Kārnāk vairs nevar būt! Meitene izskatās šausmīgi, bet viņai joprojām liekas, ka ir pārāk resna

"Ilgus gadus bija tā, ka mūsu klīnikā vidēji gadā bija stacionēti 15-20 pirmreizēji pacienti." Bet pavasarī visu laiku bija akūti pacienti.

Ārste norādīja, ka ļoti daudz pusaudžiem pamanāmi ēšanas traucējumi sākās pagājušā gada novembrī, kad viņi bija vairākus mēnešus pavadījuši mājās vieni paši ar ekrāniem un attālinātajām mācībām, kā arī šogad martā. Pēc kāda laika daļa vērsās pie ārstiem.

"Mums nekad nav bijis tik daudz pirmreizēju pacientu," viņa raksturoja ēšanas traucējumu skarto pusaudžu situāciju slimnīcā pavasarī, piebilstot, ka daļa gadījumu bija ļoti smagi - bērni bija tik vāji, ka izskatījās kā no koncentrācijas nometnes. 

Strauja novājēšana dažu mēnešu laikā

Covid-19 pandēmijai raksturīgi ļoti strauji novājēšanas gadījumi, ko Mežraupe skaidroja ar to, ka bieži vien pusaudži ir vieni paši mājās un neviens neredz, ko un kā viņi ēd - viņi var visu dienu dzīvoties pa mājām, nekur neiet un gandrīz neko neēst. Turklāt pusaudži arī mēdz izvēlēties kādu intensīvu 10-15 minūšu garu "YouTube" vai "TikTok" video, pēc kura parauga nepārtraukti vingrot trīs stundas vai pat ilgāk. 

Ir gadījumi, kad pusaudži ar neēšanas un intensīvas sportošanas palīdzību no janvāra līdz maijam zaudējuši 20 kilogramus no sava svara. Tā noticis gan ar pirms tam apaļīgiem pusaudžiem, gan jauniešiem ar normālu svaru.

Biežākie ēšanas traucējumi, kas attīstās pusaudžu gados, ir anoreksija, bulīmija un konvulsīva pārēšanās.

Ja mazs bērns ēd tikai makaronus un cīsiņus

Taču gadās, ka arī pavisam maziem bērniem rodas ēšanas traucējumi - selektīvā ēšana. Tie raksturīgi bērniem ar autiskā spektra vai organiskiem traucējumiem un saistībā ar to bērns no jau no mazotnes ir paaugstināti jutīgs pret kādu ēdiena veidu vai sastāvdaļu. Tādējādi viņš ēd tikai atsevišķus produktus, piemēram, makaronus un cīsiņus.  Ir ļoti grūti panākt, ka viņi ēd dažādus produktus, un īpaši viņiem negaršo dārzeņi.

"Protams, selektīvās ēšanas gadījumos jādomā par pilnvērtīgumu un attīstībai vajadzīgajām minerālvielām, bet tie nav saistīti ar psihoemocionāliem pārdzīvojumiem, bailēm kļūt resnai un vēlmi novājēt, kā tas ir anoreksijas un bulīmijas gadījumā," Mežraupe teica.

Bīstamā aizraušanās ar veselīgu uzturu

Vēl šobrīd pieaug to cilvēku skaits, kuri sirgst ar ortoreksiju - pārlieku aizraušanos ar tīru vai veselīgu uzturu. Pati par sevi aizraušanās ar veselīgu ēšanu nav nekas slikts, bet dažkārt cilvēkiem, kuriem ir nosliece (predispozīcija) uz ēšanas traucējumiem, tā pāriet ļoti ierobežotā ēšanā, kas rezultējas ar anoreksiju.

Nevainīga diēta pāraug smagā slimībā

Lielākoties anoreksija sākas agrākā vecumā nekā bulīmija un citi ēšanas traucējumi - tā var piemeklēt bērnu pat 11 un 12 gadu vecumā (pārsvarā 13-15 gadu vecumā). Vairums saslimušo ir meitenes un tikai desmitā daļa ir zēni, taču pēdējā laikā puišu īpatsvaram ir tendence pieaugt.

Parasti anoreksija sākas ar kādu nevainīgu diētu, ar kurām ir pilns internets, arī pusaudžu iecienītās vietnes "YouTube" un "TikTok". Daļa bērnu var kādu laiku neēst bulciņas, bet pēc tam atgriezties pie iepriekšējā ēšanas ritma. Var teikt, ka tādos gadījumos diētas mēģinājumi beidzās laimīgi.

