Solvita Āboltiņa: "Kā atrast tieslietu ministra politisko gribu?"

Ar nožēlu jāatzīst, ka šo cēloņu apzināšanai un izvērtēšanai, kas notiek neiedomājami traģisku un postošu bērna ciešanu fonā, manuprāt, nav adekvātas politiskās virzības.

Kā komisijas sēdē uzsvēra viens no ekspertiem, šī ir nopietna un skaudra mācībstunda visām iesaistītajām institūcijām, dienestiem un amatpersonām, kuru pienākums ir nodrošināt un ievērot bērnu tiesības un intereses visplašākajā mērā. Un šobrīd ir svarīgi saprast, cik daudz un tieši ko katra no iesaistītajām pusēm var nekavējoties un nevilcinoties izdarīt, lai jebkurā citā gadījumā, sabiedrībai nebūtu tiešā veidā jāiesaistās kā sargsunim. Šodien ar darbiem ir jāapliecina, ka bērns un viņa bērnība ir prioritāri aizsargājama vērtība mūsu valstī.

Tiesai ir jāļauj izdarīt savu darbu līdz galam, un nevar būt ne runas par to, ka politiķi vai citi eksperti iejauktos šajā procesā, kaut arī sākotnēji pieņemtais lēmums un tiesu sistēmai piederīgo amatpersonu publiskie izteikumi bijuši cilvēcīgi nepieņemami ļoti daudziem.

Likumdevēja un ikviena deputāta pienākums šajā brīdī ir ne tikai pārliecināties par to, vai spēkā esošais tiesiskais regulējums ir pietiekams un atbilstošs, lai līdzīgi gadījumi vairs neatkārtotos, bet arī, lai īstenojot vienu no Saeimas darba pamatfunkcijām – izpildvaras pārraudzību, pārliecinātos, ka izpildvaras līmenī tiek sperti ļoti konkrēti un adekvāti soļi, lai labotu kļūdas un nepilnības pastāvošajā sistēmā. Lūk, tieši šeit, vērtējot Saeimas Juridiskās komisijas sēdē izskanējušos viedokļus un argumentus, manuprāt, saskatāmas nopietnākās problēmas.

Man patiesi nav skaidrs, ko domāja tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs, kurš kolēģu vārdiem, bija atnācis uz pirmo Juridiskās komisijas sēdi pilnīgi nesagatavojies un nemācēja sniegt gluži vienkāršas, taču svarīgas atbildes uz konkrētiem jautājumiem, piemēram, vai konkrēto lēmumu pieņēmusī tiesnese ir izgājusi atbilstošu apmācību.

Tāpat neizpratni raisīja ministra nespēja adekvāti reaģēt uz Augstākās tiesas Judikatūras nodaļas vadītāja Pāvela Gruziņa teikto, ka tiesu prakses apkopojumi šīs kategorijas lietās*  ir veikti un pieejami jau vairākus gadus, tomēr joprojām, iepazīstoties ar spriedumiem, bieži vien nākoties secināt, ka gan tiesneši, gan arī prokurori ar tiem neesot iepazinušies.

Ar nožēlu klātesošajiem bija jāsecina, ka politiskās gribas un piedāvājuma risinājumiem sistēmā kopumā jau gluži vienkārši nebija. Iepriekšminētie fakti nav vērtējami kā uzbrukums vai pārmetumi ministrijas ierēdņiem, kas ikdienā pēc labākās apziņas savus amata pienākumus veic korekti un profesionāli. Diemžēl tikai ar vairākkārtēju deputātu neatlaidīgiem pieprasījumiem, un liela spiediena rezultātā (kā šobrīd zināms, jau 15.jūlijā arī Valsts prezidenta kanceleja tika nosūtījusi ministram aicinājumu, likuma ietvaros rast iespēju aktīvi iesaistīties Liepājas tiesas sprieduma situācijas apzināšanā), ministrs spēja negribīgi pieņemt, ka varētu apsvērt iespēju veidot darba grupu, lai situāciju plašāk izvērtētu.

Uzskatu, ka ir dīvaini, ja tieslietu ministram nedēļu pēc sašutumu izraisījušā sprieduma pieņemšanas, uzstājoties Saeimas Juridiskās komisijas sēdē, nav ne īstermiņa, ne ilgtermiņa piedāvājuma, ne arī konkrētas politiskās iniciatīvas. Ciniski skanēja viņa izteikumi par viņa ministrijas ierēdņu pausto iespēju atteikties no noilguma par dzimumnoziegumiem pret bērniem, sakot: “Ja vēlamies to pagarināt, tas ir politiskās gribas jautājums. Ministrija tam neiebildīs.”

Atļaušos jautāt: “Godātais tieslietu ministra kungs, vai tieši Jums kā visu nozari pārstāvošai un ar neapšaubāmu kompetenci apveltītai amatpersonai, kuras pārstāvētā politiskā spēka pārziņā šī nozare bijusi vairāku gadu garumā, nebūtu jāpiemīt šai politiskajai gribai un spējai argumentēti aizstāvēt vienu, vai otru iepriekšminēto viedokli, iniciatīvu un priekšlikumu?”

Es patiesi augsti novērtēju un cienu ikvienu amatpersonu un nevalstisko organizāciju, kas jau šobrīd ir aktīvi iesaistījusies šo jautājumu risināšanā un vērsusies arī pie likumdevēja ar konkrētām iniciatīvām, radot iespēju likumdevējam izprast tās problēmas, kas rodas tiesību normu piemērošanā. Šis ir viens no tiem gadījumiem, kad gribētos cerēt - ikviens Saeimas deputāts iedziļināsies, iesaistīsies un darīs maksimāli visu iespējamo, lai mēs nekavējoši pārskatītu un pilnveidotu regulējumu, kur tas nepieciešams. Tomēr ekspertu vērtējumi sēdē bija skaudri un tiesu sistēmai neglaimojoši, proti, problēmas būtība jau nav šā brīža normatīvajā regulējumā, lielākās nepilnības un kļūdas rodoties tieši tiesību normu piemērošanā.

Tādēļ vēlos aicināt ministru ne vien atlicināt laiku, lai rūpīgāk iedziļinātos un apzinātu šīs konkrētās situācijas apstākļus un būtību, bet arī vēlos iedrošināt uzņemties politisko līderību, uzticoties Jūsu vadītās ministrijas un nozares profesionālu kolēģu viedokļiem. Paļaujieties viņu ekspertīzei un ieteikumiem un pieņemiet izlēmīgus un ministra kompetencei atbilstošus politiskus lēmumus. Tie ir mūsu - Latvijas bērni, kas cieš, un kuru dzīves tiek neatgriezeniski grautas. Tas ir mūsu katra pienākums, iestāties un spēt sargāt un aizstāvēt viņu bērnību.

Solvita Āboltiņa,
partijas VIENOTĪBA priekšsēdētāja / Foto: Ieva Lūka/LETA

_____________________________________________________