Kungs ar ļoti daudz sieviešu vārdiem dzīvē: Eglons no Nīcas puses radījis ap 500 dažādu ābolu
Ar Labrenča dienu 10. augustā var ēst ābolus – līdz tam tiem neesot īstas garšas, vēsta tautas ticējums. Tad nu ap šo laiku “Kas Jauns Avīze” viesojas Otaņķos Nīcas pusē pie izslavētā ābeļu selekcionāra Eglona Brūna. Viņa dārzā “Meldru” mājās augļus briedina vairāk nekā 500 ābeļu hibrīdu.
Sapnis par savu šķirņu radīšanu Eglonā mājojis jau kopš bērnu dienām, tas ir viņa mūža darbs. “Man rit jau 81. gads. Esmu dzimis tepat, pusotru kilometru no “Meldru” mājām – “Mielavos”. Vienmēr esmu jutis sevī lepnumu, ka esmu nīcenieks. Ļoti lepojos ar savu novadu. Nekur nav tik labi kā Nīcā! Mana mīlestība uz augļkokiem sākās bērnībā. Tajā laikā mūsu ģimene dzīvoja Bunkā Priekules novadā. No tā laika vēl atceros tādas mazas ābelītes, pilnas gardiem āboliem, kuri man iepatikās,” atceras dārzkopis.
Ja nebūtu dārza, nebūtu arī māju
“Meldru” mājas Eglons būvējis vēl pirms sava armijas laika. Tēvs 1957. gada ziemā bija atnācis mājās no Sibīrijas lēģeriem. Eglonam iedeva zemes gabalu Otaņķu ciemā, mātei 10 000 rubļu aizņēmumu būvniecībai. Dārzs sāka tapt vēl ātrāk, un labi, ka tā, citādi nebūtu nekā.
“1958. gada pavasarī, ejot kopā ar skolotāju un klasi no Rudes skolas, Bārtas upē slīka mana māsiņa. Trīs meitenes slīka, un māsiņu neizglāba,” savu ģimenes traģēdiju atklāj Eglons. “Māte par to bija ļoti noskumusi, teica – ja nebūtu jau iestādīts dārzs, tad nebūvētu māju. Samierinātos ar kalpones lomu pie savas māsas un viņas vīra.”
Dārzkopja ceļu Eglons sāka iet jau pamatskolā. Kad sācis mācīties Nīcas septiņgadīgajā pamatskolā, Eglons pa ceļam lasījis ābeļu dīgstus, sanesis mājās, iestādījis zem lielās kastaņas, un tie pamazām izauga.
“Kad paaugos, mācījos potēt, un pirmie potējumi bija ar urbīti – tādi, kas atbalsojās uz manu dibenu. Tagad gan tas ir jaunums, ar urbīti ieurbt, pievienot zariņu,” saka Eglons. Desmit gadu vecumā viņa rokās nonākusi latviešu augļkopības celmlauža Jāņa Peņģerota-Svešā 1904. gadā sarakstītā grāmatiņa “Augļudārzs”, un potēšanu jaunais censonis vispirms mācījies no tās.
Bulduru skola
Eglona pirmā profesionālā skola bija slavenais Bulduru dārzkopības tehnikums. Toreiz bija viena specialitāte, mācīja par visu ko, bet viņam vissvarīgākā bija augļkopība, turklāt pie paša skolas dibinātāja, slavenā Pētera Dindoņa. “Dindoņpapa bija pat izaudzējis zemeņu šķirnes ar baltām ogām un daudz ko citu interesantu,” jaunību atceras Bulduru audzēknis.
Katru vasaru bija prakse, audzēkņus izmētāja pa visu Latviju. Eglona skolotājs bija arī Valdemārs Langenfelds, mīļi saukts par Mentoru. Arī Jānis Kārkliņš, zinātņu doktora vārdu nēsāt cienīgs, bet padomju varas nobremzēts augļkopības profesionālis.
