Jura un Evitas ģimenes "veiksmes stāsts" ārpus Latvijas
Dzimuši un auguši Latvijā, Juris un Evita Veržbicki kopā ar saviem trīs bērniem Gabriellu, Anabellu un Mariabellu 2013.gadā pārcēlās uz Honkongu, jo Jurim tur piedāvāja izaugsmes un darba iespējas. Tur ģimenei vajadzēja pierast pie pilnīgi citādākas dzīves un tur pasaulē nāca viņu ceturtā meitiņa Isabella. Evita intervijā portālam Jauns.lv pastāstīja, ka viņu ģimenes "veiksmes stāsta" pamatā ir neatlaidīgs un smags darbs, kā arī savstarpējs atbalsts.
Kāpjot pa karjeras kāpnēm un pieņemot izaicinošu darba piedāvājumu mazumtirdzniecības jomā, ģimene no Latvijas pārcēlās uz Honkongu, kur dzīve bija pilnīgi citādāka nekā Latvijā. Dzimtenē viņi jau bija iekārtojuši dzīvi un finansiāli jutās stabili. Savukārt Honkongā viņiem vēlreiz bija viss jāsāk no sākuma - jāiegulda liels darbs, lai nonāktu līdz tādam pašam dzīves līmenim kā Latvijā.
Honkongā viņi nodzīvoja 5,5 gadus, bet pēc tam atgriezās Latvijā uz pusotru gadu, jo Jurim piedāvāja pārvaldīt uzņēmumus Austrumeiropas reģionā. Savukārt no pagājušā gada viņi dzīvo Kijevā, Ukrainā. Gabriellai tagad ir 14 gadi, Anabellai - 13, Mariabellai - 9 un Isabellai - 3,5 gadi.
Nav klasisks reemigrācijas stāsts
Sarunas sākumā Evita norāda, ka viņu ģimenei nav klasiskā reemigrācijas stāsta, kad pēc vairāku gadu prombūtnes ģimenes laimīgi atgriežas dzimtenē, jo dzīvojot svešumā nav izdevies gūt piepildījumu. Dzīvojot Honkongā un vīram pieņemot jauno darba piedāvājumu, ģimene pat nezināja, kurā Eiropas valstī būs jāstrādā. “Mums zināmā mērā paveicās, ka dzīvesvieta varēja būt Latvija."
Nevienā reizē viņi neaizbrauca no Latvijas tāpēc, ka šeit būtu bijis tik slikti, ka jāmeklē iespējas dzīvot citviet. Drīzāk ģimene sekoja vīra darba gaitām dažādās pasaules vietā. Viņiem bija nepieciešami plašāki apvāršņi un Latvijā palika par šauru. Viņiem gribējās redzēt un piedzīvot pasauli ārpus Latvijas.
Aizbraucot no Latvijas, viņi necentās sadedzināt visus tiltus ar dzimteni un pārraut attiecības ar tuvajiem cilvēkiem. Viņi, ārzemēs dzīvodami, "nenoliek" un nekritizē Latviju, kaut arī redz daudz uzlabojamu lietu.
Meitas Honkongā prezentē Latviju ar "Aijā žūžu"
Ģimene ārvalstīs piedalījusies dažādos pasākumos, popularizējot latviešu valodu un kultūru. Turklāt vecāki ar bērniem mājās runāja latviešu valodā. Lai gan tas ne vienmēr bijis viegli un pat no skolas dzirdēti ieteikumi runāt tikai angliski, Veržbicki centušies saglabāt latviešu valodā. Mūsu sarunā piedalās arī jaunākā meitiņa Isabella, kas diezgan labi runā latviski.
Kā aizkustinošu mirkli Evita atminas meitu un viņu klasesbiedru dziedāto "Aijā žūžu” milzīgas Honkongas auditorijas priekšā. Šo latviešu dziesmu izpildīja un arī klausījās dažādu tautību cilvēki.
Jāsāk viss no sākuma
Evita atzīst, ka, aizbraucot no Latvijas, ģimene ļoti riskēja. Latvijā Juris 25 gadu vecumā bija uzņēmuma finanšu direktors Baltijā, bet Honkongā viņš pieņēma darba piedāvājumu, kas amata ziņā bija zemākas pakāpes.
"Mūsu ģimene uzņēmās ļoti lielu risku. Mēs atstājām visu, sapakojām visas mantas un aizbraucām. Mēs pat nezinājām, vai mums būs iespēja atgriezties.
