Uz pusēm pārlauztais mūžs. Aktiera Jāņa Paukštello dzīve

Aktieris piedzīvojis straujus kāpumus un spējus kritumus. No malas raugoties, aktiera karjera viņam sākās apbrīnojami viegli un rotaļīgi. Bija panākumi kino un teātrī. Sekoja sadarbība ar Raimondu Paulu un popularitātes lauri uz estrādes skatuves. Tautas mīlestība un atzinība. Tad smaga avārija, tiesas prāva, invaliditāte, šķiršanās, dzīves sabrukums, parādi un depresija. Lēna atgūšanās un jauna ģimene. Jauna sieva un divi dēli. Apliecināšanās un darba rutīna, kad profesionalitāte mijās ar pārstrādāšanos, parādu atdošanu un pārdegšanu. Tas bija laiks, kad liktenis krāva virsū smagumu. Pašlaik skatuves māksliniekam atkal melns un drūms periods – veselības problēmas ar kāju un muguru. Vairs ne vēsts no viegluma, atraisītības un dzīvesprieka. Bieži manīts nomākts un depresīvs. Turklāt ļaudis runā, ka dzīves rūgtumu aktieris mēģina aizskalot ar alkoholu.

Dāvana no augšas

Aktieris teic, ka viņš savā dzīvē ne uz ko nav rāvies. Viss ticis piespēlēts. Nevienam neko nav lūdzis, darbs pats viņu atradis. Jau bērnībā citu starpā izcēlies ne tikai ar enerģiju, bet arī ar savdabīgu uzvārdu. To viņš mantojis no tēva – lietuvieša laukstrādnieka Jāņa Paukšteļa. Vārds paukštelis tulkojumā nozīmē putniņš. Galotne ello uzradusies padomju laikā, kad tikusi mainīta pase. Jānis ģimenē bija ceturtais bērns, viņam piedzimstot, tēvam jau bija 55, mātei – 35 gadi. Jau vēlāk aktieris secināja, ka zināmā mērā atkārtojis savu vecāku dzīves scenāriju. Viņa tagadējā sieva Elīna ir 23 gadus jaunāka par viņu, bet bērni dzima, kad viņam jau bija 50 gadu.

Jānis atceras, ka bērnībā bijis ļoti nemierīgs un dauzonīgs, tāpēc vecāki nolēmuši viņu sūtīt uz Palsmanes internātskolu. “Ģimenē auga četri bērni, un es nebiju no tiem mierīgākajiem. Tā jau gluži nebija, ka materiālajā ziņā nevarējām iztikt, bet vecāki nosprieda – mājās būs lielāka kārtība, ja es mācīšos internātskolā. Zinu, ka citiem atmiņas par laiku, kas pavadīts internātskolās, nav tās gaišākās, taču es ar prieku atceros gan Palsmani, gan Murjāņus. Man palaimējās ar fantastiskiem skolotājiem.” (1)

Tiesa gan, Palsmanes internātskolā skolotāji bijuši ļoti stingri un pieprasījuši ievērot disciplīnu. “Reiz puikas sadomājām uzpīpēt. Kāds to bija manījis. Direktors mani iesauca kabinetā un noprasīja: “Paukštello, tu pīpēji?” – “Nē!” – “Uzpūt dvašu!” Es nevis pūtu, bet vilku uz iekšu. Direktors lika pūst vēlreiz. Es atkal rāvu gaisu uz iekšu, un tad viņš man ievilka pa ausi. No sitiena un pārsteiguma atkritu sēdus uz dīvāna, kas bija tieši aiz muguras. Direktors bija patiesi nikns, lika pūst kā nākas, bet man tajā brīdī paspruka purkšķis. “Vācies ārā!” direktors nobļāva. Izmuku pa durvīm laimīgs, ka purkšķis mani izglābis no nepatikšanām, kuras biju nopelnījis.” (2)

Pēc Palsmanes internātskolas sekojusi Murjāņu sporta internātskola, kur nolēmis, ka turpinās izglītoties Rīgā. Tikai nav īsti zinājis, kur lai mācās. Tobrīd ne kino, ne teātris nav bijis ne prātā. Izvēlējies un vēlāk iestājies Latvijas Valsts universitātē Ekonomikas fakultātē.

