Starojuma eksperiments šokē pašu pētnieku – daudzviet Rīgā tas ir ārkārtīgi augsts
Piemēram, Krasta ielā ir stiprs elektromagnētiskais starojums, un pētniekam, vides zinātnes maģistram Jānim Blahinam ir aizdomas pret TV raidītāju.
Sabiedrība
2015. gada 6. septembris, 06:05

Starojuma eksperiments šokē pašu pētnieku – daudzviet Rīgā tas ir ārkārtīgi augsts

Jauns.lv

Latvijas Universitātes Atomfizikas un spektroskopijas institūta pētnieks, vides zinātnes maģistrs Jānis Blahins izmērījis elektromagnētisko starojumu Rīgā. Pētnieks apgalvo, ka runa ir par elektromagnētisko smogu.

Veikt mērījumus pētnieku iedvesmojis nesen iegūts jauns elektromagnētiskā starojuma mērītājs TM-195. “Aparāts ir speciāli paredzēts šādu mērījumu veikšanai, un man pašam bija ļoti interesanti noskaidrot pašreizējos elektromagnētiskā lauka rādītājus,” skaidro zinātnieks.

Eksperiments šokē pētnieku

Eksperiments, kas daļēji veikts vienkārši brīvā laika pavadīšanas labad, novedis Blahinu pie satraucošiem secinājumiem: “Nevienā instancē man neizdevās noskaidrot normatīvus, cik liels starojums ir pieļaujams Latvijā, taču Starptautiskā komisija aizsardzībai pret nejonizējošo starojumu (ICNIRP) ir noteikusi iedzīvotājiem pieļaujamos parametrus, proti, 5,5-14,8-10 (attiecīgi – volti, ampēri, vati). Pēc manas pastaigas Rīgas centrā sapratu, ka galvaspilsētā šīs normas tiek pārkāptas pat simts reižu, un tas nu nekādi nevar būt pieņemami!”

Tagad pa mobilo runā no attāluma

Pirmais ar elektromagnētiskā starojuma rādījumiem pārsteidzis pētnieka mobilais telefons – no 13-2-30 līdz 28-3-50 pieliekot pie auss. “Kopumā pārbaudīju piecus dažādus mobilos telefonus, un rādījumi attālumā, kāds sarunas laikā parasti ir no auss, mani šokēja. Kopš tā brīža savu telefonu cenšos lietot caur skaļruņa režīmu,” atklāj Blahins.

Pastaigu pa Zaķusalu pētnieks sācis ar trolejbusa pieturu uz Salu tilta, kur aparāts rādījis 7-10-80, tātad krietni virs pasaulē pieņemtās normas.

Grib aizsegties ar kartonu

“Nokāpjot lejā, pie ūdens, starojums pat nedaudz pastiprinās. Acīmredzot ar sākotnējo radiovilni summējas atstarojums no tilta metāla konstrukcijām. Kādus 200 metrus tuvāk Zaķusalas tornim, uz smilšainā piekrastes ceļa, nokrītas starp 3-4-20. Nokāpjot lejup tos pāris soļus pa nogāzi, kas noved pludmalē, redzu 0,7-1,6-0,23 guļus augstumā (tātad krietni zem normas – Red.), kādu ieņemam sauļojoties,” stāsta pētnieks,

“Kāds vīrs man pienāca klāt un, rādot kartona gabalu, vaicāja vai tad nevarot no radioviļņiem vienkārši aizsegties. Sen, Černobiļas notikumu laikā, večiņas no turienes ciemiem klāstīja, ka no radioaktivitātes nebaidās, jo dzeramo ūdeni novārot divreiz,” atceras Blahins. “Komunistu armijā daži šoferi cerēja šņabja trūkumu organismā aizstāt ar tosolu, atindēšanai virsū uzkožot gana sālītu gurķīti. Par nožēlu, rezultāts tam visam, protams, bija bojāeja.”

Kas apstaro Lucavsalu?

Pētnieks veicis plašus mērījumus arī Lucavsalā, kur oficiālajā pludmalē sagaidījis kārtējais pārsteigums – 6-3-30 (trīsreiz pārsniegta ir vatu norma – Red.): “Ilgi nevarēju saprast, kas tik ļoti apstaro Lucavsalu. Biju arī Dzirnavu un Krasta ielas apkārtnē, un „Latvijas Televīzijas” studija ir gandrīz blakus – atdala tikai ūdens. Uz studijas jumta ir pamatīga antena, kura, kā man šķita, ir uztverošā, taču nekā – starojums piekrastē ir 5,6-16-36, tātad – raidošā. Lūk, kas papildus tik spēcīgi apstaro Lucavsalas peldvietu!”

Rekordliels starojums Āgenskalnā

Pēdējais pārbaudītais objekts eksperimentā – Āgenskalns. “Izpilddirekcijas ēkas pieturā Zeļļu ielas malā rādījumi bija 7,4-18,4-102! Tirgus malā zem torņa 9,4-23-10, un turpat pie Talsu ielas mormoņu mājas ir 8,1-22-87. Tātad neesmu pārliecināts, cik droši āgenskalnieši var gulēt.”

Pētnieks arī salīdzinājis mērījumus pie dažādām slimnīcām. Pie Stradiņa slimnīcas vārtiem aparāts uzrādījis 2,9-7-12, pie Bērnu slimnīcas galvenajiem vārtiem – 0,53-1,1-0,28 lielu starojumu.

Par kaitīgumu zinātnieki strīdas

“Runājot par pasaulē pieņemtām normām un regulām, jāpiemin, ka par elektromagnētiskā lauka patieso ietekmi uz cilvēku joprojām notiek strīdi un diskusijas. Ir tādi, kas apgalvo, ka tas ir ļoti kaitīgs un ir tādi, kas sludina pretējo. Eiropas un starptautiskās komisijas ir pieņēmušas kaut kādas normas, taču tās ir vairāk kā kompromiss starp abiem apgalvojumiem,” stāsta zinātnieks.

Blahins atklāj, ka vides vai apdzīvojamo zonu starojuma normatīvus Latvijā nav izdevies atrast ne vietnē likumi.lv, ne Ministru kabineta, ne Veselības ministrijas mājaslapās. Kādreiz esot bijis darbavietu normatīvs, taču kopš 2012. gada tas ir atcelts, un vietā nekas nav nācis.

Edvīns Rakickis / Foto: Mārtiņš Ziders