Mēs ļoti, ļoti riskējām, un pirmie divi gadi bija nenormāli grūti - gan emocionāli, gan arī finansiāli. Man citreiz nāca prātā domas, vai to vajadzēja? Mēs cīnījāmies, abi divi viens otru atbalstījām un gājām visu laiku uz priekšu. Vīrs visu laiku pakāpās savās darba pozīcijās un noslēgumā viņš bija finanšu vadītājs Āzijā."
Mazajām meitenēm jāiztur konkurss, lai iestātos skolā
Evita atklāj, ka pirmie gadi Honkongā bija grūti arī saistībā ar bērnu izglītību. Aizbraucot uz Honkongu, trešajai meitai, kas tolaik bija jaunākais bērns, bija tikai divi gadi. "Toreiz viņa vēl kārtīgi nerunāja nevienā valodā, arī latviski viņa īsti nerunāja." Lielākajām meitām uzreiz vajadzēja sākt iet skolā, jo tur skolas gaitas jāsāk 5 gadu vecumā.
Veržbicku meitas tolaik neprata angļu valodu. Ķīniešu valsts skolās viņi nevarēja savas meitas sūtīt (mācīties ķiniešu valodu skolā kā ārzemniekam ir praktiski neiespējami, turklāt vienam vecākam ir jābūt ķīniešu tautības), tāpēc vienīgā iespēja bija starptautiskās skolas. Pieprasījums pēc labām izglītības iestādēm ir tik liels, ka skolas var izvēlēties, kurus bērnu un ar kādiem noteikumiem uzņemt.
Intervijas notiek ne tikai ar bērniem, bet arī vecākiem. Turklāt pirms tam jāsagatavo bērna CV, kurā jāapraksta, ko bērns līdz tam darījis un kādas prasmes viņam ir, piemēram, vai viņš prot spēlēt klavieres, kādus pulciņus apmeklējis, cik valodas pārvalda utt.
Rumāņu skolotāja aizstāv latviešu meitenes
Lielākajā daļā starptautisko skolu rindas ir ļoti garas un pieprasījums ir milzīgs. Meklējot vecākajām meitām skolu, viņi nonāca Norvēģu starptautiskajā skolā, ko ieteica Honkongā dzīvojošie latvieši. Lai gan angļu valodas intervijā meitas pilnībā izgāzās un sākotnēji skolā netika uzņemtas, kāda Rumānijā dzimusi un augusi skolotāja izpalīdzēja ģimenei.
Izpratne par grūtībām viņai bija tuva, jo arī pati bija gājusi cauri kaut kam līdzīgam, jo viņas ģimene bija emigrējusi uz ASV.
Pedagoģe aizgāja pie skolas direktora un lūdza meitenes uzņemt skolā un apsolīja ar viņām strādāt. Pateicoties šai skolotājai, meitenes uzņēma izglītības iestādē, bet vecākiem vēl pusgadu bija jāalgo speciāla asistente, kas sēž blakus bērniem un palīdz mācībās, kas notika angļu valodā.
Evita uzsver, ka skolas maksa Honkongā bija ļoti liela. Arī papildus skolotāja darbs, pulciņi, ārpusskolas apmācības bija jāapmaksā no pašas ģimenes budžeta.
Pirmais pusgads bija drausmīgs, bet tajā laikā meitenes apguva angļu valodu tādā līmenī, lai pašas pilnībā varētu sekot līdzi mācībām skolā. Pēc tam Veržbicku vecākās meitas varēja iestāties citā starptautiskā skolā, kur sākumā viņas neuzņēma. Arī tagad meitenes turpina mācības starptautiskajā skolā Kijevā.
Iegādājas jahtu un ceļo pa pasauli
Arī finansiāli ģimenes situācija laika gaitā uzlabojās. Evita pat atklāj, ka pēdējais laiks Honkongā tika pavadīts vēl augstākā dzīves līmenī, nekā tas bija Latvijā. Viņi iegādājās jahtu, ar kuru apceļoja Honkongas daudzās piekrastes salas.
Dzīvojot Āzijā, latviešu ģimenei bija arī iespēja apceļot skaistākās un eksotiskākās valstis. "Tās ir iespējas, kuras ir jāizmanto, esot šajā konkrētajā brīdī, jo nekad nevar zināt, kur dzīve var aizvest vai kā tā var attīstīties pēc kāda laika, un tad var nākties nožēlot."