"Baiba", "Lāsma" un daudzas citas
Kopš tā laika Eglons Brūns radījis vairāk nekā 500 ābeļu hibrīdu: “Vārdi iedoti kādiem četriem desmitiem. Daudzi atzīti izstādēs kā labākie. Vārdi ir, piemēram, “Aira”, vienu nosaucu mazmeitas vārdā par “Laila Brūna”, ir “Eglons”, “Nīceniece”, “Nīcas pērle – visus nemaz nenosaukt!”
Ir daudz dāmu vārdu – “Baiba”, “Lelde”, “Ruta”, “Elīna”, aiz katras ir kāda konkrēta krustmāte. Pirmais sēklaudzis “Mārīte” nosaukts jaunības mīlestības vārdā, "Lāsma" veltīta Nīcas vidusskolas direktorei Lāsmai Petermanei.
“Katrā brīdī man garšo citi āboli. Vasarā pirmie, kuri ir gardi, ir “Aija”. Ziemā gardi ir “Leģionāru bērni”. Dārza platība man ir 3,12 hektāri, aug arī ķirši, korintes, dažādas jāņogas, ērkšķogas, kizils, aprikoze, persiks, kazenes, aiva, zemā Japānas cidonija un daudz kas cits.”
Pirmās ābeles Eglons sakrustoja, kad viņam vēl nebija 16 gadu, mācoties Bulduros. Ar padomu palīdzēja skolotāji Valdemārs Langenfelds un Pēteris Dindonis.
“Es tolaik daudz lasīju izcilā krievu zinātnieka Ivana Mičurina grāmatas. Pat viņam sākumā radās kļūdas – sakrustoja dārgās, skaistās ārzemju šķirnes, audzēja labā zemītē, bet uznāca kārtīga ziema, un lielākā daļa no darba aizgāja bojā. Ja Mičurins pārcēlās no labas zemes uz trūcīgu, tas kaut ko rāda.” Arī Brūns savus selekcionētos augļkokus liek vietās, kur standartšķirnes neiztur. “Pa grāvmalām, kur ir ļoti nabadzīga zemīte, smagi apstākļi. Ja tādos apstākļos tie dod labus augļus, tad ir ko vērti.”
Brigadieris citu zemju dārzos
Pēc Bulduriem Eglons studējis neklātienē Kubaņas lauksaimniecības institūta Dārzkopības fakultātē. “Esmu strādājis arī lielākajā Padomju Savienības sovhozā Kubaņā. Sāku ar to, ka noklusēju, ka esmu jau izmācījies par dārznieku – bija vajadzīgi strādnieki. Kopmītne ir? Labi, tad ņemiet mani. Gadu vai pusotru nostrādāju par vienkāršu strādnieku, vēlāk mani ielika par brigadieri.”
Visus darbus dārzos tolaik nācās izdarīt savām rokām – arī kaitēkļu indes jaukt, indēties pašam un citus indēt. “Kubaņas dārzos mums vajadzēja katru rētu, kas lielāka par īkšķa galu vai pieckapeiku, rūpīgi notīrīt un aizsmērēt, tur bija augsta kultūra,” stāsta augļkopis.
Citādi bijis Moldovas dārzos – aizbraucis apskatīties, trāpījies ražas laikā un salīdzis tur strādāt uz trim gadiem. “Uzreiz kļuvu par brigadieri – vadīju 36 cilvēkus un apsaimniekoju 150 hektārus dārza. Redzēju, kā dārzkopības kultūra degradējas. Negrieza rūpīgi, un šķēres nebija sagatavotas. Dārzs bija piecus sešus gadus vecs, bet dārznieks nezināja, kā šķēres jātur rokās. Iet ar pļaujmašīnu un cērt – kāda tur kultūra!”
Savā dārzā iztiek bez ķīmijas
Atgriezies Latvijā, Eglons redzējis, ka arī tuvojamies tam pašam līmenim, vairs nav vajadzīgi dārznieki, bet gan augļu ražotāji. Savā dārzā Eglons gan nolēmis, ka būs dārznieks un iztiks arī bez ķīmijām: “Jau kopš 1979. gada esmu visu laiku izticis bez pesticīdiem, un viss man ir. Manā ābeļdārzā ir 15 bišu saimes – vai tad būs augļi, ja nebūs bišu? Nesaprātīgi cilvēki bites gan indē, gan sapļauj kopā ar ziedošām pienenēm.”
