Tekstilmāksliniece Lilita Bauģe Rīgu iemaina pret laukiem Gaviezē

Viņa ir dzimusi saldeniece, padsmit gadus nodzīvojusi Rīgā, kur, protams, māksliniekiem ir lielākas iespējas, tomēr ar vīru Gati, meitu Elīsu un dēlu Kristapu izlēma par labu Gaviezei Grobiņas pusē. Te ir brīvība, klusums un daba, ko nekādā gadījumā pret lielpilsētas dzīvi nemainītu.

Tagad vai nekad

“Nolēmām visi, ka dzīvosim laukos. Un – vai nu tajā brīdī, vai nekad. Mans vīrs Gatis, IT speciālists, ir no Rundāles novada, dzimis laukos, abi viņa vecāki ir agronomi, un vīram lauki ir ļoti tuvi,” Kas Jauns Avīzei teic Lilita.

Viņasprāt, tas ir likumsakarīgi, ka pēc 40 gadu sliekšņa gribas mazliet mierīgāku dzīvesveidu. Laukos arī cilvēki esot sirsnīgāki, bet pilsētā valda ātrs ritms, steiga.

Un mākslu var radīt arī laukos, Lilitas kontā ir arī ap trīsdesmit auduma apdrukas meistarklašu. Kovidam atkāpjoties un ierobežojumiem mazinoties, uz tām atkal varēs aicināt gribētājus – interese ir liela. Pirms pandēmijas Lilita arī piedalījās Zaļā zirga vasaras nometnē, mācot bērniem sietspiedes tehniku, un viņi paši apdrukāja savus kreklus un veidoja dāvanas.

Turklāt jau gadu Lilita ir Gaviezes senlietu glabātavas Atmiņu pūrs vadītāja. Kovida dēļ apmeklētājiem tā bija slēgta, bet darbs turpinājās, krājumi pamazām papildināti. Krātuvē ir bagātīga seno lauksaimniecības darbarīku kolekcija, vietējai skolai veltīta ekspozīcija, padomju laika kolekcija – radioaparāti, rakstāmmašīnas, mūzikas instrumenti, nauda, kolhoza vēstures materiāli un daudz kas cits. To visu savākusi iepriekšējā vadītāja Alma Kāle. 

Mājvieta ar vēsturi

Bauģu ģimene dzīvo privātmājā, taču viņu mājvieta nav gluži parasta – viņi mīt Mazgaviezē, vecajā Gaviezes stacijas kompleksā, 1906. gadā celtā guļbaļķu ēkā. “Šī vieta mani fascinē. Izejot laukā, var uzburt ainas, kas tur ir kādreiz bijis, kas noticis. Ēkas saglabājušās no pagājušā gadsimta paša sākuma,” saka Lilita. Izstādē senlietu krātuvē viņai bijuši darbi arī par Gaviezes staciju – izstaigātu, izsapņotu.

Vienlaikus Lilita ir arī tuvu pie zemes – ģimenei ir mazdārziņš, kā katram kārtīgam lauciniekam. “Man patīk sējas process, pats sākums, kad pavasarī viss sāk plaukt. Rudenī gan nogurstu no lielajiem darbiem. Kad aizmetas augļi – tas viss ir ārkārtīgi brīnišķīgi! Mums dārzā aug ēdamas lietas, puķes es neaudzēju. Virtuves darbi man patīk, un rudeņos top ievārījumi, konservējumi,” stāsta Lilita.

“Gavieze ir ļoti sakopts miestiņš, līdzinās Pierīgas Mārupei. Var teikt, tas ir Liepājas guļamrajons – šeit cilvēki dzīvo, bet strādā Liepājā vai Grobiņā. Ļaudis te ir sirsnīgi, atsaucīgi. Grūti no sākuma pieņemt svešu cilvēku, bet, kad viņi pieņem, tad no visas sirds,” priecājas māksliniece.

Meita pabeigusi Zentas Mauriņas Grobiņas vidusskolu, dēls Kristaps vēl iet bērnudārzā. Viens no iemesliem, kāpēc ģimene pilsētu nomainīja pret laukiem, ir, lai dēlēnam būtu brīvāka vide, varētu labāk attīstīties fiziski, iemācīties daudzas iemaņas, ko pilsētā nevar apgūt.

Vienmēr var iziet laukā, aiziet uz tuvējo mežu, pastaigāties, kaimiņi nedzīvo tik tuvu kā pilsētas daudzdzīvokļu namos. Lilita par sevi saka, ka viņa ir vienpate, tālab tīri labi patīk šāda dzīve laukos. Šīs rakstura īpašības dēļ viņai vadīt meistarklases ir liels izaicinājums, toties pēc tam ir ārkārtīgi liels gandarījums. Izveidojas pat domubiedru grupas, kur dalīties ar saviem veikumiem.

