Cenšas ierobežot Latvijas bērnu adopciju uz ārzemēm: vai šādi būtu jārīkojas?

Nav noslēpums, ka bērni bez vecākiem ir arī finanšu avots visām ar viņu aprūpi vai adopciju saistītajām pusēm. Labu peļņu iegūst juristi, kuri nodrošina adopcijas procesus uz ārzemēm, piemēram, maksa par visu dokumentu noformēšanu adopcijai uz ASV var pārsniegt pat 30 000 eiro. Piešķirtie līdzekļi bērnunamos sasniedz summas līdz 1500 eiro uz vienu bērnu mēnesī. Salīdzinot ar parastajām ģimenēm, lieli pabalsti tiek tērēti arī par bērnu audzināšanu audžuģimenēs.

Solījumi nepiepildās

Ārpusģimenes aprūpē Latvijā atrodas aptuveni 6250 bērnu, no kuriem pie aizbildņiem ir 4270, audžuģimenēs – 1350 bērni.

Bērnu aprūpes iestādēs, pēc Labklājības ministrijas datiem, atrodas 585 bērni. Vēl aptuveni pirms diviem gadiem pat vairāki ministri, tostarp tagadējā labklājības ministre Ramona Petraviča, nāca klajā ar apgalvojumiem, ka 2021. gads varētu būt pēdējais, kad valstī vispār pastāvēs bērnunami – visi bērni būšot audžuģimenēs, un viņu adopcija uz ārzemēm vairs nebūs aktuāla.

2018. gada oktobrī noteikti ierobežojumi, kas neļāva ārvalstu adoptētājiem adoptēt bērnus no audžuģimenēm, izņemot gadījumus, ja ārvalsts adoptētājs ir bērna radinieks. Vēlāk par jomu atbildīgā ministre pati atzina, ka ierobežojumus adopcijai uz ārzemēm ir iespējams apiet, pirms procesa uzsākšanas kaut vai uz dažām dienām ievietojot viņus bērnunamos.

Tika pat ieviests šāda veida adopcijas moratorijs līdz 2020. gada 1. septembrim. Tomēr nenotika, kā cerēts, un diskusija joprojām turpinās.

Pēc Labklājības ministrijas datiem, uz 2021. gada 1. janvāri Latvijas bērnunamos pēdējā gada laikā adoptēti 144 bērni, no tiem 117 bērni palikuši Latvijas ģimenēs, 27 devušies uz ārvalstīm.

Adoptētājus pašlaik vēl meklē 396 bērniem, no kuriem vecumā no 10 līdz 18 gadiem ir 228 bērni. No viņiem ar būtiskām veselības problēmām ir 314 bērni, no kuriem 225 ir vecumā no 10 līdz 18 gadiem.

Ierobežojumi un izņēmumi

Pašlaik likumdošana paredz, ka uz ārzemēm atļauts adoptēt tikai bērnus no deviņu gadu vecuma. Izņēmumi atļauti vienīgi gadījumos, kad adoptē uzreiz vienas ģimenes vairākus bērnus, un situācijās, kad bērnam ir kāda smaga, Latvijā grūti vai neiespējami ārstējama slimība.

Tāpat adoptēšana uz ārzemēm atļauta, ja kaut viens no potenciālās jaunās ģimenes ir Latvijas pilsonis vai Latvijas nepilsoņa statusā. Kā vietējais adoptētājs bērnu Latvijā var adoptēt ārzemnieks, kuram piešķirta pastāvīgā uzturēšanās atļauja Latvijā un kura pastāvīgā dzīvesvieta ir Latvijā. Ja bērnu vēlas adoptēt ārzemnieki, kuri ir laulāti, abiem jābūt pastāvīgās uzturēšanās atļaujai un pastāvīgai dzīvesvietai mūsu valstī.

Šādiem kritērijiem patlaban no visiem bērnunamos esošajiem bērniem atbilst un uz ārvalstīm teorētiski būtu adoptējami 123 bērni, no kuriem 96 ir vecumā no 10 līdz 18 gadiem.

