Šķidrā putra un sliktā veselība: Aivars Lembergs stāsta par pirmo pusgadu Rīgas Centrālcietuma vieninieka kamerā

Jāteic, ka 68 gadus vecajam Lembergam cietumnieka dzīve vairs nav nekas unikāls un viņš jau iepriekš varējis iepazīties ar cietuma „tradīcijām”. Viņu uz četriem mēnešiem cietumā par dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu jau ielika 2007. gada 14. martā. Tur viņš sabija 128 dienas, kad piespriesto sodu viņam nomainīja ar mājas arestu, kuru viņš līdz nākamā gada 12. februārim pavadīja slavenajā „Puzes muižā”, līdz Augstākās tiesas Senāts Lemberga lietā pieņēma attaisnojošu spriedumu. Toreiz viņš cietumnieka „karjeru” uzsāka nemīlīgajos Stabu ielas pagrabos, kur tolaik vēl saimniekoja Valsts policija, bet tagad viņš to pavada Rīgas Centrālcietuma kamerā. Līdz ar to kopumā Lembergs līdz šim brīdim, aiz restēm pavadījis mazliet vairāk par sava mūža desmit mēnešiem – 307 dienas, bet mājas arestā - 237 dienas. Tas nozīmē, ka viņš nebrīves važas kopumā līdz šim izjutis pusotru gadu no sava mūža – 544 dienas.

Nu intervijā portālam nra.lv Lembergs atklājis, kā viņš savu ikdienu cietuma mūros pavada šobrīd.

No rītiem vingro un uzkož salāta lapu

22. februārī Rīgas apgabaltiesa Lembergu atzina par vainīgu smagos noziegumos, viņam piespriežot ne tikai mantas konfiskāciju, bet arī piecu gadu ilgu cietumsodu. Pagaidām gan vēl konkrēti nav skaidrs, cik ilgi viņam būs jāpavada kroņa maizē, jo priekšā vēl apelācijas procesi. Bet par savu pirmo pusgadu aiz biezajiem mūriem netālu no Vagonu parka Lembergs stāsta:

„Pulksten sešos no rīta ir celšanās. Arī es ceļos precīzi šajā laikā. Tā kā man ir veselības problēmas, veicu dažādus vingrinājumus, kuri man obligāti jāveic, lai varētu kustēties. Paldies cietuma administrācijai, kas man atļāva izmantot vingrošanas paklāju, uz kura es vingroju. Bet tāpat vairāk nekā pusi no tā, kas man jādara mana veselības stāvokļa noturēšanai, es izdarīt nevaru. To cietums man nodrošināt nevar, un līdz ar to mans veselības stāvoklis kļūst sliktāks - es to zinu un jūtu. Ja tagad es dotos uz veselības ekspertīzes komisiju, man neapšaubāmi piešķirtu invaliditātes grupu.(..) Man vairs nav tālu līdz septiņdesmit un ir diezgan grūti būt pilnīgi veselam.

Pēc vingrošanas seko rīta higiēna. Pēc tās raugos, kas atrodas manā ledusskapī. Parasti uzkožu kādu salāta lapu. Septiņos no rīta cietumā tiek pasniegtas brokastis. Brokastīs vienmēr ir putra - prosas, mannas, trīsgraudu vai auzu pārslu”.

Putra pārāk šķidra, pietrūkt pašsālītas zivis

Viņš atklāj, ka reizēm putra ir „padevusies pārāk šķidra”, bet, „ja tā kādu laiku pastāv, tā sabiezē un ir laba”. Tā kā putras Lembergam garšo, tad kādu karoti no tās viņš pietaupa pusdienām. Maizi gan daudz neēd – nepilns rupjmaizes klaips divās nedēļās.

Savu ēdienkarti Lembergs bagātina ar cietuma veikalā nopērkamo: „Reizi nedēļā var pasūtīt produktus no veikala. Veikala piedāvāto produktu sortiments, salīdzinot ar 2007. gadu, kad pirmo reizi atrados apcietinājumā, ir nesalīdzināmi plašāks un daudzveidīgāks. Veikalā iespējams iegādāties dažādus konservus - gan zivju, gan gaļas. No visām gaļām es ēdu tikai meža gaļu. Protams, tā ir daudz dārgāka. Tomēr briedi mežā neviens ar kombikormu nebaro. Es arī protu atšķirt, vai konservos ir kvalitatīva gaļa. Jāatzīst - ir kvalitatīva. Nevienu sliktu vārdu nevaru pateikt.

Piedāvājumā ir arī makrele un mazsālīts lasis. Es pats protu zivis viegli apsālīt labāk, bet, nu, kādas tās veikalā ir, ar tādām jāiztiek. Ir arī siļķe dažādās gaumēs. Pieejama pietiekami liela augļu izvēle. Lai veicinātu vielmaiņu, katru dienu apēdu dažus ābolus. Uzturā lietoju arī citrusaugus”.

Desmitos sākas naktsmiers

Pēc brokastīm ieslodzītais strādā ar papīriem, kuri viņam kā deputātam pienāk no Ventspils domes: „Tie ir dokumenti no dažādām domes komisijām. Iepazīstos ar tiem un uzrakstu savus komentārus, izsaku viedokli par to vai citu jautājumu. Digitālā veidā strādāt ar dokumentiem man nav atļauts. Protams, saruna dzīvajā dod iespēju apmainīties ar viedokļiem. Es par konkrēto jautājumu varu izteikt viedokli vai paust šaubas, taču nevaru par to diskutēt. Tā kā diskusijās nevaru piedalīties, gala viedokli man fiziski nav iespējams noformulēt. (..)

