Valsts budžetam pārplīsis rāvējslēdzējs: skaidrojam, kāpēc finanšu ministrs mainījis ceremoniālos portfeļus un kas čemodāniņā iekšā. FOTO

1997. gadā toreizējais finanšu ministrs Robetrs Zīle iedibināja jaunu ceremoniālu rituālu – savā portfelī no ministrijas uz parlamentu publiski nesot valsts budžeta projekta ziņojumu. Kopš tā laika līdz pat šim gadam šis valstij svarīgais dokuments uz parlamentu pa Vecrīgas ielām ceļoja vienā un tajā pajā Zīles portfelī, kuru bijušais ministrs bija “norakstījis” zaudējumos un atstājis saviem pēctečiem. 14. oktobrī atkal vajadzēja notikt svinīgajai ceremonijai, kas nu ieguva pavisam citu rakursu, jo ministrs Jānis Reirs pa ministrijas durvīm iznāca ar jauna veida rokas bagāžu – klasiskā izskata brūngano portfeli bija nomainījis balts futūriskā dizainā gatavots čemodāniņš. Šo čemodāniņu “Jaunās Vienotības” ministram bija pagatavojis mākslinieks Ivars Drulle, kurš arī ir politiķis un pārstāv partiju “Progresīvie” Rīgas domē.

Kustības “Par!” tvitera kontā rakstīts: ““Par!” biedrs, Rīgas domes deputāts un tēlnieks Ivars Drulle ir autors jaunajam budžeta portfelim. Tas gatavots Latvijā no atjaunojamiem resursiem tā, lai kalpotu daudzas desmitgades. Uz portfeļa iekaltais Reiņa Kaudzītes novēlējums aicina mācīties no vēstures un būt atbildīgiem!”

Dārgakmeņu slīpējums un peldošs oša masīvkoks

Finanšu ministra padomniece sabiedrisko attiecību un komunikācijas jautājumos Mudrīte Grundule Jauns.lv pastāstīja: 

“Dizaina ideja pieder tēlniekam Ivaram Drullem, kurš bieži veido darbus par sociāli aktuālām tēmām.
 
Kad, gatavojoties budžeta iesniegšanas procedūrai Saeimā, ministra birojā konstatējām, ka vecajam portfelim sabojājies rāvējslēdzējs un viens slēdzis, radās doma, ka varētu izgatavot jaunu portfeli. Ministrs ierosināja, ka viņš uzdāvinās Finanšu ministrijai jaunu portfeli.

Tā kā valstī notiek nozīmīgas pārmaiņas, kas atspoguļotas arī budžetā, radās ideja izveidot portfeli, kas būtu gan mūsdienīgs un sociāli aktuāls, gan arī vienlaikus turpinātu tradīciju un simbolizētu mūsu valsts vērtības.
 
Ivaram Drullem uzdevums izveidot budžeta portfeli šķita ļoti izaicinošs, un viņam uzreiz radās vairākas idejas. Ministrs izvēlējās ideju “Teiciens” ar Matīsa Kaudzītes ceļa vārdiem “Esi apdomīgs nelaimē, divkārt apdomīgs laimē”. Tā pauž piesardzīgā latvieša vērtības, aicina mācīties no vēstures un iepriekš pieļautām kļūdām, un labi iederas arī atbildīga budžeta veidošanas un fiskālās disciplīnas kontekstā.

Portfelis ir izveidots no oša masīvkoka un tas ir visādā ziņā ļoti drošs, peld arī pa ūdeni. Arī tas ir simboliski - drošība šajā nenoteiktajā situācijā ir svarīga un budžets portfelī ir drošībā. Iedzīvotājiem ir svarīga gan valsts iekšējā drošība, gan ārējā Austrumu robežas drošība, gan arī drošība, ka bērniem būs pieejama laba izglītība, ka valsts attīstīsies, ka būs pieejama medicīniskā aprūpē un ka varēsim samaksāt elektrības rēķinus. Šīs visas vajadzības ir aptvertas valsts budžetā.
 
Portfelim ir dārgakmeņu slīpējuma raksts, jo budžets ir precīzs, tuvu pilnībai kā dārgakmens. Koks kā materiāls ir simbolisks, jo tas ir mūsu valsts “dārgakmens”, mūsu vērtība un atjaunojamais dabas resurss, zaļās ekonomikas pamatā, kas ir gan Latvijas, gan visas Eiropas uzņemtais kurss”.

Vecais portfelis nonāks relikviju stendā, bet jaunais kalpošot “ļoti ilgi”

Pašlaik abi portfeļi – gan vecais, gan jaunais atrodas finanšu ministra kabinetā goda vietā. Drīzumā Zīles portfelis tiks novietots speciālā relikviju stendā Finanšu ministrijā vai arī Saeimā, - par to vēl tiek spriests, teica Grundule. 