Pamatā smags darbs
Vienlaikus sieviete uzsver, ka šīs iespējas saistītas ar smagu un neatlaidīgu darbu. Dzirdot, ka ģimeni dēvē par "veiksmes stāstu", viņa iebilst, ka patiesībā viņi ir tie, kuri cīnās un smagi strādā. Turklāt abiem ir labas izglītības, piemēram, vīrs ieguvis maģistra grādu Šveicē. "Tas ir pamats, ar kuru mēs ejam tālāk."
Dzīvojot ārvalstīs, pāris satuvinājies vēl vairāk nekā Latvijā: "Man šķiet, ka mēs ar vīru esam vēl tuvāki. Vai nu tu salūzti, izšķiries un nespēj vai arī atbalsti. Mums ir bijuši posmi, kad man ir slikti. Tad vīrs ir bijis tas, kas sapurina un saka, ka jāiet uz priekšu. Bet, kad viņš ir pārguris un saka, ka vairs nespēj, es saku, ka mums ir jāspēj, jo nav citas iespējas. Mums ir četri bērni."
Daudz darba bērnu audzināšanā
Evitas ikdiena ir ļoti aizņemta un saplānota. Viņas pārziņā ir bērnu aprūpe un izvadāšana pa daudzajiem pulciņiem (peldēšana, teniss, zirgu jāšana, hip-hop dejas, valodas). Ar peldēšanu Anabella nodarbojas profesionālā līmenī - treniņi notiek divas reizes dienā sešas dienas nedēļā. Mamma lepojas, ka Anabella tikko ir atzīta par 2020.gada jauno sportisti Ādažos, kur viņi Latvijā dzīvoja.
Lai veiksmīgi organizētu plašās ģimenes ikdienu, kritiski svarīga ir savlaicīga plānošana. Jāņem vērā, ka Kijevā ir milzīgi sastrēgumi, piemēram, dažus kilometrus ar auto var braukt ilgāk nekā, dodoties kājām. Turklāt jaunākā meitiņa Isabella patlaban neapmeklē bērnudārzu, bet gan dzīvojas pa mājām ar mammu.
Vai vispār var atļauties ceturto bērnu?
Latviete atklāj, ka pirms pieņemt nozīmīgu lēmumu par ceturto bērnu, ģimene mēģināja saprast, vai vispār var atļauties ceturto bērnu, redzot, cik izmaksā trīs bērnu izglītošana un uzturēšana. "Honkongā nav nekādu pabalstu un atbalsta sistēmas.
Zinot, cik maksā starptautiskās skolas un bērnudārzi, daļa Honkongas ģimeņu bērnu vietā izvēlas mājdzīvniekus.
Tas ir skarbi, bet diemžēl tā ir realitāte vienā no pasaules dārgākajām metropolēm."
Kopumā Honkongā parasti nav tik kuplas ģimenes ar četriem bērniem. "Man pat ir kuriozi, ka dažas draudzenes, tostarp kāda korejiešu draudzene, teica, ka mēs esam ļoti reliģioza ģimene, jo mums ir trīs bērni. Es teicu, ka ar reliģiju tam nav nekāda sakara. Tā vienkārši ir izvēle, ka mēs vēlamies vairākus bērnus."
"Isabella bija ļoti, ļoti rūpīgs un pārdomāts lēmums," Evita saka un paskaidro, ka ar to ir saistīti daudz kuriozu. Lai bērnu piedzemdētu ar ārstiem-ārzemniekiem privātā klīnikā nevis valsts slimnīcā, jāšķiras no vismaz 10-15 tūkstošiem eiro. Ģimene nebija gatava izdot tik lielu summu par dažām dienām slimnīcā un tāpēc Evita teica vīram, ka viņa ir gatava dzemdībām valsts slimnīcā, kur šis pakalpojums izmaksāja 20 eiro, lai gan ārsti un medicīnas personāls ir līdzvērtīgā līmenī.
"Es tiešām gāju tam visam cauri. Meita vēl dzima ar ķeizargriezienu. Es biju milzīgā telpā, gultā, kam apkārt bija aizkariņi. Tai blakus bija daudz citu gulta, kam apkārt aizkariņi." Evita, kura Latvijā bija piedzemdējusi trīs bērnus ar privātu un īpašu aprūpi, Honkongā gulēja telpā, kur bija ļoti daudz citu dzemdētāju. "Tur man bija pavisam cita pieredze. Bet es biju tam gatava un zināju, uz ko es parakstos. Atskatoties uz šo visu, jāsaka, ka tā bija interesanta pieredze."
