Ģenerāļa Vectirāna politiskā karjera pēc sirmgalvja nobraukšanas ir beigusies

Kriminālā sodāmība nozīmē, ka Vectirāns vairs nevarēs kandidēt Saeimas vēlēšanās, un kaut arī viņš vēl ir Latvijas Zaļās partijas valdes loceklis, viņa darbošanās aktīvajā politikā, visticamāk, ir noslēgusies. Kas tad īsti ir atvaļinātais ģenerālis Vectirāns?

No cietumsarga par galveno Saeimas drošībnieku

Militārajā dienestā dažādos formas tērpos Juris Vectirāns ir aizvadījis teju vai četrdesmit gadus. Viņa ieguldījums Latvijas valsts neatkarības iegūšanā nav noliedzams, taču viņa karjeras laikā ir bijis visai daudz arī pretrunīgi vērtējamu gadījumu. Viņš dzimis 1953. gadā Jaunjelgavas novadā un pēc Vissavienības Iekšlietu ministrijas Minskas augstākās skolas pabeigšanas 1974. gadā uzsāka darbu Iekšlietu ministrijā, savukārt no 1984. gada līdz 1990. gadam strādāja ieslodzījuma sistēmā par operatīvo darbinieku.

1990. gada novembrī viņu iecēla par 1. atsevišķa policijas bataljona, tā sauktās “baltās beretes” komandieri – tā bija faktiski pirmā bruņotā vienība, kas pilnībā atbalstīja Latvijas neatkarību. Gludi negāja, jo vienība izteikti nostājās pret visām citām spēka struktūrām, un bija arī vairākas epizodes, kad tikai par mata tiesu izdevās izvairīties no reālām bruņotām sadursmēm un šo vienību ātri vien izformēja.

1991. gadā Vectirāns kļuva par Augstākās Padomes apsardzes dienesta priekšnieku, kur arī palika līdz 1997. gadam, kļūstot par LR Valsts prezidenta un Saeimas drošības dienesta priekšnieku. Šajā laika periodā pamanījies iekulties arī vairākos skandālos. 1991. gada augusta puča laikā viņš neesot bijis nekur manāms. Tāpat bija situācija, kad attiecīgie dienesti vēlējās pārbaudīt kāda ārzemju latvieša Rīgas ostā iebraukušo jahtu, taču Saeimas drošības dienests to neatļāva izdarīt, tā darbinieki paši izkrāva vairākas kastes un tās aizveda nezināmā virzienā. Kas šajās kastēs atradās tā arī neviens neuzzināja.

Līdz savstarpējai apšaudei varēja nonākt arī gadījumā, kad policija specvienības pavadībā devās uz bijušā “Bankas Baltija” šefa Aleksandra Laventa apartamentiem Jūrmalā, tā sauktajiem “Astoņiem luksiem”. Izrādījās, ka šo ēku apsargā Saeimas drošības dienesta darbinieki, kuri sākotnēji attiecās policiju tur ielaist. Bija pat arī kuriozs gadījums, kad krāsainā metāla zagļi no Saeimas galvenās ēkas fasādes nozaga bronzas plāksni ar iestādes nosaukumu.

Nekādas sekas gan tam nebija, jo Vectirāna aizbildnis bija tā laika ietekmīgais politiķis, Saeimas priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš no LNNK, kuru apsardzes dienestā godāja par “dzelzs vīru”.

Kad Krastiņa karjera Saeimas aparātā beidzās, arī Vectirāns amatu zaudēja un 1997.gadā nokļuva visai maznozīmīgā amatā - Militārās policijas Rīgas garnizona priekšnieks – no šī amata viņš arī atvaļinājās. Arī atvaļināšanos pavadīja skandāls, jo izrādījās, ka Vectirāns sev ir izkārtojis invaliditāti, kas ļāva saņemt paaugstinātu pensiju.

Politiķis un sabiedrisks darbinieks

Pēc atvaļināšanās Vectirāns pievērsās aktīvai sabiedriskai darbībai, un kļuva par Rīgas Brāļu kapu un Latvijas vēsturiskā mantojuma fonda prezidentu. Šajā amatā viņš izdarījis visai daudz labu lietu Latvijas vēsturiskā mantojuma saglabāšanas jomā.

Dažus gadus vēlāk viņš pievērsās politikai, un no “Zaļo un zemnieku savienības” kandidēja Saeimas vēlēšanās 2010. un 2011. gadā, taču netika ievēlēts. Savukārt 2013. gadā no šīs pašas partiju apvienības saraksta viņš iekļuva Jaunjelgavas novada domē. 2014. gadā ieguva Saeimas deputāta “mīksto” mandātu, stājoties ministra amatu ieguvušā deputāta vietā, un tādu pašu mandātu Vectirāns ieguva arī nākamajā, 11. Saeimā.

2018. gada Saeimas vēlēšanas viņam noslēdzās bez panākumiem.

Vectirāns apbalvots ar 4. šķiras Triju Zvaigžņu ordeni, kā arī ar vairākiem citiem apbalvojumiem.

Interesanti, ka tieši Jaunjelgavas vidusskola bija pati pirmā, kur pateicoties Vectirāna pūliņiem, eksperimentālā kārtā ieviesa skolēnu militāro apmācību.

Traģiskā avārija un tiesa

Pēc portāla LA.LV vēstītā, tiesā Vectirāns savu vainu ir atzinis, taču nav piekritis cietušā vīrieša dēla pieprasītās 50 tūkstošu eiro morālās kompensācijas maksāšanai. Cietušais savā runā tiesā pieprasīja piespriest vainīgajam reālu cietumsodu, taču prokurors jau sākotnēji tiesai lūdza aprobežoties ar nosacītu sodu un morālo kompensāciju 300 minimālo algu jeb 12900 eiro apmērā. Kaut arī, iespējams, ka kāda no pusēm šo tiesas lēmumu pārsūdzēs, tomēr, visticamāk, no kriminālās sodāmības atvaļinātajam ģenerālim izvairīties neizdosies.

Visai neparasta sagadīšanās, taču 1963. gadā, kad pašam Vectirānam vēl bija tikai desmit gadi, autoavārijā aizgāja bojā viņa tēvs, kurš arī bija milicijas darbinieks.