Viņa gan neatklāja, cik izmaksāja jaunais “budžeta ietvars”, vien noteica: “Tas ir mākslas darbs vienā eksemplārā. Reira kungs uzskata, ka mākslinieku darbs ir pienācīgi jānovērtē. Cenu Reira kungs izvēlas paturēt pie sevis”.

Par to, kā radās ideja jaunajai Reira “rokas bagāžai” mākslinieks Ivars Drulle pastāstījis savas dzimtās puses - Gulbenes laikrakstam “Dzirkstele”: “Portfeļa dizainā izmantots kristālu slīpēšanas raksts - arī budžets ir smalks, noslīpēts, tam ir jābūt izcili kvalitatīvam, tuvu perfektam. Materiāls - oša koks, radot atsauci uz atjaunojamiem resursiem. Paredzamais kalpošanas laiks - ļoti, ļoti ilgi”.

Kad māksliniekam piezvanīts no Finanšu ministrijas ar neparasto piedāvājumu, viņš pāris dienas padomājis, bet tad “idejas atnāca”. “Es zvanīju uz ministriju un teicu, ka man ir vīzija. Kopīgi precizējām virzienu un Reirs deva zaļo gaismu brīvai, radošai darbībai,” saka mākslinieks.

Šajā gadījumā Ivaram Drullem ideja nāca viegli, un viņš bija pārliecināts par labu rezultātu jau pašā sākumā: “Ar šādiem darbiem ir tā - citreiz sēdi pie baltas lapas, un nekas nenāk prātā ne lūdzams, bet citreiz vīzija atnāk salīdzinoši ātri. To nevar paredzēt, bet var sevi visu laiku turēt profesionālā gatavībā” .

Sarežģītākais šajā darba procesā viņam bija izgatavot maketu īstajās proporcijās un vajadzīgajā izmērā. “Zināju to, ka ministrs augumā ir gandrīz divus metrus garš, bet pēc kāda laika ministre varētu būt neliela auguma sieviete. Portfelim būtu vienlīdz labi jāizskatās abu cilvēku rokās. Pati izgatavošana nebija sarežģīta, to darīja meistari ar datora un digitālas frēzes palīdzību no masīvkoka gabala,” stāstīja Ivars Drulle. Jaunais budžeta portfelis, ko gan drīzāk varētu dēvēt par čemodāniņu, tika izgatavots mazāk nekā divu nedēļu laikā.

Roberts Zīle: “Šis vairs nav tas portfelis”

Pats valsts budžeta portfeļa ceremoniālās tradīcijas ieviesējs – bijušais finanšu ministrs, tagad eiroparlamentārietis par jauno “budžeta bagāžu” gan nav priecīgs. Viņš to savā “Facebook” profilā komentējis:

“Šis noteikti nav tas portfelis, kurš ceturtdaļgadsimtu glabājis sevī valdību svarīgāko dokumentu - valsts budžetu.

1997. gada oktobrī, kad kā finanšu ministrs iedibināju šo valdības tradīciju – simboliski atzīmēt valdības budžeta darba noslēgumu un tā nodošanu lemšanai Saeimai – estētiskajām portfeļa kvalitātēm nebija nekādas lomas. Tas bija smags Krievijas finanšu krīzes laiks, šī pirmā budžeta iesniegšana notika pēc skaudrām sarunām ar pašvaldībām. Tērēt laiku, prātojot par dizainiskām un, patiesībā, mazsvarīgām detaļām, tobrīd būtu pēdējais, ko es atļautos kā ministrs darīt. Šim portfelim bija cita vērtība – tas bija ikdienišķs, Rīgā pirkts mans personiskais ādas portfelis, kurš bija ikdienas darbos nedaudz apbružāts un man kalpoja konkrētajam mērķim – tajā skaitā nēsāt dokumentus, arī tā brīža svarīgāko valdības dokumentu - budžeta projektu - nogādāt Saeimā. Tā nebija mēnešiem plānota portfeļu skaistuma kampaņa – man svarīgāk bija aizsākt šo budžeta projekta iesniegšanas tradīciju, jo, manuprāt, arī tradīcijas veido valsti. Iedomāties salīdzināt šo portfeļu estētiskās iezīmes, manuprāt, šajā gadījumā ir nevietā.

Valsts budžetam ir gana simboliska aura – tieši balsojums par to un nevienu citu likumdošanas aktu Latvijas Satversmē ir ar īpašu svaru – to nepieņemot, valdība krīt. Tādēļ fakts, ka nākamie finanšu ministri šos daudzos gadus arī sajutuši šī simbolisma jēgu un turpinājuši šo dabiski izveidojušos tradīciju, kuru toreiz smēlos no senākās demokrātijas pārstāvja – britu finanšu ministra Lorda Gladstona budžeta “boksa”, ir bijis savā ziņā skaisti. Paldies viņiem par to!

