Trīs latvieši pretendē uz pieskaitīšanu Baznīcas svēto kārtai. Kas viņi bija?

Pazīstamākie svētie ir gan Jēzus Kristus līdzgaitnieki – pirmie apustuļi, gan Dievmāte Marija. Arī šajā gadsimtā Vatikāns svēto kārtā ierindojis visā pasaulē pazīstamas personības, kā, piemēram, māti Terēzi no Kalkutas un pāvestu Jāni Pāvilu II. Tā kā nav neiespējami, ka viņu pulkam varētu pievienoties arī trīs minētie latgaliešu garīdznieki, vēl jo vairāk tāpēc, ka viņiem ir spēcīgi lobiji. Piemēram, Valsts prezidents Egils Levits tikšanās reizē ar Romas pāvestu Francisku ir pārrunājis Vladislava Litaunieka beatifikācijas procesu (beatifikācija ir process, kurā Baznīca kādu mirušu personu atzīst par svētīgo, un tas ir solis uz to, lai vēlāk viņu atzītu par svēto).

28. augustā atzīmējam Vladislava Litaunieka 112. dzimšanas dienu, un šai sakarā Jauns.lv iepazīstina ar izcilajiem priesteriem-mocekļiem, kuri, neraugoties uz padomju režīma represijām un spīdzināšanām, tomēr nepadevās un saglabāja ticību Dievam.

Prātam neaptveramās mokās mirušais Višķu priesteris

15. augustā Valsts prezidents Levits ar kundzi Andru atceļā no Dievmātes svētkiem Aglonā paviesojās Višķos (Augšdaugavas novadā, netālu no Daugavpils), kur viņus sagaidīja gan pašvaldības, gan vietējās garīdzniecības pārstāvji. Kā vēstīts prezidenta mājaslapā, Latvijas pirmā pāra mērķis vizītei Višķos bija "nolikt ziedus priestera Vladislava Litaunieka atdusas vietā un tikties ar draudzes locekļiem un vietējiem iedzīvotājiem”.

Vladislavs Litaunieks no katoļu trijotnes, kas pretendē uz svētā godu, ir viszināmākais arī ārpus kristiešu kopienas. Piemēram, par viņu stāsta 2007. gadā uzņemtā 79 minūšu garā Jāņa Logina (1957-2021) dokumentālā filma “Mācītājs”.

Cik idilliski sākās jaunā priestera Vladislava dzīve, tik prātam neaptveramā nežēlastībā tā aprāvās. Pirms 80 gadiem – 1941. gada 24. jūnijā - jau tad, kad Latvijā bija iebrucis nacistu karaspēks, padomju čekisti viņu īpaši nežēlīgi noslepkavoja Daugavpils cietumā, bet pirms 30 gadiem – 1991. gada 11. septembrī, pārdesmit dienas pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, garīdznieku pilnībā reabilitēja.

Vladislavs Litaunieks piedzima 1909. gada 28. augustā Rēzeknes apriņķa Bikavas pagasta Bernānu sādžā. 1926. gadā viņš iestājās Aglonas katoļu ģimnāzijā, bet 1928. gadā - Rīgas Garīgajā seminārā. Pēc semināra beigšanas 1933. gadā arhibīskaps Antons Springovičs viņu ordinēja par priesteri. No 1938. līdz 1941. gadam Vladislavs Litaunieks bija Indras draudzes (ciems Baltkrievijas pierobežā Krāslavas novadā) prāvests.

Pēc padomju okupācijas garīdznieks nonāca čekas “melnajos sarakstos”. Lai viņu kaut cik mēģinātu pasargāt no represijām, Baznīcas vadība nolēma priesteri pārcelt no “nozieguma vietas” uz citu draudzi – uz Višķiem. Bet tas viņu nepaglāba. 1941. gada 23. martā garīdznieku čekisti viņu izsēdināja no Daugavpils vilciena, arestēja un ieslodzīja Daugavpils cietumā, no kura viņam dzīvam tā arī vairs nebija lemts iziet. Safabricēja lietu un viņu, kā jau Staļina laikā bija pierasts, apsūdzēja par „valsts nodevību” un „kontrrevolucionāru darbību”.