Kad sācis dzīvot Rīgā, reizēm pat nav bijis kur nakšņot. Gulējis dzelzceļa stacijā un māju kāpņu telpās. Kādu laiku strādājis par sētnieku Valsts bibliotēkā, un par to sētas mājā viņam piešķirta gultasvieta. Jau krietni vēlāk aktieris pauda pārliecību, ka teātris viņa dzīvē – tā bija dāvana no augšas. Par to viņš ne sapņoja, ne plānoja – vienkārši to viņam iedeva. Kad mācījies Universitātē un juties visnotaļ apmierināts, draugi viņu pierunājuši aiziet uz Kinoaktieru studiju, kur bija izsludināta uzņemšana. Tā kā Jānim piemitis zināms artistiskums, viņš nolēmis pamēģināt. Konkurss bijis milzīgs – uz 22 vietām pieteikušies 900 gribētāju. Tā kā viņš nav tiecies iestāties par katru cenu, bijis brīvs no stresa un uztraukuma. Eksāmeniem piegājis viegli un rotaļīgi. Un bijis pavisam pārsteigts un samulsis, kad uzzinājis, ka uzņemts. Gadu nomācījies un iesaukts armijā. Pēc dienesta turpinājis studijas Teātra fakultātē. Strādājis un mācījies. Naudu pelnījis nakts maiņās Latvijas Balzamā, kur tīrījis lielās pudeļu mazgājamās mašīnas. No rīta nedaudz pagulējis un devies uz lekcijām.

Aktiera karjeras sākums viņam izvērsās diezgan veiksmīgs. Vēl būdams students, 1973. gadā Jānis nofilmējas režisora Imanta Krenberga filmā Pilsētas atslēgas. Pēc fakultātes beigšanas 1975. gadā tika apstiprināts Dailes teātra štatā. Tajā pašā gadā tika pie savas galvenās kinolomas – Arvīda Lasmaņa režisora Jāņa Streiča Mans draugs – nenopietns cilvēks. Te nu jāteic, ka tieši ar šo filmu Jānim Streičam sākās latviešu nacionālā rakstura un pašizpausmes meklējumi. Jau vēlāk viņš atzina, ka Jānis Paukštello ar savu vieglumu izglābis filmu. Ja filmas galvenais varonis būtu smagnējs, filma izgāztos. Turklāt Paukštello palīdzējis apgāzt agrāk iesīkstējušos stereotipus par latviešu biklumu un sasaistību.

Epizode no filmas "Mans draugs - nenopietns cilvēks" (1975) 

Jau Teātra fakultātē viņam sākās romāns ar kursabiedreni Akvelīnu Līvmani, viņu attiecības vēlāk nostiprinājās reālā laulībā. Abus uzskatīja teju par populārāko aktieru pāri Latvijā. Tomēr ne visi zina, ka abu kopdzīve sākās ar kādu īpatnēju un noslēpumainu atgadījumu, kas atstāja nospiedumu uz turpmāko dzīvi. 1974. gada 6. jūlijā viņi salaulājās Latgalē Vanagu baznīcā, bet piecas dienas vēlāk sarakstījās Rīgas dzimtsaraksta nodaļā. Jānis atceras: “Es Akvelīnu uz rokām aiznesu līdz viņas vecāku mājas vārtiem Purvciemā, un tad pusnaktī pirms mičošanas notika neizprotamais, kam es atbildes nezinu. Man jaunā sieva, ko es dikti, dikti mīlēju, ar visu balto kleitu un līgavas plīvuru pēkšņi pārlēca pār žogu un metās bēgt. Redzēju, kā viņas kājas pārlidoja pār augsto sētu... Nesapratu, kas notiek. Skrēju viņai pakaļ. “Šī ir pirmā un pēdējā reize, kad es to daru,” tā bija vienīgā frāze, ko es viņai pateicu, bet Akvelīna klusēja un tā arī nekad nepateica, kāpēc viņa kāzu naktī raudāja un bēga, bet kopš tā laika es dzīvoju ar vainas apziņu.” (2)

Šis notikums Jānim šķitis neizprotams, teju mistisks: “Mums nebija neviena strīda, neviena ķildas, bet kāzu naktī viņa lec pār žogu un skrien prom. Man arī vajadzēja pārlēkt pār sētu un aiziet. Tas vīrietim ir tāds apkaunojums, ko grūti norīt. Tas manī ielika vainas sajūtu uz mūžu. Tik būtiski man tas bija.” (2)

Līgas Blauas grāmatā Jānis Paukštello. Tintē, bet balts aktieris atklāj vēl kādu intīmu epizodi no savas dzīves. Proti, 1985. gadā viņam izveidojies romāns ar aktrisi Māru Zvaigzni. Tā bijušas attiecības, kurās neviens neko nav prasījis un liedzis. Notiekošais bijis ārpus viņu aprēķina un gribas. Attiecībās abi šūpojušies kā jūrā, kur nācis viens maiguma vilnis pēc otra. Abi ļāvušies, lai jūtas viņus nes. Aktieris gan atzina, ka tajā pašā laikā mīlējis arī Akvelīnu. Tas bija laiks, kad Dailes teātrī viņš spēlēja savu mūža lomu – Jāzepu Raiņa lugā Jāzeps un viņa brāļi. Tobrīd Jānis bijis pilns ar Jāzepa domām, ideāliem un mīlestību.