Jaundzimušajai ap kāju signalizācijas aproce
Kad jaundzimušo meitiņu atnesa, Evita nevarēja saprast, kāpēc viņai ap kāju ir aproce. Izrādījās, ka tā ir signalizāciju, lai bērnu nevarētu no slimnīcas nozagt. Kad latviete gribēja jaundzimušajai uzģērbt savas skaistās, iepriekš sagatavotās drēbītes, personāls bija neizpratnē, kāpēc tas vajadzīgs.
Honkongas slimnīcā bērniņš bija apģērbts tādā kā slimnīcas uzsvārcī ar atvērtu aizmuguri.
Slimnīcā bija noteikta apmeklētāju stunda, kad blakus dzemdētājām nāca ciemos milzīgi lieli un skaļi radinieku pulki. Nogurusi no slimnīcas, Evita pieprasīja došanos mājās jau trešajā dienā, lai arī bija veikts ķeizargrieziens. Mājās viņa jutās drošāk, jo tās viņai bija ceturtās dzemdības un trešais ķeizargrieziens. Jau pēc nedēļas viņa sēdējā pie auto stūres un veica savus ierastos mammas pienākumus, vadājot meitas uz pulciņiem un nodarbībām.
Kontrastu pilsēta Kijeva
Lai arī tagadējā dzīvesvietā Kijevā ir noteikti dažādi ierobežojumi saistībā ar Covid-19, tomēr dzīve tur nav pilnībā apstājusies. Latviete priecājas, ka tur var izmantot savas krievu valodas zināšanas, kas labi noder, lai atrisinātu dažādas sadzīves situācijas.
Pilsētā ir daudz kontrastu. Sākot no Padomju laika relikvijām un beidzot ar grezniem restorāniem, luksusa automašīnām un ļaudīm, kas ir tik bagāti un ietekmīgi, ka dodas iepirkties un ved bērnus uz skolu, miesassargu un ieroču pavadīti.
Nespēj iedzīvoties Latvijā
Latviete atminas, ka dzīve Honkongā bija kā "vāveres ritenis", kur ļoti ātri paskrēja laiks. "Sākām griezt vāveres riteni un attapāmies, ka pagājis viens, divi vai trīs gadi."
Pieradusi pie Honkongas straujā ritma, Evita, atgriežoties Latvijā, sākumā piedzīvoja "reverso kultūršoku": "Es nevarēju atrast sev īstu vietu, nezināju, ko darīt un ar ko nodarboties. Man Latvijā viss likās pārāk lēns."
Veržbicku ģimene ik pa brīdim piedzīvo dažādas izmaiņas, un Evita atzīst, ka viņu dzīve ir krietni dinamiskāka, nekā daudziem ir pierasts. Sekojot savam senam sapnim, viņa atrada laiku un iespēju piedalīties konkursā "Mrs. Latvija 2020/2021“.
"Domāju, ka tādā veidā varēšu sevi realizēt, satikšu citas sievietes un varbūt ar kādu izveidošu draudzību." Evita norāda, ka atbalsts pēdējās konkursa nedēļās ir ļoti svarīgs, tāpēc aicina atbalstīt un balsot.
No Honkongas atved konteineru ar mantām
Pirmajā reizē viņi Latviju atstāja tikai ar tām mantām, ko varēja sapakot līdzi koferos, bet, atgriežoties dzimtenē, viņiem līdzi bija vesels jūras konteiners, piepildīts ar mantām.
"Sākumā mūsu īres dzīvoklītis Latvijā bija tik maziņš, ka mēs pat nevarējām konteineru uz dzīvokli atvest. Pusgadu mēs īrējām noliktavu, lai visas lietas tur turētu. Tur bija kuriozi, piemēram, mēs no rīta pamodāmies, bet ārā bija auksts laiks. Mums pat jaku nebija dzīvoklī! Jakas atradās kādā no 250 kastēm, kas saliktas noliktavā. Mēs visi braucām uz noliktavām un gājām cauri kastēm, lai atrastu jakas. Laiks Latvijā bija diezgan interesants."
Radās sajūta, ka viņus neņēma pretī
Kaut kādā ziņā Evitai bija sajūta, ka pēc atgriešanās dzimtenē Latvijas valsts viņus neņēma pretī. Viņa saskārās ar dažādām nejēdzībām, piemēram, kur likt bērnus, kuri visu mūžu mācījušies angļu valodā.
