Krusta kari par Rīgas Pēterbaznīcai piesolītajiem miljoniem

Visdrīzāk pašreizējās ņemšanās ap Pēterbaznīcas īpašumtiesībām aizsākums meklējams 2017. gada februārī, kad Latviju vizītē apmeklēja toreizējais Vācijas prezidents Joahims Gauks.

Toreiz Gauks kopā ar savu Latvijas kolēģi Raimondu Vējoni vērienīgi atzīmēja Reformācijas 500. gadadienu, Pēterbaznīcas laukumu pārdēvējot par Reformācijas laukumu un krustu šķērsu izstaigājot seno dievnamu.

Toreiz droši vien ietekmīgas personas Vācijā arī atcerējās, ka viņu tautieši savulaik būvējuši Pēterbaznīcu – ievērojamu vācbaltu kultūras pieminekli, pie kura saglabāšanas arī viņiem nu sava roka jāpieliek. Gaukam un viņa svītai, pēc visa spriežot, Latvijas galvaspilsētas apmeklējuma laikā kāds aprādīja, ka aiz spožās Pēterbaznīcas fasādes slēpjas arī brūkoši mūri, un tad, ja tā varētu teikt, pamodās vācu politiķu sirdsapziņa, kas jutās atbildīga par dievnama likteni pilsētā, kuru vēstures gaitā vācieši gan cēluši, gan grāvuši.

Pēterbaznīcas glābšanai vajadzīgi desmitiem miljonu

Latvijas Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde aprēķinājusi, ka Pēterbaznīcas sanācijai, respektīvi – stāvokļa uzlabošanai jeb saglabāšanai, nepieciešami vismaz 25-35 miljoni eiro. Savukārt Vācijas Bundestāgs nospriedis, ka Vācijas budžets varētu piešķirt pusi no sanācijai nepieciešamās summas (izskanējušais cipars, ka tie varētu būt 33,5 miljoni eiro, nav akmenī kalti skaitļi).

Tikai ir viens Bundestāga nosacījums – līdz šī gada beigām Pēterbaznīcai jābūt ierakstītai zemesgrāmatā uz konkrēta īpašnieka vārda. Pēc būtības pat nav svarīgi, uz kā vārda – draudzes, Baznīcas, pašvaldības vai valsts… Vienkārši vāciešiem būtu jāzina, kam pārskaitīt naudu Pēterbaznīcas atjaunotnei.

Bezsaimnieka Pēterbaznīca

Paradoksālā kārtā vēl 30 gadu pēc valsts neatkarības atgūšanas Pēterbaznīca ir bezsaimnieka manta, kas nodota apsaimniekošanā Rīgas pašvaldībai jeb tās nodibinātajai Svētā Pētera baznīcas pārvaldei, kas nav vis reliģiska organizācija, bet gan saimnieciska struktūrvienība. Dievnama atjaunošanai paredzēto naudu varētu saņemt arī šī pārvalde, ja vien tā būtu šī arhitektūras pieminekļa īpašniece.

Latvijai atgūstot neatkarību, teju visas baznīcas tika atdotas to vēsturiskajiem mantiniekiem jeb konfesijām, kuras bija to saimnieces līdz 1940. gada okupācijai, izņemot divas cēlākās Vecrīgas baznīcas – Doma kompleksa dievnamu un Pēterbaznīcu, kuru likteni Saeima nolēma risināt ar īpašu likumu pieņemšanu.

2006. gadā ar Doma baznīcas un klostera ansambļa likuma pieņemšanu parlaments atrisināja Doma likteni, dievnamu nododot Latvijas evaņģēliski luteriskajai Baznīcai (LELB). Doma likteni atrisināt bija vieglāk, jo to apsaimniekoja valsts, un ko valsts savulaik ņēmusi, to tā arī var atdot.

