Imanta Kalniņa brālis Viks par Imku: "Tas ir prātam neaptverami"

Sarunā ar žurnālu Kas Jauns Viktors Kalniņš, kas plašākai publikai zināms ar pseidonīmu Viks, neslēpj – jau laikus ar brāļadēlu Martu Kristianu Kalniņu sarunājis ieejas kartes iekļūšanai Imantdienu koncertā un dosies uz Cēsīm, neraugoties uz ažiotāžu, ko pagājušajā nedēļā izraisīja Imanta paustā politiskā nostāja un paziņojums par nepiedalīšanos Imantdienās tāpēc, ka komponists nejūtas labi savā valstī.

„Par to, ka Imanta šogad nebūs Imantdienās, uzzināju tikai no intervijas TV. Diezgan skumji. Grūti iedomāties koncertu bez Imanta. Viņš varētu arī nespēlēt, bet ierasties kā viesis un noklausīties jau varēja.

Zvanīju Martukam, ieejas kartes man esot ieliktas, un koncertā būšu. Es uz Imantdienām došos kopā ar dēlu un viņa ģimeni. Bija domāts, ka brauks arī mana draudzene Gunita. Jau pēc Vecpaulēnu intervijas viņa bija vīlusies – kā tad tas būs, ka Imanta paša nebūs? Bet pēc T krekla parādīšanās Gunita bija satriekta. Viņa paziņoja, ka negrib būt Imantdienās, jo traki nejauki jutīsies, ka Imanta nav, un zinot, ka mugurā viņam ir tas T krekls ar Putina ģīmi. Atzinās, ka būtu grūti tajā koncertā,” nopūšas Viks.

Dzejnieks atzīst, ka atšķirībā no dzīvesbiedres neuztver tik sāpīgi brāļa izteikumus un aktivitātes. „Imants ir mans brālis un vienmēr arī būs mans brālis. Ar to ir pateikts viss. Ļoti cienu un respektēju brāli, un tas, kāda ir viņa nostāja dažādās lietās, nespēs neko mainīt. Mīlu gan Imantu, gan viņa mūziku. Imanta dziesmas man regulāri uzpeld domās. Audiāli ne, bet iekšā skan. Šorīt pamostoties, manī bija iesēdusies dziesma Par gadījumu ar Džordano Bruno. Pakur, pakur uguntiņu...” smaidot teic Viks.

Pēc viņa domām, Imanta mūzika no viņa personas nav atdalāma. „Tāpat kā dvēsele nav atdalāma no miesas. Tas viss ir viens. Protams, ka Imanta mūzika ir mana mīļākā mūzika. Reiz jau teicu, ka 20. gadsimtā šajā žanrā ir trīs lielas parādības – Bītli, ABBA un Imants Kalniņš. Es viņa mūziku nostādu tajā „plauktā”,” teju svinīgā balsī saka Viks.

Brāļiem Kalniņiem pēdējos gados reti sanākot tikties. Kādreiz Imants katru vasaru iebraucis paciemoties pie Vika Dikļos, taču pērn nav atbraucis, un maz ticams, ka arī šovasar ieradīsies, jo nav par tādu plānu neko teicis. „Parasti Imants tādas lietas saplāno laikus.”

Viks neslēpj, ka ar Imantu pēdējoreiz kontaktējies, kad ar dzīvesbiedri sūtījis brālim apsveikuma īsziņu. Imants atbildes īsziņā pateicies un vēlējis jauku vasaru. Kopš pēdējās sazvanīšanās gan aizritējis nu jau gandrīz pusotrs mēnesis.

„Mūsu iepriekšējā telefonsaruna bija maija beigās. Imantam dzimšanas dienā biju uzdāvinājis savu šopavasar klajā laisto grāmatu par savām gaitām krievu armijā, kur dienēju trīs gadus. Piezvanīju, pajautāju, vai ir saņēmis, un viņš priecīgā balsī teica, ka pirmajā dienā jau simt lappuses izlasījis. Kad tiks līdz beigām, man piezvanīšot. Līdz šai dienai Imants man tā arī nav piezvanījis. Es nezvanu, gaidu viņa solīto zvanu. Kas zina, varbūt tajā grāmatā viņam kaut kas nav paticis,” prāto literāts.

