Ādamsona apcietināšana jeb kapteinis “Haizivs” uz āķa
Aizvadītajā piektdienā partijas “Saskaņa” Saeimas deputātam Jānim Ādamsonam Vidzemes priekšpilsētas tiesā pēc divu stundu garas sēdes piemēroja apcietinājumu. Apcietinājums piemērots vēl vienam vīrietim – pēc “Jauns” rīcībā esošas informācijas, otrs apcietinātais ir cilvēks, kuram Ādamsons ir nodevis iegūto informāciju. Deputāts aizturēts brīdī, kad ar savu kontaktpersonu ticies, lai nodotu kārtējo ziņojumu.
Kaut arī šobrīd ir runa par 43 informācijas nodošanas epizodēm pēdējo četru gadu laikā, tomēr nav izslēgts, ka šī sadarbība ir notikusi krietni ilgāk.
Ādamsona dzīvē arī iepriekš ir bijušas situācijas, kas ir likušas aizdomāties par viņa lojalitāti pret valsti.
No padomju robežsarga par iekšlietu ministru
1956. dzimušais Jānis Ādamsons 1979. gadā ir absolvējis Kijevas Augstāko Jūras politisko karaskolu un ieguvis specialitāti “jūras kara flotes kara - politiskais darbinieks, stūrmanis”, jeb tautas valodā runājot “zampoļits”.
Padomju armijā tie bija darbinieki, kuru galvenais pienākums bija rūpēties par komunistiskās partijas ideoloģijas ievērošanu karaspēka daļās. Viņi lasīja politinformācijas, un kā ziņotāji arī cieši sadarbojās ar pretizlūkošanas dienestu – kaujas virsnieki šos politdarbiniekus īpaši necienīja un sauca par liekēžiem.
Ādamsons nokļuva Tālo Austrumu robežsardzes karaspēkā un dienestu sāka, kā kuģa kapteiņa vietnieks politiskajā darbā, pēc tam strādāja izlūkošanas darbā un mācību centrā. Sasniedzis 3. ranga kapteiņa pakāpi – tā atbilst sauszemes karaspēka majoram un pēc nodienētiem 13 gadiem pensionējās un atgriezās Latvijā.
Kaut arī Ādamsonam dienesta laikā bija visai liela saskarsme ar izlūkdienestiem un robežsardze bija Valsts drošības komitejas struktūrvienība, tomēr pēc atgriešanās viņš visai ātri kļuva par Jūras spēku komandiera vietnieku.
1994. gadā viņš uz dažiem mēnešiem bija Robežsargu brigādes priekšnieks.
Īpašu žurnālistu uzmanību tolaik izpelnījās viņa stāsti par sasniegumiem padomju dienestā, jo par regulāru maluzvejnieku un spiegu aizturēšanu viņš pat esot iesaukts par “Kapteini Haizivi”.
Ādamsons arī esot bieži ignorējis komandieru pavēles un pat mēdzis “pasūtīt” admirāļus.
Tiesa gan, par to ir zināms tikai no viņa stāstiem un šķiet arī dīvaini, ka tik sekmīgs spiegu ķērājs, savas karjeras beigas pavadīja mācību centrā. Dienestā viņš nopelnīja minimālo izdienas pensiju, ko visu šo gadu laikā ir no Krievijas cītīgi saņēmis – tie ir vairāk nekā 84 tūkstoši eiro.
Pēc masveida ieslodzīto bēgšanas no Pārlielupes cietuma un iekšlietu ministra Ģirta Kristovska demisijas, 1994. gada novembrī Ādamsons kļuva par iekšlietu ministru Māra Gaiļa valdībā.
Šajā amatā gan ne ar ko īpašu neizcēlās un skaļākais gadījums bija bruņotu vīru ierašanās “Lainbankā”, lai apcietinātu tās vadību.
Jau tad tika izteikti minējumi, ka tas darīts pēc kādas konkurējošas bankas pasūtījuma, taču notikums, cik skaļi sācies, tik klusu arī beidzās. Ministrijas darbinieki tolaik gan arī mēļoja, ka ministrs darba kabinetā esot aizrāvies ar datorspēlēm.
