Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
unsplash.com

Kamēr priekšnieks pazemoja Juri, kolēģi klusēja un sūtīja uzmundrinošus smaidiņus čatā 15

Sabiedrība
12. maijā 06:21 2021. gada 12. maijā 06:21
  Jauns.lv
Vardarbība Latvijas darba kolektīvos ir izplatīta parādība. Uzvedība.lv vadītāja Līga Bērziņa, kas strādā ar dažādiem vardarbības gadījumiem, intervijā portālam Jauns.lv pastāstīja, ka arī attālinātās strādāšanas laikā varmākas atrod veidus, kā negatīvi ietekmēt un pazemot kolēģus, piemēram, izslēdzot no informācijas aprites, baumojot un pārtraucot upura teikto attālināto sapulču laikā.

Strādājot ar vardarbību darba vidē, speciāliste redzēja, ka pagājušā gada martā, kad sākās pirmā ārkārtējā situācija un vairāk darbinieku sāka strādāt attālināti, bija pagrieziena punkts. "Ļoti daudz elementu, kas bija vērojami vardarbībai klātienē, pārgāja uz vardarbību neklātienē."

Kāda atšķirība starp konfliktu un vardarbību?

"Vispirms būtiski ir atšķirt konfliktus no vardarbības. Konflikti un nesaprašanās būs jebkurā kolektīvā, jo konflikti ir viens no veidiem, kā mēs atrisinām neskaidrības, nospraužam robežas. Konfliktu esamība signalizē par drošu vidi, kur ikviens var paust savu viedokli arī tad, ja tas ir neērts un nepopulārs.

Tomēr nerisināti konflikti, neveselīgi konflikti gan var aizvest pie vardarbības. Par vardarbību mēs varam sākt runāt tad, kad tā ir ilgstoša (lai gan reizēm arī dažas stundas ir daudz), sistemātiska, ar tendenci pieaugt, sociālā izolācija utt. Ja konflikti parasti ir orientēti uz risinājuma meklēšanu, tad vardarbība parasti ir destruktīva, un varmāka pat nav ieinteresēts, lai upuris savu sniegumu uzlabotu," Bērziņa skaidroja atšķirību.

Ignorēšana ir daudz biežāka nekā kliegšana

Klasiski vardarbības darba vietā elementi parādās arī saskarsmē - ignorēšana, acu skatiena neveidošana, klusēšana, pārtraukšana, neatbildēšana uz e-pastiem, telefona zvaniem vai sarunās, baumošana, izslēgšana no informācijas apmaiņas un klātienes sarunām, piemēram, sapulcēs, kafijas pauzēs, virtuvē utt. Šķita, ka šie elementi attālinātā darba sākumā samazinājās, un daudzi minēja, ka viņi strādājot attālināti, jūtas labāk, jo nav fiziskas saskares ar varmāku, tomēr arī vardarbība pielāgojas…

Līga Bērziņa. (Foto: No personīgā arhīva)

Speciāliste uzsvēra, ka sākotnēji neredzamie un nelielie vardarbības signāli ir daudz bīstamāki, nekā tie izskatās pirmajā acu uzmetienā.

"Klasiskā vardarbība, ko mēs novērojam birojos, parasti nav saistīta ar kliegšanu un sišanu. Ļoti bieži darbinieki saka, ka viņiem būtu daudz vieglāk, ja kliegtu, jo tā ir fiziska izlāde, uz kuru var reaģēt, kuru var pierādīt."

Bet ar klasiskiem vardarbības darba vietā elementiem (ignorēšanu, acu skatiena neveidošanu, klusēšanu, izslēgšanu no sarunām, neatbildēšanu, pārtraukšanu, sabotāžu, neizpildāmu darbu apjomu nereālistiskos termiņos u.c.) cilvēki bieži vien nezina, ko iesākt. Katra atsevišķa šī pazīme uzreiz neliecina par vardarbību, piemēram, kolēģis var neatbildēt uz otra jautājumu slikta garastāvokļa vai arī citu iemeslu dēļ. Bet summējot šīs pazīmes kopā, veidojas vardarbība.

Vardarbībai vajadzīga skatuve

Vardarbības izpausmes redz arī citi kolēģi un "nereti vardarbības fenomens ir tieši publiska varas parādīšana". Tas nozīmē, ka vardarbība notiek citu cilvēku acu priekšā.