„Beidzamo gadu laikā Imanta izteikumi intervijās mani mulsina,” domīgi teic Viks un piebilst: „Turklāt Putinu viņš jau diezgan sen slavē. Ka jāņem piemērs, kā aizstāv savu tautu pret Rietumu deģenerējošo ietekmi... Pagājušajā nedēļā mana draudzene Gunita pastāstīja par to Putina krekliņu. Kaut kas prātam neaptverams! To izdzirdot, pirmajā brīdī jokojot izsaucos, ka tad jau Imants nākamgad būs redzams pie obeliska Pārdaugavā!”

Vikam ir atšķirīgs politiskais viedoklis. „Bez šaubām, pilnībā nepiekrītu. Jācitē saruna ar vienu no maniem dēliem, kurš brīnās par to, ka Imants savā prātā acīmredzot dzīvo ideālā pasaulē. Bet tāda tā diemžēl nav, un mums ir jāpieņem no reālā tas labākais variants. Imants demokrātiju diez ko neatzīst. Viņam labāk patīk autoritārais režīms un pat diktatūra. Tā esmu sapratis gan no publiskajiem izteikumiem, gan no mūsu sarunām. Kad pirms pāris gadiem brālis vēl dzīvoja Rīgā, tikāmies, un toreiz par demokrātiju viņš diezgan negatīvi un pat nievājoši izteicās.

Kļūda, ka esam Eiropas Savienībā, kļūda, ka esam NATO... Bet kādas ir alternatīvas?

Izstāties no NATO – tas nozīmē, ka nokļūsim Donbasa situācijā. Vai tad tas ir tas, ko Imants grib? Es nezinu...” neizpratni pauž Viks.

Kad šajā pavasarī iznāca mana grāmata Santa Monika. Arhangeļskas apgabals, man bija tikšanās ar Āgenskalna ģimnāzijas audzēkņiem. Viens zēns no 7. klases man jautāja, vai jūs piekrītat tam, ko jūsu brālis stāsta intervijās? Es viņam atbildēju – tas, ko mans brālis stāsta intervijās, tas ir viņa viedoklis. Ikvienam ir tiesības uz savu viedokli, bet vajag paturēt prātā, ka uzskati mainās. Atcerēsimies Imanta atzinumu laikā, kad viņš bija aktīvs Tēvzemei un Brīvībai/LNNK biedrs. Viņš bija viens no redzamajiem cilvēkiem, kurš pateica, ka Latvijai ir jāizstājas no PSRS. Tas ir Imanta viedoklis, par ko lepojos, bet par to, ko viņš runā tagad, esmu izbrīnīts,” neslēpj komponista brālis.

„Ja es nodarbotos ar šā jautājuma analīzi un izpēti, varētu meklēt iemeslus, avotus un impulsus, kas Imantu noveduši līdz šādam uzskatam. Pētot, kā Imants ir evolucionējis uz šiem uzskatiem, tur noteikti būtu daudz faktoru. Viens no tiem – viņa aizraušanās ar islāmu. Viņš taču iztulkoja Korānu un arābu valodu aizvien mācās un pilnveido. Manuprāt, būtu interesanti, bet es tādu analīzi netaisu,” bilst Viks.

Cer, ka brālis ieraudzīs patiesību

Dzejnieks arī nepiekrīt Imanta teiktajam, ka Latvijai kā NATO dalībvalstij bez ierunām būtu jāpieņem Lībijas kara bēgļi. „Domāju, šis jautājums ir jāskata selektīvi. Latvija jau tā demogrāfiski ir tik ļoti satraumēta, un mums aizvien ir jābaidās par savas identitātes saglabāšanu. Mēs varētu atļauties uzņemt desmit, varbūt divdesmit bēgļu, bet ne vairāk,” uzskata dzejnieks.