Otello – Jānis Paukštello

Rezumējot savu radošo karjeru, aktieris konspektīvi izceļ trīs galvenās lietas. Viņa galvenā loma Dailes teātrī nenoliedzami ir Jāzeps, galvenā kinoloma – nenopietnais cilvēks, būtiskākā dziesma uz estrādes skatuves – Cielaviņa. “Esmu spēlējis kādās 35 filmās, bet gandarījumam man pietiek ar šo vienu. Tāpat kā no septiņdesmit lomām teātrī mana virsotne ir Jāzeps,” apliecina aktieris. “Man nav par ko žēloties. Profesionālajā ziņā man ir palaimējies, jo vienmēr ir bijis darbs.”

Dziesmu Cielaviņa no dažādām skatuvēm viņš dziedājis vairāk nekā divtūkstoš reižu. Raimonds Pauls, uzstājoties Omulību klubiņā, ironizēja, ka Cielaviņa ir dziesma, ar kuru Paukštello izvadīs pēdējā gaitā. Pirms vairākiem gadiem aktieris ar humoru izteicās, ka vēl pirms izvadīšanas viņam esot divas ieceres. Pirmkārt, lai pie Dailes teātra reiz tiktu piestiprināts milzīgs plakāts, kas vēstītu: Otello – Jānis Paukštello. Otrkārt – viņš gribot nofilmēties kādā populārā ārzemju ziepju operā. Un tad viņš pieprasītu, lai latviešu valodā viņu iedublē Harijs Spanovskis. Te nu diemžēl jāatzīst, ka otrā iecere nav īstenojama – vismaz šajā realitātē.

Vietā piebilst, ka Jāņa Paukštello radošo izpausmju būtisks un svarīgs aspekts vienmēr bijusi dziedāšana. Padomju laikā, kad aktieri pelnījuši mazas algas, viņa kolēģis Ivars Kalniņš ierosinājis piepelnīties. “Ivaram bija ģitāra, un tā mēs sākām braukāt apkārt koncertējot. Sākumā likme mums bija septiņi rubļi par koncertu. Vēlāk mums pievienojās Varis Vētra un Andris Bērziņš. Mūsu atraktīvo uzstāšanos nofilmēja televīzija, un tad mūs pamanīja arī Raimonds Pauls. Viņa pirmā dziesma, ko es izpildīju, bija Rozīt mana, nātru dārzā, kas guva klausītāju atsaucību Mikrofona aptaujā.” (1)

Uz pusēm pārlūzusi dzīve

Reiz Jānis Paukštello aizgājis uz tirgu pēc rozēm. Prasa – cik maksā? Viņam atbild: “Astoņdesmit santīmu gabalā. Bet jums, cienījamo māksliniek, – par latu!” Kā redzams, popularitāte un tautas mīlestība var izpausties dažādi. Aktieris norāda, ka viņa attieksme pret popularitāti ir stipri atturīga, pēc tās nekad nav tiecies. “Apzinos, ka mans laiks šajā pasaulē un cilvēku atmiņā ir īss. Cik ilgi tauta mani pazīs un atcerēsies? Kamēr varu uzdziedāt, tikmēr mani zinās, bet nebūšu vairs uz skatuves un mans vārds aizies nebūtībā.” (2)

Jānis neslēpj, ka viņam nepavisam nav viegls raksturs. Dzimis Auna zīmē – ar auna dabu. Saka pa taisno, ko domā. Aiz muguras vai caur puķēm nerunā. Necieš čukstēšanos pa kaktiem. Spītīgs un ietiepīgs.

Ja izved no pacietības, var kļūt arī ass un dzēlīgs. Reiz tā noticis, kad viņu mēģinājuši pierunāt piedalīties televīzijas šovā. Tik ilgi centušies, ka aktieris kļuvis dusmīgs un strikti paziņojis, ka šovā nepiedalīsies un ar zvaigzni nedejos, nedziedās, neēdīs un negulēs.