Bet galvenais Vladislava Litaunieka “noziegums” bija 1940. gada 4. jūlijā, jau tad, kad varu Latvijā bija pārņēmuši komunisti, Svētā Donata svētkos teiktais sprediķis Krāslavas baznīcā. Uz to bija sapulcējušies simtiem ļaužu, kas visi neietilpa dievnamā. Pie baznīcas izlika skaļruņus, un visā pilsētā varēja dzirdēt priestera sprediķi, kurā viņš teica: “Lai mani sit krustā! Lai mani vajā! Es nekad neatteikšos no savas pārliecības, no savas reliģijas, no savas ticības!”

Un krustā viņu arī sita vārda vistiešākajā nozīmē. Lai no garīdznieka izdabūtu atzīšanos “pastrādātajos” noziegumos, lai panāktu viņa atteikšanos no Dieva, Vladislavam Litauniekam bija jāpārcieš prātam neaptveramas mokas. 1941. gada pašās jūnija beigās Daugavpilī ienākušais vācu karaspēks, pilsētas cietuma pagalma nostūrī atraka garīdznieka līķi.

Bijušais cietuma apsargs liecināja, ka šajā priestera mocīšanas procedūrā aktīvi piedalījies arī čekas ārsts ar iešļircinājumiem upura atdzīvināšanai no bezsamaņas stāvokļa, lai pēc tam atkal turpinātu viņa mocīšanu.

Priesteri varēja atpazīt tikai pēc apģērba. Pēc viņa līķa ekshumācijas nelaiķi vispirms apglabāja vietējā luterāņu kapsētā, bet drīz vien pārapbedīja Višķu baznīcas dārzā, kur joprojām ir viņa mūžīgās atdusas vieta.

Vladislava Litaunieka liktenis bija un ir viena no uzskatāmākajām Latvijas apsūdzībām Padomju Savienībai par Baigajā gadā pastrādāto. Piemēram, viņa noslepkavošanas fakts minēts ASV valdības izmeklēšanas komisijas ziņojumā par Baltijas valstu iekļaušanu PSRS sastāvā (publicēts 1954. gadā), kur dokumentēta čekistu agresija pret Baltijas valstu iedzīvotājiem, tai skaitā garīdzniekiem. Viņa sakropļotā līķa foto bija viena no galvenajām apsūdzībām padomju režīmam nacistu laikā izdotajā grāmatā “Baigais gads”, un par viņa likteni tiek vēstīts joprojām. Latvijā izveidota kustība, kas aicina Vatikānu beatificēt Vladislavu Litaunieku, un viņam veltīti dievkalpojumi notiek ne tikai Latvijā, bet arī citās Eiropas valstīs.

Valsts prezidents Levits 15. augustā apciemoja Višķu draudzi ar mērķi izrādīt cieņu Vladislava Litaunieka piemiņai. Vispirms prezidenta delegācija devās pie priestera-mocekļa kapa, kur notika aizlūgums. Tad Levits ar kundzi apskatīja priesterim veltītu izstādi, kurā ir apkopoti vēsturiskie fakti par priestera dzīvesgājumu.

Savā uzrunā Višķu baznīcēniem Levits atzīmēja Vladislava Litaunieka spilgto personību, nelokāmību un gara raksturu: “Višķos es šodien esmu tādēļ, lai godinātu priestera mocekļa Vladislava Litaunieka piemiņu, kuru padomju okupanti nogalināja pirms 80 gadiem. Viņš stingri stāvēja pie savas ticības un bija kopā ar savu tautu. Un viņš pat nebaidījās no nāves, viņa principi un ticība bija pirmajā vietā. Šādi stingri cilvēki ir tie, uz kuriem tauta var paļauties, uz ko var balstīties”.

