Kā nicīgie interneta komentētāji sacēla jezgu un savā ziņā palīdzēja Zanei Eniņai piepildīt sapni
Internetā paustie komentāri var būt ļoti nepatīkami un sāpīgi. Zane Eniņa ir saskārusies gan ar svešu cilvēku atbalstu, gan negācijām. Daļu no komentāriem Zane iekļāvusi arī savā pirmajā grāmatā “Nekaunīgais Pingvīns”, kurā apkopojusi piedzīvojumus Dienvidamerikā, Lieldienu salā un Antarktīdā. Portāls Jauns.lv aicināja Zani uz sarunu par komunikāciju internetā.
Lai nokļūtu Antarktīdā, tu īstenoji neparastu ideju – veidoji pūļa finansēšanas kampaņu. Lūdzu, atgādini, kāpēc un kā tu vāci līdzekļus.
Tobrīd jau vairākus mēnešus ceļoju pa Dienvidameriku un rakstīju par saviem piedzīvojumiem blogā – jau bija pieredzēta Ekvadora, Peru, Lieldienu sala un Argentīna. Nonākot Čīlē, sapratu, ka atrodos ļoti tuvu Antarktīdai, bet nokļūšana turp pārsniedz man pieejamos līdzekļus. Tā nu radās doma par publisku līdzekļu piesaisti jeb, kā to mēdz dēvēt, – pūļa finansēšanas kampaņu. Pasaulē šāda līdzekļu vākšana ir diezgan izplatīta, bet Latvijā tas bija kas salīdzinoši jauns.
Kampaņai devu vārdu “Operācija Pingvīns” un sociālajā tīklā Facebook uzrunāju 100 man personīgi pazīstamus Latvijas biznesa vides cilvēkus, aicinot atteikties no vienām biznesa pusdienām 50 dolāru vērtībā.
Toreiz tu saskāries ne tikai ar atzinīgiem vērtējumiem, bet arī ļoti negatīviem un pat aizskarošiem komentāriem, ko par tevi rakstīja interneta lietotāji. Vai un kā tev izdevās tos neuztvert personīgi un distancēties no tiem?
Nebiju gaidījusi, ka šī aktivitāte sacelts tādu vētru interneta vidē – tas bija grūts laiks. Es nebiju emocionāli gatava tik lielai negativitātei, notiekošo uztvēru gana personīgi.
Komunikācijas sarežģījumus radīja arī praktiskie apstākļi – es atrados laika joslā, kur diennakts ritms bija pretējs Latvijai, interneta darbība bija daudz gausāka nekā mūsu valstī un galu galā – es uzturējos pie draugiem un pieklājība neļāva gluži visu dienu pavadīt pie datora ekrāna.
Tu sastapies arī ar ļoti rupjiem un pazemojošiem komentāriem, ko par tevi rakstīja. Parasti uz ielas satiktiem cilvēkiem mēs neuzdrošinātos teikt kaut ko rupju, bet kāpēc, pēc tavām domām, cilvēki internetā izturas citādāk nekā dzīvē - bez cieņas un pieklājības?
Man šāda rīcība nav pieņemama. Es saprotu, ka cilvēkiem ir dažādi viedokļi par citiem cilvēkiem un viņu rīcību, par notikumiem, tai skaitā, par manu ideju. Protams, tā var nepatikt un kritiku var un drīkst izteikt. Bet, manuprāt, ir jābūt cieņas līnijai, kuru nedrīkst pārkāpt ne internetā, ne dzīvē.
Un, galu galā – vai mēs šobrīd vispār varam nošķirt – kas īsti notiek virtuālajā vidē un kas dzīvē? Mēs tik daudz laika pavadām, komunicējot cits ar citu virtuāli – skola ir internetā, daudziem darbs ir internetā, saziņa ar draugiem un ģimeni notiek internetā. Šobrīd daudziem cilvēkiem lielāko daļu no komunikācijas veido tieši virtuālā saziņa. Un es neredzu nevienu iemeslu, kāpēc šajā vidē mēs drīkstētu uzvesties paviršāk vai rupjāk nekā tiešajā komunikācijā.