Jānis ir cilvēks, kam dzīve pārlūzusi divās daļās. Viena – pirms, otra – pēc autoavārijas. Vēl pirms katastrofas viņš iepazinās ar Elīnu, kas vēlāk kļuva par viņa sievu un divu dēlu māti. Traģiskais atgadījums notika 1998. gada 8. novembrī, sadursmē gāja bojā autovadītājs, kura bērniem līdz pilngadībai Jānis maksāja uzturnaudu. Aktieris atceras: “Nekur nesteidzāmies un neskrējām. Ar Elīnu runājām, ka tūlīt būs Saulkrasti. Uz apledojušā ceļa mašīnu pēkšņi sanesa. No avārijas neko neatceros. Man teica, ka es bijis pretējā joslā. Pēdējais, ko redzu: priekšā braucošās mašīnas aizmugures ugunis, un viss... Ap mani bija klusums un miers, hologrāfiskais visums, kas ietina mazliet pelēcīgā gaismā, tajā klusinātajā tonī, kāds man patīk. Sāpes nejutu, bija viegli un labi. Sajūta, it kā es būtu no horizonta līdz horizontam. Kaut ko līdzīgu pirms tam biju redzējis sapnī. Un tad es dzirdēju balsi. Kāds teica: “Un tagad būs tā!...” Uz manu jautājumu: “Kā?” atbildes nebija, uz brīdi nācu pie samaņas, ieraudzīju Elīnas seju, visu vienās asinīs, un atkal aizpeldēju nebūtībā. Tikai spilgts gaismas uzliesmojums un klusums.” (2)

Pēc notikušā sekoja smaga operācija un neziņa, kas notiks tālāk. Dzīvesbiedre Akvelīna Līvmane pieprasīja šķiršanos. Jānis atceras, ka pēc avārijas juties kā cilvēks bez nākotnes. Invalīds bez mājām, ar sadragātu dzīvi un tiesas piespriestu parādu nastu. Bijis neziņa, vai vispār spēs turpināt darbu teātrī. Sācis dzīvot ar Elīnu un pamazām atgriezies dzīvē. “Nekad ārpus teātra man nav bijis tik daudz darba kā pēc avārijas, kad man bija pamatīga krīze, bet bija jāstrādā, jo vajadzēja nomaksāt parādu. Ņēmu katru darbu, ko man piedāvāja. Vienalga, cik par to maksāja, – maz vai daudz. Es strādāju vairāk, nekā spēju, un mani izglāba mana balss. Tā mani ir izglābusi situācijās, kad citas izejas nav bijis. Braucu uz koncertiem, dziedāju. Kad no pārguruma bruku kopā, iedzēru un teicu sev: “Izturi! Tikai izturi!” (2)

Pēc avārijas viņam izsniegta invaliditātes apliecība, ar kuru varējis braukt bez maksas. Reiz iekāpis tramvajā un parādījis to konduktorei. “Viņa smējās un neticēja, ka tā ir mana. Neticēja, ka esmu invalīds ar lauztu mugurkaulu un dzelzs skrūvēm savilktiem kauliem. Izsviedu apliecību, lai nekad nevienam to vairs nerādītu. Man piešķīra invalīda pensiju. Viens cilvēks ieteica, lai ar to arī dzīvoju un vairs nestrādāju. Sapratu: ar mani tad būs cauri! Viss, beigas... Daudzi toreiz no manis novērsās. Neredzēja. Nepazina.” (2)

Aktieris uzskata, ka izšķiroša bijusi Raimonda Paula palīdzība. “Pauls mani nežēloja, bet lika strādāt, un tikai tā es varēju izkulties no bezcerības un tikt laukā no depresijas. Mani izglāba viņa morālais atbalsts un darbs, ko Pauls man deva.” Palīdzējis arī kolēģis Harijs Spanovskis, kas uzraudzījis, lai Jānis nesaiet sviestā.

