Kaimiņi dzīvo bailēs jau desmit gadu: ko darīt, ja kaimiņš ir psihiski nelīdzsvarots un apdraud citus
Nav nekāds noslēpums, ka viena no sabiedrības problēmām ir psihiski nelīdzsvaroti un arī psihiski slimi cilvēki. Par daudziem no viņiem pat tuvākie kaimiņi nenojauš, jo slimība ir vieglā formā, smagi slimie atrodas medicīnas iestādēs.
Tomēr grupa slimnieku ir kaut kur pa vidu – viņi dzīvo mājās, jo diagnoze, iespējams, nav pietiekami nopietna. Taču ir situācijas, kad viņu rīcības dēļ cieš apkārtējie, nonāk līdz agresīvai uzvedībai vai pat vardarbībai.
Cilvēktiesības tikai slimajam?
"Likums un Taisnība" saņēma vēstuli no lasītājas Kristīnes Čeirānes: “Maniem radiniekiem kaimiņos dzīvo psihiski nestabils cilvēks. Ir lasīts, ka gadījumos, ja tiek apdraudēta citas personas veselība, dzīvība vai īpašums, jāziņo pašvaldības vai Valsts policijai. Man ir jautājums – ko darīt situācijā, kad cilvēki ir vairākkārt vērsušies policijā, ir bijis iesaistīts sociālais dienests, bet nenotiek absolūti it nekas. Notiek atsaukšanās uz psihiski nestabilā kaimiņa cilvēktiesībām, un piesaukts likums, kas nosaka, ka nevienu nevar ievietot ārstniecības iestādē bez viņa piekrišanas. Taču situācija ir tāda, ka viņš reāli apdraud cilvēkus, ir bijuši arī vairāki uzbrukuma gadījumi, un kaimiņu dzīvi viņš ir padarījis par pilnīgām mocībām.”
Sazinoties ar Čeirāni un konkrētiem notiekošajā iesaistītiem cilvēkiem, jāsecina, ka situācija ir patiešām satraucoša.
Pārdaugavā, Jelgavas ielā, netālu no 2. trolejbusu depo, ir divas divstāvu dzīvojamās mājas, un vienā no tām arī mīt 50 gadus vecais vīrietis (viņa vārds ir redakcijas rīcībā, taču ētisku apsvērumu dēļ to neminam).
Agrāk bija mātes aprūpē
Psihiskie traucējumi viņam sākušies pēc jaunībā iegūtas galvas traumas, taču, kamēr dzīvojis kopā ar māti un regulāri lietojis zāles, nekādu problēmu nav bijis. Tieši otrādi, viņš bija vienmēr ļoti pieklājīgi apģērbies un sakopts.
Diemžēl pirms aptuveni desmit gadiem māte nomirusi, medikamentu lietošanu viņš pārtraucis un kļuvis agresīvs un neprognozējams.
“Sevišķi agresīvs viņš kļūst tieši pavasarī, un tad var sagaidīt jebko – viņš uz ielas uzbrūk cilvēkiem ar spieķi, ir bijuši gadījumi, kad draudējis ar nazi, tostarp manai meitai. No vīriešiem viņam gan ir bail, tāpēc vienmēr izvēlas sievietes vai mazus bērnus. Par laimi, fiziski pāri vēl nevienam nodarījis nav, izņemot gadījumu, kad uzbruka un sita trolejbusa vadītājai, kura tobrīd atradās pie stūres. Piečurāta kāpņu telpa, speciāli uz mājām atnesti un izmētāti atkritumi, ar ekskrementiem noķēpātas automašīnas ir ikdiena. Mēs esam neskaitāmas reizes saukuši policiju, ziņojuši sociālajiem dienestiem, bet nekas netiek risināts,” stāsta kaimiņiene Dace Alpa.
Trolejbusa vadītājai sit pa galvu
Trolejbusa vadītājas Daces Vazdikas stāstītais liek domāt, ka kāda traģēdija var notikt kuru katru brīdi. “Viņam patīk vizināties ar trolejbusu, un bieži vien vīrietis iekāpj jau pirmajā reisā. Viņš ir netīrs un vienmēr nāk ar saviem atkritumu traukiem, viņam nav nekādu problēmu izgrūst no vietas citus pasažierus, jo vienmēr grib sēdēt. Ir bijušas situācijas, kad viņš vienkārši grūž ārā cilvēkus brīdī, kad viņi izkāpj pa durvīm. Apmēram pirms diviem gadiem viņš man reāli uzbruka, kad vadīju trolejbusu, pilnu ar cilvēkiem, un tas notika tieši krustojumā, pagrieziena brīdī. Vairākas reizes viņš vienkārši man iesita pa galvu, un es knapi paspēju noraut rokas bremzi – labi, ka tur bija ceļa remonts un nebraucu ātri,” piedzīvotajā dalās Vazdika.
