Neapskaužami smagi: ģimene, kurā dzīvo jaunietis ar Dauna sindromu, nonāk pazemojošā situācijā
"Man liekas, ka situācija ir vienkārši idiotiska. Invalīdi un viņu aprūpētāji ir situācijas ķīlnieki," tā uzskata režisore Una Rozenbauma, runājot par kārtību, kādā valsts nosaka cilvēka invaliditāti. Viņas brālim Dāvidam ir Dauna sindroms - ģenētiska saslimšana, ko nevar izārstēt. Neskatoties uz vīrieša lielajām veselības problēmām, viņam nav noteikta invaliditāte uz mūžu. Turklāt pandēmijas laikā invaliditātes noteikšana ir vēl sarežģītāka. Savukārt Labklājības ministrijā skaidro, ka katru gadījumu ārstu komisija izvērtē individuāli.
Una Rozenbauma sarunā ar Jauns.lv pastāstīja, ka viņas brālim Dāvidam ir Dauna sindroms - ģenētiska saslimšana, ko nevar izārstēt. Pirms pieciem gadiem Dāvidam apritēja 18 gadi. Toreiz brālis izgāja Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisiju, kas kārtējo reizi secināja, ka puisim nav pazudis Dauna sindroms, un Dāvida mamma bija sapratusi, ka invaliditāte noteikta uz mūžu.
Bet pagājušā gada novembrī ģimene saņēma ierakstītu vēstuli, ka Dāvida invaliditāte ir beigusies. Viņa mamma ironizējusi, ka tas esot brīnišķīgi, un tad jau laikam viņai esot pilnīgi vesels bērns. Tomēr realitāte ir pilnīgi cita - Dāvidam ir ne tikai Dauna sindroms, bet arī garīgā atpalicība un autiskā spektra traucējumi.
Vajadzīgs ekspertu atzinums, bet eksperti nestrādā!
Mamma mēģināja situāciju risināt, bet, lai to izdarītu, ir jāsaņem komisijas ekspertu atzinums, taču Covid-19 pandēmijas laikā ārsti speciālisti ar riska grupu nestrādā.
"Par spīti tam, ka Labklājības ministrija apgalvo, ka Covid-19 laikā ekspertīzes nav jāveic un invaliditāte automātiski pagarinās, tā nav taisnība. Es domāju, ka tur ir kāda nesaprašanās starp valsts ierēdņiem un cilvēkiem, kuru tuviniekiem ir vajadzība pēc invaliditātes."
Pats Dāvids nevar uzrakstīt, cik darbnespējīgs viņš ir
Vēl iespēja, ka Dāvids pats uzraksta komisijai, cik darbspējīgs vai nespējīgs viņš ir. "Tas nav iespējams, jo viņš neraksta un nerunā. Viņš var pateikt tikai dažus vārdus, piemēram, sīpoli, ķiploki un saulīte. No šiem vārdiem ir diezgan grūti savirknēt, cik viņš ir darba spējīgs vai nespējīgs."
Uz regulārām komisijām jāved arī gulošs cilvēks
"Man liekas, ka situācija ir vienkārši idiotiska. Invalīdi un viņu aprūpētāji ir situācijas ķīlnieki. Turklāt tā nav vienīgā situācija," pauž Rozenbauma, piebilstot, ka viņas bērnu auklītei ir vīrs, kurš ir uz gultas, bet, neskatoties uz to, viņš ir regulāri jāved uz komisijām.
Absurdās situācijas dēļ spiesti dzīvot bez pabalsta
Lai noskaidrotu, ko darīt, Dāvida mamma zvanīja ārstējošam ārstam. Tad saņēma ieteikumu no arhīviem dabūt vecos atzinumu, bet Covid-19 laikā, kad gandrīz neviens nav darbā, iepriekšējos atzinumus nevarēja dabūt. Nav arī skaidrs, kāpēc viņam vajadzētu psihologa un psihiatra konsultāciju, ka viņam patiešām nav pārgājis Dauna sindroms.