Gluži kā raganu būšana

“Šo gadu ceru pavadīt radoši, tāpat, kāds bija pagājušais, interesants, kaut gan bija un joprojām ir pandēmija. Man kā māksliniecei pērnais gads bija diezgan piesātināts ar dažādiem notikumiem. Pie paredzamās personālizstādes strādāju jau vairāk nekā pusotra gada un gaidu, kad savas ieceres varēšu īstenot. Tekstilmāksla manā izpratnē ir izziņas process, izstāde, kuru tagad veidoju, būs ainavu atveidojums. Vajag jau dzīvē arī kaut ko skaistu,”  uzsver māksliniece, kuru mākslā ievirzījusi mamma Gunta, darbmācības skolotāja, šuvēja un kopumā radoša personība.

Iecerētās izstādes darbi būs auduma apdrukas tehnikās, neparastākā ir ekoprints – tajā auga zīmējumu pārnes uz audekla, darbi izskatās ļoti skaisti – dabīgas lapas uz auduma. Vairāki būšot ar zemes nospiedumu, kur audumu ierok zemē un veido nospiedumu.

Lilita strādā, kad ģimene aiziet gulēt, un viņa paliek viena. Kad māksliniece veido dabas novilkumus, ceļas agri no rīta, lasa zālītes, citus dabas materiālus, pa dienu batiko un krāso, pievienojot dažādas vielas. Tā tāda raganu būšana, smej Lilita. Process ir ļoti līdzīgs kā dziju krāsošanā.

Viņai ļoti patīk Latvijas daba, tieši koki un it sevišķi pavasarī, kad tiem ir tāda zaļa migliņa, kad tūlīt pumpuri sprāgs vaļā. Patīk arī ziemā kailie koki, jo tad var redzēt siluetu, zarojumu, savu romantiku rada sniega sega zaros.

Piepildīsies sapnis par darbnīcu

“Man katrs darbs ir mīļš, katru es izdzīvoju, ikvienu veidojot, par kaut ko domāju. Vienīgi varbūt kāds ir veiksmīgāks, cits neveiksmīgāks, bet katrs ar savu stāstu un sajūtu. Tehniku vienmēr esmu uztvērusi kā darbarīku, līdzīgi kā otu. Tas ir tikai līdzeklis, ar kura palīdzību varu materializēt savas idejas. Man ir paveicies, ka hobijs ir arī mana profesija,” priecājas Lilita.

Ar mākslu vien tomēr naudu nenopelnīt, un Lilita izveidojusi divus zīmolus. "BaugeTextile" ir apdrukas zīmols, "Knits" – adīšanas, ar to var papildus piepelnīt ģimenes budžetam.

“Ilgus gadus esmu sapņojusi, ka man būs atsevišķa darbnīca. Zinu, ka šogad vēl nebūs, bet ir iegādāta vieta. Sapnis ir procesā, un telpas ir tikai jāizremontē – Gaviezē būs sava tekstildarbnīca. Ilgi esmu sapņojusi iznest darbus laukā no dzīvojamās mājas, lai tur var atpūsties, citādi visu laiku kaut kas jādara. No tā nogurstu gan es, gan visa mana ģimene,” Lilita atzīst, ka pašlaik mājās visur ir viņas tekstildarbi, diedziņi, krāsas, bet vajag šo lietu atdalīt.

Laimīga dzīve

Lilitai patīk ceļot – tie ir jauni iespaidi, arī garšas, jo katrā vietā jānogaršo tradicionālais ēdiens, bet tāpat viņas ģimene dodas ikgadējā braucienā pa dzimto zemi uz vairākām dienām: “Tepat mūsu mīļajā Latvijā ir daudz skaistu vietu, kas vēl nav apskatītas.”

Uz Rīgu kopš pandēmijas gan braucieni ir pavisam reti. Parasti galvaspilsētā māksliniece apskatījusi jaunās izstādes, tikusies ar draugiem, kuri lielākoties dzīvo Rīgā, ar māsām un mammu, pie viena iegādājas izejmateriālus saviem darbiem, jo Liepājā to izdarīt ir pilnīgi neiespējami.

“Man patīk, ka uz Rīgu varu aizbraukt tad, kad vēlos. Kad ir vajadzība un vēlme pēc sabiedrības,” teic Lilita. “Es esmu laimīga sieviete – ir vīrs, divi bērni, darbs, kas man patīk – ko vēl vairāk var vēlēties?”