"Autobusā, no kura izkāpu, ierausās terorists-pašnāvnieks" - rīdziniece pastāsta par 11 gadus ilgo dzīvi Izraēlā

Pašlaik Diāna Lapkis ir starptautiskā sociālās uzņēmējdarbības akseleratora "NewDoor" vadītāja un mīt Rīgā.

Izraēlā viņa ar vairākiem pārtraukumiem dzīvojusi no 1996. gada līdz 2007. gadam, tostarp periodā, kad valstī izraēliešu un palestīniešu konflikts īpaši saasinājies un pāraudzis vardarbībā tā dēvētās otrās intifādas laikā no 2000. gada septembra beigām līdz 2005. gadam.

Diāna paguva apmesties Jeruzalemē. Dzīvoja Haifā un Kirjat Mockinā, valsts ziemeļos. 

Viņa brīvi pārvalda ivritu un jau vairāk nekā desmit gadus nodarbojas ar tulkošanu.

Ir bijusi literārā konsultante grāmatām "Start up Nation", "Israel a la carte" un "Plastilīna noslēpumi".

Diāna arī studējusi starptautiskās attiecības un komunikāciju Bar-Ilanas universitātē.

"Pētīju, kā Izraēlas-palestīniešu konflikts tiek atspoguļots dažādos pasaules medijos 2006. gadā. Konkrēti interesējos par Franciju, Lielbritāniju, Izraēlu un – Latviju," viņa skaidro.

Kontrastu zeme izsenis konfliktu pārņemtā reģionā

"Izraēlā ir ļoti atvērti un silti cilvēki, jūtams Vidusjūras kolorīts. Ir pilsētas, kur ebreju un arābu iedzīvotāji dzīvo vienkopus. Cilvēki ir ļoti emocionāli un dažreiz arī ļoti skaļi, bet vienlaikus valda arī tāds, es teiktu, eiropisks noskaņojums. Piemēram, kultūras dzīve ir ļoti attīstīta - īpaši Telavivā un Jeruzalemē. Šeit ir opera, teātri. Ir arī daudz alternatīvu mākslas rajonu, kur cilvēki var dažādi izpausties. Sabiedrība jau kopumā ir ļoti atvērta un iekļaujoša," izsakās Diāna.

Viņa norāda uz to, ka Izraēla ir salīdzinoši maza valsts, kurā ir sastopami gan ļoti mūsdienīgi cilvēki, kuri piekopj “modernu” dzīvesveidu, gan arī ortodoksāli reliģiozi cilvēki, kuri aizvada ļoti askētisku dzīvi.

"Tāpat kā Izraēlas daba ir daudzpusīga – ar tuksnešiem dienvidos, kalniem ziemeļos –, tā arī valsts iedzīvotāji ir ļoti dažādi. Vairums ir emigrējuši no dažādām pasaules malām. Ar ārzemniekiem šeit visi brīvi komunicē arī angļu valodā. Daudzos veidos tur ir pat ļoti labvēlīga vide starptautisku stārtapu uzņēmumu attīstībai," uzskata Diāna.

Karavīrs ar automātu autobusā – tas ir normāli

Šobrīd Izraēla un palestīniešu apdzīvotās teritorijas, proti, Gazas sektors un Jordānas Rietumkrasts, ziņās nonākušas kārtējā konflikta saasinājuma dēļ pēc jūtama vairāku gadu nosacīta klusuma perioda.

Pati Diāna ir pieredzējusi Izraēlu gan salīdzinoša miera stāvoklī, gan pašos satraucošākajos brīžos, kad tur dzīvojošajiem, izdzirdot trauksmes sirēnas, acumirklī jāspēj apzināties sava atrašanās vieta, kā arī jāizdomā, kur ir tuvākās patveršanās iespējas un kā tur pēc iespējas ātrāk nokļūt.

"Runājot par drošības sajūtu, agrāk tā vienmēr pastāvēja un Izraēla bija tā vieta, kur nebija bail iziet ielās, pat visnomaļākajos rajonos. Tomēr pēdējā laika notikumi to ir mainījuši, jo notiek sadursmes starp ebreju un arābu radikāli noskaņotiem jauniešiem," norāda Diāna, kura jautājumos par ilggadējo konfliktu ir Izraēlas pusē.

"Iebraucēji mēdz justies savādi, redzot ielās karavīrus formastērpos un ar ieročiem rokās, kuri svētdienas rītos brauc sabiedriskajā transportā uz savām nodaļām, lai paliktu tur uz nedēļu vai divām, taču vietējiem šādas ainas patiesībā drīzāk rada drošības sajūtu," norāda Diāna.