"Tas, kas nereti padara mūs bezspēcīgus, ir tas, ka kāds kolēģis ir redzējis, ka es esmu pazemots, ka man nodarīja pāri, ka mani nosauca par stulbeni."

"Vardarbībai parasti ir ļoti svarīgi citi cilvēki ne tikai kā aculiecinieki, bet arī kā vardarbības īstenotāji. Priekšnieks, kurš izslēdz kādu darbinieku no informācijas aprites vai baumo par darbinieku, nebūs baumotājs un izslēdzējs, ja citi darbinieki viņu neatbalstīs viņa darbībās. Viņš būs vienkārši cilvēks ar jocīgu uzvedību. Vardarbība sākas brīdī, kad tajā izdodas ievilkt citus cilvēkus klusētāju, aktīvu vai pasīvu līdzdalībnieku lomās. Ar vienu cilvēku ir par maz."

Vardarbība nemirst kā partizāni

Pārejot uz attālinātu darbu pagājušā gada pavasarī, daudziem vardarbības elementiem vairs nebija telpas, kur eksponēties, jo būtiski samazinājās klātienes mijiedarbība. Daļa darbinieku atzinuši, ka attālinātā darba laikā jūtas labāk, jo vairs nav jāpiedalās bezjēdzīgās sapulcēs, kafijas pauzēs un smēķēšanā pie stūra, kā arī mazinājusies saskarsme ar atklāti vai pasīvi agresīviem kolēģiem.

Attālinātā darba sākumā likās, ka vardarbība darba vietā ir būtiski samazinājusies, taču Bērziņa uzsvēra, ka vardarbība šajā laikā pārorientējās.

"Strādājot ar sarežģītiem gadījumiem, parasti brīdinu, ka nebūs tā, ka atnāks viens speciālists, kaut ko izdarīs un vardarbība atrisināsies. Lielākoties ar vardarbību ir tāpat kā ar partizāniem: viņi nemirst, bet aiziet, lai pārgrupētos." Tāpēc pēc laika redzējām, ka vardarbība attālinātā darba laikā līda ārā citādākos veidos.

Paralēlās aprunāšanas čatiņi

Kā vienu no būtiskiem vardarbības aspektiem attālinātā darba laikā Bērziņa minēja aprunāšanu dažādos čatos. Piemēram, attālinātajās sapulcēs un oficiālajos darba kolektīvajos čatos darbinieki klusē vai raksta, ka viss ir labi, bet paralēlajos čatos izskan citi viedokļi (arī negatīvi un kritiski), tostarp tiek aprunāti kolēģi.

Atsevišķi vērtējot, paralēlos čatus, protams, nevar saukt par vardarbību, bet tas ir spēcīgs signāls par paralēlu komunikāciju, kam nevajadzētu būt veselīgā darba vidē. Tas ir līdzīgi kā piedalīties formālās klātienes sapulcēs, lai gan lēmumi tiek pieņemti gaiteņos.

"Paralēlās aprunāšanas nekad nav tik nevainīgas, kādas tās izskatās. Ir noteikti iemesli, kāpēc kāds cilvēks uzskata, ka nav droši paust savas domas atklāti. Ir divas iespējas: tas tiešām nav droši vai arī cilvēki dzīvo fantāzijās, ka nav droši paust savas domas atklāti," speciāliste teica.

Augsts pasīvās agresijas līmenis

Ja vide nav droša, tas ir signāls, ka kolektīvā būs augsts pasīvās agresijas līmenis. Daļai cilvēku var šķist, ka nav droši atklāti pateikt kaut ko kritisku, jo tad lietas sabruks vai būs milzīgas sekas, pat pazemināšanas vai atlaišanas. Tāpēc viņi baidās atklāti paust savas domas, bet izsakās pusteikumos vai paralēlajos čatos. Ļoti bieži tā nav patiesība, bet šiem cilvēkiem var izdoties radīt paralēlo realitāti darba vidē un noskaņot arī citus, ka darbs ir briesmīga vieta, pamazām šīs savas šaubas sējot arī citos.