Savukārt ar Pēterbaznīcu ir savādāk. To apsaimnieko Rīgas dome, un galvaspilsētas vara uzskata, ka pašvaldībai par to arī jāturpina rūpēties, vēl jo vairāk tāpēc, ka laicīgā vara savulaik Pēterbaznīcu cēlusi par saviem līdzekļiem kā “pilsētas baznīcu”. Par to var pārliecināties, piemēram, Rīgas rātes un namnieku priekšstāvju rēķinos par Pēterbaznīcas jaunbūvei ienākošām un izdotām naudas summām 1408. un 1409. gadā.

Vēlākos gados dievnams celts, pārbūvēts un uzfrišināts par Rīgas birģermeistaru, tirgotāju un amatnieku naudu, Rīgas rāte vēl tālajos viduslaikos sludinājusi konkursus un meklējusi dievnama būvniekus. Laikā, kad Rīga jau bija Krievijas impērijas sastāvā, cars Pēteris I par “kroņa naudu” pavēlējis atjaunot nodegušo Pēterbaznīcas torni. Arī padomju laikā dievnamu no 2. pasaules kara drupām uzcēla par valsts, kaut arī okupācijas varas pārvaldīto, naudu.

Vārdu sakot, gadsimtiem ilgi krājušies dokumenti, kas apliecina - Pētera dievnams celts nevis par baznīcas, bet gan par laicīgās varas, pilsētas naudu. Un tagad būtu it kā negodīgi par pilsētnieku naudu celto, pilsētas aizgādnim svētajam Pēterim veltīto templi vienkārši atdot baznīcēniem, kuri paši nav tā celtniecībai ziedojuši ne dāldera. Kaut gan senajos laikos, kad tas tika būvēts, nodalīt laicīgo no garīgās varas ir visai sarežģīti.

Mistiskie “neatminamie laiki”

Visu samudžina vēl 1888. gadā 29. aprīļa Rīgas rātes protokola lēmums, kurā melns uz balta minēts, ka Pēterbaznīcas “īpašumi kopš neatminamiem laikiem pieder Svētā Pētera baznīcai”.

Bet te nu vēl viena problēma – kopš “neatminamiem laikiem” Pētera baznīca ir Rīgas vācu luterāņu draudzes mājvieta, bet tā tas bija līdz 1939. gadam, kad vācbaltieši no Latvijas pēc fīrera aicinājuma izceļoja uz “vēsturiskajām āriešu zemēm”. Tad tā kā arī pienāktos Pēterbaznīcu atdot vāciešu draudzei. Vēl jo vairāk tādēļ, ka līdzās LELB un LELBP (Latvijas evaņģēliski luteriskā Baznīca Pasaulē; agrāk dēvēta par “trimdas baznīcu”) pastāv arī Vācijas luteriskās Baznīcas draudzes – Rīgā, Daugavpilī, Valmierā, Dobelē un Liepājā. Tomēr neviena no tām līdz nesenam laikam savu darbību nebija atjaunojusi kā Rīgas Svētā Pētera draudze.

Līdz pirms pāris gadiem pēkšņi nodibinājās Rīgas Svētā Pētera vācu draudze, kura uz līguma pamata pievienojās LELB. Abas reliģiskās organizācijas nodibināja “Rīgas Svētā Pētera baznīcas nodibinājumu”, kas nu pretendē uz Pēterbaznīcas īpašumu.

Apgalvojums, ka šis nodibinājums ir tikai “reliģisku ceremoniju institūcija” ir vairāk nekā baltiem diegiem šūts. Vēl jo vairāk tādēļ, ka pati LELB atzīst, ka vācu Svētā Pētera draudze arī “mērķtiecīgi” nodarbojusies ar miljonu izprasīšanu Bundestāgam.

Rīgas domes un Saeimas “svētās cīņas”

Savukārt Rīgas domes vairākums nevēlas Pēterbaznīcas īpašumu atdot šim “nodibinājumam”, jo uzskata, ka pašvaldība pati labi var tikt galā ar dievnama apsaimniekošanu. Vissirdīgāk to aizstāv Rīgas vicemēre Linda Ozola (Jaunā konservatīvā partija), kura uzskata, ka baznīcas īpašumtiesību nostiprināšana uz pašvaldības vārda būtu tikai “pašsaprotama lieta”, jo dievnams jau tāpat daudzus gadus atrodas Rīgas domes valdījumā: “Un tad tam sekotu arī finansējums, kā domes, tā Eiropas Savienības struktūrfondu.”

