Francūzis, kurš Teikā cep īstus kruasānus: "Tas ir viens traks piedzīvojums!"
Francijā baznīca un bulanžērija ir ciema svarīgākās vietas. “Tā ir vieta, kas ir pilna ar dzīvību – cilvēki šeit satiekas un aprunājas par sev svarīgo,” saka Luks Motē, kurš šādu tradīciju ar savu konditoreju vēlas iedibināt Teikā.
Nesen "Troubadour Teika" ar pateicību 200 kruasānu veidā pārsteidza Infektoloģijas centra mediķus par viņu darbu cīņā ar Covid-19. “Tas ir patīkams brīdis – šāda neviltota labdarība. Es domāju, tas ir augstākais vērtējums, kad cilvēki ar savu roku tiešām skaisti ir kaut ko dziļā pateicībā uzrakstījuši un uztaisījuši,” saka centra galvenā ārste Baiba Rozentāle.
Laimi veido mazās lietas
“Mums no Valentīndienas bija akcija Labestības Valentīns, kurā apmeklētāji varēja uz mūsu skatloga atstāt novēlējumu ārstiem un arī ziedot naudu, lai mēs viņiem varētu uzdāvināt kruasānus,” |Kas Jauns Avīzei" teic Lukas 19 gadus vecais dēls Ludoviks.
Mesjē Luks konditoreju atvēra pērn, viņš ir īstens francūzis no Strasbūras, kuru uz Latviju atveda mīlestība, līdztekus ceptuvei strādā arī informācijas tehnoloģiju nozarē. Tiekamies nelielajā kafejnīcā jeb bulanžērijā Brīvības gatvē 314, apmeklētāju kā jau visur citur ir mazāk, taču krāsnis darbojas, mūzika skan un "Trubadūra" durvis ir atvērtas, lai gribētāji varētu sevi palutināt ar bulciņu un kafiju līdzņemšanai.
“Mēs esam atvērti un gribam strādāt,” Luks uzsver, ka "Trubadūrs" ir tikpat svarīgs viņam, cik apkaimes iedzīvotājiem. Viņš arī pats ļoti izbauda strādāšanu pie kases un, apmeklētājus apkalpojot, ar viņiem aprunājas: “Viena dāma nāk pie mums katru dienu. Viņa izkāpj no autobusa, ieskrien pie mums, lai nopirktu svaigu apelsīnu sulu, un tad ar nākamo autobusu brauc prom. Viņa nāk un stāsta, ka esot priecīga, ka mēs strādājam, viņai ir iespēja pa ceļam uz darbu ar kādu parunāt un izdzert garšīgu sulu. Tās ir mazās lietas, kas ienes laimi. Es esmu laimīgs, apmeklētāji ir laimīgi, un tas šajos laikos ir ļoti svarīgi.”
Viens traks piedzīvojums
Savu sievu, latvieti Sandru Luks satika pirms vairāk nekā 20 gadiem, studējot bioloģiju universitātē Strasbūrā. Tagad jau pārim ir kupla ģimene ar trīs bērniem – vecākajam šogad apritēs divdesmit, vidējam ir 18 gadu, jaunākajai meitiņai ir vienpadsmit gadu.
Sākumā pāris dzīvoja turpat Strasbūrā, tomēr ar laiku nolēma, ka kaut kas jāmaina, un pārcēlās uz Latviju, uz Teiku. Šie jurģi gan nebija vienīgie, jo pēc pāris gadiem ģimene sākusi dzīvot pārmaiņus gan šeit, gan Francijā. Tā arī dzīve ritējusi līdz pērnā gada jūlijam, kad Luks pārcēlās uz Latviju pavisam, lai atvērtu savu konditoreju – tieši pandēmijas laikā.
Luku patīkami pārsteigušas Latvijā nopērkamās kanēļmaizītes un magoņmaizītes, tādas Francijā bieži negadās redzēt. Tajā Eiropas galā ir stipras maizes tradīcija, parasti maiznīcās pērk kruasānus, bagetes un cita veida baltmaizi. Latvijas maize esot īpatnējāka – mums ierastā rupjmaize vai ar sēklām.
Luks atzīst, ka rupjmaize nav viņa mīļākais mīklas izstrādājums, toties ķiplokgrauzdiņi ar alu gan labi saderot.