"Sapulcēs darbinieki smaida un saka, ka viss ir kārtībā, bet paralēli aprunā. Tas paver ļoti daudz dažādas problēmsituācijas, piemēram, aprunāšanas, intrigas un sapulcēs pieņemtu lēmumu atcelšanu. Tas izdedzina cilvēkus, padara cita cilvēka darbu pilnīgi bezjēdzīgu, cilvēki jūtas nenovērtēti un viņi cenšas kompensēt sevi citos veidos," Bērziņa teica.

Nedalīšanās ar informāciju

Vēl viens attālinātās vardarbības aspekts ir izslēgšana no informācijas aprites vai tās ierobežošana. Informācija ir ļoti būtisks instruments.

"Ja tevi slēdz ārā no informācijas aprites, tad kāds ir muļķis vai tieši otrādi - ļoti gudrs. Visticamāk, kādam nav izdevīgi, ka tu savu darbu izdari labi, izdari laikā un kāp pa karjeras kāpnēm.

Ja tu nesaņem visu informāciju vai saņemt to nepilnīgu, novēloti, izkropļotā veidā, tad tev ir jābūt pietiekami daudz drosmei, lai uzdotu sarežģītos jautājumus, piemēram, kāpēc darba uzdevuma e-pasta vēstule nosūtīta jau pirms trīs nedēļām, bet es to saņemu tikai šodien, kāpēc es neesmu ielikts e-pasta CC sadaļā jau pirmajā posmā?"

Lielas bailes no atbildēm

Speciāliste skaidroja, ka bieži vien darbiniekiem ir grūti uzdot šos neērtos jautājumus, jo viņi jau pirms tam iekšēji nojauš atbildes.

"Cilvēkiem ir ļoti bail no atbildes. Kamēr mēs neesam pajautājuši šos neērtos jautājumus, mēs dzīvojam fantāzijā un ilūzijā, ka kāds patiešām kaut ko aizmirsa un pārprata. Bet darba vidē tā tas parasti nenotiek. Caurspīdīgās, veselīgās attiecībās kolēģis, saņemot informāciju, pārskatot e-pasta CC adresātus un ieraugot, ka kāds cilvēks nav tajā sarakstā, citiem jautā, kāpēc, piemēram, Juris par to nezina, un aicina viņa vārdu ielikt sarakstā."

Informācijas izkropļošanā liela loma ir arī kolēģiem, kuriem arī ir ļoti grūti uzdot neērtus jautājumus. Viņiem šķiet - ja es pajautāšu, kāpēc Jura vārds nav iekļauts e-pastu sarakstē, tad arī mani izslēgs no informācijas aprites. Un viņi paši sāk dozēt, kam, kādu informāciju sūta. Bet tie, kuri neuzdod jautājumus, dara darbu kā māk, parasti neprecīzi, ar kļūdām, kas mazina darba kvalitāti.

Pārējie kolēģi, neuzdodot neērtus jautājumus, savā ziņā atbalsta vardarbību pret vienu konkrētu cilvēku. 

"Baisais notiek tad, kad tiek uztaisīts klusējošais mūris, kur, piemēram, "Zoom" sapulcē vienu cilvēku pazemo, bet visi pārējie klusē, vienlaikus rakstot čatā, lai pazemotais turas un viņi ir kopā ar to." Bet patiesībā šie darbinieki nav vienoti ar pazemoto kolēģi, jo viņi klusē un neko nejautā, neaizrāda un neierosina mainīt sarunas tematu un veidu. Šādos gadījumos patiešām ir būtiski skatīties uz vārdiem, nevis darbiem."

Vardarbība 1:1 ir retāka

Bērziņa akcentēja, ka daudz retāk darba kolektīvos ir gadījumi, kad priekšnieks ir vardarbīgs pret padoto, ja neviens to neredz. "Daudz vairāk cilvēku min situācijas, kad sapulcē uz tevi kliedz, visi klusē, bet pēc sapulces kliedzējs zvana un runā kā labākais draugs. Tad ir cilvēki, kuriem liekas, ka viņi jūk prātā, jo nespēj saprast, kā tas iespējams, ka priekšnieks tikko mani nolamāja par pasaules lielāko ienaidnieku, bet tagad viņš runā ar mani ļoti draudzīgi it kā mēs būtu labākie draugi kopš bērnības."