"Mamma mēģināja situāciju risināt, bet tas neizdevās, tāpēc viņi dzīvo bez Dāvida invaliditātes pabalstu visu šo laiku."
Rozenbaumas vērtējumā ir vienkārši absurdi, ka ģimene paliek bez šī valsts atbalsta tikai tāpēc, ka pandēmijas laikā nav iespējams pierādīt, ka jaunajam vīrietim joprojām ir Dauna sindroms. "Invaliditāte nepāriet. Nav pareizi, ka ierēdņi akli turas pie likuma burta, ka ik pēc dažiem gadiem ir jāveic pārbaude. Ģenētiskas slimības nepazūd. Dauna sindroma gadījumā hromosomu izmaiņas cilvēka dzīves laikā nepazūd un neizgaist gaisā."
Arī maziem bērniem regulāri jāpierāda, ka viņiem joprojām ir Dauna sindroms
Režisores ieskatā nav pareizi, ka regulāras ārstu komisijas jāiet arī nepilngadīgiem bērniem, kuriem ir diagnosticēts Dauna sindroms.
"Man šķiet, ka problēma rodas, jo valsts uz cilvēku neskatās kā uz resursu, kuram palīdzēt, kurā ieguldīt un par kuru parūpēties kaut vai pārējo ģimenes locekļu dēļ, bet gan kā uz tādu, kas mēģina valsti apzagt. Es tiešām nezinu, kā kāds varētu imitēt Dauna sindromu!
Labklājības ministrija nevis rūpējas par cilvēku labklājību, bet mēģina izdarīt tā, lai kādi mistiski ļaundari neapčakarētu sistēmu. Notiek nevis kopējs darbs pie personas labklājības un attīstības, bet visu laiku tiek vaktēts, vai gadījumā nav tā, ka šis cilvēks tomēr varētu strādāt. Pat ja šāds cilvēks var strādāt, tas ir ļoti minimāli un pilnīgi tehnisks darbs. Ir ļoti reti gadījumi, kad cilvēks ar Dauna sindromu var pastāvīgi kaut ko darīt, īpaši mūsu sabiedrībā, kur nav ierasts redzēt cilvēkus ar īpašām vajadzībām un viņu integrācija nav prioritāte," viņa rezumēja.
Kā situāciju skaidro Labklājības ministrijā?
Ar situāciju Rozenbaumas ģimenē iepazinās arī Labklājības ministrijas Sociālās iekļaušanas politikas departamenta direktore Elīna Celmiņa. Vispirms viņa skaidroja, ka saskaņā ar Invaliditātes likumu invaliditāte ir ilgstošs vai nepārejošs ļoti smagas, smagas vai mērenas pakāpes funkcionēšanas ierobežojums, kas ietekmē personas garīgās vai fiziskās spējas, darbspējas, pašaprūpi un iekļaušanos sabiedrībā. Savukārt invaliditātes vai darbspēju ekspertīzi veic personai ar fiziskās vai garīgās veselības traucējumiem, kuru dēļ tai ir radušies stabili funkcionēšanas ierobežojumi.
Bērniem invaliditāte tiek noteikta bez iedalījuma invaliditātes grupās un lielā mērā balstās uz slimības diagnozi, bet pieaugušajiem invaliditātes novērtēšanā tiek piemērota Starptautiskās funkcionēšanas nespējas un veselības klasifikācija, kas nozīmē, ka invaliditātes statuss personām pēc 18 gadu vecuma sasniegšanas ir saistāms ar funkcionēšanas spēju novērtēšanu.
Celmiņa uzsvēra, ka slimība un invaliditāte ir atšķirīgi jēdzieni. Slimība vai diagnoze vienmēr pati par sevi nenozīmē, ka vienlaikus personai ir nosakām invaliditāte, tāpat jāatzīmē, ka pie vienas un tās pašas diagnozes personai var būt atšķirīga smaguma funkcionēšanas ierobežojumi, un attiecīgi invaliditāte var nebūt noteikta vai var būt noteikta III, II, vai pat I grupa.
