Par Šleseru, Gobzemu, vakcīnām un vēl šo to - atklāta saruna ar garīgo līderi Alekseju Ļedjajevu

Evaņģēlisko kristiešu baznīcas “Jaunā Paaudze” dibinātājs un līderis Aleksejs Ļedjajevs sabiedrībā ir pretrunīgi vērtēta persona.

Viņa sekotāji mācītāju ciena un mīl, mediji izsenis skatās ar aizdomām par viņa un baznīcas darbību, kamēr atsevišķi politiķi saredz Alekseja Ļedjajeva saliedēto ticīgo ļaužu kopu kā ražīgu augsni elektorāta veidošanai un raušas ciemos parunāties.

Vairums droši vien Ļedjajevu atceras arī kā kaislīgu Aināra Šlesera kādreizējās partijas “Latvijas pirmā partija” (LPP) atbalstītāju.

Šlesers politikā, kā zināms, ir atgriezies, taču pie sāniem viņam šobrīd jau ir cits harizmāts, ar citu sekotāju pulku – “Kristus Pasaulei” līderis ar skandalozo pagātni – Mārcis Jencītis, kurš arī pats nolēmis startēt 14. Saeimas vēlēšanās.

Nesenā iespējamās cilvēktirdzniecības skandāla ietvaros, kad Valsts policija aizturēja vairākas ar biedrību “Neatkarība Balt.” saistītas personas, publiski izskanēja arī “Jaunās Paaudzes” nosaukums – baznīcai pieder viena no ēkām, kurā ir biedrības rehabilitācijas centrs.

Interesējoties par šo un citām politiski un sabiedriski aktuālām tēmām, parunāties ar Alekseju Ļedjajevu devās arī Jauns.lv.

Pēcāk garīgais līderis piekrita arī plašākai sarunai par citām tēmām.

Tikšanās sākumā abām pusēm nebija šaubu, ka personīgie uzskati ļoti daudzos, tostarp šobrīd svarīgos jautājumos, galīgi nesaskan.

Taču, laikā, kad, tā teikt, esam sašķelti, un publiski apsaukāt, nozākāt oponentu ir kļuvis par normu gan ikdienā, gan politikā – pieklājīga divu, krasi atšķirīgi domājošu cilvēku saruna publiskajai informatīvajai telpai par ļaunu nenāks.

Kādēļ izlēmāt piekrist intervijai?

Man nekad nav bijusi doma atteikties no šādiem piedāvājumiem. “Jaunās Paaudzes” 30 gadu pastāvēšanas laikā vienmēr esam bijuši atvērti dialogam.

Nebaidos satikties ar cilvēkiem, kuriem ir citādāks viedoklis. Uzskatu, ka, jo biežāk tas notiek, jo lielāks labums abām pusēm. Turklāt, ja tev ir savs, stingri noformulēts viedoklis, tev, visticamāk, nebūs bažu satikties ar kādu citādi domājošo.

Tas arī viss?

Tak, ja būtu tu ar automātu atvilcies, no “Daesh”! tad es, iespējams, teiktu: “Bļin, varbūt nevajag... kas zina, kas viņš tāds ir.” Kulturāls cilvēks! Atnāci, nu kādēļ gan neaprunāties – pietam Latvijai tik grūtā laikā.

Nu es drīzāk par to. Grūti laiki, daudzi steidz politikā, grib kaut ko darīt, lūko pēc uzmanības... Varbūt arī jums kaut kas tāds padomā?

Es kā cilvēks esmu radošs, turklāt ekstraverts. Man ļoti patīk komunicēt ar cilvēkiem. Vienmēr tāds esmu bijis. Dažreiz tas nostrādā uz labu, dažreiz – kaitē. Ja kāds man nepatīk, es to uzreiz izrādu. Tas, protams, nav labi. Es ļoti slikti “šifrējos”.

Īsumā izstāstiet par sevi tiem, kuri varbūt jūs tik labi nepazīst, neatceras.

Piedzimu tālu no šejienes – Almati, Kazahstānā, 1956. gadā... tu spēj aptvert, cik ilgi mēs uz šīs pasaules jau dzīvojam? Citi laiki tad bija, PSRS.

Piedzimu es daudzbērnu ģimenē, biju ticīgs jau no bērnības. Visa ģimene tāda bija. Tēvs trīs darbos strādāja, sitāmies cauri, kā varējām, bija grūti.

