"Es neko tādu neesmu atradusi nekur citur!" Vāciete Pija Latvijā attīsta kaut ko neparastu

"Es esmu vāciete no Vācijas, Berlīnes. Šeit Latvijā esmu medicīnas studente. Es mācos Rīgas Stradiņa universitātē un dzīvoju Latvijā jau četrus gadus. Es uz Latviju atbraucu bez jebkādām idejām, kas šeit būs un ko es šeit darīšu, bet tagad mana dzīve un bāze ir šeit. Es jūtos tā, ka Latvija ir arī manas mājas. Šeit es esmu diezgan aktīva rezidente," Pija intervijā portālam Jauns.lv teica un piebilda, ka ir saderinājusies ar latviešu vīrieti un kopā audzina viņa 8 gadus veco meitiņu.

Brīvajos brīžos turpina strādāt Vācijas ātrajā palīdzībā

Pirms studijām (un arī tagad atvaļinājumos) Pija strādāja Vācijas ātrās palīdzības dienestā. Tur darbojoties, viņa saprata, ka cilvēkiem ir dažādi dzīves apstākļi. "Tie visiem nav vienādi, un nav visiem vienādi viegli dzīvot un visu sasniegt."

"Es ļoti gribēju arī šeit strādāt ātrajā palīdzībā, bet saprotu, ka tur vajag arī krievu valodu, kas man šobrīd nav." Dažu gadu laikā Pija iemācījusies latviešu valodu pārsteidzoši ļoti augstā līmenī, zina arī vairākas citas valodas (bez dzimtās vācu valodas prot arī angļu, franču un spāņu valodu), bet aizņemtības dēļ patlaban vēl nemācās Latvijā tik populāro krievu valodu. "Tas būtu pagrūti. Man ir universitāte, darbs, brīvprātīgā darbošanās. Es šobrīd nevaru atļauties mācīties vēl vienu valodu."

Šovasar Vācijas ātrās palīdzības dienestā Pija nostrādāja aptuveni divus mēnešus. Latvijā viņa darbojas arī kā angļu valodas skolotāja bērniem un pusaudžiem, kā arī dažkārt pieskata bērnus.

Sapņo kļūt par bērnu sirds ārsti

Patlaban Pija studē piektajā kursā, bet pēc vairākiem gadiem vēlētos kļūt par bērnu kardioloģi. Strādājot Vācijā, viņa palīdzēja daudziem, tostarp veciem ļaudīm, kam bija vairākas slimības un jādzer daudz zāļu. Tur Pija saprata, ka nākotnē labprātāk strādātu ar jaunākiem pacientiem, jo viņai ļoti patīk bērni un darbošanās ar un ap viņiem.

Un kāpēc kardioloģija? "Sirds ir viena no svarīgākajām daļām mūsu ķermenī. Bez sirds mēs nevaram īsti dzīvot, tāpēc mani interesē kardioloģija."

Vācijā tūkstošiem cilvēku uz vienu medicīnas studiju vietu

Kāpēc Pija nestudēja medicīnu Vācijā, bet atbrauca uz Latviju? Viņa paskaidroja: "Tā cilvēku grupa, kas Vācijā grib studēt medicīnu, ir milzīgi liela, lai gan daļa šo cilvēku vēlāk nemaz nekļūs par ārstiem. Tur uz vienu vietu pretendē vairāki tūkstoši cilvēku. Tur ir ļoti, ļoti maza iespēja, ka tieši man būs studiju vieta."

Lai gan Pija bija mācījusies par paramediķi un viņai bija iepriekšējā pieredze medicīnas darbā, tomēr tas nedeva priekšrocības, cīnoties par studiju vietu.

Vācijā pastāv iespēja, ka pretendenti uz brīvu studiju vietu gaida 7 gadus, bet šis variants Pijai nešķita piemērots un loģisks, jo viņa gribēja realizēt savu sapņu pēc iespējas ātrāk.

Ģimenes draudzenes stāsti atved uz Latviju

"Tāpēc mēs ģimenes lokā domājām, ko varētu darīt, lai es kļūtu par studenti. Mēs runājām arī ar ģimenes draudzeni, kuras bērns jau dzīvoja Rīgā un studēja Stradiņa universitātē. Viņa teica, ka šeit ļoti patīk, ka mācības ir foršas un ļoti augstā kvalitātē. Arī Rīga kā pilsēta viņai patika. Es domāju: "Jā, kāpēc gan ne?"

Es iepriekš neko daudz par Latviju nezināju. Man tas vispār bija jauns dzīves gājiens, jo es pirms tam nekad nebiju palikusi ilgi ārzemēs. Es pierakstījos, man bija diezgan labas atsauksmes arī no darbavietas. Tad man piešķīra studiju vietu.