Katru gadījumu izvērtē individuāli
Viņa norādīja, ka katru gadījumu Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisija izvērtē individuāli, ņemot vērā esošo informāciju nosūtījumā uz invaliditātes ekspertīzi, ko aizpilda personas ārstējošais ārsts, un iesniegumam pievienotos medicīniskos dokumentus. Ņemot vērā funkcionēšanas ierobežojuma smaguma pakāpi, pieņem lēmumu par I, II vai III invaliditātes grupas noteikšanu vai arī invaliditāti nenosaka, ja saslimšana personai nav radījusi funkcionēšanas ierobežojumus vai tie ir viegli, tas ir, nerada būtiskas problēmas personai funkcionēt.
Tādēļ, sasniedzot 18 gadu vecumu, vismaz vienu reizi personai ir veicama invaliditātes novērtēšana atbilstoši pieaugušo invaliditātes noteikšanas kritērijiem.
Celmiņa atzina, ka aprakstītajā gadījumā, iespējams, jaunietim ar Dauna sindromu pēc 18 gadu vecuma sasniegšanas varēja noteikt I vai II invaliditātes grupu atkarībā no funkcionēšanas ierobežojumu smaguma pakāpes.
Tagad var noteikt invaliditāti uz mūžu
Viņa arī informēja, ka no 2019.gada 6.decembra ir spēkā ir regulējums, kas dod tiesības komisijai jau pirmajā invaliditātes ekspertīzē noteikt invaliditāti bez atkārtota invaliditātes ekspertīzes termiņa (uz mūžu). Tas iespējams personām pēc 18 gadu vecuma sasniegšanas, kurām ir iestājušies slimības vai traumas radīti stabili un neatgriezeniski funkcionēšanas ierobežojumi, kas būtu par pamatu invaliditātei visa mūža garumā.
Ja komisija, veicot invaliditātes ekspertīzi (pirmreizēju vai atkārtotu), pēc iesniegtajos dokumentos esošās informācijas var pamatoti izsecināt, ka minētie funkcionēšanas ierobežojumi personai saglabāsies visas dzīves laikā, tai ir tiesības noteikt personai invaliditāti bez atkārtota invaliditātes ekspertīzes termiņa jeb “uz mūžu”.
Speciāliste secināja, ka aprakstītajā gadījumā no sniegtās informācijas saprotams, ka jaunietim pirmo reizi invaliditātes ekspertīze pieaugušas personas vecumā pirmo reizi veikta vēl pirms bija spēkā minētais regulējums.
Tāpat invaliditāti “uz mūžu” iespējams noteikt, ja personai ir stabili un neatgriezeniski funkcionēšanas ierobežojumi, kuru dēļ invaliditāte ir bijusi nepārtraukti noteikta ne mazāk kā piecus gadus. Arī bērnu gadījumā kopš 2018.gada maija tiesiskais regulējums ļauj invaliditāti noteikt uzreiz līdz 18 gadu vecuma sasniegšanai noteiktos gadījumos, tostarp, ja bērnam ir stabili un neatgriezeniski funkcionēšanas ierobežojumi, kuru dēļ invaliditāte ir bijusi nepārtraukti noteikta ne mazāk kā vienu gadu.
"Tādējādi aprakstītā informācijas nav pietiekama, lai izdarītu secinājumus par invaliditātes ekspertīzes biežuma pamatotību konkrētajos gadījumos, par to komentārus varētu sniegt Valsts komisijas ārsti, iepazīstoties ar konkrētajām lietām," Labklājības ministrijas pārstāve pauda.
Dokumentos ir minēts invaliditātes termiņš
Viņa arī vērsa uzmanību, ka personām ar invaliditāti vienlaikus ar lēmumu par invaliditāti tiek izsniegta arī invaliditātes apliecība, kurā tiek norādīts apliecības derīguma termiņš, proti, no datuma, kad apliecība izsniegta, līdz datumam, kad beidzas noteiktās invaliditātes termiņš. Savukārt personai izdotajā administratīvajā aktā (lēmumā par piešķirto invaliditāti) ir norādīts noteiktās invaliditātes termiņš. Valsts komisija nesūta ierakstītas vēstules personām par to, ka tām beidzas invaliditātes termiņš.