Neskatoties uz sarežģīto situāciju, Izraēlas pilsoņi mākot nodalīt sēras no ikdienas un pat pilnīgi emocionāli pretstatītiem mirkļiem. "Bieži vien tūlīt pēc sēru dienas seko kādi lieli nacionālas nozīmes svētki, kas dod prieka un miera sajūtu. Piemēram, karos kritušo karavīru piemiņas diena ir tikai dienu pirms Izraēlas neatkarības dienas."

Vissaspringtākās un grūtākās dienas Izraēlā Diānai nācies piedzīvot samērā neilgi pirms pārcelšanās uz Latviju.

"Vissmagāk droši vien bija Otrā Libānas kara laikā, 2007. gadā. Tad vēl otrā intifāda, autobusu sprādzieni. Bija gadījums, kad izkāpu no autobusa, aizeju kvartālu tālāk un... autobuss pēkšņi uzsprāgst," atminas Diāna.

Viņa atceras, ka toreiz terorists-pašnāvnieks sabiedriskajā transportā iekāpa kādā no nākamajām maršruta pieturām - īsi pēc tam, kad Diāna no autobusa izkāpa: "Par to pēcāk stāstīja ziņās un skaidri varēja redzēt autobusa numuru."

"Gandrīz visos teroraktos gāja bojā kā ebreju, tā arābu tautības iedzīvotāji. Izraēla cīnījās pret terorismu, nevis pret palestīniešiem," pārliecināti stāsta Diāna.

Kas ir "Dzelzs kupols", un vai dzīve zem tā ir drošāka?

Taču jau kopš 2011. gada Izraēlu pret Palestīnas Administrācijas Likumdošanas padomē vairākumu vietu ieguvušās "Hamas" politiskās partijas militārā spārna turpat kaimiņos izšautajām raķetēm sargā "Iron Dome" jeb tā dēvētais "Dzelzs kupols".

Šeit gan, protams, nav runa par metāla vāciņu, kurš briesmu brīžos nosedz Izraēlas apdzīvotās teritorijas.

"Iron Dome" ir viena no pasaulē advancētākajām un precīzākajām pretraķešu aizsardzības sistēmām, kuru izstrādājusi Izraēlā bāzētā aizsardzības tehnoloģiju kompānija "Rafael Advanced Defense Systems".

Lai sasniegtu mērķi, "Hamas" raķetēm no Gazas sektora vajadzīgas tikai aptuveni 15 līdz 90 sekundes. Ir pilnīgi skaidrs – ja ne šī sistēma, Izraēlā būtu liels upuru skaits civiliedzīvotāju vidū.

Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra direktors Dr. oec. Jānis Bērziņš Jauns.lv paskaidro, ka faktiski "Iron Dome" sistēma sastāv no trīs daļām – radara, kontrolcentra, kas apstrādā radara ievākto informāciju, kā arī raķešu palaišanas sistēmas.

Darbības principi patiesībā ir salīdzinoši vienkārši – radars fiksē raķetes, kontrolcentrs dažās sekundēs aprēķina to trajektoriju un iespējamo mērķi un tad pretim tiek raidītas Izraēlas Aizsardzības armijas raķetes.

Pretēji tam, kā varētu šķist, "Iron Dome" palaistā raķete nebūt "neietriecas" pretinieka raidītajā.

Sistēma darbojas, piefiksējot pietiekamu attālumu ienaidnieka izšautajai raķetei un tad eksplodējot tās tuvumā, iznīcinot to.

Šis arī ir iemesls, kādēļ pēc veiksmīgas "Hamas" raķešu iznīcināšanas iedzīvotāji tiek aicināti vēl kādu laiku neiziet ielās tajās apkaimēs, kuras bijušas potenciālie mērķi, proti –, no debesīm lejā krīt dažāda izmēra un svara raķešu atlūzas.

Būtiski arī saprast, ka satraucošās ziņas, kurās izcelts, cik lielu skaitu raķešu vienlaikus tiek izšautas pēc "Hamas" militārā spārna pavēles, nebūs īsti pareizi interpretēt kā palestīniešu organizācijas nekontrolētas dusmas vai vēlmi apšaudīt pilnīgi visu, ko vien var.

Lieta tāda, ka "Iron Dome" sistēma pa šiem gadiem tik izcili "piešāvusies" aizsargāt Izraēlas teritoriju, pārtverot izšautās raķetes, ka "Hamas" nekas cits neatliek, kā censties pārvarēt šo pretraķešu sistēmu ar skaitu.

"Viņu taktika ir – šaut tik daudz, lai "Iron Dome" nevarētu tikt galā ar visām raķetēm. Kā zināms, neliels procents raķešu arī sasniedz mērķus un nodara postījumus," skaidro speciālists. Kopumā gan no vienas "Iron Dome" iekārtas varot izšaut pat divdesmit reizē.