Ļoti patīk Latvijā

Atbraucu uz Latviju un esmu šeit vēl joprojām. Es nezinu, kad braukšu atpakaļ, jo šeit tagad ir mana īstā dzīvesvieta. Es šeit jūtos kā mājās. Man šeit ļoti patīk dzīvot."

"Man ļoti patīk Latvijas daba. Tā ir tik dažāda, jo ir lielas atšķirības pa reģioniem. Man ļoti patīk jūra, kas ir brīnišķīga un atrodas ļoti tuvu Rīgai. Salīdzinot - Berlīnei tuvumā nav jūras.

Man patīk Rīga, tā ir diezgan moderna pilsēta. Te daudz kas notiek, ir daudz pasākumu, daudz foršu cilvēku. Man patīk arī tas, ka Rīga ir mazliet mazāka pilsēta nekā Berlīne. Man šķiet, ka šeit var kaut ko darīt, un cilvēki to pamana. Berlīne ir tik liela, tur ir tik daudz cilvēku, ka tu esi viens no gandrīz 4 miljoniem. Šeit tu esi viens no 700 tūkstošiem. Tas arī ir daudz, tomēr mazāk nekā Berlīnē."

Cieņa pret Latviju

Pija ļoti labi runā latviski. Viņa piedalījās latviešu valodas nodarbībās universitātē. "Bet, godīgi sakot, ar tām nepietiek, lai iegūtu labu latviešu valodu." Citiem ārvalstu studentiem esot sliktākas latviešu valodas prasmes vai to vispār nav.

Viņai ir neliels talants valodu apguvē (ne velti apgūts tik daudz svešvalodu), kā arī uzskats, ka, dzīvojot ilgāku laiku citā valstī, jāapgūst vietējā valoda. "Tas ir savienots ar cieņu pret pilsoņiem. Es gribu prast valodu un runāt ar cilvēkiem vismaz veikalā, restorānā un citur ikdienā." Viņa priecājas, ja latviski var pārrunāt arī neikdienišķas tēmas, piemēram, aizbraucot uz Ceļu satiksmes direkciju vai auto servisu, kur nākas lietot sarežģītus vārdus.

Palīdz grūtdieņiem

Paralēli studijām un darbam Pija strādā arī brīvprātīgo darbu. Kopā ar kādu studentu domubiedru grupu viņa iepazina biedrību "Latvijas Samariešu apvienība" un sāka darboties kā brīvprātīgā. Viņa sāka palīdzēt dažādos pasākumos un projektos.

"Es palīdzēju arvien vairāk un vairāk, tagad esmu viena no aktīvākajiem cilvēkiem brīvprātīgajā darbā. Ko mēs darām? Veidojam projektus un organizējam pasākumus bērniem un pensionāriem." Kopā palīdzēts arī dažādām daudzbērnu ģimenēm.

Viņas brīvprātīgais darbs saistīts ar tām iedzīvotāju grupām, kurām ikdienā sabiedrībā klājas visgrūtāk, piemēram, nav iespēju piedalīties pasākumos. Bērni nevar tieši ietekmēt to, ko dara ģimene, vecāki, kādas iespējas bērnam nodrošina.

Tāpēc brīvprātīgie cenšas organizēt jaukus pasākumos Ziemassvētkos, Lieldienās un citā laikā. "Sevišķi svētkos bērni jūt, ka viņiem ir mazliet citādāk nekā citiem bērniem, piemēram, nenāk Salavecis ar daudz dāvanām un Lieldienu zaķis ar daudz olām." Samarieši cenšas bērnus apdāvināt un iepriecināt.

Priecājas, ka var satikt bērnus klātienē

Pijai nepatīk biroja darbi, un viņa ir viena no tām brīvprātīgajām, kas tiekas un darbojas ar bērniem: "Es vispār nestrādāju birojā, bet gan vairāk praktiski." Pēdējais lielais pasākums, kurā viņa piedalījās, notika vasaras beigās. Tajā bērniem un viņu vecākiem piedāvāja ne tikai darbošanos un izklaides, bet arī pirmās palīdzības kursus.

Covid-19 pandēmijas dēļ pagājušajā gadā Ziemassvētkos bija ļoti grūti sasniegt ģimenes un bērnus, taču brīvprātīgie centās, cik vien varēja, lai bērnus iepriecinātu un apdāvinātu, piemēram, apsveicot attālināti un nosūtot dāvaniņas bez tieša kontakta. Taču šī rudens sākumā situācija bija uzlabojusies un varēja notikt arī klātienes pasākumi. "Es vienmēr cenšos būt pasākumos un projektos. Esmu praktisks cilvēks, man nepatīk biroja darbs. Man patīk darboties ar cilvēkiem."