Dokumentālā filma "Mācītājs" par Vladislavu Litaunieku:

Levits arī pastāstīja, ka šī gada maijā sarunā ar Romas pāvestu Francisku esot runājis arī par iespējamo Litaunieka pasludināšanu par svētīgo. Prezidents esot sapratis, ka šis process “var būt ilgs”.

Zināms Vakareiropā, mazzināms Latvijā: nāvinieku kamerā izdzīvojušais bīskaps

Otrs pazīstamākais latviešu garīdznieks, kurš ir ceļā uz svētā statusu, ir Boļeslavs Sloskāns (1893-1981), kura tikumisko varonību jau 2004. gada 30. decembrī savā dekrētā “Decretum super heroicitate virtutum” atzina pāvests Jānis Pāvils II. Līdz ar to Boļeslavs Sloskāns pēc Baznīcas noteikumiem nu saucams kā “godināms”, kas ir posms pirms viņa beatifikācijas jeb pasludināšanas par svētīgo.

Boļeslava Sloskāna liktenis nav tik traģisks, kā viņa amatbrālim Vladislavam Litauniekam, jo Boļeslavs Sloskāns kara beigās paspēja emigrēt (tiesa gan, ne pēc paša gribas, bet 1944. gadā pēc vācu militārās varas pavēles kopā ar citu Latvijas kristīgo konfesiju augstāko garīdzniecību) un savu dzīvi noslēdza trimdā Beļģijā (1993.gadā viņš tika pārapbedīts Aglonas Dievmātes altāra pakājē).

Viņa galvenais varonības nopelns ir tajā, ka viņš pēc 1917. gada boļševiku apvērsuma Krievijā no Pēterburgas, kur ieguva teoloģisko izglītību, nedevās vis atpakaļ uz drošo Latviju, bet gan palika kara komunisma pārņemtajā Padomju Savienībā un kalpoja turienes ticīgajiem bezdievīgā režīma “baigajos gados” – 20. gadsimta divdesmitajos un trīsdesmito gadu sākumā.

PSRS režīms pret ticīgajiem īstenoja nežēlīgu teroru, un līdz ar to pagājušā gadsimta divdesmitajos gados Krievijā vairs nebija palicis neviens katoļu augstākais garīdznieks, kurš varētu uzņemties šīs zemes Baznīcas vadību, un tad par vienu no tādiem tapa Boļeslavs Sloskāns.

Nākamais katoļu bīskaps piedzima 1893. gada 31. augustā Rēzeknes apriņķa Stirnienes pagastā un savos jaunekļa gados 1911. gadā devās studēt uz Pēterpils katoļu Garīgo semināru, bet pēc tam iestājās turienes Garīgajā akadēmijā. 1917. gada 21. janvārī Pēterpils katedrālē Mogiļevas (tagad – Baltkrievijā) bīskaps Jans Ceplaks Boļeslavu Sloskānu iesvētīja par priesteri. Pēc Garīgās akadēmijas slēgšanas, ko izraisīja Krievijā notikušās revolūcijas, kā iepriekš bija paredzēts, priesterim bija jādodas kalpot uz Latviju, bet, tā kā Pēterpilī tolaik trūka garīdznieku, viņš palika Pēterpilī, kur Boļeslavs Sloskāns kalpoja līdz 1926. gadam.

Pēc boļševiku apvērsuma Krievijā tika apcietināti un vēlāk no tās izraidīti katoļu bīskapi, līdz ar to Padomju Savienības teritorijā nebija palicis neviens katoļu bīskaps. Tāpēc pāvests Pijs XI, rūpējoties par katoļu Baznīcas turpmāko likteni, nolēma Padomju Savienībā iesvētīt vairākus bīskapus no tur esošajiem priesteriem. 1926. gada 10. maijā Maskavā franču baznīcā pāvesta legāts bīskaps d’Erbiņjī nepilnus 33 gadus veco priesteri Boļeslavu Sloskānu iecēla par Mogiļevas un Minskas apustulisko administratoru un konsekrēja par titulārbīskapu.