Starp citu, viņš 1945. gada maiju Liepājā sagaidīja. Tur viņam beidzās karš. Bet es – pēc daudziem gadiem atbraucu uz šejieni atpakaļ, la to turpinātu (smejas). Nu, vismaz ideoloģiskā plānā!

Kazahstānā arī ieguvu izglītību – beidzu Kazahstānas valsts universitāti. Esmu ķīmiķis. Absolvēju ar zelta medaļu.

Kādēļ ķīmiķis?

Mani vienmēr pievilka zināšanas un mans tēvs, kuram nebija labas izglītības, vienmēr centās, lai visiem septiņiem bērniem nākotnē būtu iespēja izmācīties.

Tolaik Padomju Savienībā ļoti diskriminēja ticīgos ļaudis. Lai tiktu normālā skolā, tev vajadzēja atbilst virknei kritēriju, vajadzēja būt Komjaunatnē.

Es nebiju, mēģināju iet ķīmiķos, un sanāca kaut kā. Bija labi – man vienmēr paticis attīstīt sevi, jebkādā veidā. Jāsaka, ka pārējiem no ģimenes arī dzīvē viss ir pietiekami labi – dzīvo, strādā ASV.

“Jauno Paaudzi” dibinājāt 1991. gadā. Kas pamudināja kļūt par mācītāju tieši Latvijā?

Tajos laikos mums, Kazahstānā dzīvojošajiem, Baltijas valstis – nepārspīlēju – bija kā Lasvegasa. Braucām te pēc motocikliem, te viss mirdzēja citās krāsās. Pēc kāzām ar sievu bija jālemj, kur doties, un ātri vien izvēlējāmies Latviju. Tas bija aptuveni pirms 40 gadiem.

Ierodoties šeit kā baptists, darbojoties baznīcā, rakstīju muzikālās programmas, projektus. Ātri kļuva skaidrs, ka mana darbība ne īpaši labi iet kopā ar kopējo interjeru... Baznīcā pierasts, ka ir klusums, miers. Taču mana mūzika paredzēja bungas, roka ritmus.

Kad pievienojos tā dēvētajiem “piecdesmitniekiem” [Vasarsvētku draudze, pentakosti], darīju to pašu, taču izrādījās, ka pat tur ir limiti – šķēršļi manām izpausmēm.

Varbūt zināt, ka 1988. gada jūnijā bija lieli svētki – tūkstošgade, kopš kristietības pieņemšanas Krievijā. Togad pirmo reizi Padomju Savienības vēsturē lielajos stadionos atļāva sludināt evaņģēliju.

Latvijā mums tolaik vēl bija Rīgas Sporta pils. Mēs tur pieaicinājām trīs korus no Ukrainas, savācām 5000 apmeklētājus – tam laikam neiedomājami. Tas bija grandiozs, muzikāls pasākums.

Kā zināt, tie bija arī laiki, kad cilvēkiem bija apriebusies padomju iekārta, šis te ikdienas cietums. Visi rāvās pieredzēt kaut kādas brīvības – kurš gribēja ārzemju mūziku klausīties, kurš kaut ko citu.

Man kā mācītājam tolaik bija pietiekami daudz reliģijā ieinteresētu sekotāju. Bija laiks veidot kaut ko savu. Šobrīd “Jaunā Paaudze” ir starptautiska kustība. Mums ir aptuveni 550 baznīcas post-padomju valstīs – Krievijā, Ukrainā, Armēnijā, Gruzijā, Latvijā un citviet.

Deviņdesmito gadu sākumā specdienesti ziņoja, ka “Jaunā Paaudze” ātri izveidota par neskaidras izcelsmes līdzekļiem. No kurienes bija līdzekļi?

“Tās ir viltus ziņas!” (smejas) Ja ir vēlme parunāt par naudu: tajos gados īrējām Rīgas Svētā Pāvila evaņģēliski luterisko baznīcu. Taču pēc starpgadījuma, kad es, būdams mūziķis, uzrausos līdz baznīcas ērģelēm un nospēlēju savu mīļāko āriju no rokoperas “Jēzus Kristus Superzvaigzne”, mūs padzina. Pēcāk mēs gadu, zem lietussargiem, vācāmies uz trepītēm... Nezinu, kurš muļķis izdomāja to stāstu par neskaidriem līdzekļiem.