Rīgas satiksme par šo gadījumu ir vērsusies policijā, uzrādot arī videoierakstu, un pēc tās reizes uzbrucējs uz mēnesi bija ievietots ārstniecības iestādē, bet pēc iznākšanas viss atkal turpinājies.
Ēdnīcā vicinās ar nažiem
Reiz esot bijis gadījums, kad viņš kādai sievietei iedūris ar skrūvgriezi, taču, par laimi, viņai mugurā bijis biezs ziemas apģērbs. Tāpat reiz viņš ienācis trolejbusu parka ēdnīcā, kur paņēmis visus nažus un, tos vicinot cilvēkiem gar sejām, staigājis starp galdiņiem, tēlojot viesmīli. Izsauktā policija desmit minūtes paturējusi viņu automašīnā, pēc tam palaidusi un aizbraukusi.
“Kā man justies, kad viņš no rīta iekāpj manā trolejbusā, neviena cilvēka nav – es viņam saku, jums jākāpj ārā, bet viņš man ar smīnu rāda piedurknē noslēptu uzasinātu skrūvgriezi, un es neesmu vienīgā, kam tā noticis. Policija saka, ka vajag fiksēt faktus, bet kā tad to izdarīt – fotografēt ar telefonu, kad tev skrien pakaļ? Viņiem tur jau ir tik daudz iesniegumu un liecību par visiem gadījumiem, ka es nesaprotu – mums tiešām ir jāsagaida kāda reāla traģēdija?” vaicā Vazdika.
Sociālais dienests ir bezspēcīgs
Kaimiņiene Alpa stāsta, ka par sava dzīvokļa komunālajiem pakalpojumiem viņš nemaksā jau gadiem, ir atslēgta apkure, ūdens un elektrība: “Tad ir jautājums, kā slimais cilvēks ar invaliditātes grupu tur var dzīvot, nenodarot kaitējumu savai veselībai, un vai par viņu tomēr valstij nevajadzētu parūpēties. Pat ja viņu no tā dzīvokļa izliks, vai slimais cilvēks to tā īsti sapratīs un neturpinās tepat apkārtnē mitināties?”
"Likums un Taisnība" sazinājās ar vietējo sociālo dienestu, un tā darbiniece Lilita Kiverte atzīst, ka konkrētais vīrietis ir ļoti labi zināms.
“Diemžēl, kamēr nav tiesas sprieduma, ka viņš ir atzīts par rīcībnespējīgu, mēs ar varu viņu nekur nevaram ievietot. Ik pa brīdim viņš nokļūst ārstniecības iestādē, un pēc medikamentu lietošanas kādu laiku veselība normalizējas. Mēs pat esam viņam sarūpējuši ārpus kārtas vietu pansionātā, bet viņš uz turieni pārcelties kategoriski atsakās. Tad, kad ir nosacīti normālais pēcmedikamentu periods, viņš pat spēj uzrakstīt par mums juridiski pamatotu sūdzību Tiesībsargam. Acīmredzot no mediķu viedokļa diagnoze nav tik smaga, lai pielietotu piespiedu ārstēšanu, un diemžēl Rīgā vien šādu cilvēku ir simtiem. Mēs no savas puses esam visu izdarījuši.”
Ārstniecības likums stingri reglamentē
Ārstniecības likumā noteikts, ka psihiska slimība nedrīkst būt par iemeslu cilvēka diskriminācijai, viņš ir tiesīgs saņemt medicīnisku palīdzību, taču ievietot psihiatriskajā ārstniecības iestādē pacientu var tikai ar viņa rakstveida piekrišanu.
Ir gan situācijas, kad tas darāms bez pacienta piekrišanas. 68. panta 1. punktā ir teikts: “Psihiatrisko palīdzību bez pacienta piekrišanas sniedz, ja pacients ir draudējis vai draud, centies vai cenšas nodarīt sev vai citai personai miesas bojājumus vai izturējies vai izturas varmācīgi pret citām personām un ārstniecības persona konstatē, ka pacientam ir psihiskās veselības traucējumi, kuru iespējamās sekas varētu būt nopietni miesas bojājumi pacientam vai citai personai.”
