“Svarīgi ir būt klāt!” Ivars Ijabs par savu lomu ģimenē un darbu Eiropas Parlamentā
Kādam politologs Ivars Ijabs ir tas kungs TV ekrānā, kurš palīdz izprast, ko nu ir pateicis vai sadarījis kāds mūsu politiķiem, kādam – viņš ir Eiropas Parlamenta deputāts, no kura tiek sagaidīta Latvijas interešu pārstāvniecība “uz lielās skatuves”. Viņa bērniem Ivars ir tēvs, bet sievai Terēzei, kura ir vijolniece, – kādreizējais koncertturnejas biedrs, ar kuru palaimējies tik labi saspēlēties, ka nodibināta jauka ģimene. Viesojamies pie Ijabiem Tūjā – jūras piekrastes ciemā, kur iekārtota saimes vasaras māja.
Varētu domāt, ka intelektuāļu ģimenē uzaugušā Ivara Ijaba dzīvē viss rit pēc vēl bērnībā nosprausta plāna, taču viņš pats norāda, ka nebūt nav paraugs tam, kā laikus plānot profesionālo izaugsmi. No mūzikas viņš reiz piepeši pārsviedies uz filozofiju, tad uz politoloģiju un pēcāk arī pats ieguvis EP deputāta mandātu. Vienlaikus Ivars nedaudz nožēlo, ka skolas gados pietiekami cītīgi nemācījās matemātiku.
Vai tolaik tīņu gados centāties piederēt kādai subkultūrai? Meklējāt domubiedrus? Pats sevi?
Man pirmā lielā lieta bija – mūzika, pūšaminstrumentu subkultūra, kuras cienīgs pārstāvis joprojām turpat Grīziņkalnā ir Rīgas 6. vidusskolas direktors Haralds Bārzdiņš. Viņš bija arī mans skolotājs, kad spēlēju mežragu. Kad satiekamies, ļoti sirsnīgi aprunājamies. Jaunības gados atradu arī citus, neakadēmiskus veidus, kā izpausties. Es nekad neesmu bijis metālists, bet vide, kurā es ar draugiem apgrozījos, vairāk vai mazāk saistījās ar leģendāro septiņdesmito gadu diskotēku rīkotāju, eksperimentālās grupas Nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīca dibinātāju Hardiju Lediņu, ar Dzeltenajiem pastniekiem... Nu, tādā veidā. Zini, kā, jaunībā jau, protams, bija ļoti svarīgi, kādu mūziku tu klausies, un tā nu bija mūsu mūzika.
Bet kas tad lika pievērsties mūzikai? Kādēļ mežrags?
Redzi, droši vien nebūs melots, sakot, ka PSRS laikā mūzika bija tā māksla, kura bija salīdzinoši mazāk piesātināta ar ideoloģiju. Tu nevarēji pateikt, ka Jāņa Ivanova simfonijas – tā bija padomju mūzika. Tā vienkārši bija mūzika. Jā, bija, protams, Marģera Zariņa opera Uz jauno krastu pēc Viļa Lāča motīviem, par traktoristiem viss kaut kas, bet kopumā mūzika deva patvērumu no visa tā padomju stulbuma, kurš caurvija ikdienišķo dzīvi. Kāpēc es izvēlējos tieši mežragu? Tādēļ, ka tas gluži vienkārši ir burvīgs instruments! Latvijā to atpazīst, pateicoties vairākiem spilgtiem mūziķiem, kuri bija aktīvi pirmskara Latvijā. Pēcāk to turpināja darīt Arvīds Klišāns – lai Dievs viņam dod veselību. Viņam jau ir 85, taču Arvīds joprojām jūtas mundrs un nav zaudējis labo humora izjūtu. Īsumā – mežrags ir superīgs, ja man būtu laiks, es labprāt arī šajās dienās vēl uzspēlētu!
Kādas tad ir jūsu attiecības ar populāro kultūru šodien? Populārā mūzika, TV filmas...
Uzmanīgi! Jūs šitā mani izprovocēsiet uz pusstundu garu monologu! (Smejas.) Ja runā par kino, tad interese par to man ir ļoti sen. Reiz, stājoties filozofos, apsvēru iespēju iet studēt kinovēsturi. Nesen ar Artūru [dēls], Youtube skatījāmies brāļus Marksus – trīsdesmito gadu ASV komiķus. Man ļoti patīk kino klasika. Federiko Fellīni, Alfreds Hičkoks, no krieviem – Georgijs Danelija. Ja runājam par modernajiem seriāliem – neesmu pagaidām noskatījies vairāk par divām Game of Thrones sērijām, ko meita Šarlote skatījās. Mans mīļākais seriāls ir Breaking Bad, ar visu to turpinājumu – Better Call Saul. Man tīri labi iet pie sirds arī labi seriāli par mafiju. Es gan nezinu, vai tas ir saistīts ar interesi par politiku! Reizēm jau saka – ja gribi saprast vairāk par politisko procesu, noskaties divas pirmās The Sopranos sezonas. Man gan vairāk patīk Boardwalk Empire.
Man saka, jūs esat muzicējis kopā ar sievu... izstāstiet vairāk!