Ne velti Eglons bijis viens no pirmajiem zaļo kustībā Liepājā. Pie viņa brauc arī ekskursanti no visas Latvijas, viesi visvairāk grib redzēt, kā dārzā var iztikt bez indēm. Bijuši tūristi arī no Itālijas, Nīderlandes, Krievijas, Ukrainas, pat no Kanādas un Austrālijas. No Latvijas dažkārt viens lielais autobuss atbraucis, bet pēc pusstundas gaida jau otrs tikpat pilns.
Pietiek, lai apskatītu pasauli
Ābeles Eglonam ir gan hobijs, gan maizes darbs. Kaut arī peļņa nav liela, pietiekot visam, arī lai apskatītu pasauli un atpūstos. Dārzkopis uzskaita apciemotās valstis – Lietuva, Igaunija, Ukraina, Horvātija, Norvēģija, Nīderlande, Vācija, Francija, Itālija, Ēģipte, Gambija, Taizeme, Šrilanka, Kuba.
Vācijā arī strādājis, laikā, kad paša dārzā bija darbam nelabvēlīgs laiks – lai būtu nauda un varētu savu lietu attīstīt. Darījis dažādus darbus, bet strādājis arī dārzos. “Man otra profesija ir šoferis, strādāju un pelnīju labi.”
Eglons ir arī nodevis savu ābolu ražu pārstrādei. Vienu rudeni bija pat 11 tonnas, bet maksāja trīs santīmus kilogramā, tātad kopā 330 latu. “Tas neatmaksājas!” izsaucas dārznieks, kurš ap trim tonnām gadā pārstrādā pats – spiež sulu. “Man arī no 1993. gada stāv viena 25 litru stikla pudele ar ābolu vīnu. Ja es to parādīšu vietējiem alkoholiķiem, tad pašam dzīves nebūs. Un ņemt licenci, lai to mazumiņu pārdotu, neatmaksājas,” saka saimnieks.
Aizejot paliks mūža darbs
Vasarās dārzā ir daudz darba, bet ziemā arī netrūkst – jāšķiro augļi, jāspiež sula, jāved uz tirgiem, lai būtu nauda. Eglons savus audzējumus pārdod Liepājas Pētertirgū, Rīgā, Kalnciema ielas tirdziņā, Āgenskalna tirgū. Viņa piedāvājumā ir bioloģiskie produkti – āboli, ogas, sulas, tējas un plūškoku sīrups.
Dārznieks pērn saņēmis arī apbalvojumu par mūža ieguldījumu Nīcas novada attīstībā. “Šis apbalvojums un man piešķirtās Sējēja balvas dod stimulu – tu saproti, ka tā lieta, ko dari, ir vajadzīga. Ne tikai man, jo – cik es varu pats ābolus apēst? Ir pat grūti visas šķirnes nogaršot. Bet mans darbs ir vajadzīgs cilvēkiem. Ja manis vairs nebūs šajā saulē un mana dārza vietā neierīkos golfa laukumu, tad cilvēkiem kaut kas paliks,” nostalģiski spriež sirmais nīcenieks.
Žēl vienīgi, ka bērni un mazbērni šobrīd neizsaka vēlmi sekot sava senča mūža darbam. Saprot, ka tas ir liels darbs un, kā teic Eglons, tas šobrīd nav modē, visi grib tikai naudu.
Viņš izdevis arī grāmatas – “Eglons Brūns ābeļu selekcijā”, Atmodas laika dzeju “Sarkanbaltsarkano karogu paceļot”, iznākusi arī dzīves gājuma grāmata “Nepakļaujamais”. “Kad kāds mani sakaitina, es rakstu dzeju. Par to, kas ir svarīgi jebkurā dzīves brīdī.” Un āboli saldina dzīvi, Eglonam patīk tādas garšas augļi, un, vakaros, atvākojot medus šūnas, arī var panašķēties.