Savukārt citi, kuriem ir nosliece uz ēšanas traucējumiem, var saslimt ar tiem. Tas nozīmē, ka diēta, kas sakās ar bulciņu un hotdogu neēšanu, izvēršas arvien vairāk ierobežojoši: tiek izslēgts aizvien vairāk produktu un ēdienreižu, kā arī samazinātas ēdienu porcijas un šķidruma lietošana. Bērns var arī aizrauties ar pārmērīgu šķidruma dzeršanu, lai tikai nomāktu apetīti un pēc iespējas mazāk apēstu. Tas viss tiek darīts ar mērķi, lai sasniegtu pēc iespējas zemāku svaru.

Kā no koncentrācijas nometnes

Ievērojot drastiskos ēšanas paradumus, bērni īsā laikā strauji novājē. Pavasarī slimnīcā atradās pusaudži, kas pusgada, gada laikā bija tik ļoti novājējuši, ka  izskatījās kā no koncentrācijas nometnes - viņiem bija tikai kauli un āda.

Vienkāršoti runājot, tas nozīmē, ka 170 centimetrus gara meitene sver 37 vai 42 kilogramus. Pirms diētām viņa svērusi 60 kilogramus, kas ir normāls svars 14 gadus vecai meitenei ar šādu auguma garumu. Bet kāda nepatīkama komentāra, izsmiešanas vai cita iemesla dēļ viņa ir izlēmusi novājēt un “nometusi“ gandrīz pusi svara.

Trausli nagi - mazākais kaitējums

Zaudējot 20 vai pat 30 kilogramus no normāla svara, meitene nodara milzīgu kaitējumu savai veselībai. Viņai var likties, ka šis svars samazinās tikai uz vēdera un gurnu apkārtmēra rēķina, bet patiesībā no šādas izkāmēšanas cieš pilnīgi visi orgāni, tostarp, sirds, kauli, smadzenes. Ļoti bieži vecāki šo problēmu pamana, jo meitenei pārtrūkst menstruālais cikls un rodas bažas, ka viņai nākotnē nebūs pilnvērtīgas dzīves un bērnu.

Protams, pusaudzes par bērniem tajā laikā nedomā, un viņas vairāk uztraucas par matu izkrišanu, nagu trauslumu un ādas problēmu saasinājumu. Viņas neaizdomājas, ka badošanās var radīt hormonālo un reproduktīvo sistēmu darbības traucējumus, vairogdziedzera kaites, agrīnu osteoporozi, sirdsdarbības traucējumus un citas smagas veselības problēmas.

Kad anoreksija pāriet bulīmijā

Ārste skaidroja, ka parasti anoreksijai un bulīmijai ir kopīgs sākums - "viss sākas ar diētu un vēlmi kļūt arvien tievākai vai milzīgām bailēm kļūt resnai". Šīs bailes saglabājas arī tad, ja svars ir normāls un pat pazemināts.

Lielākoties bulīmija sākas ar anorektiskām epizodēm. Bulīmijas gadījumā cilvēks nespēj izturēt ilgstošu bada sajūtu, tāpēc sāk ēst. Lai kompensētu apēsto, viņš mēģina atbrīvoties no ēdiena un cenšas izraisīt vemšanu pēc ēdienreizēm vai pārēšanās.

"Ne vienmēr pārēšanās ir ar milzīgu apjomu. Reizēm tā ir vidēji normāla restorāna porcija, bet cilvēkam tā liekas milzīgi liela un tāpēc jāizraisa vemšana," daktere teica, atklājot, ka dažkārt cilvēki dodas uz veikalu un sapērk lielu pārtikas daudzumu, ar ko pēc tam pārēdas. Protams, pēc tam tas viss tiek atstāts tualetē, kur izraisīta vemšana.

Komplektā ar graizīšanos un pašnāvības domām

Bulīmijai ir līdzības ar kompulsīvo pārēšanos, kad vemšana notiek pēc milzīga apēstā ēdiena daudzuma, jo ir slikta dūša. Bulīmija var iet roku rokā ar pastiprinātu īslaicīgu sportošanu un ļoti daudz spēcīgām negatīvām emocijām. Pusaudžu vecumā tai līdzi var nākt arī paškaitējošas darbības, piemēram, roku graizīšana, un pašnāvnieciskas domas.

"Nevarība saistībā ar ēšanas traucējumiem un grūtības tikt galā ar ikdienas sociālām komunikācijas problēmām pusaudzim ir ļoti grūta. Tas ir grūti arī pieaugušā vecumā, bet tad personība ir stabilāka un labāk apzinās traucējumus," Mežraupe teica. 