Retāk ir gadījumi, kad kolēģis ir atklāti draudzīgs citu cilvēku priekšā, bet ir naidīgs, nonākot aci pret aci ar kādu darbinieku. "Šādi gadījumi pastāv, it īpaši pasīvās agresijas situācijās, bet biežāk vardarbībai ir vajadzīga skatuve, jo tādējādi varmāka sūta signālu arī citiem – ja tu runāsi man pretī, ja tu nedarīsi kā lieku, ar tevi notiks tas pats."

Robežas tausta pamazām

Parasti varmāka robežas iztausta pamazām. "Dažreiz cilvēki no sākuma nevar noformulēt, kāpēc pēc kādas sapulces jūtas slikti. Parasti varmāka, izsakot komentārus, piezīmes, izkropļojot informāciju, baumojot, tausta robežas, lai saprastu, cik tālu viņš ar vardarbību var iet.

To, cik tālu vardarbībā var iet, parasti nenosaka nabaga upuris, jo viņš nevar sevi aizstāvēt, bet gan aculiecinieki. Ja kāds pasaka, ka šis bija par daudz, negodīgi, neveselīgi, tad parasti varmāka pieraujas un plašāku vardarbību neizvērš. Bet, ja neviens neko nesaka un klusē, tad varmāka atļaujas iet tālāk.

"Interesanti, ka varmākas parasti vardarbību racionalizē – viņi uzskata, ka viņiem ir tiesības rīkoties agresīvi, kliegt, pazemot. Parasti viņi uzskata ka tā rīkojas priekšniecības vai kādu citu augstāku spēku vārdā (šie “augstākie spēki” par to var nezināt vai arī izvēlēties ignorēt šādu rīcību). Tāpēc ir būtiski apturēt vardarbību iespējami drīz, un darba vidē “labie policisti, sliktie policisti” nemaz tik vienkārši nespēlējas – atdodot sodīšanas funkcijas citiem, priekšnieks atdod savu ietekmi un autoritāti, un ir precedenti, kad tiek pazemoti, aprunāti arī viņi," speciāliste teica.

Lielos kolektīvos ļoti labi var novērot, ka dažādās sapulcēs ir dažādas atmosfēras, jo piedalās citi cilvēki. Bieži vien ir tā, ka sapulcei pievienojas viens cilvēks un visa atmosfēra mainās. Tas parasti notiek tad, ja sapulcei pievienojas cilvēks, kurš spēj skaidri nospraust robežas un strukturēt savu darbu, kā arī viņu neietekmē kolēģu emocionālā mijiedarbība.

Ar savu miskasti jātiek galā pašam

Bērziņa, strādājot ar darba kolektīviem, kuros attīstījusies vardarbība, parasti aicina darbiniekus sīkāk nepētīt, kāpēc kāds darbā rīkojas vardarbīgi, jo tas var mudināt attaisnot varmāku.

Viņai prātā iespiedies kāds spilgts vardarbības piemērs, kad priekšnieks pazemoja savus darbiniekus kā pēdējos suņus. Kad viņa bija satriekta par šo situāciju, kāds darbinieks aicināja saprast, ka priekšnieks bērnībā bija sists un viņam ar siksnu izsita aci, tāpēc viņš tagad ir tik agresīvs.

"Šajā brīdī tā ir vardarbības racionalizācija, jo viss kolektīvs uztur dzīvu mītu, ka priekšnieks ir cietis un tagad arī viņiem ir jācieš. Turklāt šādās situācijās ir vienlīdz liela varbūtība iekļūt gan vīriešiem, gan sievietēm"

"Tad mēs parasti sakām: lai kas cilvēkam būtu, nekas viņam nedod tiesības savas iekšējās nekārtības uzlikt citiem un atreaģēt uz viņiem. Tev ir pašam ar to jātiek galā. Tieši šīs robežas veido profesionālu vidi. Darba vide nav psiholoģiskās palīdzības dienests, tas nav bērnības traumu atbalsta pulciņš. Slēdzot darba līgumu, mēs rēķināmies, ka katrs cilvēks savu miskasti, bērnības traumas, iekšējās nekārtības paturēs pie sevis un tiks ar tām galā, neiesaistot drāmā citus. Mēs patiešām nākam uz darbu strādāt. Parasti."

