Spēkā jau no jūlija: Saeima nedomā atlikt obligātās minimālās sociālās iemaksas

To aprēķinās reizi ceturksnī no trīs minimālajām algām.

Latvijas Radio uzrunātie eksperti uzskata, ka pandēmija nav īstais brīdis šādām pārmaiņām un ieviešana veicinās gan ēnu ekonomiku, gan papildinās bezdarbnieku rindas, gan radīs administratīvo slogu darba devējiem, vēstīts Lsm.lv publikācijā.

Minimālo valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu ieviešana nav aiz kalniem un pavisam drīz – nākamajā pirmdienā – jautājums par to ir arī iekļauts Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas Nodokļu politikas apakškomisijas darba kārtībā.

Apakškomisijas priekšsēdētāja Iveta Benhena-Bēkena (“Jaunā Vienotība”) norādīja, ka vismaz pagaidām nav indikāciju, ka likuma stāšanos spēkā varētu atlikt. Sēde drīzāk būs informatīva. „Kurā skatīs, kā likumprojekts sagatavots, vai ir vēl kādas neskaidrības, kuras pēdējā brīdī novērst. Bet kopumā nav plānota šī lēmuma atlikšana vai pārskatīšana,” sacīja politiķe.

Uz jautājumu, vai pandēmijas radītā spriedze Latvijas ekonomikai nav pietiekams pamats, lai sabremzētu jauninājuma stāšanos spēkā, deputāte pauda: „Pie mums uz komisijām nāk Latvijas Bankas eksperti, un viena no lietām, ko viņi iesaka deputātiem, ir iegādāties laika mašīnu. Respektīvi, viss ir ļoti labi, bet to vajadzēja darīt pirms desmit gadiem, pieciem vai diviem gadiem. Te mēs varam iziet no dzīves patiesības, ka pareizais laiks nav nekad. Zināmā mērā neveiksmīgi ir iekritis šis Covid-19 laiks. No otras puses, tas ir laiks, kad mums pārstrukturizēt tautsaimniecību. Tas šajā nedēļā izskanēja arī no Ekonomikas ministrijas puses, ka dīkstāves atbalsti ir bijuši ļoti labi. Tie ļāva pārziemot tiem uzņēmējiem, kuriem ir reāla uzņēmējdarbība. Tajā pašā laikā ir manāma nepieciešamība pēc cilvēku resursiem vai darbaspēka citās nozarēs. Līdz ar to, lai novērstu šo šķēri, šis ir arī tāds neliels grūdiens zināmā mērā, kādai sabiedrības daļai ļoti nepatīkams, bet ilgtermiņā ļoti nepieciešams.”

Pretējās domās ir bijusī Saeimas deputāte, kura savulaik ieņēma arī ekonomikas un finanšu ministres amatu Dana Reizniece-Ozola, sakot, ka likuma ieviešana ir jāatliek, kā to ir aicinājušas uzņēmēju organizācijas.

Šis neesot īstais brīdis, kad ieviest minimālās sociālās iemaksas mazajiem nodokļu režīmiem.

„Opozīcijas deputāti ir ļoti aktīvi. Viņi piedāvā savus priekšlikumus, bet koalīcijas deputāti pagaidām izliekas tos nedzirdam. Ceru, ka tā uzstājīgi pilinot, arī no sabiedrības, ja būs tāds stingrāks viedoklis, tas tomēr piespiedīs arī koalīcijas deputātus saprast, ka tā būs nopietna problēma, un motivēt arī valdību pārskatīt lēmumu. Kā tas nereti ir bijis. Šķiet, ka neieklausās opozīcijā, bet pēcāk koalīcijas kolēģi nāk ar priekšlikumu, – iespējams, tieši tādu pašu, varbūt nedaudz mainītu, – nu jau kā ar savējo. Tā, es teiktu, ir opozīcijas deputātu liela uzvara, ja tā notiek,” sacīja Reizniece-Ozola.

Esot jāievieš pakāpeniski

Savukārt Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultātes dekāns Gundars Bērziņš ir pārliecināts, ka likumprojektu mērķis ir pareizs, jo pensiju sistēma ir jānodrošina un cilvēkiem, kas strādā, ir jānodrošina iespēja maksāt nodokļus atbilstoši un solidāri ar citiem strādājošajiem. Bet problēma ir Covid-19 laiks, kad uzņēmumi un pašnodarbinātie, uz kuriem tas varētu attiekties, potenciāli var saskarties ar grūtībām samaksāt šos izdevumus.