"Vai iet uz starptautiskajām skolām vai tomēr riskēt un likt Latvijas izglītības sistēmā?"
Tāpat viņi nesaņēma pretimnākšanu saistībā ar dzīvesvietu.
"Šīs lietas nav atrisinātas. Reemigrācijas un citi plāni ir sarakstīti laba romāna līmenī. Tur nav nekādu nopietnu lietu, pie kā varētu pieķerties. Es ilgi domāju, vai meitas likt starptautiskajā skolu sistēmā vai parastajā. Nezināju, cik ilgi mēs te būsim. Lai viņas nebūtu atrautas no latviešu realitātes, mēs ielikām latviešu sistēmā, bet privātskolā, jo parastajā valsts skolā es neriskēju. Abi ar vīru esam izgājuši cauri latviešu skolu sistēmai un ļoti labi zinām, ko tas nozīmē.
Tas laiks bija grūts, jo es bieži sastapos ar skolotāju neizpratni, piemēram, vienu no bērniem sūtīja pie logopēda, jo viņa neizrunājot pareizi skaņas. Jā, viņa jau no dzimšanas mācās angļu sistēmā, viņa nezina, kad latviski izrunā šauro vai plato e. Tad jau arī Kariņa un Levita kungiem arī jāiet pie logopēda!"
"Ja skolā runāja par Raini, tad mūsu meitas nezināja, kas viņš ir. Viņas nezināja, kas ir Blaumanis. Viņas zināja Roaldu Dālu un citus starptautiski zināmus rakstniekus. Skolotājas nesaprata vai īsti negribēja saprast, ka viela šādiem bērniem jāmāca citādāk."
Kritiska par Latvijas izglītības sistēmu
Kopumā Veržbicki nebija apmierināti ar Latvijas izglītības sistēmu.
"Nē, nekad es neesmu bijusi apmierināta. Tie mēneši, kad meitas bija Latvijas izglītības sistēmā, bija briesmīgākais laiks."
Meitas pašas arī atzinušas, ka Latvijā gandrīz neko nav iemācījušās. Mēneša laikā starptautiskajā skolā esot iemācījušās vairāk.
Arī attieksmes ziņā meitenēm nepatika klasesbiedru rupjība un necieņa pret skolotājiem. Piemēram, starptautiskā skolā pedagogu uzrunā Misis Bērziņa, bet Latvijā sauc vārdā par Zani. "Tur tā nenotiek. Visiem bērniem ir savstarpēja cieņa, tiek mācīta izpratne par cieņu pret sevi, saviem tuvākajiem."
Vēl Evita uzsver, ka starptautiskā skolā daudz strādāja, lai izskaustu bērnu apsmiešanu, ņirgāšanos, pazemošanu. "Mobings tiek nocirsts pašā saknē." Arī par psiholoģisko klimatu un emocionālo stāvokli ļoti rūpējās. Piemēram, kad kāds bērns kaut vai ieminas par vārdu "pašnāvība", speciālisti, skolotāji, klasesbiedri (būtībā visa skola) operatīvi reaģē un palīdz.
Neplāno atgriezties Latvijā uz pastāvīgu dzīvi
Dzīvojot ārpus Latvijas, ģimene cenšas saglabāt latviskumu un runāt latviešu valodā, uzturēt latviešu tradīcijas un kultūru ģimenē, taču nav plānojusi atgriezties dzimtenē uz patstāvīgu dzīvi. "Mums Latvijā ir māja, un vasarā tur ir ļoti skaisti aizbraukt atpūsties, satikt radus un draugus, bet saglabājot apziņu, ka pēc divām trīs nedēļām atgriezīsimies kaut kur citur."
Viņa arī norāda, ka, dzīvojot dažādās pasaules vietā, ģimene iemācījusies nepieķerties lietām un cilvēkiem, bet maksimāli mācīties, iegūt pieredzi un ņemt to labāko, ko konkrētā vieta piedāvā.
"Esmu iemācījusies cilvēkus, kuri manā dzīvē parādās, novērtēt tajā brīdī, kurā es esmu, bet, ja kaut kas pamainās, es nepārdzīvoju. Esmu pieņēmusi, ka mēs dzīvojam dzīvi, visu laiku esot kustībā un mainoties. Piekrītu, ka cilvēki ienāk mūsu dzīvē konkrētā laika posmā, lai kaut ko mācītu, palīdzētu paskatīties uz dzīvi citādāk."