Vērtības un tradīcijas ļoti lielā mērā ir tas, kas cauri gadsimtiem veido valsti. Lorda Gladstona portfelītis izturēja 150 gadus. Simboliski runājot, parlamentam nesa gan finansējumu industriālām revolūcijām, gan kosmosa pavadoņiem. Budžeta portfelis, kuru ieraudzīju karaliskās Lielbritānijas Finanšu ministrijā, bija līdz nepazīšanai nobružāts, savā ziņā simbolizējot arī budžeta grūto ceļu starp politiskajiem dzirnakmeņiem. Starp citu – arī karalistē bija vairāki mēģinājumi šo simbolu aizstāt ar citu, taču tomēr atgriezušies pie senā simbola un tikai pēc 150 gadiem fiziski izjukušo Lorda Gladstona sarkano portfeli briti aizstāja ar tāda paša dizaina jaunu kopiju.

Noprotu, ka jaunā budžeta portfeļa mērķis ir “…pārmantot iepriekšējā budžeta portfeļa garu”. Taču gars nepiemīt lietām, bet cilvēkiem. Vērtību, šo portfeļa gara tradīciju pārņemot un uzturot, piešķīra daudzie nākamie finanšu ministri – spilgtas personības – lai kāda būtu bijusi viņu politiskā piederība. Viņi turpināja šī nobružātā portfeļa iesniegšanu Saeimā kā simbolisku ceremoniju un daļu no sarežģītā ikgadējā budžeta procesa, tam pievienojot savas emocijas dienā, kad budžets aiznests uz Saeimu un nodots Saeimas spīkerim. Citiem vārdiem - cilvēki ar savu rīcību un darbu var piešķirt lietām vērtību, bet ne otrādi.
 
Misiņa plāksnes, kas tika iegravētas pēc kārtējā budžeta iesniegšanas un saglabāja vēsturei katra ministra vārdu, bija piestiprinātas pie šī konkrētā daudz budžetus sevī ietvērušā portfeļa. Neesmu pārliecināts, kāda nozīme ir vairs plāksnēm, noņemtām no vecā portfeļa un piestiprinātām pie jaunā, ar kuru ne man, ne citiem maniem kolēģiem, bijušiem ministriem nav nekāda sakara. Vai svarīga it tikai plāksne ar vārdiem?

Nez, vai, piemēram, vienai no vecākajām sporta trofejām – Stenlija kausam, ja tam gadītos izsist kādu robu, arī tiktu veidota modernizēta karbona versija ar izgrieztām visu uzvarētāju vārdu plāksnītēm no vecā kausa, un cik lielā mērā tas būtu saglabājis senā Stenlija kausa auru?

Ja bija vēlme sākt jaunu tradīciju un atzīmēt “Latvijas reindustrializācijas posmu”, būtu tikai korekti jaunajam Reira koka portfelim piestiprināt plāksni ar tieši vienu uzvārdu”.

Budžeta čemodāna autors – Ivars Drulle: provokatīvs un titulēts

Jaunā “budžeta ietvara” autors Ivars Drulle ir pazīstams mākslinieks, kurš slavu izpelnījies gan ar provokatīvām karikatūrām, gan izciliem nacionāli patriotiskiem darbiem, kā piemēram piecu eiro kolekcijas monētām, kas bija veltītas, piemēram, Latvijas pagaidu Nacionālās padomes 1. sesijai Valkā, Latgales kongresam Rēzeknē, Ainažu jūrskolas un Rīgas pils jubilejai.

Latvijas Bankas mājaslapā par mākslinieku rakstīts: “Ivars Drulle ir ļoti vērīgs dzīves notikumu, cilvēku raksturu un attiecību pētītājs. Novērotais rosina viņu uz krustu šķērsu pārdomām par līdzībām ar tuvāku un tālāku vēsturi, par cilvēka svaidīgo, bet dziļākajā būtībā nemainīgo dabu, par civilizācijas žilbinošo attīstību un nenovēršamo gaitu pretī sabrukumam.

Izvirzot Ivaru Drulli Purvīša balvai par personālizstādi “Balstīts uz patiesiem notikumiem” (2011. gadā), eksperti īsi un trāpīgi raksturoja tēlnieka īpatnā radošuma saknes: “Figurālās kompozīcijas, kas ilustrē kādu no konteksta izkadrētu situāciju, tomēr nekļūst par tiešu literāru vēstījumu, bet atstāj skatītājam ietilpīgu iztēles telpu. Izstāde parāda autora interesi un refleksiju par pasaules notikumiem, vēstures samezglojumiem un likumsakarībām. Mākslinieks, veiksmīgi izmantojot dozētu melanholijas un ironijas devu, aicina palūkoties uz mazā cilvēka bezspēcības sajūtu vēstures pagriezienu priekšā”. (Solvita Kresa); “Spilgta iztēle, paradoksāla domu gaita un izkopta stilizācija darbos aktualizē sabiedrībai svarīgus jautājumus. Izstāde ir būtisks pienesums lokālajā tēlniecības ainā, paplašinot tās izteiksmes iespējas laikmetīgas formas un tematikas virzienos”. (Vilnis Vējš)