Kur pandēmijas laikā palikuši bēgļi?

Februāra vidū starp vairāk nekā 80 miljoniem bēgļu un pārvietoto personu bija reģistrēti tikai 50 000 inficēšanās gadījumu un aptuveni 450 nāves gadījumi no Covid-19, liecina ANO Bēgļu lietu augstā komisāra biroja (UNHCR) publiskotie dati. Lielāka ietekme uz bēgļiem un migrantiem bijusi ierobežojumiem, kas noteikti cīņā ar Covid-19, kā arī ekonomiskajai lejupslīdei un pieaugošajai ksenofobijai.

"Cilvēkus nogalina nabadzība un nevienlīdzība, nevis vīruss," intervijā bezpeļņas ziņu organizācijai "The New Humanitarian" norādījusi Koventri universitātes profesore Hevena Krolija.

Oficiālie dati patiesību neatspoguļo

Ekonomiskie migranti, bēgļi, patvēruma meklētāji, nelegālie migranti, viesstrādnieki - visus ietekmējusi jaunā koronavīrusa pandēmija neatkarīgi no legālā statusa un atrašanās vietas.

Gandrīz pilnīgi droši var apgalvot, ka oficiālie dati par jaunā koronavīrusa izplatību migrantu, bēgļu un pārvietoto personu vidū neatspoguļo patieso situāciju un saslimušo skaits ir daudz lielāks. Taču patieso situāciju ir grūti novērtēt, jo testēšana ir ierobežota un nav veikti kvalitatīvi pētījumi, kas atklātu, cik lielai daļai cilvēku migrantu centros ir izstrādājušās antivielas pret jauno koronavīrusu. Migrantu centros, nometnēs un citās mītnes vietās ir grūti ievērot sociālo distancēšanos, bieži sanitārie apstākļi nav tie labākie, ir ierobežota piekļuve tīram ūdenim un medicīniskajai palīdzībai. Šādi apstākļi ir ideāli vīrusa izplatībai.

Lielbritānijā inspektori, pārbaudot bijušās armijas kazarmas Kentā, kur izvietoti migranti, martā secināja, ka ēkas ir nolaistas un nepiemērotas dzīvošanai. Cilvēkiem dzīvojot šādā saspiestībā, vienam inficējoties ar jauno koronavīrusu, plašs vīrusa uzliesmojums ir praktiski nenovēršams, norādīja inspektori. Janvārī bijušajās kazarmās Covid-19 tika atklāts 178 cilvēkiem, ziņoja BBC.

Valstu atšķirīgās pieejas datu apkopošanā, piemēram, daudzas valstis savos statistikas datos par pandēmiju nenorāda personas migrācijas statusu, apgrūtina datu salīdzināšanu, liedzot gūt skaidru kopainu par vīrusa izplatību migrantu un bēgļu vidū. Līdzīga situācija ir ar datiem par Covid-19 upuriem.

Mirstības rādītāji migrantu vidū ir zemāki, nekā varētu gaidīt. Sevišķi vairākos Āfrikas, Āzijas un Tuvo Austrumu reģionos. Iespējams, daudzi ar Covid-19 saistīti nāves gadījumi nav reģistrēti, taču ASV Džonsa Hopkinsa universitātes profesors Pols Spīgels ir skeptiski noskaņots: "Ja mirstības rādītājs būtu augsts, to būtu grūti noslēpt."

Iespējams, situāciju daļēji var izskaidrot ar to, ka migrantu vidū liela daļa ir jauni cilvēki, un viņiem mazāk sastopama aptaukošanās, daudzi agrāk inficējušies ar citiem vīrusiem, kas nodrošina kaut kādu imūno aizsardzību pret Covid-19, un siltākiem laikapstākļiem un ilgāku laika pavadīšanu ārpus telpām. Taču arī līdzīgos apstākļos ir novērojamas pretrunas, kuras grūti izskaidrot, intervijā "The New Humanitarian" norādīja Spīgels.

"Mani satrauc tas (..), ka mums joprojām nav ļoti skaidra priekšstata par to, kas notiek, un tas man šķiet vienkārši nepiedodami," sacīja Spīgels, piebilstot, ka nezināšana apgrūtina reaģēšanu uz pandēmiju tagad un līdzīgām situācijām nākotnē.

Vīruss skar viesstrādniekus un tādējādi izplatās darbavietu valstīs

Taizemē, Malaizijā, Singapūrā un citur plaši vīrusa uzliesmojumi izcēlušies viesstrādnieku vidū.