Bet vēlāk? Tomēr pietiekami ātri izplatījāties...

Paskaidroju – savulaik man pārmeta visu ko. Dažādas teorijas izskanēja par to, kā “Jaunās Paaudzes” līderis atņem sekotājiem mājas, dzīvokļus, mašīnas un citu īpašumu.

Ar šiem jautājumiem nodarbojās pilnīgi visi, izņemot policiju. Jums nešķiet dīvaini? Ja mums te būtu parādījies kaut viena neskaidras izcelsmes kapeika, menti būtu bijuši klāt tajā pašā brīdī!

“Jaunā Paaudze” nevienā brīdī “nešikoja”. Viss nodrošinājums, iekārtojums mums bija vidējā līmenī – ko varējām, to sadabūjām.

Par to, ka bija mums kaut kādi līdzekļi – nevainīguma prezumpcija tomēr ir būtiska lieta. Nevar kaut ko absurdu apgalvot un tad prasīt, lai pierāda pretējo. Man, starp citu, mēģināja piešūt arī saikni ar Pentagonu. Man tu esot bijis “jumts”.

Amerikāņu evaņģēlisti jūs droši vien ļoti iedvesmo...

Bet protams! Taču pirmie evaņģēlisti, kuri pie mums parādījās pēc PSRS sabrukuma, bija nevis no ASV, bet gan no Zviedrijas – Ulfs Ekmans, Karls-Gustavs Severins. Viņi gan bija mācījušies ASV.

Vai jūs ir interesējusi iespēja tieši, netieši tikt pie varas Latvijā?

Es esmu mācītājs. Neuztveriet šo kā patosu, taču: garīgā vara ir mūžīga, bet politiskā – īslaicīga. Laikā, kuru esmu pavadījis Latvijā, cik politiķu ir atnākuši un aizgājuši? Un arī Šlesers – atnāca, aizgāja.

Barikādēs es stāvēju par Latviju un deklamēju savu mīlestību šai valstij. Kad Šlesers vēlāk nāca ar savu “mācītāju partiju” [Latvijas pirmā partija, LPP], protams, ka es teicu: “Kungi – es ar jums!” Mums vienkārši sakrita vērtības, mērķi un vīzija. Viņi iestājās par ģimenēm un ģimenes vērtībām.

To itin viegli var saredzēt kā jūsu vēlmi tikt pie varas.

Nē, galīgi nē. Mana interese bija – lai latviešu tauta tiktu pie pelnītas drošības sajūtas, svētības un panākumiem.

Ar Aināru Šleseru aptuveni pirms 20 gadiem iepazināties. Atstāstīsiet precīzi – kā tas notika? Kas lika noticēt, ka ar šo cilvēku vajadzētu sadarboties?

Tur, kur jūs tagad sēžat, 2001. gada 11. septembrī sēdēja Šlesers un Ēriks Jēkabsons [luterāņu mācītājs, politiķis, bijušais Iekšlietu ministrs]. Viņi tobrīd veidoja biedrību, kas pēcāk tika nosaukta “Par garīgo atdzimšanu Latvijā”.

Es viņus iepriekš nebiju ne saucis, ne meklējis. Par tādu Šleseru līdz tam neko nezināju. Man todien pateica: “Aleksej, pie tevis ciemos divi kungi.”

Todien parunājāmies un tad arī sapratu, ka man viņi, viņu idejas ļoti patīk. Skaidrs, ka viņiem bija vajadzīgs elektorāts un “Jaunajā Paaudze” – tā viņu acīs bija saliedēta, rīcībai gatava auditorija, kurai noteikti simpatizētu šo te kungu idejas.

Vai nemaz netraucēja sajūta, ka jūs un jūsu ļaudis, iespējams, vienkārši izmanto?

Redziet, ja mūsu idejas nesakristu, bet viņi būtu atnākuši ar citu pieeju, ar naudu...

Bet par naudu nerunājāties?

Nē... Ja tas viss tā būtu izgājis, tad jau tajos laikos nebūtu problēmu sazīmēt, no kurienes mums “tik daudz naudas”! (smejas)

Es pieslējos viņiem, jo saskatīju viņos iespēju realizēt vīziju par kristīgu valdību Latvijā.

Cīnījāmies par to, ka Latvijā laulība paliek savienība starp vīrieti un sievieti.