Kā atceras viņa kolēģi Saeimā, tad ar šiem 13 iekšlietu ministra amatā pavadītajiem mēnešiem Ādamsons ir ļoti lepojies un vai katrā Iekšlietu, aizsardzības un korupcijas komisijas sēdē to atgādinājis, piedēvējot sev lielus nopelnus valsts drošības stiprināšanā.
1995. gadā Ādamsons iestājās partijā “Latvijas ceļš” un tika ievēlēts Saeimā, saņemot vairāk nekā 10 tūkstošus plusu, kļūstot par otro populārāko politiķi aiz Anatolija Gorbunova.
“Pedofilijas” skandāls un partiju mainīšana
Pēc ievēlēšanas Saeimā Ādamsons jau nākamajā gadā “Latvijas ceļu” pameta, iestājoties Latvijas sociāldemokrātiskajā strādnieku partijā un 1997. gadā kļuva par tās priekšsēdētāju. 1998. gadā tika ievēlēts 7. Saeimā, kur vadīja Saeimas izmeklēšanas komisiju, kura tika izveidota pēc tam, kad valstī tika atklāts pedofilijas tīkls, kuru bija izveidojuši ar skaistuma konkursiem un jauniešu centriem saistīti cilvēki – aizdomu ēna par jauniešu izmantošanu krita arī uz vairākām sabiedrībā zināmām personām, tostarp politiķiem.
Komisija uzklausīja arī vairākus lietā iesaistītos cietušos, un par dažām augsti stāvošām personām arī tika saņemta visai ticama informācija. Par to, ka lietā varēja būt iesaistīti augstu stāvoši cilvēki, vēlāk apliecināja arī visai maigie sodi vainīgajiem un tas lika domāt, ka tā ir kompensācija par klusēšanu.
Tomēr Ādamsons, izmantojot komisijas vadītāja statusu, 2000. gada gala ziņojumā iekļāva arī veselu rindu politisko konkurentu un valsts struktūru vadītāju vārdus, padarot izmeklēšanas rezultātu par visai apšaubāmu.
Tiesa gan, šīs komisijas ziņojumu pēc tam plaši atreferēja kaimiņvalsts Krievijas masu mediji, īpaši uzsverot, ka pedofilus atmaskojis bijušais padomju robežsargs.
Rezultātā pret Ādamsonu tika celta apsūdzība par dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu un pēc septiņu gadu tiesāšanās Augstākā tiesa gala spriedumā atzina viņu par vainīgu. Tad pat tika ierosināta tiesvedība, lai atzītu, ka Ādamsons, dienot PSRS robežsardzē, tomēr faktiski ir bijis VDK štata darbinieks un 2002. gadā Augstākā tiesa viņam aizliedza kandidēt 8. Saeimas vēlēšanās, bet Centrālā vēlēšanu komisija deputāta kandidātu izsvītroja no saraksta. Tad pat Satversmes aizsardzības birojs atņēma Ādamsonam pielaidi valsts noslēpumam, un kopš tā laika viņam šīs pielaides vairs nekad nav bijis.
Savukārt vēl 2002. gadā, pēc aculiecinieku teiktā, būdams alkohola reibumā, viņš izraisīja automašīnas avāriju un tika sodīts ar naudas sodu, kā arī autovadītāja tiesību atņemšanu.
Ādamsons gan 1998. gadā vērsās ar sūdzību Centra rajona tiesā un izejot pilnu tiesvedības ciklu līdz pat Eiropas Cilvēktiesību tiesai, 2008. gadā panāca, ka šis aizliegums tiek atcelts.
Latvijai nācās viņam samaksāt arī 10 tūkstošu eiro lielu kompensāciju, un jau nākamajā gadā viņš no partijas “Saskaņas centrs” saraksta tika ievēlēts Rīgas domē.
Ar šo partiju Ādamsons beidzot atrada kopēju valodu un tās frakcijā ir darbojies pēdējos četros Saeimu sasaukumos. Šajā laikā viņš ir kļuvis par pārliecinātu NATO pretinieku un viņa izteikumi ļoti bieži tiek citēti Latvijai nedraudzīgos Krievijas medijos.
2015. gadā pēc viņa intervijas Krievijas telekanālam Rossija 1 pat izcēlās skandāls, jo viņš apgalvoja, ka NATO karavīri Latvijā nevienam nepakļaujas un ja viņi izdarot kādus noziegumus, tad netiek sodīti. Tāpat viņš apgalvoja, Ukrainas notikumos ir vainojamas Amerikas Savienotās Valstis un, ka tikai pateicoties Krievijas stingrajai nostājai, Baltijas valstis netika ierautas karadarbībā.
Savās intervijās viņš bieži runā par rusofobiju, bet Latviju sauc par neizdevušos valsti. Arī no Saeimas tribīnes viņš bieži ir uzstājies pret dažādiem valsts drošību stiprinošiem un Krievijas ietekmi ierobežojošiem likumiem, taču kolēģiem ilgu laiku nebija līdz galam saprotams – vai Ādamsons tiešām tā domā, vai tomēr, kā speciālo apmācību izgājis bijušais politiskais darbinieks runā to, ko no viņa gaida “Saskaņas” vēlētājs. Prakse rāda, ka citādi politiķim ar ļoti latvisku vārdu un uzvārdu, šajā sarakstā iegūt atbalstu nav nemaz tik vienkārši.
Kāda informācija varēja būt Ādamsona rīcībā
Ādamsons ilgus gadus ir darbojies Iekšlietu, Aizsardzības un korupcijas novēršanas komisijā, kura pārrauga Iekšlietu un Aizsardzības ministrijas, kā arī daudzas tiesībsargājošās iestādes – policiju, prokuratūru, KNAB un ieslodzījumu vietu pārvaldi. Izņēmums ir Valsts drošības dienests, Satversmes aizsardzības birojs un Militārās izlūkošanas dienests, kuru pārraudzību nodrošina Saeimas Nacionālās drošības (NDK) komisija.
Aizsardzības komisijā nonāk visi dati par konkrēto iestāžu budžetiem, dažādiem iepirkumiem, stratēģijām un daudz konkrētas informācijas par robežas nostiprināšanu, NATO kontingenta kustību, plāniem un mācībām. Tāpat tur tiek spriests par konkrētu struktūru reformām, plāniem un atklātiem trūkumiem.
Komisija līdz Covid-19 epidēmijai izcēlās arī ar to, ka ļoti bieži tika rīkotas dažādas izbraukuma sēdes uz armijas, policijas un bruņoto spēku objektiem – tajās Ādamsons ir piedalījies gandrīz vienmēr.
Avoti Saeimā vēsta - lai arī Ādamsons nav īpaši izcēlies ar čaklumu komisijas sēžu apmeklēšanā, tomēr sēdēm, kurās iztirzāti nopietni jautājumi, parasti laiku ir atradis. Citās vienmēr klāt ir bijis viņa ilggadējais palīgs. Aizsardzības komisijā ar slepeniem dokumentiem deputātiem gan strādāt iznāk visai reti - vien dažas reizes gadā, taču tādos gadījumos visiem komisijas locekļiem, kuriem nav pielaides, sēžu telpa ir jāatstāj.
Tomēr viņiem ir pieejami dokumenti ar norādēm “konfidenciāli” un “dienesta lietošanai”, kuros arī ir atrodama pietiekami svarīga informācija. Kolēģi ir arī novērojuši, ka Ādamsons visai aktīvi ir darbojies arī ārpus Saeimas un pieļauj, ka viņam ir bijuši savi informācijas avoti arī konkrētās struktūrās.
Viņš vienmēr ir bijis visai informēts, bet savu viedokli paudis diezgan uzbrūkošā veidā.
Pēc "Jauns" rīcībā esošās neoficiālās informācijas, Ādamsons sniedzis informāciju par notiekošo partijā "Saskaņa", kā arī ziņas par savas partijas Saeimas frakcijas darbību un plāniem.
Tāpat neoficiāla informācija vēsta, ka tieši pēdējā laikā Ādamsona darbošanās informācijas nodošanā ir kļuvusi īpaši aktīva un rezultātā sekojusi arī aizturēšana.
Diemžēl ātrāk tas ir bijis grūti izdarāms, jo šāda līmeņa spiegošanas pierādīšanu traucējusi visai smagnēja likumdošana.
To cik kārtīgi “haizivs” ir uzķērusies uz āķa, rādīs tālākā izmeklēšana. Līdz šim Latvija atmaskoto spiegu skaita ziņā atpalika gan no Lietuvas, gan Igaunijas, taču tik augsta līmeņa ķēriens viņiem vēl nav gadījies.