Dzīvei mētājot gan augšā, gan lejā, aktierim bijušas gan ciešākas, gan atturīgākas attiecības ar alkoholu. Savos izteikumos viņš ir gan diplomātisks, gan atklāts, liekot noprast, ka šajā ziņā viņš ir cilvēks ar pieredzi. Viņaprāt, alkohols reizēm ir vienīgais glābiņš, bet jāzina robeža, aiz kuras tālāk nedrīkst iet. Jo alkohols – tas ir ļoti slideni. Jānis stāsta: “Bija laiks, kad man teātrī bija ļoti daudz darba. Deviņdesmit astotajā gadā man bija trīs lielas lomas, un tad vēl Gunārs Vērenieks iestudēja izrādi Pilna gulta ārzemnieku un man iedeva lomu. Es biju pārguris. Lai varētu izturēt, sāku iedzert. Reizēm pāri mēram, bet citādi lūzu nost. To nevar izturēt. Širmis gāja ciet. Pie tādas slodzes aktieris izdeg, ka nemetas. Vēlāk bijušais reizes, kad esmu dzēris izmisuma, bezcerības dēļ. Kad man bija jānomaksā parādi un es strādāju kā traks, līdz totālam pagurumam, lai nopelnītu, reizēm dzēru pārguruma dēļ. Alkohols ir ātrākā un vieglākā relaksācija, kad morāli noplīsti, un zāles, kad moka fiziskas sāpes. Kad sāpju dēļ naktīs nevaru gulēt, ieņemu graķīti, lai varu aizmigt un neko nejūtu.” (2)

Kādā intervijā viņš dzeršanu salīdzināja ar dezertēšanu un neslēpa, ka reizēm viņam ļoti gribas dezertēt no šīs pasaules. Tie ir brīži, kad tik ļoti gribas atpūtināt savas smadzenes un ne par ko nedomāt.

Tomēr ne viss krāsojas drūmos toņos. Pērn prese rakstīja, ka Jānis Paukštello kļuvis manāmi jauneklīgāks. Nometis svaru, izskatās mundrāks un dzīvespriecīgāks. Aktieris stāstīja, ka kļuvis arī sociāli aktīvāks – ne tikai ievēro diētu, bet arī apgūst datorprasmes. No sportiskajām aktivitātēm priekšroku dod peldēšanai. Agrāk skrējis, bet tagad peld. “Izpeldu stresu un citas negatīvās emocijas. Ūdens man palīdz sakārtoties un uzlādēties.”

Sakārtoties un stiprināt veselību aktierim palīdz lauku mājiņa Murjāņu pusē. Tā ir vieta, kur atpūsties un relaksēties. Lauku īpašumam pievilkta elektrība un veikts ūdens dziļurbums. Turklāt apjozta sēta, lai stirnas uz zaķi neapgrauž ābeles. Jānis spriež, ka vecumdienās, kad teātrī vairs nebūs ko darīt, dzīvos laukos. Lasīs ogas un sēnes, rušināsies pa zemi, audzēs dilles un ķirbjus. Kaut Rīgā viņš nodzīvojis vairāk nekā 40 gadu, sirds tomēr pieder laukiem. Viņš prot visus lauku darbus, izņemot govs slaukšanu.

Viņam pieder arī kāda būtiska atziņa: “Varu pateikt tikai vienu: no sūdiem var tikt laukā! Arī tad, kad dzīve vairs neko nesola, vari izkulties no bedres, ja to dari un tev palīdz providence. Tā ne katram stāv klāt, bet man tā ir stāvējusi. Man no daudz kā vajadzējis tikt vaļā. No dzeršanas, no veģetatīvās distonijas.” (2)

Tomēr liktenis Jānim atkal piespēlējis jaunus pārbaudījumus. Kā vēsta prese, pērn oktobrī Jānis Paukštello paslīdējis vannasistabā un izmežģījis pirms 17 gadiem autoavārijā lauzto potīti. Pie ārstiem vērsies novēloti, un teju vai pēdējā brīdī paglābts no kājas amputācijas. Divus mēnešus nogulējis slimnīcā. Pavasarī viņam noņemts ģipsis, nācies nēsāt ortopēdisko zābaku. “Sarežģīti ir māksliniekam būt mājās, kad esi pieradis visu laiku strādāt. To pat nevar izstāstīt. Guli gultā un visu laiku redzi tikai vienu ainavu.” (3) Viņš uzturas lielākoties dzīvoklī, mocīdamies ar kājas un muguras sāpēm. “Pēc četrām operācijām viena kāja man ir nedaudz īsāka par otru, turklāt tā vēl līdz galam nav saārstēta. Šā iemesla dēļ pārāk liela slodze tika mugurai, un sāku mocīties arī ar muguras sāpēm. Nu kāds gan garastāvoklis var būt, ja vasarā, saulainā laikā, ir jātup istabā? Pie vella, riktīgi sāp! Turos tikai uz pretsāpju zālēm.” (3)

Andris Bernāts, žurnāls „Patiesā Dzīve” / Foto: no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva ______________________________________________________

Atsauces