Vai pašvaldību robežu maiņa atrisinās daudzas vecās problēmas?
Šīs nedēļas pašvaldību vēlēšanas ir pirmais praktiskais solis, kas daudziem Latvijas iedzīvotājiem iezīmēs jaunās administratīvās robežas, kurās turpmāk ritēs viņu dzīve. Vienlaikus ekonomisko datu analīze liecina, ka administratīvi teritoriālā reforma nebūs nekāda "sudraba lode", kura atrisinās teju visas līdz šim sasāpējušās problēmas. Iedzīvotāju novecošanās un aizplūšana, zema ekonomiskā aktivitāte un algas un tā visa rezultātā mazi nodokļu ieņēmumi bija, ir un būs galvenie risināmie jautājumi virknē Latvijas pašvaldību gan esošajās, gan jaunajās robežās.
Bez lieliem pārsteigumiem, tāpat kā līdz šim, galvenais Latvijas dzinējspēks būs Rīga un tās apkārtējais areāls. Šeit ir vislielākā iedzīvotāju koncentrācija, turklāt ar pieauguma tendenci, un augstākā ekonomiskā aktivitāte. Vienlaikus iezīmējas arī citi nozīmīgi attīstības centri - pirmkārt, jau Liepāja, Ventspils, Valmiera. Turklāt eksperti norāda, ka bez tradicionālajām lielajām pilsētām ievērība jāpievērš arī, piemēram, Dobelei, Smiltenei, Cēsīm, Kuldīgai, kuras arī veidojas par reģionālas nozīmes ekonomiskās aktivitātes centriem ar labām iespējām piesaistīt gan iedzīvotājus, gan uzņēmumus.
Savukārt nākotnes attīstības dilemma arī pēc reformas var būt jārisina virknei novadu - pārsvarā Latgalē un Austrumvidzemē. Drūmas demogrāfiskās attīstības prognozes ir galvenais jautājums, kurš neļauj neko spožu nākotnē saskatīt arī tādos jautājumos kā ekonomiskā aktivitāte un augoši ienākumi.
Iedzīvotāji migrē
Kaut arī Latvijā kopumā demogrāfiskā aina nav iepriecinoša un Latvijas iedzīvotāju skaits gan samazinās, gan arvien skaidrāk iezīmējas novecošanās tendence, reģionālā aina nebūt nav viendabīga.
Centrālās statistikas pārvaldes jaunākie dati par iedzīvotāju skaita izmaiņām pagājušajā gadā liecina, ka Rīgā un Pierīgā dzīvo vairāk nekā puse jeb 52% valsts iedzīvotāju. Turklāt 2020.gadā iedzīvotāju skaits palielinājās tikai Pierīgā - par 0,9% jeb 3400. Savukārt vislielākais iedzīvotāju skaita samazinājums bija Latgalē - par 1,8% jeb 4500, Vidzemē - par 1,1% jeb 2100, Kurzemē par 1,1 % jeb 2600, kā arī Zemgalē - par 0,9 % jeb 2100. Rīgā iedzīvotāju skaits saruka par 1% jeb 6500. Turklāt pēdējos 10 gados Latgale zaudējusi 17% jeb 52 000 iedzīvotāju. Savukārt vienīgā "plusos" Latvijā ir Pierīga, kur pēdējās desmitgades laikā iedzīvotāju skaits ir pieaudzis par 2% jeb par 7000.
Nekādas vērā ņemamas izmaiņas nav paredzamas arī nākamajā desmitgadē. SIA "Karšu izdevniecība Jāņa sēta" veidotās iedzīvotāju skaita izmaiņu prognozes jaunveidojamajās pašvaldībās līdz 2030.gadam iedzīvotāju skaita pieaugumu pareģo vien piecos Pierīgas novados. Straujākais pieaugums tiek prognozēts jaunajā Mārupes novadā, kurš apvienos tagadējos Mārupes un Babītes novadus, - par 33%.
Savukārt citur Latvijā tiek prognozēts lielāks vai mazāks iedzīvotāju skaita sarukums. Visstraujākais tas varētu būt divos Austrumvidzemes novados - Valkā un Alūksnē, kā arī divos Latgales novados - Augšdaugavas un Krāslavas novadā. Šajos novados nākamo 10 gadu laikā iedzīvotāju skaits varētu samazināties par vairāk nekā vienu ceturto daļu.
Jau pašlaik ne visai iepriecinoša aina paveras arī tad, ja tiek vērtēts iedzīvotāju sastāvs pēc vecuma. Virknē Latgales jauno novadu, kā arī Valkas novadā, Daugavpilī un Ventspilī iedzīvotāju skaits pensijas vecumā jau ir tuvu ceturtdaļai no visiem pašvaldībās dzīvojošajiem. Savukārt līdzīga iedzīvotāju proporcija vecumā līdz 18 gadiem ir Pierīgas novados, kā arī Jelgavā.
Arī Latvijas Darba devēju konfederācijas finanšu un nodokļu eksperts Jānis Hermanis, iepazīstinot ar pētījumu par Latvijas novadu ekonomisko profilu, norādīja, ka darba tirgū notiek nevienmērīga paaudžu nomaiņa, kā rezultātā starp novadiem turpinās pieaugt konkurence par darbiniekiem un vājāk attīstīto liktenis ir būt par “darbaroku donoriem”.
