Mūžībā devies Valmieras teātra aktieris un režisors Andris Vidiņš

1957. gadā teātra kolektīvā ienāca jauns Teātra fakultātes absolvents. Jaunajam aktierim uzreiz tika uzticēta liela loma – Viktors V. Lāča “Ciemā pie jūras”. Jauno Viktoru spēlēja Andris Vidiņš, puisis no Zemgales zemnieku ģimenes – ar staltu stāju, asiem ērgļa vaibstiem, īpatnēju balsi.

Tā bija viņa pirmā nozīmīgā loma Valmieras teātrī un vienīgā skatuve turpmākos 50 gadus, paralēli darbam pie lomām, iestudējot arī izrādes bērniem.

Nozīmīgākās Andra Vidiņa lomas ir cilvēki, kam īsts vai iedomāts goda kodekss un principi nozīmē tik daudz, ka to vārdā viņi upurē likteņus – savu un citus. Apkārtējie viņus var mēģināt saliekt, bet salauzt – tikai paši.

Tādi ir viņa radītie Arturs (A. Voiničas “Dundurs”, 1964), Laerts (V. Šekspīra “Traģisks stāsts par Hamletu, dāņu princi”, 1972), spoža aktiermeistarība bija vērojama vienā no svarīgākajām tā laika lomām – mācītājs Deividsons S. Moema “Lietus” (1975) Māras Ķimeles iestudējumā. Īpaša bija arī viņa viena no pēdējām, skatītāju un teātra profesionāļu augsti novērtētā loma – Engstrans H. Ibsena lugā “Spoki” (1999). Par šo lomu mākslinieks tika izvirzīts Latvijas teātru skatē nominācijā “Labākā otrā plāna loma”.

Andra Vidiņa bijušie teātra kolēģi, viņu raksturojot, vienbalsīgi teikuši: “Gara aristokrāts, patiess inteliģents.”

Vara Braslas pierunāts un lomas ieinteresēts, Andris Vidiņš atgriezās, lai nospēlētu savu pēdējo lomu Valmieras teātrī – mistisko Veco E. Sniedzes versijā par dzīves jēgu – “Smilšu kaste” (2003).

Andra Vidiņa personiskā dzīve nekad nav izlikta publiskai apskatei. Tomēr divas lietas viņu raksturo visvairāk – pirmā ir beznosacījuma mīlestība pret zemi un to, kas tajā izaug, un otrā ir ceļošana.