Kaut arī ir ļoti daudz labu piemēru, sevišķi attiecībā uz audžuģimenēm, tomēr pašmāju adoptētāju vidū ir izteikta vēlme adoptēt iespējami jaunāka vecuma bērnus un vēlams bez veselības un mentālajām problēmām; tāda vēlēšanās, pēc Labklājības ministrijas datiem, ir 95% potenciālo adoptētāju.

Adopcija juridiski ir sarežģīts process, jo iesniedzamo dokumentu pakete, kas apliecina potenciālo vecāku atbilstību viņu vēlmei, sastāv pavisam no 13 dokumentiem – sākot ar finansiālo stāvokli un dzīves apstākļiem, beidzot ar veselības stāvokli un nekriminālas pagātnes apliecinājumu.

Pastiprināta uzraudzība

Līdz nesenam laikam pēc bērna adopcijas uz ārvalstīm valsts uzraudzīja jaunajā ģimenē notiekošo tikai pirmos divus gadus, un šajā laikā jaunajiem vecākiem bija pienākums informēt uzraugošās iestādes par notiekošo.

Tomēr nesen veikti grozījumi Ministru kabineta noteikumos Adopcijas kārtība, kas paredz, ka turpmāk bērna, kurš adoptēts uz ārvalstīm, pēcadopcijas uzraudzība ilgs līdz pat viņa 18 gadu vecumam. Turklāt pirmos divus gadus pēc adopcijas apstiprināšanas tiesā Labklājības ministrijā pēcadopcijas ziņojums būs jāiesniedz divreiz gadā, katru nākamo gadu – reizi gadā.

Vienlaikus ārvalstu kompetentajām iestādēm noteikts pienākums nodrošināt bāriņtiesai iespēju sazināties ar adoptēto bērnu ar video starpniecību vai telefona zvana starpniecību. Izstrādāta pēcadopcijas uzraudzības ziņojuma veidlapa. Iepriekš pēcadopcijas ziņojums bija jāiesniedz brīvā formā atbilstoši noteikumu prasībām par tajā iekļaujamo informāciju.

Vēl noteikumi paredz, ka kompetentajām iestādēm trīs darbdienu laikā jāinformē Labklājības ministrija par bērna izņemšanu no adoptētāja ģimenes, bērna nonākšanu sociālā dienesta, tiesas vai tiesībsargājošo iestāžu redzeslokā vai jāsniedz cita būtiska informācija, kas var turpmāk ietekmēt bērna uzturēšanos ārvalsts adoptētāja ģimenē.

Parādās kompromiss

Kaut arī grozījumu Bērnu tiesību aizsardzības likumā apspriešanas laikā Saeimā bija arī deputātu priekšlikumi, kas paredzēja adopciju uz ārzemēm aizliegt vispār, tomēr uz pēdējo, trešo lasījumu iesniegtie priekšlikumi liecina par zināmu kompromisu.

Nostāju ir mainījusi arī labklājības ministre Petraviča, kura izteikusies, ka šie lēmumi nedrīkst būt politiski: “Adopcija uz ārvalstīm ir jāvērtē no bērnu labākajām interesēm. Tie skaitļi, cik mums pusaudžu ir institūcijās un cik ilgi viņi tur ir vai arī tiek mētāti pa audžuģimenēm, parāda situāciju, kādā mēs esam. Aizliedzot adopciju uz ārvalstīm, daudziem bērniem iespēja jebkad tikt pie ģimenes tiks liegta.”

Šobrīd, pētot deputātu iesniegtos priekšlikumus trešajam lasījumam, var secināt, ka bērnu adopcija uz ārzemēm tiks atļauta tikai to valstu pārstāvjiem, kuru valstīs ir saistoša gan 1993. gada Hāgas konvencija par bērnu aizsardzību un sadarbību starpvalstu adopcijas jautājumos, gan 1989. gada ANO Bērnu tiesību konvencija.

Lielākais adoptētājs paliek ārpus

Obligāta būs arī prasība, lai Latvijai ar konkrēto valsti būtu noslēgts divpusējs līgums, kas nosaka tiesisko sadarbību adopcijas jomā. Paredzēts izveidot jaunu valsts institūciju – Ārvalstu adopcijas komisiju, kurai piederēs pēdējais vārds sniegt atzinumu, vai konkrētā adopcija atbilst bērna interesēm.