Bet padomju vara 1927. gada septembrī viņu apcietināja, par iemeslu minot spiegošanu, un viņu izsūtīja uz Solovku nometni (salas Baltajā jūrā), bet pēc tam uz Sibīriju. Bīskaps nedēļām ilgi gulējis, sasiets nāvinieku kameras tumsā, pakļauts sargu brutālai nežēlībai, izsalkumam un slāpēm. Beidzoties šim soda laikam, 1930. gada 29. oktobrī viņš atgriezās Mogiļevā, taču jau 8. novembrī dedzīgo un bezbailīgo katoļu bīskapu atkal arestēja un atkal pret viņu safabricēja lietu, piespriežot garīdzniekam triju gadu cietumsodu Irkutskā.

1933. gada janvārī bīskaps ieradās Latvijā, bet trīs mēnešus vēlāk pāvests Pijs XI viņu iecēla par troņa asistentu. Atgriežoties Latvijā, bīskaps pildīja Rīgas arhidiecēzes palīgbīskapa pienākumus, tiesa gan neformāli, jo oficiāli viņš skaitījās Mogiļevas un Minskas apustuliskais administrators, kura pienākumus nevarēja veikt politiskās situācijas dēļ. Arhibīskaps Antonijs Springovičs Boļeslavu Sloskānu iecēla par Rīgas Garīgā semināra profesoru. Savukārt vācu okupācijas laikā Boļeslavs Sloskāns strādāja Aglonas seminārā.

Boļeslava Sloskāna dzīves ceļš (raidījums “Vertikāle”):

Pēc evakuācijas uz Rietumeiropu Boļeslavs Sloskāns vispirms dzīvoja Vācijā, bet pēc tam pārcēlās uz Beļģiju, kur nodibināja latviešu katoļu Garīgo semināru, bija trimdā dzīvojošo latviešu, igauņu, krievu un baltkrievu apustuliskais vizitors vai moderators (garīgais vadītājs).

Pirms gada tika izdots zinātnisku rakstu krājums “Bīskaps Boļeslavs Sloskāns - gaisma šodienas pasaulei”. Projekta vadītāja Ieva Zepa tā izdošanas nozīmību formulēja vārdiem: “Lai veicinātu viena no nozīmīgākajiem Latvijas garīgajiem līderiem atpazīstamību un viņa izcilā reliģiskā un kultūrvēsturiskā devuma novērtējumu.” Viņa teic, ka Boļeslavs Sloskāns ir “starptautiski atzīts un augsti vērtēts bīskaps Vakareiropā, bet mazzināms un nenovērtēts Latvijā”.

Nošauts lūgšanas laikā

Vēl mazāk zināms Latvijā ir trešais latgalietis, kurš pretendē uz svētīgā statusu. Viņa vārds ir Jānis Mendriks. Mariāņu kongregācijas (katoļu priesteru klostera kopiena) pārstāvji šī gada aprīlī paziņoja:

“Mariāņu kongregācijas 350 gadu jubilejas svinību ietvaros, neskatoties uz pandēmijas ierobežojumiem, notika izmaiņas Dieva kalpa priestera Jāņa Mendrika beatifikācijas procesā, kas ļauj cerēt uz drīzo viņa pasludināšanu par svētīgo kopā ar vēl četriem mariāņu tēviem – Fabiānu Abrantoviču, Andreju Cikoto (abi no Baltkrievijas) Eugēniju Kuļešu (no Polijas) un Vladislavu Mažonasu (no Lietuvas), kas atdeva savu dzīvību par Kristu un Baznīcu, aizstāvot ticību represīvo režīmu laikā. 

Pēc nepieciešamo formalitāšu nokārtošanas un pēc Apustuliskā Krēsla piekrišanas, mariāņu mocekļu beatifikācijas process tika pārcelts no Sanktpēterburgas uz Varšavu.

Šajā beatifikācijas procesā, tiks pārbaudīti visi pieejamie vēstures avoti, lai apstiprinātu, ka šie mariāņu priesteri ir atdevuši dzīvību par ticību un ja Svēto Lietu kongregācija un pāvests apstiprinās viņu moceklību, varēsim priecāties par jauniem mariāņu svētīgajiem.