Taizemē, kur legāli nodarbināti aptuveni 2,2 miljoni migrantu un strādā nezināms skaits nelegālo ieceļotāju, decembrī jaunais koronavīruss uzliesmoja garneļu vairumtirdzniecības tirgū un jūras produktu apstrādes rūpnīcās Samutsakhonas provincē. Vairums šo strādnieku ir no Mjanmas. Viņi dzīvo saspiestībā kopmītnēs un vāji runā taju valodā.

Uzliesmojuma sākumā valdība centās ierobežot vīrusa izplatīšanos, nosakot karantīnu strādnieku kopmītnēs, nenošķirot veselos no inficētajiem strādniekiem, kā arī aizliedza viesstrādniekiem izbraukt no Samutsakhonas. Taču taizemieši, piesakoties atļaujām, joprojām varēja iebraukt un izbraukt no šīs provinces, un vīruss turpināja izplatīties visā valstī. Vēlāk vīrusa smagāk skartajos reģionos valdība noteica stingrus ierobežojumus un Samutsakhonā karantīnas režīmi viesstrādnieku kopmītnēs tika aizstāti ar karantīnas lauka hospitāļiem, kuros tika izmitināti inficētie strādnieki.

Singapūrā, kur pirmie Covid-19 gadījumi tika reģistrēti 2020.gada janvārī, decembra vidū 93% no visiem reģistrētajiem Covid-19 gadījumiem (aptuveni 58 000) bija viesstrādniekiem.

Aplūkojot pieejamos datus par Covid-19 izplatību migrantu vidū, ANO Starptautiskās migrācijas organizācijas (IOM) uzturētajā portālā "Migration Data Portal" secināts, ka pandēmijas ietekme uz mazkvalificētiem strādniekiem, kas mitinās kopmītnēs, bijusi neproporcionāla. Viņi saslimst biežāk, viņu kustības brīvība tiek ierobežota vairāk, bet viņu iespējas saņemt medicīnisko palīdzību ir mazākas nekā citiem sabiedrības slāņiem.

Taizemes gadījums un līdzīgi vīrusa uzliesmojumi citur arī parāda, ka migrantu norobežošana no ārpasaules nemazina Covid-19 izplatību migrantu vidū un bieži vīruss izplatās tālāk plašākā sabiedrībā.

Covid-19 nerūp cilvēka migrācijas statuss

Nesen nodibinātās Sarkanā Krusta Sarkanā Pusmēness Globālās Migrācijas laboratorijas ziņojumā secināts, ka kopš pandēmijas sākuma "neredzama siena" liedz migrantiem piekļūt pamata pakalpojumiem un apgrūtinās piekļuvi Covid-19 vakcīnām. Turklāt ziņojumā secināts, ka šī siena nav tik daudz radusies apzinātu politisku lēmumu rezultātā, cik no nevērības un netīšām sekām, ko radījuši valdību centieni ierobežot Covid-19 izplatību.

Pieteikumu skaits patvēruma saņemšanai Eiropas Savienībā (ES), Norvēģijā un Šveicē 2020.gadā saruka par 31%, bet migrācija no Somālijas pussalas uz Arābijas pussalu, kas līdz pandēmijai bija noslogotākais jūras migrācijas ceļš, samazinājās par 73%.

Robežu slēgšana ir apgrūtinājusi iespējas cilvēkiem, kas bēg no konflikta zonām un vajāšanas, sasniegt drošu patvērumu. Pandēmija arī piespiedusi migrantus pāragri atgriezties tādās valstīs kā Venecuēla un Sīrija, kas bieži vien nozīmē atgriešanos nedrošā vidē. Tai pat laikā daudzus tā pamudinājusi izvēlēties riskantākus jūras ceļus, piemēram, no tādām valstīm kā Lībija, Libāna un Bangladeša. Citi savukārt iestrēguši tranzīta valstīs, nespējot turpināt ceļu uz izvēlēto galamērķi.

Kopš pandēmijas sākuma pieaudzis gadījumu skaits, kad valstis ignorējušas vai kavējušās sniegt palīdzību migrantiem, kuru laivas sūtījušas palīgā saucienus. Bažījoties par Covid-19 izplatību, valstis arī liegušas migrantiem izkāpt savās ostās un turpinājušas deportēt migrantus. Šādas prakses, protams, arī ierobežojušas migrantu un bēgļu iespējas pieteikties patvērumam.

