Rīgas dārzu noslēpumainā vēsture. Anitra Tooma atklāj galvaspilsētas parku mistiku
Tas, ka Anna Vērmane dāvinājusi zemi, lai Rīgā ierīkotu parku, joprojām daudzu apziņā ir maldīgs mīts. Par galvaspilsētas centra parkiem jāpateicas ne tikai ievērojamam itāļu marķīzam, bet arī Napoleona karagājienam pret Krieviju. Slavenajā strūklakā “Gadalaiki” bērni vis nerotaļājas ap jūras valdnieka Neptūna trejžuburi, bet gan ap parastu ūdenscaurules galu. Šos un citus pārsteidzošos Rīgas parku stāstus audioceļvežos atklāj vides žurnāliste un zaļā dzīvesveida popularizētāja Anitra Tooma.
Noslēpumainie un krāšņie Rīgas dārzi un parki
Vides žurnāliste un zaļā dzīvesveida popularizētāja Anitra Tooma veido audiogidus ceļojumiem – pastaigām pa parkiem. Tagad, kovidlaikā, rīdziniekiem ir radusies ...
Viņa tagad, kā pati smej, strādā pašvaldības uzņēmumā “Rīgas meži” par parku cildinātāju. Pēc darba pie Rīgas dārzu un parku ceļveža grāmatas formātā rediģēšanas, viņai piedāvāja veidot audiogidus ceļojumiem – pastaigām pa parkiem. Tagad, kovidlaikā, rīdziniekiem ir radusies interese izstaigāt savu tuvējo apkārtni, jo nekur tālāk pašlaik jau tā īsti nevarēja aizdoties. Un izrādās, ka tepat mums līdzās ir apbrīnojami un neiepazīti stāsti.
Jau tapuši pirmie pirmie trīs audiogidi – par Viesturdārzu un Vērmaņdārzu (tos var lejupielādēt aplikācijā “izi.travel”). Tikko pabeigts arī stāsts par Arkādijas parku, bet padomā jau ceturtais – ceļojums uz Rīgas kanālmalas apstādījumiem. Atliek vien ausīs “iespraust austiņas” un doties apmēram stundu garā ceļojumā pa kādu no dārziem, uzzinot daudz nezināmā, noslēpumainā un nenojaustā, un arī graujot viena otra apziņā iesīkstējušu maldīgu mītu – vairāk nekā 15 stāstus par katru dārzu. Anitra Jauns.lv lasītājiem atklāja dažu labu interesantu stāstu.
Melnais obelisks un itāļu mārķīzs
Pats lielākais atklājums Anitrai bija melnais čuguna obelisks pie Vērmaņdārza bērnu laukuma. Viņa stāsta:
“Praktiski neviens nezina, kam tas veltīts. Uz pieminekļa krievu valodā rakstīts, ka tas veltīts par piemiņu kaut kam, kas noticis 1812. gadā. Mazliet vēsturē iesvaidītie nojautīs, ka tas varētu būt saistīts ar 1812. gada Napaleona karagājienu pret Krieviju. Bet kādā sakarā?
Šis obelisks veltīts itāļu izcelsmes marķīzam, Rīgas ģenerālgubernatoram no 1812. līdz 1830, gadam Filipam Pauluči, par kuru latviešu avotos ir ļoti “plāna informācija”, bet mums jābūt ļoti pateicīgiem par viņa pienesumu un darbību. Marķīzs bija ļoti labās attiecībās ar Krievijas caru Aleksandru I, kuram viņš burtiski zem deguna parakstam pabāza dzimtbūšanas atcelšanas papīrus. Par to vācieši Pauluči nevarēja ciest, jo viņš tiem bija atņēmis kalpus.
Tāpat varam būt pateicīgi Pauluči par šo skaisto pilsētu – par parkiem, platajām ielām, apgaismojumu, ūdensvada sistēmu. Viņš bija redzējis pasauli un Rīgas vāciešiem pateica – nebūs te mazās, šaurās ieliņas kā Vecrīgā. Vērmaņdārzā jau varēja būt “sabūcītas” mājas kā Vecrīgā, bet bija jābūt augsta lidojuma cilvēkam, lai pateiktu, ka šeit būs parks”.
Vērmaņdārzs tik tiešam radies pateicoties Napaleona karagājienam. Kad 1812. gada Rīgai tuvojās Napaleona karaspēks – 10. prūšu pulks ar 36 000 zaldātiem un 3000 jātniekiem (cik tuvu viņi bija Rīgai, iezīmē Prūšu iela Ķengaragā). Krievu karavadonis Barklajs de Tolli bija ieviesis “tradīciju” – ienaidniekam neko neatstāt, visu nodedzināt, lai viss būtu pārredzams un ienaidnieku varētu apšaut. Uz Ķekavas pusi tika izsūtīts izlūks, kuram bija jāziņo par ienaidnieka tuvošanos Rīgai. Izlūks lopu ganāmpulka saceltos putekļu mākoņus noturēja par ienaidnieka karaspēku un paziņoja – prūšu pulks tuvojas Rīgai!
