FOTO: atklāj Karostas ūdenstorņa mākslinieku rezidenci

Latvijas Mākslas akadēmijas profesors un prorektors – gleznotājs Andris Vītoliņš uzskata, ka mākslinieka garam ir jālido, un tikai lidojot var radīt grandiozas idejas, un kā reiz ūdenstorņa telpas sniedz šīs iespējas. “Kādreiz šī celtne kalpoja par dzīvības avotu veselai pilsētai, bet nākotnē tā var kļūt par kultūras avotu garīgai dzīvei. Nākotnē ūdenstornis var kļūt par garīgās gaismas bāku, kas izceltu Karostu jaunā gaismā. Episkie griesti ļauj mākslinieka idejām pacelties nebijušos augstumos. Torņa telpas ļauj radīt un attīstīt vēl nebijušas idejas un attīstīt mākslu jaunos garīgos līmeņos – un tas ir viens no iemesliem, kāpēc es strādāju šai telpā.”

Arī divi no spožākajiem figurālās glezniecības meistariem, Latvijas Mākslas akadēmijas pasniedzēji – Elīna Zunde un Atis Jākobsons novērtē torņa kvalitātes. Jākobsonam iespēja strādāt Karostas ūdenstornī ir izvērtusies par ļoti pārsteidzošu un īpašu pieredzi: “Torņa unikālā arhitektūra un telpu plašums ir īpaši rosinošs. Atrašanās tornī, torņa atmosfēra mani mudinājusi uz darbu ar telpu, piešķirot īpašu nozīmi telpas iekārtojumam. Daudzās asociācijas, kas rodas, esot šajās telpās, diktē darba gaitu un nemanāmi nosaka to, kādā virzienā attīstīsies mana darbība. Man vienmēr ir bijušas svarīgas telpas un mākslas darba attiecības, un šajā gadījumā tas ir neizbēgami, varētu teikt – likumsakarīgi, ņemot vērā telpu specifiku un īpašo auru, telpu potenciālu. Sēžot pie galda torņa augstākajā stāvā, vērojot kā vakara gaisma apspīd ar baltiem palagiem apklātos, svaigi gruntētos audeklus, kā arī novērojot gaismēnas spēli manis veidotajās klusajās dabās, pārņem dziļš miers, kas rosina daudz pamatīgāk izsvērt to, kas un kāpēc tiek gleznots. Arī iespēja atrasties prom no pilsētas trokšņiem, jūras klātbūtne, šo pieredzi padara līdzīgu retrītam.”

 “Tornis ir transformējoša pieredze, jo gan vieta un stāsts ap to, gan izstādes tapšanā iesaistītie cilvēki veido kaut ko, ko varu saukt par spēcīgu enerģiju,” saka Elīna Zunde. “Atrašanās šeit ir svarīga daļa no procesa, kurā veidojas darbu idejas. Tās kaut kur ir figurējušas un iepriekš fiksētas, taču tornis tās palīdz izcelt, apvienot un realizēt. Formāts un tehnika, ko lietoju (eļļa, pigmenti un tempera), ietekmē veidu, kādā tiek organizēts darbu radīšanai nepieciešamais haoss un domu gaita. Apziņu par vieliskumu, kas tematiski un ar glezniecību kā mediju caurvij topošās ainavas vai cilvēku figūras, papildina kāda pirmatnēja, nedefinējama saikne vai tīkls. Tas mani vienmēr ir fascinējis, domājot gan par redzamo virsmu (vai tā būtu zemes, iežu, koku, ķermeņa, ūdens vai urbāna konstrukcija) – par šķietamību, gan par apslēpto, jeb iekšējo struktūru, kurā viss šķiet vienots. Šeit ir laiks to novērot, kaut vai mērojot attālumu no stāva uz stāvu pa skanīgajām torņa metāla kāpnēm.”

Kopā ar minētajiem gleznotājiem pie sava jaunākā darba strādā arī pats rezidences kurators – tēlnieks Egons Peršēvics, kam svarīgākais visā šajā pasākumā ir iespēja strādāt blakus tik izciliem māksliniekiem, no kuru darbiem viņš var iedvesmoties un mācīties. Aizgājušajā vasarā šeit tapa viņa lielformāta skulptūra “Karostas nāriņa”, ko vēlāk bija iespējams skatīt šūpojamies Baltijas jūras viļņos. Šogad top jau cits lielformāta darbs. “Ūdenstorņa plašās telpas un lieliskā aura motivē radīt apjomīgus un sarežģītus darbus. Skulptūra, ko veidoju, šķiet, būs tehniski vissarežģītākā no manis radītajām, un nāksies pie tās veidošanas pavadīt visu vasaru,” stāsta tēlnieks.

Mākslinieku rezidence Karostas ūdenstornī ir atvērta apmeklētājiem visu vasaru līdz augusta beigām.