Esot šādiem kritērijiem, no adoptētāju loka tiek izslēgtas ASV, jo šī valsts, viena no nedaudzajām, nav pievienojusies ANO Bērnu tiesību konvencijai. Tiesa gan, tajā pašā laikā šai konvencijai pievienojušās daudzas valstis, kurās bērnu tiesības tiek atklāti un sistemātiski pārkāptas.

Pēdējos divos gados gandrīz visi uz ārvalstīm adoptētie bērni devušies tieši uz ASV. Arī kopējā statistika liecina: kopš 2003. gada uz ārzemēm no Latvijas adoptēti aptuveni 1950 bērni (rēķinot uz iedzīvotāju skaitu, Latvija ir 8. vietā pasaulē), un puse no viņiem nonākuši Amerikas Savienotajās Valstīs.

Viens no šā priekšlikuma iesniedzējiem, deputāts Andrejs Judins, to komentējot Likumam un Taisnībai, ir lakonisks: “Mūsu izpratnē ANO konvencija ir ļoti svarīga bērnu tiesību nodrošināšanā, un, ja ASV arī turpmāk gribēs piedalīties bērnu adopcijā no Latvijas, nekas viņus netraucē tai pievienoties.”

Šobrīd speciāli divpusēji līgumi Latvijai ir noslēgti ar deviņām valstīm – Igauniju, Lietuvu, Poliju, Krieviju, Ukrainu, Baltkrieviju Moldovu, Kirgizstānu, Uzbekistānu, taču šajās valstīs interese par mūsu bērnu adopciju ir minimāla.

Kritēriji, pēc kuriem bērnus uz ārzemēm būs atļauts adoptēt, paliks tikpat stingri.

Advokātes viedoklis: plānotās izmaiņas esot pārspīlētas

Latvijā ar bērnu adoptēšanu uz ārvalstīm nodarbojas arī advokāte Kristīne Lemantoviča, kura uzskata, ka Saeimas plānotās izmaiņas ir pārspīlētas.

Viņa pauž, ka ASV nepievienošanās ANO konvencijai ir procesuāla problēma, jo tā ir federāla valsts un bērnu tiesību jautājumi ir atsevišķi katra štata kompetencē. Tajā pašā laikā ASV ir aktīvi piedalījušās šīs konvencijas izstrādē un vairākos pantos izteiktā redakcija ir ņemta no šīs valsts konvencijas.

Prasības pēc divpusēji parakstīta līguma no valstīm, kuras ir pievienojušās Hāgas konvencijai, esot absurdas. Lemantoviča intervijā Likumam un Taisnībai saka: “Saeimas deputāti nav sapratuši, ka valstis, kas ir pievienojušās šai konvencijai, neslēdz divpusējos līgumus viena ar otru, jo tajā jau ir noteikta kārtība, kā valstīm ir jāsadarbojas adopcijas jautājumos. Tas būtu līdzīgi, kā pieprasīt pasažierim pirkt biļeti, kaut arī viņam jau ir mēneša braukšanas kartīte. Latvija kļūst par apsmieklu starptautiskajā arēnā, izvirzot juridiski nekorektas prasības.”

Lemantoviča arī uzskata, ka, izslēdzot no adopcijas valstu loka ASV, vismaz vairākiem desmitiem bērnu tiks atņemtas jebkādas nākotnes perspektīvas.

“Rūpes par bērniem nebeidzas 18 gadu vecumā, kā tas faktiski notiek situācijā, kad viņi aiziet lielajā dzīvē no bērnunama. Normālās ģimenēs var turpināt mācības un atrast sev vietu sabiedrībā, taču Latvijā ar minimālo valsts atbalstu viņi bieži papildina sabiedrības daļu ar, maigi sakot, zemu sociālo atbildību,” atklāta ir Lemantoviča.

Kam taisnība un vai Saeimas pieņemtie likuma grozījumi uzlabos situāciju ar bērnu adopciju, varēs vērtēt pēc dažiem gadiem. Tomēr kādam bērnam tad jau var būt par vēlu...