Bez tā visa noklausos un noskatos ziņas, kas šeit ir pieejamas - gan vietējās, gan starptautiskās. Lai arī televīzijas kanāli Latvijā ir dažādi, visas ziņas pēc to satura un būtības ir vienādas. Vakarā, ja TV rāda, paskatos kādu filmu. Desmitos iestājas klusā stunda, un es arī desmitos aizmiegu”.

Nepietiekama komunikācija

Ilgs laiks viņam paiet arī sazvanoties ar advokātiem: „Īpatnība ir tāda, ka es varu viņiem pazvanīt, arī brīvdienās, bet viņi man nevar. Ja viņiem vajag man kaut ko pateikt, tad viņiem ir jānāk pie manis uz cietumu, vai arī man ir jābūt ožai, ka man viņiem jāpiezvana. Par cik man nav tikai viens advokāts un juridiskais konsultants, bet gan vairāki, tad šī komunikācija prasa ievērojamu laiku”.

Aivara Lemberga sieva Kristīne Lemberga, arī Ventspils domes deputāte, sociālajos tīklos arī ik pa brīdim ziņo par sava vīra ikdienu Rīgas Centrālcietumā:

Viena no lielākajām bēdām viņam ir tā, ka nav pietiekama kontakta ar tuviniekiem: „Divas reizes nedēļā pa sešām minūtēm ir iespēja sazvanīties. Protams, notiesātajiem, tiem, kuri ir atzīti par vainīgiem, ir vairāk iespēju sazināties ar tuviniekiem. Manā situācijā, ja ģimenē ir sieva un divi bērni, tad ar katru varu parunāties tikai divas minūtes. Ko gan ar piecgadīgu puiku var izrunāt divās minūtēs? Mazi bērni visu telefonā teikto lēni pārdomā un pēc tam lēni atbild. (..)

Klātienē drīkst tikties stundu. Tas nozīmē, ka manējiem jāsēžas mašīnā, jābrauc 200 kilometri līdz Rīgai, jāiziet visa garā piekļuves procedūra, jānokļūst telpā, kurā ir pieci galdi, kur visi skaļi runā. Stundu ar mani var runāt un pēc tam jāievēro procedūra, lai tiktu ārā.

Domā par memuāriem

Par to, vai viņš sazinās ar pārējiem ieslodzītājiem, Lembergs saka: „Komunikācija nenotiek. Bet šur tur ik pa brīdim dzidru saukļus: “Brīvību Lembergam”, “Lembergu par premjeru”, “Lembergu par prezidentu”. Tur jau ilga saruna nav vajadzīga. To es dzirdu. Līdz šim neesmu dzirdējis nevienu man adresētu sliktu vārdu. Nevienu! (..)

Režīms ir jāievēro, un tas tiek ievērots arī pret mani. Arī es strikti ievēroju režīmu. Es saprotu, kur es atrodos. Mana pieeja ir tāda, ka ir jāpielāgojas. Ja neproti pielāgoties, tev jāmirst”.

Tāpat Lembergs atklāj, ka domā sākt darbu pie memuāriem, jo cietumā tam varētu atrasties laiks: „Daļa no manām piezīmju grāmatām gāja bojā 2007. gada kratīšanu laikā. Ir piezīmes no jaunības un brieduma gadiem. Jā, jāsāk darbs pie memuāriem. Tie ir vajadzīgi”. Jo viņš to sajūtot atbalsta vēstulēs, ko saņemot:

„Saņemu ļoti daudz vēstuļu no dažādiem Latvijas iedzīvotājiem. Galvenais mans atbalsts notika aizvadītājās pašvaldību vēlēšanās. Tāds atbalsts tuvākajos simt, varbūt pat tūkstoš gados nebūs nevienam cietumā esošam politiķim. (..) Mani ļoti atbalsta arī mani mājinieki. Viņi man regulāri sūta daudz dažādu foto, ko sabildējuši no telefona. Tas ir vēl viens kontakts ar savējiem. Es jūtu milzu atbalstu no tuviniekiem un saviem atbalstītājiem, un es esmu ļoti pateicīgs visiem, kuri mani atbalsta”.

Lembergam atkal nepaveicās

Šomēnes Lembergs zaudēja Rīgas apgabaltiesā, kurā pieprasīja pārskatīt lēmumu par savu apcietināšanu. Rīgas apgabaltiesas pārstāvis Raimonds Ločmelis pavēstīja, ka Lembergs bija pārsūdzējis pirmās instances tiesas spriedumu, kuru tiesa izskatīja šī mēneša sākumā.

Šādu pieteikumu var iesniegti gadījumos, ja apsūdzētajam radušies tādi veselības vai ģimenes apstākļi, kas var būt par pamatu apcietinājuma atcelšanai vai grozīšanai, un šo faktu apliecina dokumenti. Tiesa šādus apstākļus nekonstatēja. Pieteikums par drošības līdzekļa - apcietinājuma atcelšanu Lembergam tika nodots izlemšanai apelācijas instances tiesnesim, kurš lēmumu pieņēma 2. augustā rakstveida procesā.

Savukārt aizstāvības sūdzība par to, ka Lembergam piemērotais apcietinājums nav pamatots, tiesā vēl nav izskatīta. Šī sūdzība tiks skatīta tikai tad, kad notiks apelācijas prasības pirmā tiesas sēde. Kad šī sēde varētu notikt, vēl nav zināms.