Pateicība nav galvenais

Kāpēc Pija dara brīvprātīgo darbu, veltot tam daļu no savas dzīves? "Tas vienmēr ir grūts jautājums, un brīvprātīgo darbam ir dažādi iemesli." Pirmkārt, ir patīkami redzēt priecīgās cilvēku sejas, kad viņi saņēmuši dāvanas un izpriecājušies pasākumā. "Ir priecīgi cilvēki, kas saka paldies un ļoti novērtē saņemtās lietas un ieguldīto darbu."

"Bet tas nav galvenais vai nedrīkstētu būt galvenais. Ir gadījumi, kad cilvēki nerāda: ir forši, ka tu to dari. Ir arī bijuši tādi gadījumi, kur nebija neviena paldies - cilvēks vispār nenovērtēja brīvprātīgo darbu."

Tāpēc Pija uzskata, ka palīdzība jāsniedz no sirds un nedomājot par pateicību. Viņa norādīja, ka ne visiem cilvēkiem ir vienādas privilēģijas. Piemēram, viņai ir iespēja atbraukt uz Latviju, baudīt ļoti labu dzīvi un priecāties, ka nekā netrūkst. "Bet visiem tā nav." Tāpēc viņa cenšas palīdzēt grūtībās nonākušiem ļaudīm, īpaši bērniem, kuriem nav iespēju ietekmēt, kas viņiem ir vai kā nav, ko viņi dara vai nedara.

Katrs var kaut nedaudz palīdzēt

Pija jūtas labi, palīdzot citiem un daloties savā laikā, darbā, pieredzē, domās, aktivitātēs, finansēs un citos resursos. "Tas man liekas ļoti svarīgi un vērtīgi," viņa teica un aicināja arī citus Latvijas iedzīvotājus pēc iespējas iesaistīties brīvprātīgajā darbā.

Saprotot, ka cilvēku laiks ir ierobežots, Pija norādīja, ka brīvprātīgo darbu var veikt arī neregulāri un īsu laika sprīdi. Nav obligāti jāstrādā, piemēram, katru trešdienas pēcpusdienu. "Mēs esam pateicīgi par jebkādu palīdzību, piemēram, ziedojumiem, organizēšanu, darbu uz vietas. Nav noteikti jādara daudz. Nevajag lielu pieredzi, naudu vai prasmes. Vienkārši vajag cilvēku, kas palīdz! "

Milzīgs un īpašs prieks

Kā lielākos brīvprātīgā darba ieguvumus Pija minēja iespēju iepazīt dažādus cilvēkus un gūt plašāku priekšstatu par pasaulē notiekošo. "Man ļoti patīk iepazīties ar cilvēkiem no visām sabiedrības grupām. Man patīk runāt ar viņiem un saprast, ka cilvēki un problēmas ir dažādas." Katram ir savas grūtības un problēmas.

"Ja bērni ir priecīgi un viņiem ir, ko darīt, es jūtos ļoti labi, sevišķi tad, ja viņiem pasākumi ir liels retums, nav īstas nodarbes un klājas mazliet grūtāk." Vislielākais prieks, ja izdodas šādiem bērniem palīdzēt un viņus iepriecināt.

To nevar sajust nekur citur

"Tas ir tāds prieks! Nevar tik labi aprakstīt sajūtu, kas rodas no palīdzēšanas, bet, redzot rezultātu, rodas ļoti forša sajūta. Es neko tādu neesmu atradusi nevienā citā jomā vai parastajā darbā," viņa raksturoja brīvprātīgā darba augļus un uzsvēra, ka brīvprātīgo darbu var veikt jebkura vecuma cilvēki. Samariešos darbojas gan studenti, gan vecāka gada gājuma ļaudis, gan kuplu ģimeņu vecāki. Arī sava topošā vīra meitiņu, kurai ir 8 gadi, Pija iesaistījusi brīvprātīgajā darbā, piemēram, piedaloties kopīgā pasākumā.

Brīvprātīgā darba aktivitātes ir ļoti dažādas, piemēram, var iet pie pensionāriem un spēlēt dambreti, šķirot kancelejas preces un kārtot tās skolas somās, tāpēc palīdzēt aicināts ikviens cilvēks.

Var atrast kaut nedaudz laika palīdzībai

Samariešu apvienība nav vienīgais brīvprātīgā darba projekts, kurā Pija iesaistījusies. Viņa cenšas palīdzēt arī bēgļiem un māca bērniem valodas. Pijai ikdienā ir daudz un dažādi pienākumi, taču viņa vienmēr cenšas atrast laiku brīvprātīgo darbam.

Rezumējumā viņa vērsa uzmanību, ka Latvijā ir ļoti daudz dažādu iespēju brīvprātīgajam darbam, piemēram, darbošanās ar dzīvniekiem, bērniem, senioriem. Svarīgi, lai katrs palīgs atrastu sev tuvāko jomu, kurā darboties.