Pašvaldība Pēterbaznīcu savā īpašumā vēlas tādēļ, ka tā jau no sākta gala ir ne tikai dievkalpojumu vieta (taisnības labad jāsaka, ka svētdienas dievkalpojumi tur ir teju vai pakārtoti pasākumi), bet tā kalpo kā ievērojams tūrisma objekts ar skatu torni, koncertu un dažādu pasākumu norises vietu, muzeju un izstāžu zālēm. Pēterbaznīcas komplekss var būt arī peļņu nesošs, piemēram, ik gadu tas vien nopelna ap miljons eiro ar skatu laukumu baznīcas smailē. Vai šos laicīgos pasākumus atļaus arī LELB un vācu draudzes kopīgais nodibinājums, esot zem jautājuma zīmes. Un vai Baznīcas vara šos pakalpojumus varēs nodrošināt par visiem pieejamu maksu? 

Savukārt Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisija pašreiz otrajam lasījumam gatavo likumprojektu, kas paredz Pēterbaznīcas atdošanu luteriskajai Baznīcai. Komisijas priekšsēdētājs Arvils Ašeradens (“Jaunā Vienotība”) uzskata, ka dievnams Rīgas domei “pienācīgā kārtā” būtu jāatdod Baznīcai, pretējā gadījumā draudot ilgas un smagas tiesvedības. Piemēram, Rīgas dome pirms gandrīz 20 gadiem, pārkāpjot, likumu, esot zemesgrāmatā uz sava vārda ierakstījusi baznīcai pieguļošo zemi, kura pēc tiesas un taisnības pienākoties draudzei.

Visā šajā epopejā ir viens pabērns – LELBP jeb tā dēvētā “trimdas baznīca”, kura arī pretendē uz savu daļu no kāda Latvijas dievnama, jo tā arī esot pirmskara luterāņu kopības mantiniece. LELBP pirms kāda laika iestājās par zelta vidusceļu - Pēterbaznīcu jāpārvalda Rīgas domes, kā arī Vācijas un Latvijas Baznīcu kopuzņēmumam, tomēr nu, kā izskatās, LELBP šī jautājuma risināšanā ir nobīdīta malā.

Katrā ziņā krusta kari ap Pēterbaznīcu tagad sit augstu vilni. Un šādi “svētie kari” ne vienmēr ir labi beigušies.

Piemēram, 1524. gadā, kad Rīgā notika bēdīgi slavenie svētbilžu grautiņi – asiņainie reformācijas kari starp katoļiem un luterāņiem – pilsētas rāte konfiscēja baznīcas īpašumus un aizliedza tajā noturēt dievkalpojumus. Tikai tad, kad katoļi no Rīgas tika izsvēpēti, bet rīdzinieku kareivīgums un naids noslāpa, Rīgas rāte luterāņiem žēlīgi atvēlēja Pēterbaznīcu.

Baznīca: “Neesam tautas nodevēji!”

LELB Sabiedrisko attiecību nozares vadītājs Kaspars Upītis izplatījis paziņojumu, kurā teikts: “Pēdējā laikā Rīgas Svētā Pētera baznīcas kontekstā tiek apzināti izplatītas viltus ziņas. LELB tiek apmelota par it kā Svētās Pētera baznīcas “pārdošanu” Vācijai. Ir noticis mēģinājums viltot vēstures faktus, kā arī tiek kurināts naids, kas apdraud līdz šim Latvijā pastāvošās ekumeniskās attiecības.

Lai glābtu mūsu dievnamu, LELB vācu Svētā Pētera draudze mērķtiecīgi sagatavoja un iesniedza pieteikumu Vācijas parlamentā. Vācijas parlaments paredzējis ziedot 33,588 miljonus eiro Pēterbaznīcas pilnai rekonstrukcijai. Šie līdzekļi nav mēģinājums iejaukties jebkādos Latvijas procesos, bet gan rezultāts mūsu darbam.

Pretēji atsevišķu Rīgas domes pārstāvju izplatītajiem sagrozītajiem faktiem, Vācijas ziedojumam nav saistības ar jebkādām tirdzniecības shēmām vai tamlīdzīgiem kaitnieciskiem nodarījumiem Rīgai un Latvijai. Tieši pretēji - draudze, kas ir baznīcas vēsturiskais īpašnieks, vēlas gādāt par savu dievnamu. (..)
 
Mēs - šodienas Latvijas luterāņi, esam pēcteči tiem pašiem Rīgā līdz Reformācijas 1522. gadam dzīvojušiem katoļticīgajiem, kuri Reformācijas laikā mainīja savu ticību. Neesam Latvijas tautas nodevēji, bet godīgi baznīcas kalpi. Rīgas Svētā Pētera baznīca ir visā Eiropā pazīstama ar savu Reformācijas identitāti. Tai piemīt svarīga vēsturiska loma kā daļai no agrīnā Reformācijas šūpuļa visam Baltijas jūras krastos esošajām zemēm un kalpo kā apliecinājums mūsu pārliecinoši senajai piederībai Eiropas kultūrtelpā.”

Bet portālā manabalss.lv tiek vākti paraksti iniciatīvai “Pēterbaznīcai jāpieder rīdziniekiem un Rīgai!”, kuru gan pagaidām no nepieciešamajiem 10 000 cilvēkiem, lai to iesniegtu Saeimā, parakstījuši tik ap 550 cilvēku. 

Nogaidošais prezidents

Tikmēr Valsts prezidenta kancelejas vadītājs Andris Teikmanis ir uzsvēris, ka Valsts prezidentam Egilam Levitam var būt šaubas par likuma par Pēterbaznīcas nodošanu LELB parakstīšanu, ja atjaunotājam un lietotājam nebūs finansiālas un profesionālas spējas atjaunot, uzturēt, attīstīt un lietot dievnamu tam paredzētajām funkcijām, kā arī ja īpašumtiesību modelis nebūs ilgtspējīgs. Viņš Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas deputātus aicinājis vēl nebalsot par īpašumtiesību nodošanu, bet rosināja meklēt “konsolidētu, iekļaujošu variantu”.

Katrā ziņā krusta kari ap Pēterbaznīcu vēl sitīs augstus toņus. Cerams, ka kāds neaizies tiktāl, ka Pēterbaznīcu atzīs par nelikumīgi uzslietu būvi, kuru jānojauc. Polijas galvaspilsētas Varšavas arhīvā taču atrodams Pēterbaznīcas priekšpagalmā 1209. gadā parakstītais līgums starp Rīgas dibinātāju bīskapu Albertu un Jersikas ķēniņu Visvaldi, ka pēdējais Rīgas zemes nodod par godu un slavu Dievmātei. Tātad kristiešu dievnamus “pēc papīriem” tagadējā Rīgas teritorijā varēja sākt būvēt no 1209. gada, bet Pēterbaznīca jeb, pareizāk sakot, tās pirmā būve tolaik jau bija uzcelta.

Tikmēr jāteic, ka mūsu likumdevējiem nekādi neveicas ar galīgā lēmuma par Pēterbaznīcu pieņemšanu. Jau šī gada 18. janvārī Valsts prezidents Egils Levits izsūtīja vēstuli Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētājam Arvilam Ašeradenam, kurā norādīja, ka likuma par Pēterbaznīcu jautājums “beidzot ir jāsakārto”. Savā vēstulē viņš norādīja, ka Pēterbaznīcas pārvaldībā redz ne tikai LELB un vācu luterāņu draudzi, bet arī Latvijas valsti un Rīgas pašvaldību.