Stāv uz nāves sliekšņa, bet pašam liekas, ka viss kārtībā

Ārste atzina, ka anoreksija ir unikāla slimība ar to, ka cilvēks var stāvēt uz nāves sliekšņa, bet domāt, ka viņam un viņa ēšanas režīmam viss ir kārtībā. Viņš var atradīt jebkuru palīdzības mēģinājumu un pretoties speciālista un slimnīcas apmeklējumam. Līdzcilvēkiem ir jāpieliek ļoti lielas pūles, lai pierunātu anoreksijas slimnieku ārstēties.

"Anoreksijas gadījumā var teikt, ka saslimšana pārņem cilvēku savā varā. Viņš neredz neko, tikai ciparus un to, ka, piemēram, svars ir samazinājies par kārtējiem 5 gramiem. Tad viņš jūt labsajūtu, ka viss ir kārtībā, ka viņš ir varējis to sasniegt. Tas var būt kā apliecinājums, ka viņš nepaliek resns."

Ar anoreksiju draugu nav

Mēdz būt arī jaukti ēšanas traucējumi, piemēram, kad anoreksija mijas ar bulīmiju. Parasti bulīmijas pacientiem ir labāks priekšstats par sevi, jo viņi ir emocionāli dzīvāki, nevis "galīgi noburti", kādi mēdz būt anoreksijas slimnieki.

"Bulīmijas vai jaukto ēšanas traucējumu pacientiem neēšana bieži iet kopā ar graizīšanos, pašnāvības domām vai mēģinājumiem, iešanu uzpīpēt, uzsmēķēt - tur ir draugi. Bet ar anoreksiju draugu nav, jo vienīgā draudzene paliek anoreksija. Tiem bērniem, kam ēšanas traucējumi iet kopā ar uzvedības traucējumiem, slimības ir vieglāk pamanīt. Bet, ja sekmes ir lieliskas un policija pie durvīm neklauvē, tad normālā, parastā ikdienā vecākiem nav iemesla teikt: "Es gribu ar tevi aiziet uz vannas istabu un paskatīties, cik tu esi tieva." It kā nav tam iemesla, jo viss ir ļoti normāli."

Ikdienā vecāki var nepamanīt bērna ēšanas traucējumus arī tāpēc, ka mūsdienās gandrīz katrs cilvēks ēd kaut ko savu un citā laikā. Ļoti maz ir kopīgu ģimenes ēdienreižu, kad visi sanāk pie viena galda un bauda vienu ēdienu.

Daļa vecāku ātrāk pamanīja problēmas                

Kā pozitīvu faktoru ārste minēja to, ka pandēmijas laikā daļa vecāku ātrāk pamanījuši bērna ēšanas traucējumus, nekā tas būtu noticis normālā ikdienā pirms mājsēdes. Piemēram, pavasarī meitene uz slimnīcu atvesta pēc četriem mēnešiem, kopš apzināti traucējumi, bet normālos apstākļos tas varbūt notiktu pēc gada. Tad situācija būtu vēl sliktāka un ārstēšana - garāka un sarežģītāka.

"Lielākoties anoreksijas meitenes ļoti labi mācās, nereti divās skolā, apmeklē privātstundas un pulciņus," daktere raksturoja pusaudzes, norādot, ka pirms pandēmijas viņām dažkārt bija vieglāk neēst, jo no rītiem varēja aizskriet uz skolu bez brokastīm, aizbildinoties, ka vēl negrib ēst. Savukārt vakaros, kad ģimenes locekļi sanāca kopā, meitenēm bija ērti teikt, ka viņas jau paguvušas paēst. Daļā ģimeņu, kur arī vecāki pandēmijas laikā bija mājās, meitenēm bija grūtāk pamatot un noslēpt neēšanu. "Kad tas notiek deguna galā, tad ir vieglāk pamanīt, nekā skrējienā."

Paliek viena un vientuļa

Mežraupe arī norādīja, ka ēšanas traucējumi ne tikai atstāj smagas sekas uz veselību, bet arī socializāciju. Jebkuram cilvēkam, arī pusaudzim, ir svarīgi būt līdzcilvēku vidū, justies labi un baudīt dzīvi. Bet anoreksija tik ļoti pārņem savā varā, ka kādreiz sabiedriski aktīvā meitene tagad interesējas tikai par savu svaru un kaloriju kalkulāciju. Viņa domā tikai par (ne)ēšanu. Viņai vairs neinteresē draugi, viņu sarunas un aktivitātes. "Viņas domas un dzīve tiek pārņemta ar kalkulāciju."

"Normāla ēšana mums ir daļa no socializācijas, mūsu kultūras. Kad mēs kaut kur ejam, tad uzēdam. Kad aicinām ciemos, tad kopā panašķojamies. Tā ir patīkama nodarbe. Bet, ja cilvēkam ir ēšanas traucējumi, viņš vairs nespēj šajā procesā iesaistīties. Pat, ja viņš fiziski ir klāt tajā pasākumā, domās viņš visu laiku ir citur un līdz ar to draudzēšanās un komunikācija neveicas un neizdodas. Pamazām tā pārtrūkst."

