Citi ir, bet tu gan tur neesi. Ekskluzīvais sociālais tīkls "Clubhouse" un bailes nokavēt dzīvi
Redzot, kā kārtējais ASV Silīcija ielejā radītais sociālais tīkls “Clubhouse” strauji pārņem internetu un tā lietotāju prātus, ir vērts parunāt par sajūtām, ko mūsdienās angliski dēvē par “fear of mising out” jeb FOMO.
Cilvēki sociālajos tīklos tagad dalās vairākās tematiskās grupās: tajos, kuri savlaicīgi uzzinājuši par vietni “Clubhouse” un jau ir pamanījušies tikt pie ielūguma, bez šaubām pie sevis iekliedzoties: “Es tiku iekšā!”, un tajos, kuri zina, kas tas ir, taču atsakās par to īpaši iespringt.
Vēl ir ļaudis, kuri nav pievienojušies un nezina, kas ir “Clubhouse”, vienlaikus arī nejūtot tā dēļ savās dzīvēs lielu iztrūkumu, taču, fakts, ka ielūgumi uz šo ekskluzīvo vietni internetā tiek tirgoti pat par 150 ASV dolāriem (123 eiro), liek domāt, ka ir arī cilvēki, kuri tik tiešām izmisīgi grib tur būt.
Kas ir tas "Clubhouse", par ko visi runā
“Clubhouse” ir sociālais tīkls, kura pamatā ir audiotērzēšana. Lietotāji tiešsaistē var noklausīties sarunas, intervijas un diskusijas starp interesantiem, pasaulē dažādās jomās aktuāliem cilvēkiem par dažādiem tematiem.
Tas ir līdzīgi, kā klausīties tā dēvētos podkāstus, tikai šoreiz reāllaikā, nevis iepriekš veikta un pēcāk apstrādāta ieraksta veidā.
Domājams, lielu ievērību vietne "Clubhouse" gūst pateicoties tās nosacītajai ekskluzivitātei. Šo aplikāciju nevar vienkārši lejupielādēt un sākt lietot, iepriekš tajā reģistrējoties. Lai tiktu klāt tās saturam – jums ir jāsaņem ielūgums no biedra.
Vairāk par to, kas ir "Clubhouse", esam sarakstījuši šeit.
Vairums sociālo tīklu lietotāju ir saskārušies ar FOMO
Savukārt jēdzienu “fear of mising out” jeb FOMO īsi un skanīgi latviski iztulkot ir pagrūti. Var teikt “bailes palaist kaut ko garām” vai “bailes nokavēt dzīvi”, kas skan nedaudz emocionālāk un tādējādi, iespējams, labāk rezonē ar sajūtām, kādas radušās cilvēkiem, kas ar to ir saskārušies.
Šādu cilvēku turklāt varētu būt pietiekami daudz – vēl 2018. gadā tepat Latvijā veikts pētījums (CSDD), liecina, ka no šāda veida bailēm cieš ap 70% sociālo tīklu lietotāju.
Paturot šo prātā, vērsāmies pie ārsta-psihoterapeita, Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas katedras docētāja Artūra Miksona, lai saprastu, cik kaitniecisks var būt sociālais tīkls, kura viens no galvenajiem unikālajiem aspektiem ir – ekskluzivitāte, ierobežota pieejamība.
Psihoterapeits Artūrs Miksons sarunā ar Jauns.lv laikus norāda – par FOMO jeb bailēm kaut ko palaist garām nebūtu pareizi domāt kā par specifisku diagnozi. Tas drīzāk ir prāta stāvoklis.
“Šis prāta stāvoklis ir saistīts ar tādām izjūtām kā bailes, kauns, arī vainas apziņa. Cilvēks nevar pieņemt lēmumu, jo baidās, ka tādējādi palaidīs garām kādu notikumu vai vērtīgu iespēju. Šāds potenciāls iznākums var provocēt kauna izjūtu un vainas apziņu – cilvēks sāk sevi nosodīt par nespēju,” skaidro speciālists.
“Šāda domāšana ir saistīta arī ar cilvēka tendenci idealizēt lietas vai citus cilvēkus. Pārvērtēt to nozīmi un īpašības. Tā rodas fantāzijas par to, “cik ļoti man to vajag”, “cik ļoti kaut kas, kā man nav, uzlabotu manu dzīvi”. Jo lielāka ir cilvēka uztvertā atšķirība starp viņa pašreizējo stāvokli un stāvokli, kurā viņš vēlas atrasties – jo lielākas no šī visa ir ciešanas,” turpina psihoterapeits.
Artūrs Miksons arī piebilst, ka diemžēl bieži vien šādai domāšanai nav saiknes ar patiesību, proti, konkrēta lieta vai stāvoklis, cilvēkam to iegūstot, laimi tā arī neatnes. Var būt arī pavisam pretēji – no malas ir acīmredzams, ka tas, pēc kā tiecas cilvēks, viņam nebūt nav ieteicams: “Netrūkst arī gadījumu, kad pacients īsti nespēj pamatot, izskaidrot, kā, viņaprāt, kaut kā iegūšana, kaut kur nonākšana varētu nest viņam kādu labumu. Tad nereti tiek piesaukti citi cilvēki, kurus pacients, viņaprāt, ir redzējis kļūstam laimīgākiem, iegūstot šo konkrēto lietu vai nonākot vēlamajā stāvoklī. Tā teikt: “Lūk, cik labi viņam tagad ir! Ja es būšu tur, tad man arī tā būs!” Taču bieži vien šāds skatījums ir aplams.”