Te gan jāpiebilst, ka "Hamas" daudzās izšautās raķetes izmaksā ievērojami lētāk nekā process, kuru aizsargājoties izvērš "Iron Dome".

"Raķetes, kuras izmanto "Hamas", būtībā ir ļoti primitīvas – viena izmaksā ap 800 ASV dolāriem (ap 650 eiro), savukārt "Iron Dome" izmantošana ir samērā dārgs pasākums. Ja pareizi atminos, viena "Hamas" raķetes neitralizēšana Izraēlas bruņotajiem spēkiem izmaksā ap 25 000 ASV dolāru (ap 20 400 eiro)," skaidro Nacionālās aizsardzības akadēmijas pārstāvis.

Dr. oec. Jānis Bērziņš arī piebilst, ka parasti vienas "Hamas" raķetes pārtveršanai izmanto divas "Iron Dome" raķetes, taču maijā, pirms pašreizējā pamiera, kad konflikts saasinājās, lielā skaita dēļ pret vienu "Hamas" raķeti raidīta viena "Iron Dome" raķete.

Raķešu kaujas – kā krāšņs "salūts" sociālajos tīklos

Daudzi droši vien būs pamanījuši, ka maija sākumā, kad uzsākās intensīva raķešu apšaude, sociālos tīklus pārpildīja aculiecinieku filmētie kadri no konflikta skartā reģiona.

Tajos bija redzams gan raķešu radītais posts, gan arī tas, kā "Iron Dome" cīņa ar "Hamas" raķešu "lietu" izskatās naksnīgajās Izraēlas debesīs.

Ir arī stāsti par vietējiem, kuri, izdzirdot sirēnas un saprotot, ka šoreiz atrodas samērā tālu no bīstamākās zonas, tā vietā, lai patvertos, raušas augstāk uz namu jumtiem, kur iefilmē satraucošo, taču vizuāli iespaidīgo ainu.

"Šādas personīgās pieredzes man nav, neesmu arī ko tādu dzirdējusi no draugiem vai paziņām. Taču parasti tas notiek, kad cilvēki saprot, ka atrodas ļoti tālu no patvēruma un tad drošāk ir palikt turpat uz vietas nevis skriet. Nu, vai arī ceļā uz patvērumu paspēj nofilmēt šos skatus. Protams, "Iron Dome" dod drošības sajūtu. Ja šīs sistēmas nebūtu, tad upuru skaits būtu nesalīdzināmi lielāks," saka Diāna.

Katra izdzirdētā sirēna – traumatiska pieredze

Otrā Libānas kara jeb Jūlija kara (2006. gada jūlijs-augusts) laikā Diāna arī dzīvojusi Izraēlā, kopumā pavadot tur vairākus mēnešus.

Būtiski, ka toreiz Izraēlā vēl nebija "Iron Dome" sistēmas, kas ar nu jau pierastu efektivitāti sargātu no raķešu apšaudēm.

"Mūsu dzīvoklī nebija tā saucamās "drošās istabas", un briesmu momentos nācās iet uz pagrabstāva bumbu patvertni. Tur devās visi kaimiņi. Man omīte bieži atteicās iet, sakot, ka viņa tā pat esot veca, ka pārdzīvojusi Otro pasaules karu un vairs ne no kā nebaidās… Dažreiz tomēr sanāca viņu pierunāt iet uz bumbu patvertni. Ir bijuši gadījumi, kad esi uz ielas, ej uz veikalu vai no veikala un vajag steidzami meklēt patvērumu publiskās vietās, kas ne vienmēr ir viegli, jo sākas panika, cilvēki sāk skriet, bērni – raudāt," viņa atminas.

"Faktiski jau katra reize, kad iekaucas sirēna, un ir skaidrs, ka atkal šauj, ir traumatiska Izraēlas iedzīvotājiem. Daudzi sadzīvo ar to jau ļoti ilgi, piemēram, Sderotas pilsētas iedzīvotāji, uz kuriem jau gadiem šauj gandrīz katru dienu no teritorijām, kuras Izraēla atdeva miera dēļ 2005. gadā. Tas pierāda, ka ar teroristiskām organizācijām nevar izveidot dialogu, kamēr pretī nebūs līderis, ar kuru var vest pārrunas," uzskata Diāna.