24. jūlijā Rīgā sadzina piķa ratus un tiem pielaida uguni. Bet sacēlās negaiss, uguns izplatījās un lielais ugunsgrēks pārņēma 100 hektārus. Gribēja nodedzināt mazliet, bet nodedzināja teju visu pilsētu, tā nu radās brīva vieta apstādījumiem un parkiem, arī te kur ir Vērmaņdārzs.
Kamēr Pauluči bija Rīgā viņš nevēlējas lai viņam par godu ceļ pieminekļus vai obeliskus, bet, ja arī tomēr kāds būtu, tad uz tā nedrīkstētu būt viņa vārds. Kad nomira Aleksandrs I, Pauluči tika izēsts no Rīgas. Bet bija pateicīgie rīdzinieki, piemēram, tirgotāji, kas viņam jau esot Itālijā, uzstādīja obelisku. Oriģinālo uzlika tur, kur tagad ir Ministru kabinets, kad Ulmaņlaikā sāka būvēt Tiesu pili, to pārvietoja uz Doma muzeja krusta eju. Vērmaņdārzā redzama tā kopija, ko 2003. gadā uzstādīja uzņēmējs Jevgēņijs Gombergs.
Anna Vērmane zemi Vērmaņdārzam nav dāvinājusi
Anitra, un ne tikai, bet daudzi jo daudzi rīdzinieki, līdz šim ticējusi mītam, ka Vērmaņdārzam zemi uzdāvinājusi mecenāte Anna Ģertrūde Vērmane, kuras vārdu tas arī nes. Tomēr tā nav tiesa, jo Vērmane pat gribēdama zemi dārzam nevarēja uzdāvināt, jo tā nepiederēja vis viņai, bet gan valstij jeb kronim. Anitra stāsta:
“Zeme, uz kuras ierīkoja Vērmaņdārzu bija kroņa zeme – esplanāde, šaujamzona. Tā kā viņa nekādi šo zemi nevarēja uzdāvināt pilsētai. Viņa dāvināja naudu, un diezgan ievērojamu – 2000 sudraba rubļus, kas bija līdzvērtīga 1000 fabrikas strādnieku gada algai jeb 500 govju cenai, apstādījumu ierīkošanai.
Vēsturnieki nav atraduši nevienu papīru, dokumentu, kas apliecinātu, ka Vērmane dārzam būtu dāvinājusi zemi.
Mātes darbu Vērmaņdārzā jau daudz augstākā līmenī turpināja viņas dēls, Prūsijas ģenerālkonsuls Johans Vērmanis. Vērmanes naudu iztērēja, sastādīja kokus, bet dārzā pirmie stādījumi neieaugās, jo tur bija “liesa” kāpa, kurai apakšā purvaina zeme. Un tad Johans saprata, ka no Vācijas uz Rīgu jāizraksta normāls, izglītots dārznieks. Un tas bija Kristiāns Vilhelms Šohs, uz kura kādreizējās kokaudzētavas pamatiem tagad izveidots Nacionālais botāniskais dārzs Salaspilī. Savukārt Rīgas dabas pētnieku biedrība bija aizrāvusies ar introducēto, no aizjūras ievesto augu stādīšanu. Līdz ar to Vērmaņdārzs pēc būtības ir introducēto kokaugu vieta. No tiem laikiem vēl ir saglabājusies tagad ar stutēm atstutētais Mandžūrijas riekstkoks un ošlapu pterokārija”.
Gadalaiki pretēji dabas kārtībai
“Vienai skulptūrai ir slidas, tātad tā ir ziema; otra ir amoriņš ar loku un bultu, tātad pavasaris; blakus kaila sieviete ar paladziņu klēpī, tātad vasara; tad vēl viena sieviete ar puķu birumu, tātad rudens. Bet neraksturīgi ir tas, ka gadalaiki neiet vis pa saulei, bet gan pretējā virzienā,” stāsta Anitra un piebilst, ka daudzi vecāki kļūdaini uzskata, ka, bērni, iebrienot strūklakā, spēlējas ar Neptūna trejzari:
“Acīmredzot lielie nav iekāpuši strūklakā vai uz to cieši paskatījušies – tur jau sen nekāda trejzara nav, tur ir tāds parasts caurules gals”.
Interesanti palūkoties arī citiem tēliem vai pieminekļiem dārzā. Tā kā Vērmaņdārzs ir arī šaha spēlmaņu vieta, tad loģiski, ka tur ir pasaules čempiona Mihaila Tāla piemineklis. Mihails Tāls piedzima ar trim pirkstiem labajai rokai. Vai un kā tas attēlots piemineklī, jāiet pašiem skatīties. Savukārt audiogida lietotāji var atvērt lietotni un redzēt foto, kādas tad bija rokas mūsu šaha ģēnijam.