Zem šīm bailēm var slēpties īstā problēma
Psihoterapeits norāda, ka (līdzīgi kā ar citām fobijām) arī FOMO nereti ir veids, kā izpaužas citas, daudz nopietnākas pamatproblēmas cilvēka dzīvē.
“Domāt – man ir bailes kaut ko palaist garām, un tā ir mana galvenā problēma – nozīmē līdz galam neapzināties sava pašreizējā stāvokļa realitāti un aktualitāti. Kāds es esmu tagad? Kas tieši man liek skatīties uz ārpasauli, baidoties kaut ko nokavēt? Pieņemsim, ka kādam cilvēkam ir bail, ka viņam nesanāks iekļauties savas jaunās darbavietas kolektīvā? Var šeit novilkt svītru un teikt, ka šīs bailes ir problēma, taču realitātē šīs bailes ir sekas. Sekas tam, ka cilvēks, iespējams, nav prasmīgs, komunicējot ar citiem, ka viņam ir acīmredzams ļoti specifisku prasmju trūkums un iepriekš tādēļ jau ir bijusi negatīva pieredze. Nonākot pie šādas atziņas, tiekam pie iespējas uzdot sev jautājumu: bet ko darīt, lai tā nebūtu? Tā savukārt jau ir pieeja, kas vedina uz risinājuma meklēšanu,” skaidro psihoterapeits.
Gan paaudžu, gan dzīves pieredzes lieta
Speciālists norāda, ka klīniskajā praksē tikt līdz šādai apziņai, pilnvērtīgai situācijas izpratnei, ilgtermiņā strādājot ar pacientu, ir pilnībā iespējams.
Artūrs Miksons arī norāda, ka viņa pieredzē bailes kaut ko palaist garām biežāk ir novērojamas pusaudžos, bet retāk – pusmūža vecuma pacientos. To speciālists skaidro gan ar paaudžu atšķirībām, gan ar atšķirīgo dzīves pieredzi, kuru katra vecuma grupai tipiski šajā dzīves posmā izdodas uzkrāt.
“Pusaudži mūsdienās bieži bažījas, ka neatradīs “to īsto” darbu, “tās īstās, vienīgās pareizās, viņiem domātās” attiecības. Šis ir tāds falšs pieņēmums par to, kā veidojas dzīve – ka cilvēkam kāds kaut kur ir izdomājis tikai vienu pareizo variantu, uz kuru būtu jātiecas. Ka jebkas cits nozīmē izgāšanos, kaut kā vērtīga palaišanu garām,” pauž Miksons.
“Ja runājam par paaudžu atšķirībām un to, ka zem FOMO bieži slēpjas citas risināmas problēmas, tad droši vien jāpiebilst, ka mūsdienās jauniešiem ir tāda ģimenes pieredze, kur daudz tiek vienkārši iedots. Tas, protams, ir gan labi, gan slikti – liecina par to, ka labklājība ir pieejamāka un dzīves līmenis var būt augstāks, taču vienlaikus šādā vidē jaunietim netiek iemācīts, ka iztrūkstošo iegūst, mērķtiecīgi plānojot un rīkojoties. Jautājumi: “Kā dabūt? Kā tikt galā? Kā man rīkoties, lai es nonāktu tur, kur vēlos; dabūtu to, ko gribu?” – ir svarīgi pierast tos sev uzdot. Manai paaudzei pusaudžu gados, piemēram, nebija tik pieejams internets, un tādu pakalpojumu kā “Spotify”, kur acumirklī var tikt pie kārotās mūzikas, kur visa ir tik ļoti daudz. Mēs bijām spiesti paši meklēt visādus risinājumus – rakņāties pa nosacīti sarežģītām datu apmaiņas programmām, piemēram, to pašu “DC++”, meklēt, lejupielādēt to mūziku, ierakstīt diskos, lai nepazūd,” turpina psihoterapeits.
Vai sanāk, ka “Clubhouse” ir problemātisks?
Turpinot par jau pieminēto vietni “Clubhouse”, speciālists norāda, ka tā, neskatoties uz lietošanas noteikumiem, visticamāk, nespēj radīt FOMO jeb bailes kaut ko palaist garām, taču pavisam noteikti var provocēt šādu prāta stāvokli, ja tas cilvēkam jau raksturīgs.
“Cilvēkam, kuram dzīvē nav labu, saturīgu attiecību deficīta šādas aplikācijas esamība un fakts, ka viņš varbūt šobrīd atrodas ārpus šī visa, īpašus pārdzīvojumus, visticamāk, neizsauks. Taču cilvēkam, kuram dzīvē nav paveicies ar attiecību veidošanu, kurš no kontaktēšanās ar citiem nav spējis iegūt visu vēlamo, ekskluzīva, populāra vietne, kurā ielaiž vien ar īpašiem ielūgumiem, protams, var izvērsties kā manāms pārdzīvojums. Skaidrs, ka iespēja tikt šajā klubiņā radīs pretējas – pozitīvas izjūtas,” domā Artūrs Miksons.
Ārsts psihoterapeits gan norāda, ka būtu nepareizi aplikāciju “Clubhouse” vainot par to, kāda tā ir. Cilvēka galvenais uzdevums ir un paliek – apzināt, izprast un risināt tās problēmas, kuras izsauc šīs te bailes kaut ko palaist garām jeb “nokavēt dzīvi”.