„Ja mēs paskatāmies pa nozarēm, kurās ir lielākais īpatsvars ar zemo algu saņēmējiem un pašnodarbinātajiem, tad mēs diezgan ātri ieraugām, ka šīs nozares ir mazumtirdzniecība, amatniecība, viesnīcu un apkalpojošā sfēra, ēdināšana un skaistumkopšana. Tas nozīmē to, ka tās faktiski ir visas nozares, kas ir vissmagāk skartas pandēmijas laikā,” norādīja Bērziņš.

Turklāt šīs ir nozares, kurām vēl aizvien ir ierobežojumi strādāt pilnā apjomā, līdz ar to šajās nozarēs darba devējiem un pašnodarbinātajiem varētu būt grūtības maksāt obligāto sociālo iemaksu. Tas var sekmēt maksātnespējas draudus šiem uzņēmumiem, kā arī veicināt ēnu ekonomikas uzplaukumu. Turklāt uzņēmumi varētu vairīties pieņemt darbā darbiniekus uz īstermiņa darbiem, piemēram, viesmīļus uz pasākumiem. Tāpēc Gundars Bērziņš prognozē, ka attīstīsies vēl viens biznesa veids – darbinieku īre.

Bet ko darīt tālāk? Kāds būtu labākais risinājums šajā laikā? „Padomāt par pārejas periodu. Ieviest šo principā pareizo mehānismu ilgākā laika periodā. Piemēram, pirmos trīs mēnešus tas strādā 20% apmērā, un tad piecos mēnešos ik pa 20% mēs nonākam pie pilnām izmaksām. Faktiski atlikt ieviešanas laiku un to saskaņot ar atbalsta sistēmu konkrētajām nozarēm,” mudināja Bērziņš.

Milzīgs administratīvais slogs uzņēmumiem

Ekonomista pieminētā nozare – viesnīcu joma – pandēmijas laika sitienu izjutusi īpaši skaudri. Viesnīcu tīkla SIA „Mogotel” direktore Sabīne Krieviņa pauda, ka likums kopumā ir atbalstāms, bet ne šādā izpildījumā un ne ar šādiem nosacījumiem. Esošajā redakcijā tas uzņēmumiem radīšot milzīgu administratīvo slogu.

„Konkrēti mūsu uzņēmums ir gana liels. Pašreiz tajā strādā vairāk nekā 340 darbinieki. Pirms Covid-19 tie bija 700. Viesnīcu darbība ir atkarīga no sezonalitātes. Atšķirība starp darbu viesnīcās un citās nozarēs ir tā, ka sezonalitāte nav trīs vai pieci secīgi mēneši gadā, bet tie ir vairāki mēneši, kas izsvaidīti visa gada garumā. Tāpēc pirms sezonas pieņemt darbiniekus un pēc sezonas šķirties īsti mūsu nozares uzņēmumiem nav variants,” skaidroja Krieviņa.

Tas nozīmē, ka gandrīz visi viesnīcā strādājošie darbinieki ir summēta darba laika darbinieki. Tas ir tāpēc, ka noslodze ir ļoti mainīga un situācija var pat dienas laikā mainīties, un viesnīcas piepildījums strauji pieaug. Līdz ar to sanāk diezgan operatīvi izsaukt darbā papildu darbiniekus, bet, iespējams, viņiem nesanāk pilna maiņa.

„Pašreizējā redakcijā ir tā, ka darba devējam ir jāapkopo informācija par citām darbavietām, lai nesanāk tā, ka galā ir jāsamaksā vairāk nodokļu, nekā darbinieks ir nopelnījis ar savu darbu. Tad tas nozīmē, ka mums ir jāprasa, cik daudz stundas un par kādu atalgojumu darbinieks strādā pie cita darba devēja. Īsti darbiniekam nav pienākums darba devējam šādu informāciju sniegt. Tas nozīmē, ka uzņēmumam ir vajadzīgs papildu personāls, kas veiks šo uzskaiti. Arī tas, kas tagad ir paredzēts, ka tikai pēc trīs mēnešiem uzņēmums saņems vienu rēķinu par visiem darbiniekiem, par kuriem būs jāpiemaksā šis nodoklis. Mūsu gadījumā mums ir viens liels uzņēmums ar vairākām struktūrvienībām, tad kā mēs sapratīsim, uz kuru darbinieku un kuru struktūrvienību attiecināmas šīs izmaksas?” vaicāja Krieviņa.