Vēstures mēslainē ieslaucītie pieminekļi
Bet ir arī pieminekļi, kuri no dārza ir pazuduši, cerams, uz visiem laikiem: “Te bija Staļina biste. Atradu Andreja Skaiļa feļetonu par “tētiņu”, kura bistei uz galvas sēdēja baloži, un katru dienu tante ar ziepjainu lupatu to mazgāja. Bet tad, kad Staļins nomira, tētiņu vairs neviens nemazgāja un baloži viņam uzlika pelēkbaltu tjubiteiku.
Krietnu laiku padomjlaikā dārzu mēģināja iesaukt par Kirova parku, un te bija arī Kirova biste. Pirmais Kirovs nu gan galīgi neizskatījās pēc Staļina laikā nošautā Ļeņingradas boļševika. Tad nāca pasūtījums uztaisīt līdzīgāku Kirovu. Un tad izrādījās, ka parkā esošās lauvu skulptūras izskatījās labāk nekā Kirovs: lauvas lika pārkrāsot neuzkrītošākā tonī, lai Kirovs uz to fona labāk izceltos”.
Tāpat jātgādina, ka Vērmaņdārzu līdz nepazīšanai būtu pārvērtis vai iznīcinājis metro. Tieši Vērmaņdārzā bija paredzēta “lielā šahta”, pa kuru tiktu “izsmelta” visa zeme, kuru izraktu metro celtniecības gaitā.
Viesturdārza leģendas
Šie ir tikai daži stāsti, ko slēpj Vērmaņdārzs. Bet ceļojumu jāiesāk ar ceļojumu pa Viesturdārza trīs gadsimtu seno vēsturi. Anitra ar šo dārzu arī uzsāka savu audiogidu veidošanas darbu, jo tieši pirms 300 gadiem - 1721. gadā meklējams Viesturdārza sākums:
“Protams, ka stāsts sākas ar Pēteri I. Esmu apzinājusi vietu, kur atradās Pētera vasaras rezidence, no kuras viņš varēja redzēt ostu un kuģus. Un tad ir pirmie latviešu dziedāšanas svētki, kas būtībā ir tautas atmodas sākums, un kuri notika šeit. Pēc dzimtbūšanas atcelšanas latvieši ātri tika pie turības. Viņi paši finansēja šos savus svētkus, tur jau neviens vācietis vai krievs naudu nedeva.
Un tad ir Rīgas galvenā dārznieka Georga Kūfalta stāsts. Viņš uz Rīgu pārcēlās no Vācijas 1880. gadā un te par galveno dārznieku bija līdz 1915. gadam. Viesturdārzā bija viņa mājiņa. Viņš brīnišķīgi izkomponēja Rīgas ainaviskos dārzus. Viņš visai krievu elitei līdz pat Melnajai jūrai plānoja muižas un dārzus.
Bet viņa liktenis bija skarbs. Sākās Pirmais pasaules karš un visi vācieši krieviem kļuva par lielākajiem ienaidniekiem. Kūfaltu apcietināja par spiegošanu. Viņš tam nespēja noticēt, ka viņu nodeva draugi, ar kuriem kopā plānoja dārzus, bija vienos un tajos pašos “tusiņos”. Cars Nikolajs, kad viņi kopā Rīgā stādīja ozolus, viņam taču bija uzdāvinājis pulksteni ar briljanta ērgli!
Un tagad viņu iemet cietumā, viņam visu atņem, viņš ir lielākais nelietis un zaglis, un laimīgs, ka ticis atpakaļ uz Vāciju. Sāpīgs stāsts par cilvēku, kuram jāpateicas par to parku pamatni, kokiem, kas mums spēlē apbrīnojamas krāsu spēles.
Rindā – skaistuma etalons
Pašlaik Anitra gatavo jau trešo audiogidu – par Arkādijas parku, kas arī sola daudz atklājumu:
“Piemēram, Mārupīte, kāda tā tagad ir Arkādijā, savu tecējumu ieguva tikai būvējot tramvaja līniju, pirms tam tā traucēja arī dzelzceļa izbūvei. 1700. gadu kartēs Mārupīte iezīmēta pilnīgi taisna, kas no Māras dīķa tek uz to vietu, kur tagad apmēram atrodas Latvijas Universitātes Dabas māja.
Kūfalts Mārupīti izmantoja dailei – to izlīkumoja, parkā izraka dīķus, ierīkoja ūdenskritumu. Arkādija ir parku skaistuma etalons – tur ir viss – ūdens, kalns, glīti koki, apstādījumi.
Pēc Arkādijas man plānā ierakstīta kanālmala. Tas ir izicinājums, jo katrs parks ir citādāks. Domāju vēl taisīt dendroloģiskos audiogidus, jo šai pirmajā tūrē kokus nevarēju “iečibināt” – visa kā ir tik daudz!
Jāteic, ka parka kokiem ir sava karma. Kā Zigmunds Skujiņš teicis – parku koki ir kā senie rīdzinieki. Te jau neviens koks nav dabīgi ieaudzies, tos visus “iesēdinājis” kāds dārznieks, redzot uz priekšu to gleznu, kas būs pēc 25-50 gadiem. Iedomājies, cik fantastiski!”
