politikas silītē. Ir ziņas medijos par platībmaksājumu miljoniem, kas saņemti no Čehijas un Ungārijas līderiem un/vai viņu draugiem. Tas veicina šīs ekonomiski nesaprātīgās un videi kaitīgās politikas turpināšanos. Arī Latvijā starp cilvēkiem, kuri platībmaksājumos saņem simtiem tūkstošu eiro gadā, ir politiskajai elitei pietuvināti cilvēki. Šajā gadījumā nelabvēlīgā ietekme Latvijā neizpaužas kā zaudējumi budžetam, tā varētu būt kā pārmērīga intensīvas ražošanas veicināšana.
Liels risks ir un būs lobisms ne tikai saistībā ar lauksaimniecības politiku, bet daudzām citām tēmām – finanšu sektora regulēšanu, vides aizsardzības prasībām, produktu standartiem, infrastruktūras plānošanu, daudzām citām tēmām, kur saskaras publiskās un privātās intereses. Tas var izpausties samērā “brutāli” – kā naudas došana partijām, organizācijām, no kurām politiķi varbūt negūst tiešu labumu, bet kas atbalsta viņu sirdīm tuvus mērķus. Tas var izpausties daudz smalkāk – kā iespēja politiķus pārliecināt par noteiktām interešu grupām izdevīgiem, bet sabiedrībai kopumā varbūt neizdevīgiem lēmumiem, lobistiem izmantojot mazas valsts fenomenu. Ir daudz personisku saišu, kas liek uz politikas dilemmām skatīties nevis objektīvi, bezpersoniski un emocionāli atsvešināti, bet caur personiskās pazīšanās un simpātiju prizmu.
Skaidrs, ka šāds korupcijas problēmas formulējums jau iziet tālu ārpus klasiskajiem ietvariem un risināms pirmām kārtām nevis ar noklausīšanās ierīču un rokudzelžu palīdzību, bet izglītojot, cilvēkiem iekšēji pilnveidojoties, kāpinot pārvaldes profesionālismu, krājot valsts un indivīdu saskarsmes pozitīvās pieredzes pūru, kas savukārt veicina uzticēšanos no pilsoņu un vēlētāju puses un pienākuma izjūtu – no politiķu un ierēdņu puses.
Tās ir ļoti sarežģītas tēmas. Tomēr jauki, ka varam runāt par šādām “smalku ļaužu” problēmām, par filigrānām ētikas niansēm, nevis “tradicionālu” korupciju ar aplokšņu un kurpju kastu starpniecību. Gan valsts ekonomiskajā attīstībā, gan politiskās sistēmas izaugsmē, gan korupcijas apkarošanā pēdējos 30 gados ir paveikts ļoti daudz. Pasaule nekad nebūs perfekta, bet dažkārt vajag arī priecāties un sevi paslavēt.
Atbalsts projekta īstenošanai ir saņemts no Eiropas Ekonomikas zonas grantu 2014.-2021.gada perioda programmas "Starptautiskā policijas sadarbība un noziedzības apkarošana" (EEZ Grantu programma).
Kampaņa īstenota projekta "Atbalsts trauksmes celšanas sistēmas izveidei Latvijā" ietvaros.
Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja informatīvs materiāls