2. punkts paredz, ka to var darīt arī gadījumos, ja “pacients izrādījis vai izrāda nespēju rūpēties par sevi vai savā aizbildnībā esošām personām un ārstniecības persona konstatē, ka pacientam ir psihiskās veselības traucējumi, kuru iespējamās sekas varētu būs nenovēršama un nopietna personas veselības pasliktināšanās”.
Kā redzams pēc aprakstītajiem notikumiem, šajā gadījumā piespiedu ārstēšanai nepieciešamie priekšnoteikumi ir, tomēr viss nav tik vienkārši.
Lai šādu piespiedu ārstēšanu nodrošinātu, par to būtu jālemj psihiatru konsīlijam 72 stundu laikā pēc viņa ievietošanas ārstniecības iestādē. Pēc šāda lēmuma pieņemšanas konsīlijs paziņo par to pacientam un viņa tuviniekiem, vienlaikus 24 stundu laikā informējot par to attiecīgā rajona tiesu.
Tiesnesim par to jāinformē prokuratūra un Latvijas Zvērinātu advokātu padome, un pēc tam turpat uz vietas ārstniecības iestādē šī lieta, piedaloties visu instanču pārstāvjiem, arī tiek izskatīta. Lēmumu par piespiedu ārstēšanu var piemērot tikai uz diviem mēnešiem, un tas pēc tam ir atkārtoti jāpagarina. Pacients pats šo lēmumu var desmit dienu laikā apstrīdēt un pēc tam darīt to arī ik pēc diviem mēnešiem.
Likuma 69. pantā arī noteikts: “Ja persona psihisko traucējumu vai psihiskas slimības dēļ pārkāpj sabiedrisko kārtību, tās aizturēšanu, nogādāšanu pie psihiatra veic policijas darbinieki, kuri arī iesniedz rakstveida ziņojumu par slimnieka uzvedības pretsabiedrisko raksturu.”
Šajā gadījumā, visticamāk, tā vairākkārt jau noticis, taču psihiatriem šā cilvēka iespējamais sabiedrības apdraudējums tomēr nav šķitis pietiekami nopietns.
Jāgaida asinsizliešana?
Citādāk ir situācijās, kad psihiski neveselie pastrādā reālus noziegumus, kas beidzas ar miesas bojājumiem vai pat cilvēka nāvi. Tādos gadījumos piespiedu ārstēšanās slimnīcā tiek noteikta kā piespiedu līdzeklis kriminālprocesa ietvaros un pēc tam vajadzības gadījumā arī nostiprināta ar tiesas lēmumu. Personas, kuras veikušas vardarbīga rakstura noziegumus, tiek ievietotas īpašajā psihiatriskajā nodaļā Laktas ielā, kur režīms vairāk līdzinās cietumam nekā ārstniecības iestādei.
Bijuši traģiski gadījumi
Diemžēl gadījumi, kad psihiski nelīdzsvaroti cilvēki patiešām uzbrūk un savaino kādu, nav nemaz tik reti. Noteikti skaļākais no tiem bija gadījums 2003. gadā, kad kāds jauns vīrietis ar zobenu nodūra vienu policistu un otru smagi savainoja. Likumsargus bija izsaukusi uzbrucēja māte, un trakojošo vīrieti izdevās savaldīt, tikai viņu sašaujot.
Vairāki gadījumi pieredzēti lielveikalu stāvvietās, kad cilvēki sadurti bez jebkāda izskaidrojama motīva, tā noticis gan Ogrē, gan Tukumā. Nodaļā Laktas ielā atrodas arī vairāki cilvēki, kuri piekopuši kanibālismu un, visticamāk, tur arī pavadīs visu savu atlikušo mūžu.
Par konkrēto gadījumu – vai tiešām naivi jācer, ka psihiski nelīdzsvarotais vīrietis pats labprātīgi piekritīs doties uz speciālo pansionātu, no kura gan viņš netraucēts drīkstēs arī iziet? Sagaidīt, ka viss patiešām beigsies ar kaut ko traģisku, nav ne sabiedrības, ne arī paša psihiski slimā cilvēka interesēs. No Valsts policijas par konkrēto situāciju līdz žurnāla nodošanai tipogrāfijā nekādus komentārus tā arī nesaņēmām.