Pazaudētā brīvība

Līdzīgi ir arī bulīmijas gadījumā. Kad cilvēks plāno doties uz restorānu, viņš vispirms pārdomā, cik tālu tur būs tualete, kur varēs atbrīvoties no apēstā ēdiena. Vēl viņš ieplāno to, cik daudz nākamajā rītā būs papildus jāskrien vai jāvingro, lai sadedzinātu uzņemtā ēdiena daudzumu.

"Tas viss ietekmē komunikāciju un normālu jaunieša attīstību. Nav brīvības. Cilvēkam būtu jābūt brīvam, spējīgam izvēlēties laiku sev, draugiem, ēšanai, bet šajā gadījumā ir tikai laiks ēšanai, neēšanai, rituāliem un darbībām, kas saistīti ar to. Tur ir tik milzīgas bailes palikt resnam, it kā tas būtu noteicošais dzīvē," ārste raksturoja situāciju.

Pieaugušie rāda sliktu piemēru

Viņa ari norādīja, ka internetā ir ļoti daudz materiālu, kā pusaudžiem pēc iespējas ātrāk un vairāk novājēt. Piemēram, tagad ļoti populāri ir īpaši plakani vēderi, ko jaunieši cenšas iegūt visos iespējamos veidos, piemēram, intensīvi vingrojot neskaitāmas stundas. Smilšu pulksteņa figūra meitenēm kļūst par tik lielu apsēstību, ka viņām paliek tikai kauli un āda. Pusaudžiem ar ēšanas traucējumiem ir sakropļota sava ķermeņa uztvere – pat ļoti novājējušu ķermeni vai atsevišķas tā daļas saskata kā pārāk resnas vai arī pēc ēdiena uzņemšanas uzreiz jūtas resnāks, pārbauda attiecīgo daļu izmērus un tamlīdzīgi.

Mūsdienās pieaugušajiem cilvēkiem ārējais veidols ir kļuvis tik ļoti svarīgs, ka arī bērni un pusaudži tam cenšas sekot. "10, 11, 12, 13 gadu vecumā pusaudzis nav tik spējīgs visu saprast, un ir būtiski  pieaugušajiem normalizēt attieksmi pret ēšanas procesiem un dabisku izskatu." Iespējams, tieši Covid-19 pandēmijas laikā daļa ļaužu ir sapratuši, kas dzīvē ir būtiskākais - ne jau plakans vēders vai konkrēts svars.

Ēšanas traucējumus nevar izārstēt tik viegli kā klepu

Viņa norādīja, ka pusaudži, kam ir ēšanas traucējumi, dzīvo lielā stresā, kas palielinās vēl vairāk, kad vecāki un mediķi cenšas pierunāt paēst un atgriezties normālā dzīvē. "Ārstēšanas procesā trauksme un pretestība ir milzīga."

Lai uzvarētu ēšanas traucējumus, vajadzīgs liels gribasspēks, ģimenes atbalsts un atbilstoša ārstēšana. Ārste uzsvēra, ka ēšanas traucējumus nevar izārstēt tik viegli kā klepu vai angīnu, ar ko var tikt galā divu nedēļu laikā. Ēšanas traucējumus arī nevar izārstēt ar vienu operāciju. "Lielākajai daļai pacientu ēšanas traucējumi ir uz mūžu - īpašas attiecības ar savu augumu, ēšanas procesiem."

Pret meiteņu "svētāko pārliecību"

Ēšanas traucējumu ārstēšanā vairums pacientu tik ļoti pretojas, ka viņiem tas šķiet šausmīgi. "Katram pacientam ir savs šausmu stāsts, kā viņam lika ēst, kā bija jādzīvo slimnīcā, kā viņu pēc tam "spīdzināja"," speciāliste dalījās pieredzē un atzina, ka diemžēl ne visus saslimušos izdodas izārstēt. Bieži vien anoreksijas gadījumos ārstēšana notiek pret pacientu "svētāko pārliecību", ka viņiem viss ir kārtībā un viņi ēd normāli - izārstēt novājējušās meitenes ir ļoti grūti, jo tas ir līdzīgi kā piespiest mainīt "viņu reliģiju".

"Bet mums, pieaugušajiem, nav variantu - viņu reliģija ir jāmaina. Ja nemainīs viņu reliģiju, tad viņi nomirs vai būs invalīdi uz visu dzīvi," viņa rezumēja.