Viks brīnās: „Imantu nomāc tas, kas Latvijā notiek... Bet vai tad cilvēks, kas ir bijis iekšā varas mehānismā, neredz, ka reāli mēs neesam neatkarīgi? 85% Latvijas ekonomikas kontrolē Krievija. Visi oligarhi, būdami latvieši, lobē Krievijas intereses. Latvijas priekšgalā ir cilvēki, kas joprojām strādā Krievijas labā. Vai tad Imants to nezina? Un vēl ir vīlies, ka Latvijai tā neveicas. Imants pauž atbalstu Krievijai, bet tai pašā laikā tieši Krievija mums te visu bendē. Rodas iespaids, ka Imants dzīvo ziloņkaula tornī.”

Viks cer, ka atšķirīgais pasaules redzējums nekad neietekmēs brāļu attiecības. „Nebāžos virsū un netaisos mācīt, kā dzīvot, tomēr gribētu, kaut ātrāk nāktu kādi notikumi, kas liktu Imantam redzēt patiesību. Tā būtu mana sirds vēlēšanās.”

Kulakovs: „Tas ir no ārpuses izraisīts hibrīdkarš”

Grupu Menuets un Pērkons mūziķis, komponists Juris Kulakovs pārliecināts – Imantdienu svarīgākais komponents ir Kalniņa dziesmas, nevis viņa kāpšana uz skatuves.

„Arī pirmajās Imantdienās, kurās piedalījos kopā ar Menuetu, Imants Kalniņš pats nespēlēja, bet koncertu smaidīgs kopā ar mammīti vēroja no skatītāju rindām. Te dziesmas ir galvenais. Politiskās peripetijas aizies pagātnē, bet mūzika dzīvos. Kalniņa mūzika dzīvos ilgāk par politiķiem un viņu politiku,” pārliecināts ir Kulakovs.

Lai gan Juris sevi uzskata par lielu Latvijas patriotu un nacionālistu, viņš neņemas kritizēt Kalniņu par viņa izteiktajiem apgalvojumiem. „Esmu visaugstākajās domās par Imantu. Viņš ir filozofs. Ja tā ir izteicies, tad ir pārliecināts par to, ko saka. Dažos jautājumos ar ImKu esmu vienisprātis, piemēram, par to, ka Eiropas Savienība mums vairāk kaitē nekā sniedz ieguvumu. Savukārt Ukrainas lietā Amerika pārāk jaucas iekšā. Tas ir no ārpuses izraisīts hibrīdkarš, kurā nevar viennozīmīgi vainot tikai Krieviju. Jā, Krimas aneksija ir nosodāms un neglīts gājiens, bet neaizmirsīsim, ka lielākās nežēlības notika Staļina laikā, kad no Krimas tika deportēti visi tatāri. Tātad vēsturiski Krima īsti nepiederēja nedz Ukrainai, nedz Krievijai,” prāto Kulakovs. Viņš piebilst, ka Latvijas dalība NATO gan nebūtu apspriežama, jo, tikai esot Ziemeļatlantijas aliansē, varam būt droši par savu robežu un iedzīvotāju drošību.

Roze arī atsakās no Imantdienām

 Mūziķis Uģis Roze, uzzinot, ka šonedēļ Imantdienās nepiedalīsies komponists Imants Kalniņš, arī izlēmis neuzstāties šajā koncertā.

To, ka kopā ar grupu Turaidas roze nemuzicēs Imantdienās, Uģis Roze sapratis pirms diviem mēnešiem. „Kad organizatori visu gadu nedeva nekādu ziņu, zvanīju Imantam, lai noskaidrotu, vai man paredzēts dziedāt Imantdienās. Kad Imants pateica, ka šogad nepiedalīsies, izlēmu – arī es nebraukšu. Tajā dienā pieņēmu piedāvājumu dziedāt Zvejnieksvētkos Lapmežciemā kopā ar grupu Promenāde. Turaidas rozes vietā Olga Rajecka uzstāsies ar savu programmu Buramdziesmas,” Kas Jauns atklāj mūziķis.