Ekonomiskā aktivitāte koncentrējas ap Rīgu
Ja pret jaunveidojamajās pašvaldībās esošo iedzīvotāju skaitu attiecina ekonomiski aktīvo uzņēmumu skaitu 2019.gadā, kas ir pēdējais pirms Covid-19 izraisītās krīzes un līdz ar to var tikt uzskatīts par "normālu biznesa gadu", redzams, ka arī uzņēmējdarbības aktivitāte visaugstākā ir Rīgā un tai blakus esošajā Mārupes novadā. Savukārt daudz neatpaliek arī teritorija, kas tagad tiek apvienota Dienvidkurzemes, Kuldīgas, kā arī Cēsu novadā.
Vēl lielākas atšķirības ir redzamas, ja vidējo bruto darba algu pārrēķina jauno novadu robežās. Darba samaksa, ko var saņemt vairākos Latgales novados, no vidējās bruto algas Rīgā un Pierīgā atšķiras teju uz pusi. Te gan ir jāņem vērā arī "ēnu ekonomikas" ietekme, kura var kropļot datus par vidējo atalgojumu.
Ja ne tikai ap Rīgu, bet arī ap Jelgavu, Ventspili un Valmieru, ir skaidri redzama lielo pilsētu ietekme uz vidējo atalgojuma līmeni tuvējā apkārtnē, tad Latgalē šāds efekts ap Daugavpili un Rēzekni īsti nav vērojams.
Jānis Hermanis savā pētījumā norāda, ka tā saucamie "bagātākie" novadi pašlaik ir specializējušies arī ienesīgākās nozarēs - informācijas un komunikācijas tehnoloģijās, finanšu pakalpojumos, farmācijā, tirdzniecībā, aviācijā. Savukārt "nabadzīgākajos" novados ir lielāks strādājošo īpatsvars veselības un sociālās aprūpes iestādēs, komunālajos uzņēmumos, kuru klienti ir vietējie. Tāpat izteiktas atšķirības rada tas, cik lieli uzņēmumi atrodas pašvaldībās. Lielos un nobriedušos uzņēmumos ir labāks atalgojums un augstāka produktivitāte.
Tādēļ, lai ierobežotu iedzīvotāju aizplūšanu, Hermaņa ieteikums jauno pašvaldību vadītājiem ir veicināt ekonomisko aktivitāti un uzņēmumu izaugsmi, it īpaši nozarēs, kurās ir iespējas pārdot preces un pakalpojumus ārpus novada robežām.
Atšķirības arī pašvaldību maciņos
Galvenā administratīvi reģionālās reformas jēga ir veidot lielākus un finansiāli spēcīgākus novadus, kuri aizstātu daudzas līdzšinējās "mikropašvaldības".
Tomēr ekonomiskās aktivitātes, vidējās algas un iedzīvotāju skaita atšķirības veido neviendabīgu situāciju arī potenciālajos pašvaldību nākotnes maciņos. Ja pašvaldību "jaunajās robežās" ievieto Valsts kases datus par 2019.gada nodokļu ieņēmumiem pašvaldību pamatbudžetos, ko pamatā veido iedzīvotāju ienākumu nodoklis un nekustamā īpašuma nodoklis, tad turīgākās Latvijas pašvaldības ir Rīga, Jūrmala, Ogres novads, Liepāja, Daugavpils, Mārupes un Valmieras novads. Savukārt visliesākie maciņi ir gaidāmi četros novados, ko reģionālā reforma nemaz neskar un kas paliek iepriekšējās robežās, - Valkas, Līvānu, Ventspils un Alūksnes novadā.
Aina daudz nemainās arī tad, ja "jaunajās robežās" ievieto pašvaldību pamatbudžetu nodokļu ieņēmumus attiecībā uz vienu iedzīvotāju. 1000 eiro uz vienu iedzīvotāju nodokļu ieņēmumos pārsniedz jaunā Mārupes novada robežās, Jūrmalā, Rīgā, Ādažu, Ķekavas novadā, Ventspilī, kā arī Saulkrastu novadā. Savukārt vismazākā nodokļu ieņēmumu attiecība pret vienu iedzīvotāju ir virknē Latgales pašvaldību.
Latvijas Bankas ekonomiste Linda Oliņa pētījumā par pašvaldību finansēm norāda, ka pašlaik lielākā daļa pašvaldību rīcībā esošo resursu tiek izmantoti kārtējiem izdevumiem, kas nosedz ikdienas tēriņus pašvaldību funkciju nodrošināšanai, - darbinieku atalgojumam, norēķiniem par precēm un pakalpojumiem un nelielā apmērā arī sociālajiem pabalstiem. Turklāt novērojama sakarība, ka mazākās pašvaldībās uzturēšanas izdevumi uz vienu iedzīvotāju vidēji ir lielāki nekā vidēja lieluma un lielākās pašvaldībās. Turklāt gaidāmās izmaiņas demogrāfijā pašvaldību uzturēšanas izdevumus uz vienu iedzīvotāju tikai palielinās, tādējādi aizņemot vēl lielāku daļu pašvaldību tēriņos.
Savukārt investīcijas pēdējā desmitgadē veidojušas stabilu piekto daļu kopējos pašvaldību izdevumos. Ekonomiste arī atgādina Valsts kontroles secinājumu, ka jautājumā par aizņemšanos investīciju projektiem pašvaldības praktizē principu "ja dod, tad ņem", bet reti tiek vērtēts investīciju ekonomiskums un efektivitāte. Rezultātā veidojas situācijas, kad investīcijas ir lielākas, nekā sākotnēji aplēsts, kā arī uzturēšana pēc infrastruktūras objekta izveidošanas ir dārgāka par prognozēto.
Tādēļ tieši administratīvi teritoriālā reforma, kas apvieno pašvaldības lielākās administratīvās teritorijās, šo sarežģīto situāciju var ļaut kaut nedaudz risināt, resursus lietojot efektīvāk un investīcijas plānojot racionālāk, uzskata Latvijas Bankā.