Esam Eiropas Savienībā jau pietiekami ilgu laiku, taču pie mums šī izpratne nav mainījusies. Uzskatu to par lielu uzvaru “Jaunās Paaudzes” un LPP sadarbības laikā.

Mani vecāki – “vecās skolas” baptisti – mēdza teikt, ka lielākais grēks ir nodevība. Joprojām varu tīru sirdi teikt: lai arī cik reizes dažādi personāži ir mēģinājuši mani “nopirkt”, neesmu tam ļāvies.

Bija kādi interesanti piedāvājumi?

Jā, protams. VDK darboņi. Vēl pašos pirmsākumos, kad ierados Latvijā. Pieļauju, ka tolaik viņus interesēja tie, kuri paliek Latvijā, un, kuriem ir vai veidojas zināma ietekme sabiedrībā. “Cik tu saņem? Ahā...” nu, tādā manierē sarunas.

Bet es par Šleseru paturpināšu... tolaik, kad vienojāmies par sadarbību, mēs draudzē rāvāmies kā vergi.

Evaņģēlija vietā ar cilvēkiem runājām par to, ka lūk, ir tāda partija, kura nu grib paveikt to un to. Savu darbu izpildījām godam, un LPP vēlēšanās pārvarēja 5% barjeru aizraušoties līdz pat 7%. Uzskatu tolaik paveikto par mūsu kopējo uzvaru.

Šlesers ir atpakaļ. Kā jūs uz to skatāties?

Kā lai to pasaka... Viss mainās. Latvija vairs nav tāda, kā bija. Situācija nav tāda, kā bija. Un arī pats Šlesers pēc tik ilga pārtraukuma, manuprāt, vairs nav tas, kas viņš bija.

Man vislielākais jautājums, neskaidrība gan ir par sekojošo – pēc tādiem rezultātiem tajos gados, pēc visas tās mūsu ciešās sadarbības, uzdzirdot, ka Šlesers atgriežas, es klusībā domāju, ka kaut kad drīz varbūt iezvanīsies mans telefons.

Ne zvana, nekā cita... aicinājām uz sarunu, taču bez atbildes. Tas ir savādi. Avīzē, kuru viņš nodrukāja un visiem izsūtīja, principā bija atstāstīta visa viņa politiskā karjera, sasniegumi.

Taču par “Jauno Paaudzi” tajās 15 lapaspusēs nebija ne vārda! Kā tik tur nebija, izņemot mūs! (smejas) Es teikšu godīgi, es biju pārsteigts...

Bet kad tad jums pārtrūka kontakts ar Šleseru?

Kad viņi tos 7% vēlēšanās paņēma, tas bija triumfs jaunai partijai. Četrus gadus mums bija izcila sadarbība, taču, kad aktuālas kļuva nākamās vēlēšanas, Šleseram šķita, ka ar šo elektorātu nepietiks.

Es nesaprotu loģiku – jums pirms četriem gadiem kristieši palīdzēja tikt pāri 5%, bet jums ar to nepietiek!

Pavisam drīz, vismaz manā uztverē, viņš pieļāva savu pirmo nopietno kļūdu – aizgāja kopā ar partiju “Latvijas ceļš”, ar komunistiem, sociālistiem! Aļo! Jūs ko?! Daudziem kristiešiem tas lika novērsties no šiem politiķiem.

Ja tomēr tas zvans atskanētu?

Man no sākuma būtu jāiepazīstas ar programmu. Ja tur paredzēts aizstāvēt ģimenes un pretoties LGBT okupācijai – protams, apsvērtu sadarbību.

Šlesers un korupcijas skandāli – jūsu domas par to?

Kur liela nauda, tur ļoti lieli riski. Es tiešām nepārzinu un neizprotu to visu tik labi, lai komentētu. Tā ir cita spēle ar saviem noteikumiem, bet es esmu mācītājs.

Par Covid-19 un par citiem politiķiem: pērn bijāt viesis Alda Gobzema 10. oktobra pasākumā Esplanādē. Līdz šim esat bijis klāt arī citās līdzīgās akcijās.

Gobzems arī sēdēja turpat, kur jūs tagad sēžat. Kas tik tajā krēslā nav sēdējis!

Kā visi interesenti līdz šim, viņi ieradās, es uzklausīju, mēs runājām. Tas bija 2020. gada pavasarī.

Es no Gobzema novērsos, un tikai viena iemesla dēļ – mums “Jaunajā Paaudzē” svētdienās ir programma, kā jūs, iespējams, zināt. Kad cilvēks četras reizes apsola atnākt, taču tā arī neatnāk, man rodas vēlme pateikt: “Goodbye!”

Es viņu uzaicināju pie mums uzstāties. Visi gaidīja, domāja, ka viņš ieradīsies un runās. Un te no paša rīta, tajā dienā viņš man uzraksta, ka nebūs. Vienu reizi – nu labi, kam negadās. Bet vairākas reizes pēc kārtas... Nu kurš tā rīkojas? Uz redzēšanos.

Man bail, ka 90% opozīcijas Latvijā šobrīd ir līdzīgā līmenī. Kritika ir, skaidru alternatīvu īsti nav.

Bet Gobzema kungs pats sevi saredz kā topošo valsts vadītāju.

Nedod Dievs! Apsolīs, atkal kaut kas atgadīsies, un viņš neieradīsies. (Smejas) Ar tādu premjerministru tālu neaizbrauksim.

Tādu potenciālo līderi, kā Šlesers bija tajos laikos – runāja un arī rīkojās – tādu es vismaz pagaidām politikā nesaskatu.

(Red. piez.: Intervija ar Alekseju Ļedjajevu notika 28. jūlijā. Vēl 18. augustā Ļedjajevs bija manāms Rīgā notiekošajā Gobzema atbalstītajā akcijā. To apmeklēja arī virkne aktīvistu, tostarp Jānis Pļaviņš, kā arī “Kristus Pasaulei” līderis Mārcis Jencītis, kurš pieslējies Šlesera jaunajai partijai, un grasās no tās startēt 14. Saeimas vēlēšanās. Acīgākie būs pamanījuši, ka pēdējos mēnešos arī Gobzema retorikā Dievam un reliģijai ir arvien lielāka loma.)

Vai pagājušā gada 10. oktobra pasākumā Esplanādē bija daudz “Jaunās Paaudzes” biedru?

Jā, protams. Es domāju – bija kādi 700-800 no mums, minimums.

Mūsu cilvēki ir ļoti aktīvi. Tā bija ziņkārība, atnākt, paklausīties, ko viņš teiks, ko piedāvās, kas tur vēl būs ieradies.

Bija jau interesanti, nu, vismaz līdz brīdim, kad piedzērusies kundze kāpa uz skatuves, lai dzeju lasītu. Aļo! Nu priekš kam sevi tā apkaunot?! (smejas)

Tur vēl dažādi cilvēki bija. Ko jūs par Arnoldu Babri domājat?

Nu, kā tev pateikt. Man patīk viņa jūrnieku “furaška”, viņš bieži viņu velk. Manās acīs tas ir cilvēks, kurš šobrīd atrodas šajā te politisko akciju telpā un uzmanīgi vēro, kas notiks. Viņš ar Jāni Pļaviņu saistīts.

Abi bija uz “Jaunās Paaudzes” pasākumu. Kas tālāk?

Šobrīd ar Babri mums ir tāds savstarpējas iepazīšanās, kontakta veidošanas process.

Babris man patīk, jo spēj noformulēt skaidru viedokli, nostāju. Ne tikai: “Tie stulbi, šie gudrāki!” līmenī, bet konkrēti. Aizstāv mūsu konstitucionālās tiesības.

Viņš arī uzsver, ka lēmējiem ir jāuzņemas atbildība, runā par to, kurš tad uzņemsies atbildību, ja cilvēkiem kaut kas notiks vakcinēšanās dēļ.

Bet kas ar Jāni Pļaviņu?

Viņš nozuda ap to laiku, kad viņam piesprieda tos lielos sodus.

Es reiz biju pie viņa ofisā. Līdz tam man bija viens priekšstats, taču tur ofisā... buda, sieviete ar ziloņa galvu, visa tā indiešu padarīšana, zilonis ar sešām rokām. Viņi tur karmu pielabo, kādas tur vēl procedūras veic... nu, man tas viss šķiet dīvaini.

Par Pļaviņu īsumā – impozants, nestandarta cilvēks, taču jau labu laiku nesazināmies.

Šie cilvēki zināmi kā dezinformācijas un sazvērestību teoriju sludinātāji, tostarp, par vakcīnām. Jūsu nostāja šajā jautājumā sakrīt?