Kad par to runā radošos un toksiskos kolektīvos, tad daļa darbinieku sāk iebilst, ka bez šīm emociju izpausmēm viņi vairs nevarēs būt tie, kas viņi ir, ka tā tiks aizliegta viņu radošā pašizpausme un viņi paliks par bezpersoniskiem robotiem.

Bet tā nav patiesība! Parasti kliedz tie, kuri nav iemācījušies paškontroli un izgāž agresiju uz citiem. Starp citu, pēc konfliktu vadības treniņa, kurā ietilpst arī impulsu kontroles prasmes, ne tikai kolektīvam, bet arī pašam agresoram uzlabojas dzīves kvalitāte.

Saņemt drosmi un aizrādīt

Redzot vai piedzīvojot vardarbību attālinātajā darbā, speciāliste vispirms aicināja nepalaist garām mazos signālus, jo "neviens varmāka nesāks realizēt vardarbību, kamēr viņš nebūs iztaustījis vidi".

Piemēram, ja priekšnieks nemitīgi "zāģē" kādu darbinieku, ka viņš nokavējis "Zoom" sapulces sākumu, cits kolēģis var aizrādīt, ka tas jau vairākkārt izrunāts un vajadzētu virzīties pie citiem jautājumiem, nevis turpināt bārstīt personiskus pazemojumus.

Parasti, dzirdot šādus aizrādījumus, varmākas pārtrauc pazemošanu un aizrādītāja klātbūtnē to vairs neturpina.

Arī pats upuris no šādiem aizrādījumiem var mācīties, kā sevi aizstāvēt. Bieži vien par varmākas upuriem kļūst ļoti labi izglītoti, empātiski cilvēki, kas bijuši vienīgie bērni ģimenē un beiguši labas privātskolas. Viņi iepriekš nav piedzīvojuši vardarbību, tāpēc bez kolēģu palīdzības viņiem sākumā ir grūti saprast, kā sevi aizstāvēt. Viņi vispār nevarēja iedomāties, ka pastāv atklāti vai slēpti agresīvas vides.

Darbinieki vardarbīgi pret bosu

Bērziņa zināja stāstīt ne tikai par gadījumiem, kad priekšnieki ir vardarbīgi pret darbiniekiem, bet tieši otrādi - padotie īsteno vardarbību pret vadītāju. Darbinieki ar bagātīgu fantāziju var padarīt vadītāja dzīvi neciešamu. Piemēram, visi darbinieki formāli vienojas sabotēt bosa uzdotos darbus, neizdarīt tos līdz galam, laicīgi vai kvalitatīvi. Pēc tam viņi var pateikt, ka priekšnieks ir muļķis un neprot darbus deleģēt.

Šādas situācijas raksturīgas tad, kad nesen nomainīts priekšnieks - iepriekšējais priekšnieks padoto acīs bija labs, jo nelika tik daudz strādāt, bet jaunais šķiet neciešams, jo liek strādāt vairāk un aktīvāk. Jo biežāk mainīsies darbinieki, jo ciniskāki var kļūt darbinieki, jo izveidojas filozofija - priekšnieki nāk un iet, bet mēs paliekam.

Rētas uz visu mūžu

Rezumējumā speciāliste izteica secinājumu, ka kopumā vardarbība Latvijas uzņēmumos ir aktuāla problēma arī attālinātā darba laikā.

Viņa aicināja darbiniekus to censties atpazīt, par to runāt un meklēt risinājumus.

"Un nekad neatstāt vienu to, kuram dara pāri, jo vardarbība darba vidē atstāj rētas uz visu mūžu. Tas nav stāsts tikai par nekvalitatīvu darbu, tas atstāj ietekmi gan uz veselību un pašapziņu, gan arī attiecību kvalitāti arī ārpus darba."

Citi šobrīd lasa

Mūžībā devies Latvijas skatuves mūziķis Gunārs Meijers
Ar kopīgiem hobijiem par maz! Trīs tēmas, kas jāpārrunā pārim, sākot attiecības
RTU dienesta viesnīcā pa devītā stāva logu izkrīt jauns vīrietis
Skatīt visus komentārus

"Игорь, ты ли это?!": усатая актриса оказалась точной копией Николаева 1

Мачеха лишила отца, выкидыш стоил брака: непростая судьба Татьяны Веденеевой