"Kamēr vienā pusē pie varas ir teroristi, kuru galvenais mērķis ir nevis izveidot neatkarīgu Palestīnas valsti, bet gan iznīcināt Izraēlu, nevaru saskatīt beigas šim konfliktam. Palestīnas Nacionālās administrācijas prezidents Mahmūds Abāss un "Hamas" līderi arī savā starpā nevar vienoties par kopīgu mērķi vai pareizāku ceļu, kā to sasniegt. "Hamas", kas pasaulē ir atzīta kā teroristiska organizācija, nevar pilntiesīgi sēsties pie pārrunu galda, jo tas arī nav viņu ceļš, bet diemžēl daudzviet pasaulē to nesaprot. "Hamas" ir melnais pleķis Tuvajos Austrumos, kopā ar "Hezbollah" [Libānas šiītu islāmistu politiska un paramilitāra organizācija], kas tikai attālina no miera un ir saistīti arī ar citām radikālajām organizācijām, kas rīko teroraktus Francijā, Vācijā, Lielbritānijā un arī citur Eiropā. Diemžēl, kamēr pasaule nepieņems, ka "Hamas" ir teroristi un Izraēla aizstāv savus iedzīvotājus un savu pastāvēšanu, nevarēs iznīcināt šo ļaunumu," pārliecināta ir Diāna.

Viņa gan atzīst, ka arī iekšējā politiskā situācija kopumā ietekmē valsts iedzīvotāju noskaņojumu.

Kā zināms, Izraēlas premjerministrs Benjamins Netanjahu ilgu laiku nav spējis izveidot jaunu Izraēlas valdību, nu jau pietuvojoties kārtējām, piektajām parlamenta ārkārtas vēlēšanām divu gadu laikā.

Bez Covid-19 pandēmijas, kas, bez šaubām, politiski un ekonomiski ir bijis liels izaicinājums arī Izraēlā, pār Netanjahu jau labu laiku krīt arī korupcijas apsūdzību ēna. Tiesas prāva sākās 24. maijā un līdz tam bija atlikta tieši Covid-19 risku dēļ. Savu vainu Netanjahu gan noliedz.

Ieildzis konflikts bez saredzamām beigām

Sašķeltība politisko spēku vidū gan neietekmējot Izraēlas ārpolitiku, norāda Diāna: "[...] kā mēs redzam, kad ir kopīgs ienaidnieks, Izraēlas politiķi sēžas pie viena galda un pieņem kopīgus stratēģiskus lēmumus, kā šī konflikta laikā Banjamins Netanjahu un Benijs Gancs [Izraēlas aizsardzības ministrs, sīvākais Netanjahu oponents]."

Jāpiebilst gan, ka Eiropā un citviet pasaulē Izraēlas un palestīniešu konflikts gan sabiedrībā, gan varas gaiteņos tiek uzlūkots dažādi – aizstāvju un dedzīgu kritiķu netrūkst kā vienai, tā otrai pusei.

Argumentācija par labu vienai vai otrai nostājai balstās garajā konflikta vēsturē un nesenākos Izraēlas un "Hamas" nodarījumos, kuri tiek izcelti.

Pretēji radikālā grupējuma "Hamas" agresīvajām izpausmēm, lielākoties nepamanīts ir palicis kāds incidents aprīlī, kuru nesen aprakstīja "The New York times", nodēvējot par vienu no vairākiem notikumiem, kurš pavirzījis konfliktā iesaistītās puses soli tuvāk maija nemieriem.

Saskaņā ar aculieciniekiem, uz kuru teikto atsaucas ASV medijs, 13. aprīļa naktī, pirmajā musulmaņu svētā gavēņa mēneša Ramadāna dienā, Izraēlas policijas spēki iesoļojuši Jeruzalemes vecpilsētā esošajā Aksas mošejā, vienā no Islāma reliģijas svētākajām vietām, un pārgriezuši vadus, kas savienoja skandas ar aparatūru islāmticīgo lūgšanu pārraidīšanai.

Iemesls – esot bijušas bažas, ka lūgšanas caur skaņu pastiprinošo aparatūru traucēšot Izraēlas prezidenta Reuvena Rivlina publiskajai uzrunai pie Raudu mūra, netālu no mošejas, kur pieminēti par Izraēlu karā kritušie.

Incidents notika vien aptuveni 27 dienas pirms Izraēlas un palestīniešu konflikta saasinājuma maijā. Izraēlas policija notikušo nekomentēja, savukārt medijos informāciju par notikušo atrast bija grūti.

Taču 21. maijā pasaules mediji ziņoja par pamieru, kurš pēc 11 dienas ilgušām militārām sadursmēm un asiņainiem protestiem  iestājies starp Izraēlu un Gazas sektorā valdošo "Hamas" radikālo grupējumu.

Nepilno divu nedēļu laikā bojā gāja simtiem civiliedzīvotāju un pagaidām ir grūti prognozēt, cik ilgs būs sarežģītajā politiskajā situācijā panāktais pamiers.

Neskatoties uz to, jau naktī uz 21. maiju tūkstoši Gazas sektorā dzīvojošo devās ielās, lai svinētu pamiera iestāšanos, daudziem gan dēvējot to par "uzvaru pār okupējošajiem spēkiem".