Sabīne Krieviņa uzsvēra, ka sadarbībā ar nozaru pārstāvjiem un sociālajiem partneriem Saeimai šo likumprojektu vajadzētu pilnveidot.

“Reforma ir brāķis!”

Tikmēr Latvijas Preses izdevēju asociācija (LPIA) ir vērsusies pie augstākajām valsts amatpersonām ar vēstuli, kurā norādīts, ka pēc izdevēju un autoru tiešsaistes tikšanās ar vairākām valsts amatpersonām, lai uzdotu neskaidros jautājumus par šī gada 1. jūlijā plānoto nodokļu reformu ne tikai palikusi virkne joprojām neatbildētu jautājumu, bet semināra klausītājiem (izdevēji, grāmatveži, autori) kļuva skaidrs, ka reforma ir vēl sarežģītāka, kā iepriekš licies.

Pēc Latvijas Preses izdevēju asociācijas (LPIA) domām - tā ir brāķis.

LPIA uzsver, ka reformas rezultātā no 2022. gada izdevēju izmaksas par autoratlīdzībām var pieaugt līdz pat 36% un drukāto mediju tirgus nevar izturēt šādu pēkšņu slogu

Vēstules autori norāda, ka "piemēram, no 2022. gada līdzšinējo autoratlīdzības līgumu vietā ar autoriem būs jāslēdz Uzņēmuma līgumi, kas, kā noskaidrojās seminārā, būs reģistrējami un pārtraucami saskaņā ar Darba likuma noteikumiem.

Lielākajās izdevniecībās ārštata autoru ir vairāki simti mēnesī, tas nozīmē, ka katru mēnesi izdevējam caur reģistrēšanu VID EDS sistēmā faktiski ir “jāpieņem” darbā un “jāatlaiž” simtiem autoru.

Tas ir bezjēdzīgs un faktiskai situācijai neatbilstošs risinājums (jo reālu darba attiecību nav), toties tas ārkārtīgi palielina gan grāmatvežu, gan VID darbu, tā radot papildus izmaksas un administratīvo slogu.

Vēl vairāk – ar šādu pielāgotu risinājumu valsts faktiski rosina krāpties, piemēram, gadījumā, ja autors iesniedz publicēšanai darbu (piemēram, tekstu, fotogrāfiju utt.), kas radīts ievērojamu laiku iepriekš. Arī šai gadījumā ir jāslēdz Uzņēmuma līgums, tikai nav saprotams, uz kādu periodu – uz stundu, dienu vai mēnesi?

VSAA eksperte paskaidroja, ka viņas pārstāvētais dienests jebkurā gadījumā uzskatīs šo par vismaz mēnesi garu darba līgumu!

Nav saprotams, kā izdevējam samaksāt naudu autoram gadījumā, ja pēc publikācijas jebkura darba izmantošanas tiesības tiek nodotas par maksu vai bez maksas tālāk trešajai personai.

Ir noprotams, ka ar 2022. gadu atsavināt autordarba mantiskās tiesības ar licences līgumu par autoratlīdzību vairs nebūs iespējams – seminārā tika paskaidrots, ka šis darījums jāmaskē kā Uzņēmuma līgums, kurš tiks traktēts kā Darba līgums. Vai tiešām tas ir normāli?" teikts vēstulē.

LPIA uzskata, ka valsts pārvalde nav pietiekami labi sagatavojusi reformu, šī reforma ir brāķis: 

"Tā ievērojami sarežģī patlaban pastāvošo kārtību un ievērojami sadārdzina un palielina administrēšanu pilnīgi visām iesaistītajām pusēm. 

Tāpēc LPIA uzstājīgi pieprasa valdošo koalīciju atlikt nodokļu reformas uzsākšanu no 2021. gada 1. jūlija."

Ar pilnu vēstules saturu var iepazīties zemāk: