Kaimiņienei "pret depresiju" izrakstīja 6 zāles. Šausmas, ja nu man būs līdzīgi?

Viņa norādīja, ka depresijas epizodēm ir dažādas pakāpes. "Visiem cilvēkiem visas depresijas epizodes nenorisinās vienādi, vienādi smagi un ar vienādiem simptomiem. Viens no mītiem, kas bieži vien aptur cilvēku vērsties pēc palīdzības, ir uzskats: "Manai paziņu paziņai vai kaimiņu tantei "pret depresiju" izrakstīja 6 zāles. Ja es aiziešu pie ārsta, tad man būs tas pats!"

Nē, tā tas nenotiek! Katram cilvēkam ir savs epizodes vieglums vai smagums, un bieži vien pacienti var vispār medikamentus nelietot. Varbūt ar psiholoģisku palīdzību ir pilnīgi pietiekoši."

Ārste arī norādīja, ka bieži vien cilvēki paši atstāsta un interpretē savas diagnozes.

Depresija pati no sevis nepāries

"Vai depresija pāriet pati no sevis? Ir spontānas remisijas, kad kaut kas dzīvē pēkšņi izmainās un iestājas mūžīga vasara, un ļoti viegla depresijas epizode atkāpjas. Bet tie ir ļoti reti gadījumi.

Protams, depresija kā saslimšana ir jāārstē. Kas notiek, kad to neārstē? Cilvēka resursi izsīkst. Mēs visu laiku ar kaut ko kompensējam savu nespēku, motivācijas trūkumu, baudas un intereses zudumu. Visu laiku strādā papildus kompensējošie mehānismi.

Piemēram, cilvēkam nav spēka un vēlēšanās iet uz darbu un viņš visu laiku jūtas nomākts, bezcerīgs un izmisis, bet viņam ir stimuls iet uz darbu, jo ir jāmaksā rēķini. Neviens no tiem nav atbrīvojis. Līdz ar to tiek atrasti iekšējie resursi, lai darba pienākumus paveiktu.

Var paspēt iedzīvoties darba zaudējumā un izšķirt attiecības

Bet cik ilgi var sevi tā "dedzināt"? Degviela laika gaitā iztērējas, un tad būs arvien grūtāk atgūties, lai resursus piepildītu. Sākumā varētu pietikt ar psihologa konsultācijām un vienu medikamentu terapijā, un varbūt pat nevajadzēs slimības lapu un cilvēks ātri tiks atpakaļ ierindā.

Bet, ja depresijas epizode ilgst gadu, divus vai pat trīs un vairāk, tad, protams, arī apkārtējā vide ir izmainījusies. Iespējams, jau ir darba zaudējums. Iespējams, attiecības jau ir šķirtas. Tad būs daudz komplicētāk šo visu situāciju atkal salikt pa plauktiņiem. Labāk vienmēr ir aiziet pie daktera un pajautāt, vai man ir depresija vai nē!"

Ir gadījumi, ka dakteris vizītes noslēgumā pateiks, ka pacientam depresijas nav, bet izrunāšanās laikā palīdzēs saprast, kas tieši nesniedz dzīvē apmierinājumu, kas ir aizgājis šķērsām un kuras ir lielākās problēmas. "Bet tā mēs vismaz nepalaidīsim garām saslimšanu!"

Atņem sev dzīvību

Sīle atzina, ka diemžēl ir gadījumi, kad depresijas skarts cilvēks mēģina atņemt sev dzīvību. "Pašnāvības mēģinājumu un izdarīto pašnāvību skaits Latvijā ir augsts. Depresija nes sev līdzi savdabīgu domāšanu - ar pesimismu, negatīvām domām, ļoti lielu pašapvainošanos, lielu sevis kritizēšanu, ar domu, ka nav variantu.

Ja cilvēks ilgstoši dzīvo izmisumā un bezcerībā, tad, protams, pašnāvības domas pielavās klāt. Latvijā katrs cilvēks var nosaukt vismaz attālu paziņu, kas pašnāvību ir veicis." Ārste bažījas par to, lai tas neiekodējas cilvēkiem kā viens no problēmu risinājuma variantiem.

Ja parādās domas par nāvi, steigšus jāmeklē palīdzība

"Cilvēkam liekas: ja jau nav jēgas dzīvot, tad arī var veikt pašnāvību. Jo būs grūtāk redzēt iespēju izveseļoties, jo pašnāvības variants kļūs reālāks.

Protams, tā nav veselības pazīme. Domas par nāvi ir ļoti smagas. Domas par gribēšanu nomirt ir viens no smagākajiem stāvokļiem. Mēs visi esam piedzimuši ar izdzīvošanas instinktu, un tajā brīdī, kad instinkts mūs vairs neaizsargā un nestrādā, patiešām ir nepieciešama palīdzība, turklāt ļoti steidzami."

Depresijas skartiem cilvēkiem domas par nāvi varētu kalpot kā sarkanā brīdinājuma lampiņa, ka steigšus jādodas pie speciālista. Ir dažādas pašaptaujas anketas un skalas, kā cilvēks pats var saprast, ka jāmeklē palīdzība. Viena no anketām ievietota arī depresija.lv mājaslapā. Šajās aptaujās vienmēr ir jautājumi, vai cilvēkam bijusi vēlme nomirt vai nodarīt sev pāri.

Kauns runāt par savām domām

"Ir sens mīts, ka nedrīkst runāt par pašnāvībām, jo tas ar uzvedināt uz tādām domām. Patiesībā nē - mēs katrā vizītē pacientiem to jautājam, lai uzķertu šos signālus.

Cilvēkam ir kauns runāt par šādām savām domām. Kā es tā teikšu? Kā pret mani attieksies? Bet, ja jautā un uzrunā, tad mēs varam radīt tālāku plānu, ka šis variants vairs nav vienīgais, kā arī iedrošināt, ka depresija mēdz atrisināties un pāriet. Ienest reālistisku optimismu cilvēka dzīvē."

Veiksmes stāsti

Kopumā depresijas ārstēšanā ir daudz veiksmīgu stāstu, ka to izdodas izārstēt un cilvēks atgriežas ierastajā dzīvē. "Veiksmīgo stāstu ir vairāk nekā neveiksmīgo. Psihiatrija ir ļoti sarežģīta un grūta nozare. Mums pietiek skumjo stāstu, mums pietiek pacientu nāves gadījumu, kā jebkuram citam ārstam citā nozarē.

Taču depresiju var izārstēt un var negaidīt, ka tā atrisinās traģiski. Lielākais vairums depresijas gadījumu tiek izārstēti un kļūst par pozitīviem stāstiem.

Slimības iznākums ir nelabvēlīgs

Ir arī daļiņa pacientu, kas visā pasaulē ir rezistenti pret ārstēšanu, viņiem mēs nevaram uzreiz atrast veiksmīgus medikamentus un to kombinācijas, un mums ir jādomā par cita veida metodēm bez zālēm.

Diemžēl ir arī daļa pacientu, kur slimības iznākums ir nelabvēlīgs," ārste-psihiatre teica un mudināja meklēt speciālista palīdzību, ja rodas aizdomas par depresiju.