Kalniņa mūzikai piedēvē maģisku spēku

Uģis pieļauj, ka komponists uzstāties Imantdienās nevēlas ne tikai politisku apsvērumu dēļ. „Iespējams, viņš ir noguris. Varbūt viņam šai brīdī nav, ko pateikt. Pie tautas ir jāiet, kad tev ir, ko teikt,” spriež Roze, kurš Imantdienās dziedājis gandrīz katru gadu kopš Turaidas rozes dibināšanas. Izlaisti vien četri gadi, kad Uģis dzīvoja Vācijā. „Imantdienas vienmēr man ir bijis īpašs vasaras notikums. Jo sevišķi tāpēc, ka ikreiz esam nākuši ar pirmatskaņojumiem un jaunu mūziku.”

Uģis uzskata, ka Kalniņa komponētajai mūzikai piemīt maģisks, nāciju vienojošs spēks, un Imantdienās tas ir sajūtams katru reizi. „Tauta dzied līdzi visām skaistajām dziesmām, vienalga, ko būtu vai nebūtu teicis Imants.”

ImKu aizvien uzskata par patriotu

Roze atzīst, ka arī savā dzimtenē jūtas līdzīgi kā Kalniņš. „Jau sen jūtos diezgan dīvaini šajā „pasākumā”. Zemē jūtos ļoti labi, bet man galīgi nepatīk tas, kas šeit notiek. Pēdējos piecus gadus neesmu gājis uz vēlēšanām, jo neredzu tam nekādu jēgu. Vari darīt, ko gribi, tāpat vieni un tie paši tur sēž. Jāmaina sistēma, valsts uzbūve un vēlēšanu kārtība pašā saknē, lai nebūtu kā tagad, kad tev noliek priekšā trīs kartupeļus, no kuriem vienu vari izvēlēties. Bet tie visi trīs ir sapuvuši...” dusmojas dziedātājs.

Roze uzskata, ka tas, ka tagad internetā šūmējas par Kalniņa viedokli, vispār neko nenozīmē. „Tie, manā skatījumā, ir daži desmiti cilvēku, kuru rakstītajā nav vērts iedziļināties. Tas nav ne sabiedrības, ne tautas viedoklis.”

Kalniņš nekad nav bijis Latvijas pretinieks. Tā masu propaganda ir tik drausmīgi masīva, ka cilvēki nesaprot, ne kur viņi atrodas, ne par ko vispār domā, ne kas viņi tādi ir. Imants ir Latvijas patriots un negrib, lai ir tā kā tagad Francijā, kur Parīzē nevar iziet uz ielas, jo tur pilns ar attiecīgo rasu un nāciju iebraucējiem, kas rauj no rokām somiņas,” komponistu no kritiķiem aizstāv Roze.

ES vaino Zvejniecības krahā

Tāpat kā Imants Kalniņš, arī Uģis Roze uzskata, ka Latvijai dalība ES nav sniegusi nekādu labumu. „Nekad neesmu bijis par Eiropas Savienību, tur nekā laba nav. No sākuma mums visu iznīcina, un pēc tam dzīvojam kā dzīvojam. Viena šlaka, kas ir pie siles, dzīvo no pamestajiem „atkritumiem”, pārējie – no sociālajiem pabalstiem. Paši neko neražo, tikai gaida, ko pados. Tāda ubagu politika,” skarbs ir Uģis.

„Runājot par Kalniņa tā saukto nepopulāro viedokli... Mums ir daudz populāru lietu, kas Latvijai nes milzīgāku ļaunumu nekā vienas personības izteikumi un viedokļa publiska paušana. Turklāt tas, ko Imants saka, ir tikai tādas puķītes. Pie mums jau nekā vairs nav palicis. Viss ir pārdots ārzemniekiem. Par kādu valsti vispār runājam? Pat saldējumu vairs paši nespējam saražot!