Komunistiskā režīma 11 katoļu mocekļu beatifikācijas process bija sācies 2003. gada 31. maijā Sanktpēterburgā. Diemžēl šis process notika ļoti lēni, jo daudzu pētnieku un teologu grupu darbības bija grūti saskaņot. Tāpēc Mariāņu kongregācijas vadība pieņēma lēmumu pilnīgi pārņemt mariāņu priesteru beatifikācijas procesus un turpināt to atsevišķi no Sanktpēterburgas procesa (Sanktpēterburgā uzsāktas katoļu beatifikācijas process attiecās uz vairāku katoļu kongregāciju vai kopienu pārstāvjiem, tādēļ mariāņu kongregācija par savējiem nolēma “parūpēties” pati – red.).”

Jānis Mendriks dzimis 1907. gada 21. janvārī Kalupes pagasta (Augšdaugavas novads) zemnieka ģimenē, mācījās Aglonas ģimnāzijā, 1926. gadā iestājās Mariāņu kongregācijā un pēc mācībām Rīgas Garīgajā seminārā 1938. gadā kļuva par priesteri Viļānu draudzē.

Otrā pasaules kara laikā 1942. gadā Jānis Mendriks Ustroņos (Rēzeknes novada Sokolku pagastā) atteicās apbedīt kādu partizānu nošauto vācu policijas ierēdni, tādēļ Jānis Mendriks bija spiests līdz pat kara beigām slēpties dažādās vietās.

Pēc kara 1948. gadā viņš kalpoja par priesteri Jaunbornes un Elernes draudzēs, bet 1950. gadā viņu Jaunbornē (Daugavpils novada Salienas pagastā) jau nākamie okupanti – padomju vara - apcietināja un apsūdzēja “pretpadomju nacionālistisko bandu organizēšanā un pretpadomju aģitācijā”.

Jānis Mendriks tika deportēts uz Vorkutlagu, kur strādāja ogļu raktuvēs. Arī soda nometnē viņš slepeni turpināja ticīgo aprūpi — vadīja svētās mises, dalīja vakarēdienu un uzklausīja grēksūdzes.

Pēc Staļina nāves ieslodzītie cerēja uz atbrīvošanu un 1953. gada 25. jūlijā uzsāka streiku. 1. augustā PSRS Iekšlietu ministrijas karavīri aplenca nometni, taču ieslodzītie nepiekāpās un nepiekrita pārtraukt streiku un iziet darbā. Kad sākās streikojošo apšaudīšana, Jānis Mendriks uzskatīja, ka viņam kā priesterim pirms nāves jādod mirstošajiem grēku piedošanu.

Kopā ar citiem nošautajiem (oficiāli bojā gājušo skaits bija 53 cilvēki) viņu apbedīja Vorkutas šahtā nr. 29.

2003. gada 31. maija Romas katoļu baznīca padomju režīma mocekļu beatifikācijas procesa ietvaros Jāni Mendriku pieskaitīja svētajiem mocekļiem.

Pašlaik ir tikai divi Baznīcas atzītie svētie, kuru vārds saistīts ar Latviju: viens katoļu, bet otrs – pareizticīgo Baznīcai. 

Pirmo Latvijas bīskapu Meinardu no Zēgebergas (1130/40–1196) par svēto atzinusi katoļu Baznīca. Svētais Meinards bija pirmais zināmais katoļu misionārs Līvzemē un pirmais Ikšķiles bīskaps.

Savukārt pareizticīgo Baznīca par svēto atzinusi vienīgo latvieti, kas izpelnījies šādu godu – Latvijas pareizticīgo virsganu pirmās brīvvalsts laikā Jāni Pommeru (1876-1934). 2001. gadā par svēto kanonizēto arhibīskapu atzīto Rīgas Jāni 1934. gadā nenoskaidrotos apstākļos nežēlīgi noslepkavoja viņa mājā – Rīgā, Ķīšezera krastā. Tiek pieļauts, ka slepkavību pastrādāja padomju Krievijas aģenti.