Mēs iepazināmies un sadraudzējāmies Liepājas Simfoniskajā orķestrī. Ar Terēzi bijām vienā koncertturnejā, ja nemaldos, Vācijā. Tas varētu būt 1999. gads. Kā tajos laikos ierasts, braucām ar autobusiem. Poļi tagad ir savus ceļus sataisījuši, bet tajos laikos bija diezgan briesmīgi.
No mūzikas vienā brīdī pievērsāties filozofijai? Kā tā?
Politikas filozofija Latvijā tolaik nebija īpaši pārstāvēta, un kādam vajadzēja ar to nodarboties. Lēciens uz filozofiju bija tādēļ, ka man patīk strādāt ar tekstiem, un filozofija ir joma, kas šo prasmi ļoti kopj. Bet, ja pavisam godīgi, tad – nu nebija tas nekāds stratēģisks solis. Tolaik biju jauns un sāku lasīt Imanuelu Kantu labā tulkojumā. Mani tas viss aizrāva, devos tajā virzienā.
Kurš tad bija tas moments, kad pirmo reizi sajutāties kā politologs?
Es, būdams atvērts cilvēks, ja man kādreiz kāds pazvana un pajautā manas domas par šo vai to, kādēļ gan neizteikties? Es nevarēšu atminēties konkrētu brīdi, bet tas viss sākās ar to, ka cilvēki, tostarp medijos, ieguva manu telefona numuru un sāka man zvanīt! Taču es jau nekad neesmu bijis vienīgais, Latvijā jau politikas komentētāju, ja ir vajadzība, patiesībā netrūkst.
Bet varētu jau tā būt, ka visupirms mediji mēģina sazvanīt tieši jūs.
Iespējams, es vienkārši biežāk paceļu telefonu! (Smejas.)
Pirms dažiem gadiem pieņēmāt lēmumu doties politikā. Kā tur ir – vai, piedzimstot politiķim, politologam “jāiet bojā”?
(Smejas.) Jā, protams, ejot politikā, tu vairs nevari komentēt, aprakstīt politiskos procesus no neitrālas pozīcijas. Bet es biju nobriedis šim lēmumam. Vai futbola komentētājs var visu dzīvi nosēdēt malā un pats neuzspert pa bumbu? Tā ir bišķiņ cita sajūta! Tas ir kas vairāk nekā komentēt apkārt notiekošo. Kļūstot par deputātu – manā gadījumā Eiropas Parlamentā –, tu iegūsti mandātu, atbildību vēlētāju priekšā.
Darbs tur gan ir ievērojami atšķirīgs nekā, piemēram, Saeimā. Eiropas Parlamenta deputāta pienākums zināmā mērā ir padarīt Eiropas Savienību saprotamāku tās pilsoņiem, kas savukārt sasaucas ar politologa arodu.
Pastāstiet par pirmajiem soļiem Eiropas Parlamentā. Vai bija viegli iejusties?
Bija lietas, kuras mācījos no jauna. Eiropas Parlaments nav tā vieta, kurā tu vari cerēt, ka kāds tev ko dos vai tevī ieklausīsies vienkārši tāpat. Mūsu – deputātu – tur pēc Breksita ir 705... lai tavu jautājumu kāds sadzirdētu, tev ir jārunā skaļi, jābūt uzstājīgam, jāprot prezentēt savas idejas, jāorganizē pasākumi, jāmēģina dažādi piesaistīt kolēģu uzmanību.
Šis darbs gan jau nozīmē biežu prombūtni no ģimenes?
Tādēļ savu brīvo laiku mēģinu maksimāli pavadīt ar ģimeni. Nav labi, ka bērni ilgstoši tēti ierauga tikai 22:00 vakarā, vai ne? Mēs braukājam apkārt, ceļojam, braucam uz šejieni, uz Tūju. Mēs visi ļoti mīlam peldēt, bieži dodamies arī uz baseiniem Rīgā. Šobrīd ar ceļošanu gan ir, kā ir. Varbūt ar sievu nākamnedēļ uz kādām pāris dienām ar airBaltic lētajām biļetēm aizbrauksim uz Venēciju.
Pieskārāmies bērnu audzināšanas tēmai... kāda ir jūsu izpratne par savu lomu ģimenē?
Redziet, mans tēvs dažādu apstākļu dēļ, lai arī bija klātesošs, manis audzināšanas lomu pamatā lika uzņemties mātei. Manuprāt, svarīgākais ir, lai tu esi klāt. Tu vari turēt priekšā dažādas teorijas par to, kādai jābūt perfektai ģimenei, bet, ja tu neesi pats gatavs veltīt tai laiku, tad tas viss nekam neder.
Ja par nākotnes plāniem, tad – meita, kurai šobrīd ir 13 gadu, jau sāk lūkoties pēc iespējamām karjeras izvēlēm, taču es uzskatu, ka ir brīdis, kad uzmanība jāpievērš pamatprasmēm, vispārīgiem izglītošanās jautājumiem, nestumjot par varām bērnu, pusaudzi kādas specifiskas karjeras virzienā. Tas itin bieži rada visai nelaimīgus cilvēkus.