Man piederēja zivju pārstrādes uzņēmums, mēģinājām 90. gadu beigās eksportēt auksti kūpinātas zivis, ko taisījām pēc Eiropas standartiem, fasējām vakuuma iepakojumā. Tas eksports jau tad bija liela ķēpa – visur jādod kukuļi, jāmeklē gali un paziņas, citādi nekur nevar tikt. Viņiem jau neko nevajag, viņiem pašiem savu draņķa mantu vajag pārdot, nevis kaut ko pirkt no mums.

Jau sen nācās pārtraukt privātbiznesu, un tagad diemžēl gandrīz visi mani bijušie kolēģi, zivju pārstrādātāji, arī ir bankrotējuši, „pateicoties” augstajiem mērķiem uz Eiropas Savienību, Ameriku un NATO.

Bet kas mums bija par zvejniecību! Eiropa gar mūsu piekrasti visu nīcināja ar dotācijām par kuģiem. Ko dara cilvēks, kas visu mūžu dzīvojis nabadzībā, un te pēkšņi viņam pasaka – še tev miljons, sagriez savu kuģi! Protams, ka sagriezīs, paņems miljonu, uzcels māju, nopirks mersedesu,” nopūšas Roze.

Vienīgais, kur Uģis nepiekrīt Kalniņam, ir publiska politiskā viedokļa paušana. „Manuprāt, mūziķiem un māksliniekiem nevajag būt nevienas varas pusē. Jābūt savrupam, jāskatās uz visu no malas un jārunā ar tautu savā valodā. To Imants arī darīja, līdz brīdim, kad tika ievēlēts par tautas kalpu. Bet viņš vīlās tajā pasākumā, kļūdams pats par sava patriotisma un naivuma upuri. Jo cerēja, ka kaut ko varēs mainīt. Savas domas viņš var paust saviem tuviem cilvēkiem, nevis tautai. Masu saziņas līdzekļi diemžēl viņu uz to provocē. Kalniņš atbalsta Krieviju? Un Raimonds Pauls neatbalsta Krieviju, regulāri dodoties tur koncertēt?” norāda Roze.

Arī Uģis nedomā, ka karš Ukrainā ir Krievijas iniciatīva. Pie mums bija Lietussargu revolūcija. Tā arī bija kāda izraisīta. Tas taču ir skaidri redzams, ka karu izprovocēja Amerika, un ne jau ukrainis vai krievs ir vainīgs. Katrs grib tās robežas paplašināt. Ukrainā ir dabasgāze un viskautkas, kas amerikāņiem ir vajadzīgs. Tās jau pat nav politiskas, bet ekonomiskas lietas, kas tiek noslēptas zem politiskiem saukļiem. Mums jābrīnās, ka Latvija vēl pastāv. Esam tik maza valsts, ar ērtu vietu, daudzām ostām. Būtībā mums jau sen vajadzēja būt apēstiem,” ar Kalniņu vienisprātis ir Uģis Roze.

Ar Putina kreklu

Aizvadītajā nedēļā komponists Imants Kalniņš vēstīja, ka viņa prāts esot skumju un pārdomu pārņemts. Par Latviju šobrīd viņam esot liela vilšanās. Kalniņš pauda viedokli, ka nav nekāda labuma no līdzdalības Eiropas Savienībā un NATO. Viņaprāt, jaunajam Valsts prezidentam būtu jārosina, lai Latvija no šīm savienībām izstājas. Komponists teica, ka Ukrainā notiekošo noteikti nevērtē kā Krievijas agresiju. Viņš arī paziņoja, ka šogad nepiedalīsies tradicionālajā Imantdienu koncertā: „Nevaru noslēpt to, ka šobrīd nejūtos labi Latvijas valstī, un es negribu šo savu sajūtu nest uz skatuves.” Tā vietā komponists Imants Kalniņš Krievijas TV kanāla Rossija sižetā dižojās ar savu jauno T kreklu, ko rotā Krievijas prezidenta Vladimira Putina portrets un uzraksts „Kareivis bērnam pāri nedarīs”.