Tādējādi aprakstītajā gadījumā jaunieša mammai nevarēja rasties iespaids, ka invaliditāte noteikta “uz mūžu”, jo invaliditātes termiņš bija norādīts gan saņemtajā lēmumā, gan invaliditātes apliecībā, speciāliste norādīja.
Kā invaliditāti noteica ārkārtējās situācijas laikā?
Pēc Celmiņas apgalvotā Labklājības ministrijai nav zināms konkrēts datums, kad beigusies konkrētā cilvēka invaliditāte, "taču tā noteikti nevar būt beigusies ārkārtējās situācijas laikā, jo, ja ārkārtējās situācijas laikā nav saņemts personas iesniegums un nepieciešamie dokumenti atkārtotai invaliditātes ekspertīzes veikšanai, Valsts komisijas iepriekš izdotais lēmums par invaliditāti tiek pagarināts automātiski uz sešiem mēnešiem".
Tas darīts tieši ar mērķi, lai personas ar invaliditāti Covid-19 izplatību ierobežojošo pasākumu dēļ nezaudētu tiesības uz sociālo nodrošinājumu, tas ir, saņemtu invaliditātes pensiju, valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu invaliditātes gadījumā, kā arī citus invaliditātes seku mazināšanai nepieciešamos sociālos pakalpojumus, pabalstus un atvieglojumus. Minētā kārtība attiecas arī uz gadījumiem, ja persona iesniegumu un dokumentus invaliditātes ekspertīzei nav varējusi noformēt un iesniegt trīs mēnešus pēc ārkārtējās situācijas beigām.
Dokumentu var aizpildīt arī tuvinieki
"Attiecībā uz aprakstā minēto, ka jaunietim pašam jāuzraksta Valsts komisijai, cik darba spējīgs vai nespējīgs viņš ir, noprotam, ka varētu būt domāta Funkcionālo spēju pašnovērtējuma anketa personām no 18 gadu vecuma. Vēršam uzmanību, ka pašnovērtējuma anketu var aizpildīt arī cita tuva persona, to attiecīgi anketas nobeigumā norādot," viņa skaidroja.
Ja jaunietim invaliditāte beigusies pirms ārkārtējās situācijas
Gadījumā, ja jaunietim invaliditāte beigusies pirms 2020.gada 9.novembra, tas ir, pirms ārkārtējās situācijas izsludināšanas, šādi lēmumi nevar tikt automātiski pagarināti. Personai jāvēršas pie sava ģimenes vai ārstējošā ārsta ar lūgumu aizpildīt nosūtījumu uz invaliditātes ekspertīzi. Ārsts nosūtījumu aizpildīs, ņemot vērā to informāciju, kas ir viņa rīcībā, nosūtīs Valsts komisijai, izmantojot e-pakalpojumus, par to informējot personu.
Pēc informācijas saņemšanas no sava ārsta, ka nosūtījums ir sagatavots un nosūtīts Valsts komisijai, cilvēkam komisijā jāiesniedz šādi dokumenti: iesniegums par nepieciešamību veikt invaliditātes ekspertīzi un aizpildīta pašnovērtējuma anketa.
Minētos dokumentus cilvēks var iesniegt pa pastu, aizpildot e-iesniegumu portālā www.latvija.lv, parakstot iesniegumu ar drošu elektronisko parakstu.
Valsts komisija pēc dokumentu saņemšanas, kā arī ņemot vērā tās rīcībā esošo informāciju, veiks invaliditātes ekspertīzi atbilstoši normatīvajos aktos noteiktajam un iespēju robežās pieņems lēmumu par invaliditātes noteikšanu vai atteikšanu, Labklājības ministrijas pārstāve rezumēja.