Vakcīnas migrantiem un bēgļiem

Covid-19 vakcīnas kļuvušas par gaismas staru cīņā ar pandēmiju, bet arvien skaidrāks kļūst tas, ka nākotnē iespējas ceļot un pārvietoties būs cieši saistītas ar vakcinēšanos.

Daudzās valstīs migranti un bēgļi nav ietverti vakcinācijas plānos, un reizēm pat situācijās, kurās teorētiski migrantiem ir pieejama palīdzība, praktiski to ir sarežģīti saņemt. Piemēram, nelegāliem migrantiem nav vajadzīgo dokumentu vai sociālās apdrošināšanas numura, lai pieteiktos vakcīnai, saņemtu ārstēšanu vai veiktu Covid-19 testu. Citos gadījumos migranti vilcinās konsultēties ar ārstu vai reģistrēties Covid-19 vakcīnas saņemšanai, jo baidās, ka viņu personiskā informācija tiks nodota imigrācijas dienestiem un izmantota, lai deportētu viņus. Arī prasība reģistrēties vakcīnai internetā var izvērsties par šķērsli, ja cilvēkam nav piekļuves internetam vai prasmju izmantot datoru vai valodas zināšanu.

"Covid-19 nerūp cilvēka migrācijas statuss, un mums arī tam nevajadzētu rūpēt. Kamēr visi nebūs iekļauti, vīruss turpinās cirkulēt un pārveidoties, potenciāli mazinot visu vakcinācijas centienu efektivitāti," viņš uzsvēra.

ANO Āzijas un Klusā okeāna reģiona Ekonomikas un sociālās komisijas (ESCAP) izpildsekretāre Armida Alisžabana šomēnes starptautiskā migrācijas jautājumiem veltītā konferencē Bangkokā aicināja Āzijas valstis vakcinēt viesstrādniekus pret Covid-19.

"Migranti būs būtiski valstu atlabšanā ilgtermiņā, un viņu devums mūsu sabiedrībā ir jāatzīst un jānovērtē. Viņi ir jāiekļauj vakcinācijas programmās, jo (..) mēs būsim drošībā tikai tad, kad visi būs drošībā," sacīja Alisžabana.

Vairākas Āzijas valstis, tostarp Singapūra, Dienvidkoreja, Taizeme un Malaizija, paziņojušas, ka piedāvās Covid-19 vakcīnas viesstrādniekiem, un Malaizija paziņojusi, ka nedeklarētie strādnieki varēs pieteikties vakcinēšanai, nebaidoties tikt deportēti. Pagājušajā gadā ANO kritizēja Malaiziju, jo pretēji solītajam varasiestādes nosūtīja uz aizturēšanas centriem simtiem nelegālo migrantu un bēgļu, kas brīvprātīgi ieradās veikt Covid-19 testu.

Atsaucoties uz oficiāliem avotiem, DW februāra beigās ziņoja, ka tādas Eiropas valstis kā Lielbritānija, Nīderlande, Francija, Spānija un Itālija iekļāvušas nedokumentētos migrantus savās vakcinācijas stratēģijās, taču, kā tas izskatīsies praksē, rādīs laiks.

Migranti ir nepieciešami arī cīņā pret pandēmiju

Migranti neatkarīgi no darbavietas dod svarīgu ieguldījumu cīņā ar pandēmiju. Dati no marta sākuma liecina, ka no 20 valstīm ar vislielāko Covid-19 gadījumu skaitu, vismaz septiņas valstis - ASV, Lielbritānija, Francija, Spānija, Itālija, Vācija un Čehija - paļaujas uz ārvalstīs dzimušiem darbiniekiem veselības aprūpes sektoros. Un sagaidāms, ka pandēmijas ietekmē pieprasījums pēc kvalificētiem darbiniekiem veselības aprūpes nozarē tikai pieaugs.

Migranti veido nozīmīgu daļu no darbaspēka gan sektoros, kas ir būtiski pandēmijas laikā, gan sektoros, ko pandēmija skārusi vissmagāk, piemēram, tirdzniecības un pakalpojumu nozarēs, sezonālajos lauksaimniecības darbos un mājsaimniecības pakalpojumu jomā.

Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (ESAO) valstīs 2017./2018.gadā nabadzībā dzīvojošo viesstrādnieku skaits bija visaugstākais Dienvideiropā un ASV. Šādiem cilvēkiem, kuriem jācīnās ar nabadzību, neskatoties uz to, ka strādā algotu darbu, pandēmija var izvērsties par smagu ekonomisku triecienu, bet valdību atbalstu programmās viņi nereti nav iekļauti. Pandēmijas ietekmē arī samazinājušās migrantu iespējas sūtīt sapelnīto naudu uz izcelsmes valsti saviem tuviniekiem, kuriem savukārt nepieciešamība pēc atbalsta pandēmijas laikā ir pieaugusi.

Pandēmija arī samazinājusi ienākumus un darba iespējas ēnu ekonomikā, kur tiek prognozēta ienākumu samazināšanās par 82% valstīs, kurās dzīvo lielākais skaits pārvietoto personu, februārī brīdināja UNHCR. Bēgļu lietu augstā komisāra birojs arī aplēsis, ka pandēmijas ietekmē bēgļu bērnu pieeja izglītībai samazinājusies par 90% un sevišķi liels risks pārtraukt mācības ir pusaugu meitenēm. Ali Hekmats, kurš dibinājis Afgāņu bēgļu solidaritātes asociāciju Turcijā, aplēsis, ka vismaz 80% afgāņu bēgļu bērnu, kas apmeklēja skolas pirms pandēmijas, ir pārtraukuši mācības.

Pandēmija negatīvi ietekmējusi arī bēgļu un migrantu garīgo veselību, un tās ietekmē pieaugusi vardarbība ģimenēs, seksuālā vardarbība un ar dzimumu saistīta vardarbība.

Mazāk humānās palīdzības, stingrāka politika pret bēgļiem

Nepieciešamība pēc humānās palīdzības pasaulē pieaug, taču plaisa starp resursiem un vajadzībām kļūst arvien lielāka. 2020.gadā ANO lūdza humānajai palīdzībai gandrīz 32,5 miljardus eiro, kas ir visu laiku lielākā summa. Arī pandēmija veicinājusi nepieciešamību pēc palīdzības un atbalsta. Taču humānajai palīdzībai pērn ANO tika saziedoti tikai 15 miljardi eiro. Gaidāms, ka šogad šī plaisa pieaugs vēl vairāk.

ANO aplēsusi, ka šogad humānā palīdzība būs nepieciešama vairāk nekā 235 miljoniem cilvēku, kas ir par 40% vairāk nekā pērn un gandrīz trīs reizes vairāk nekā 2014.gadā.

Vissmagākā situācija ir valstīs, kurās pārklājas vairākas krīzes, piemēram, Libānā. Aplēsts, ka aptuveni 90% no aptuveni miljona sīriešu bēgļu Libānā pašreiz dzīvo izteiktā nabadzībā, salīdzinot ar 55% 2019.gadā.

"Redzot, kā Covid-19 ietekmē cilvēku (..), ir grūti noteikt, vai tas ir ekonomikas sabrukums, vai tas ir Covid-19, vai tā ir izstumšana bēgļa statusa dēļ vai vēlāk Beirūtas sprādziens," komentārā "The New Humanitarian" norādījusi Beirūtas Amerikāņu universitātes profesore Savsana Abdulrahima.

Aktīvisti un tiesību aizstāvji bažījas, ka nevienlīdzība vakcīnu sadalē palīdzēs nostiprināties politikai, kas ierobežojusi migrantu, bēgļu un patvēruma meklētāju iespējas pārvietoties un saņemt aizsardzību pandēmijas laikā, un šo situāciju sāks uztvert par normālu, lai gan ekonomiskās grūtības un humānās palīdzības samazināšanās daudziem cilvēkiem palielinājusi nepieciešamību migrēt.

Pastāv arī bažas, ka valstis var izmantot pandēmiju par ieganstu, lai nostiprinātu politiku, kas vērsta pret imigrāciju. Arī sabiedrībā pandēmija neveicina atvērtību, un pandēmijas sākumā migranti un bēgļi bieži tika publiski vainoti vīrusa izplatīšanā.

"Parasti, kad ekonomikas piedzīvo lejupslīdi, cilvēki kļūst mazliet konservatīvāki vai nacionālistiskāki," intervijā "The New Humanitarian" norādīja Jauktās migrācijas centra (Mixed Migration Centre) pārstāvis Brems Frovs, piebilstot, ka tas neveicinās progresīvu pieeju migrācijai.

Avoti:

"Deutsche Welle", BBC, "Reuters", "The New Humanitarian", "The Conversation", mixedmigration.org, migrationdataportal.org, unhcr.org, europa.eu u.c.