Tā kā veikalos atrast tādu maizi, kā viņam patīk, nevar, Luks iemācījies cept pats savu.
Tas palīdzējis arī "Trubadūra" darbos, saimnieks pats apguvis arī kruasānu un makarūnu mākslu, turklāt mīklu gatavo šeit uz vietas. “Tas ir viens traks piedzīvojums! Tu nevari iedomāties, cik grūti ir uztaisīt labu kruasānu. Uz šķīvja jau izskatās viegli,” smej Luks.
Īsta kruasāna noslēpumi
Kruasāna stūrakmens ir laba mīkla un sviests, ar margarīnu nekas neizdosies, taču nepietiek tikai ar labām un svaigām izejvielām, vajadzīgas arī zināšanas, un arī tas vēl nav viss.
“Svarīgi ir, kādā noskaņojumā ir cepējs. Tas arī var ietekmēt kvalitāti, jo no tā būs atkarīgs, cik labi būs sarullēta mīkla.
Tad to liek krāsnī zemā temperatūrā, lai mīkla uzbriest. Kādas 20 līdz 30 minūtes, jo lēnāk tā briest, jo labāk, tad tiks iegūta vajadzīgā tekstūra,” Luks ieskicē kruasāna noslēpumu.
Pēc pusstundas kruasānus no krāsns izņem, lai varētu apsmērēt ar sviestu, tad atkal liek krāsnī uz 15 minūtēm. Meistars brīdina, ja sviestu uzsmērēs nepareizajā brīdī, kruasāns būs sauss, ja tam neļauj pietiekami uzbriest, būs pārāk ciets:
“Kvalitāte ir atkarīga no visām šīm mazajām lietiņām. Šeit ir ļoti daudz detaļu, kuras jāatceras viscaur cepšanas procesā.”
Sākot cept kruasānus, viņš pats bijis pārsteigts, cik tas ir sarežģīti, toties tagad spēj pagatavot jebkuru maizīti, kas ir bulanžērijas piedāvājumā.
Sapnis par kopā būšanu
Pēc dažiem mēnešiem Teikas "Trubadūram" apritēs gads. Luks ļoti vēlas atkal aicināt viesus pie sevis: “Lai cilvēki varētu sēdēt ārā uz terases, lai es ar viņiem varētu sasveicināties.”
Viens no mesjē Motē lielākajiem sapņiem ir satuvināt vietējos un izveidot draudzīgu, ciešu kopienu, jo it kā jau viss vajadzīgais ir pieejams – apkārt ir vairāki veikaliņi, kafejnīcas, un francūzis neredz iemeslu, kāpēc gan visi nevarētu sadarboties un padarīt šo Teikas stūrīti patīkamāku gan vietējiem, gan garāmgājējiem.
“Šādos laikos mums ir jācīnās. Cenšos ienest vismaz mazumiņu prieka, tas mums visiem ir vajadzīgs. Te ir arī citi uzņēmēji, es ceru, ka uz vasaru mums sanāks kaut ko noorganizēt un izveidot tādu kā laukumu vai kvartālu, kur cilvēki varēs nākt. Citādi visi sēžam savos veikalos un neko nedarām. Sapņoju, ka varam visi kopā kaut ko interesantu izdarīt,” ar ambiciozajiem nākotnes plāniem dalās Luks.
Un šis tas jau notiek. Ieejot "Trubadūrā", uzreiz ieraugāms izgaismots skapītis ar eleganta izskata pudelēm un burciņām. Tā ir vietējo ražotāju produkcija, kuru Luks ir piedāvājis izlikt savā bulanžērijā: “Es cenšos atbalstīt vietējos tirgotājus un ražotājus. Re, kur mums ir plaukts ar šokolādi, medu un alkoholu, ko uztaisījušie mazie ražotāji. Ja mēs drīkstēsim atklāt terasi, es centīšos sarunāt ar kādu, kurš taisa sieru, lai cilvēki varētu sēdēt uz mūsu terases un izbaudīt sieru pie vīna glāzes.”
Terase ārpusē būšot viņa pirmais solis: “Mums ir vajadzīga dzīvība. Slēpties vienam no otra nav cilvēcīgi, cilvēkiem vajag prieku un laimi.”