Vienlaikus tava ideja par došanos uz Antarktīdu izpelnījās arī daudz labu vārdu. Kā tev šķiet, vai mēs, latvieši, vispār mākam otram izteikt atzinību? Vai mums ir viegli pateikt citam cilvēkam kaut ko labu vai tomēr vieglāk kritizēt un aizrādīt?
Labā bija vairāk. Ja publiskajā telpā pozitīvo un negatīvo viedokļu daudzums bija līdzīgs, man privāti pienāca aptuveni 100 atbalstošas un uzmundrinošas vēstules – tās ļoti stiprināja.
Es domāju, ka mēs mākam teikt gan labu, gan sliktu, tikai sliktais bieži vien vairāk “krīt acīs”. Ir tik svarīgi teikt citiem cilvēkiem labu – paldies pārdevējai, kolēģim, ārstam, vīram, sievai. Ja mani patīkami pārsteidz kāds svešs cilvēks uz ielas, piemēram, ar interesantu apģērbu vai izturēšanos, diezgan bieži pieeju klāt un pasaku komplimentu. Kā tie cilvēki atplaukst! Kāpēc mēs labo nesakām biežāk? Tas neko nemaksā un atnes tik daudz prieka pašam un otram!
Kā, tavuprāt, varētu uzlabot savstarpējas cieņas un atbildības latiņu izteikumiem internetā?
Man šķiet, ka interneta komentāri tieši korelē ar cilvēku iekšējo mieru un laimes sajūtu. Ja esi priecīgs, ar dzīvi apmierināts cilvēks, vai tev gribas otram liet virsū samazgu spaini? Drīzāk nē. Bet, ja tā saucamā “dzīve” tevi ir “izbesījusi” jeb “novedusi”, tev būs dusmas uz visu pasauli – valdību, priekšnieku un teju jebkuru garāmgājēju. Tāpēc brīdī, kad mēs apzināsimies, ka paši esam atbildīgi par to, kāda ir mūsu dzīve un attieksme – pazudīs daudz apkārtējo ienaidnieku un arī dusmas.
Daļu no negatīvajiem komentāriem tu esi iekļāvusi arī savā jaunajā grāmatā. Kāpēc?
Viens no iemesliem ir tāds - mums bieži vien digitālās jomas eksperti saka: esiet ļoti prātīgi ar visu, ko rakstāt internetā, jo tas tur paliks uz mūžīgiem laikiem. Iekļaujot šos komentārus grāmatā, es visai praktiskā veidā apliecinu šo apgalvojumu.
Otrs iemesls – gan negatīvie, gan pozitīvie komentāri ir būtiska stāsta sastāvdaļa, bez tiem ir grūti saprast, kas īsti notika ar “Operāciju Pingvīns”, kāpēc tā izdevās. Un te nu man jāatzīst notikušā paradokss – ļoti iespējams, ka bez negatīvajiem komentāriem tas nebūtu noticis. Neviļus saceltā jezga piesaistīja gan aktivitātei, gan manam blogam cilvēkus, kas par mani neko nezināja. Viņiem iepatikās mans rakstības stils, ceļošanas veids un daudzi kļuva par regulāriem lasītajiem, atbalstītājiem un daži pat par tuviem draugiem. Skatoties ar laika distanci – tieši šie draugi ir mans lielākais ieguvums.
Tu esi aicinājusi ziedot ne tikai savam sapnim, bet arī citu cilvēku vajadzībām. Kāda tad ir bijusi cilvēku atsaucība un reakcija? Vai arī tik pat daudz aizskarošu komentāru?
Cilvēku reakcija uz jebkuru aktivitāti ir dažāda. Viens ar aizrautību atbalsta, cits parausta plecus un iet tālāk, cits metas mācīt, kā jādara labāk, cits sāk gānīties. Un bieži vien saturs nav svarīgs – šāda reakcija var būt teju uz jebko. Jautājums ir par proporciju. Kad esmu aicinājusi palīdzēt citiem, negatīvo reakciju parasti ir mazāk. Tikko noslēdzām brīnišķīgu aktivitāti – piesaistot līdzekļus, izdevās uzbūvēt maizes krāsni Vidzemē, iztikām tikai ar vienu viegli negatīvu komentāru. Tagad vedu atbalstītājiem svaigi ceptus maizes kukulīšus, saņēmēji ir tik priecīgi! Kad saviem vecākiem uz Zelta kāzām publiski kolekcionēju sveicienus no visām pasaules valstīm, atsaucās tik daudz cilvēku, gan pazīstamu, gan svešu. Tas bija tik brīnišķīgi!