Es pateikšu, kāda ir mana nostāja: gribi vakcinējies, gribi – nevakcinējies. Un nevienam nebūtu jābūt iespējas tevi sodīt par izvēli šajā jautājumā. Personīgi es bez cirvja rokā par šīm lietām spriežu.

Jūs pats vakcinēsieties?

Nekad mūžā.

Kādēļ tā?

Es esmu vesels cilvēks. Ja es esmu vesels, kādēļ man iznīcināt savu imunitāti? Jebkurš ārsts pateiks, ka tev imunitātes pietiek jebkuras slimības apturēšanai.

Bet ārsti saka – nepietiek gan.

Ai, ko jūs... smadzeņu nepietiek! Es nestrīdos, es vienkārši esmu pārliecināts, ka vakcīna novājina imunitāti. Turpmāka revakcinēšanās to iznīcinās. Ja kādam ir cits skatījums – droši, iznīciniet imunitāti. Es to nedarīšu. Tas pats ar maskām.

Ārsti maskas izmanto diendienā, arī pirms Covid-19.

Protams. Un lai izmanto, operāciju zālēs. Bet likt to darīt ikdienā, vasaras karstumā – nu tā ir dresūra.

“Jaunajā Paaudzē” daudzi ir inficējušies ar Covid-19?

Es biju inficējis, izslimoju. Temperatūra pacēlās, trīs, četras dienas turējās, bija pozitīvs tests. Pēc nedēļas pārgāja.

Draudzē kādi 10, 15 bija saslimuši. Pandēmijas laikā nevienu dievkalpojumu neatcēlām, nebija tādas vajadzības.

Nesen Valsts policija, aizdomās par iespējamu cilvēktirdzniecību – darba ekspluatāciju, kā arī noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju, aizturēja astoņus biedrības “Neatkarība Balt.” pārstāvjus.

Jā, kā jau iepriekš telefonsarunā minēju, esmu informēts.

Ir zināms, ka “Jaunajai Paaudzei” ir saiknes ar šo biedrību. Īpašums Lazdukalna pagastā, kur ierīkots “Neatkarība Balt.” centrs, pieder “Jaunā Paaudze” Rīgas nodaļai. Cik daudz jums zināms par to, kas tur notiek?

Es esmu mācītājs, un mana kompetence ar to arī beidzas. Es ar cilvēkiem strādāju šādi. Daudzām baznīcām ir šādi rehabilitācijas centri. Es pats nekad neesmu bijis narkomāns un nezinu, kā tas viss darbojas.

Par šīs biedrības ikdienas darbiem detaļās nezinu absolūti neko. Saprotu, ka tur piekopta darba terapija.

“Neatkarība Balt.” valdes loceklis ir kāds Vjačeslava Vahruševs – Krievijas valstspiederīgais. Viņš vienlaikus ir arī “Jaunās Paaudzes” mācītājs Ķengaraga draudzē. Uzturējāt sakarus, zinājāt par viņa iesaisti šajā?

Ziniet, šo laiku izolētības apstākļos reti kurš ciemos nāk. Kā pret mācītāju man pret viņu pretenziju nav bijis.

Pildīja savus pienākumus. Kas attiecas uz šo te biedrību – kā jau minēju, nav mana kompetence. Skaidrs, ka nepatīkami ir tas, kas tur noticis, taču neko vairāk pateikt nevarēšu.

Es ar viņu iepazinos pirms kādiem 15 gadiem. Tolaik visi braukāja šurpu turpu, “Jaunā Paaudze” veidoja dažādas muzikālas programmas, pasākumus. Aicinājām cilvēkus. Arī viņš kādā no reizēm ieradās.

Runā, ka “Jaunā Paaudze” taisīs televīziju. Taisīsiet? Kādi vēl plāni?

Jā, mums te sava “Ostankina” būs! (smejas)

Informatīvajam laukumam ir jābūt. Uzskatu, ka tie, kuri šodien valda pār informāciju, rītdien valdīs pār pasauli. Ja tevis nav šajā sfērā, tad tu vispār nekur neesi.

“Jaunā Paaudze”, kā pirms 30 gadiem, tā šobrīd, ir atvērta visiem cilvēkiem, kuri nav vienaldzīgi pret apkārt notiekošo.

Mūsu vērtības visiem ir zināmas un tās nav mainījušās. Visiem ir zināms – par ko un pret ko mēs esam.