Ar ko vispār vajadzētu rēķināties cilvēkiem, kuri uzdrošinās lūgt publisku palīdzību sev vai citiem?
Ar to, ka kāds vienmēr zinās labāk, kā tev jādzīvo, kas ir un kas nav jādara. Kā tajā “Prāta vētras” dziesmā – “jo katrs zin’, kā labāk vaj’g”. Arī uz nosodījuma devu ir jābūt gatavam. Tas nenozīmē, ka nosodījums ir garantēts, bet iespēja ir diezgan liela.
Atceros, ka Pingvīna laikā daudzi teica, ka var lūgt palīdzību tikai galīgas nepieciešamības gadījumā, piemēram, ja ir smagas veselības problēmas. Ap to pašu laiku sarakstījos ar vienu vīrieti, kuram bija vēzis un kurš par to stāstīja publiski, arī aicinot ziedot. Jūs domājat, ka viņam nepārmeta? Tāpat pārmeta – ko velk dzīvību, labāk lai krājot bērēm. Bet, neraugoties uz visu negāciju iespējamību, vajag iet uz priekšu un darīt to, ko esi apņēmies. Jo tie cilvēki, kas tev nostāsies blakus, būs daudz vērtīgāki par tiem, kas spļaus virsū. Padarītais un piedzīvotais vienmēr būs vērtīgāks nekā bailēs iesprostots un nepiepildīts sapnis.
Tu iepriekš esi ļoti daudz ceļojusi, bet diemžēl tagad, Covid-19 pandēmijas laikā, ir ļoti ierobežotas iespējas ceļot. Kā tu kompensē šo savu aizraušanos? Varbūt esi pastiprināti apbraukājusi Latviju? Ko interesantu tu ieteiktu apskatīt Jauns.lv lasītājiem?
Arī pirms pandēmijas esmu daudz ceļojusi pa Latviju – mūsu zeme ir brīnišķīga. Īpaši spilgti to esmu apjautusi tieši pēc ilgstošas ceļošanas. Es negribu ieteikt vienu konkrētu vietu, bet gan kopīgu virzienu – ejiet dabā! Uzkāpiet bākā vai skatu tornī, brieniet pa mežu un purvu, meklējiet dzintaru vai sevi jūras krastā, lieniet alās un apķeriet kokus!
Es šo pandēmijas laiku pamatā pavadu mājās – būvēju no koka vienkāršas mēbeles un namiņus, rakstu, lasu, gatavoju gardus ēdienus un cenšos katru dienu priecāties.
Kas ir tās vietas, uz kurām tu plāno aizbraukt, tiklīdz Covid-19 ierobežojumi būs mazināti un būs atkal iespējas ceļot?
Visvairāk man pietrūkst manu ceļojumos iepazīto draugu – bieži sarakstāmies un sazvanāmies, bet ļoti gribu viņus satikt dzīvē. Ceļabiedri ir izkaisīti pa visu pasauli – Eiropu, Kanādu, ASV, Austrāliju, Indiju, Argentīnu utt. No reģioniem, kur neesmu vēl bijusi, mani visvairāk vilina Centrālamerika un Grenlande.
Starp citu, kā tu tagad jūties, kad pēc Covid-19 pārslimošanas jau pagājis ilgāks laiks?
Esmu patiesi pateicīga, ka man izdevās pārslimot Covid-19 vieglā formā, jo hroniskas plaušu slimības dēļ esmu riska grupā. Nu jau pagājuši divi mēneši kopš saslimšanas un jāteic, ka kopumā jūtos ļoti labi, vien retumis par sevi atgādina nogurums, galvassāpes un bezmiegs.
Es gribu visiem novēlēt stipru veselību, mierīgu prātu un ar drošu sirdi dzīvot pašiem savu dzīvi!
