Jaungada eglīšu rotājumu maiņa pirms 60 gadiem: čiekurus nomaina kukurūza, bet zvaigznes - raķetes
Pirms 60 gadiem, pagājušā gadsimta sešdesmito gadu sākumā Padomju Savienībā, tātad arī Latvijā, kardināli mainījās Jaungada eglīšu rotājumu mode.
Kristīgie simboli kā, piemēram, eņģelīši un Betlēmes zvaigznes jau pārdesmit gadus bija kā padomju varas noliegti. Toreiz varēja svinēt tikai Vecgada vakaru, egli rotājot vien pēc 25. decembra, lai nebūtu nekādas atsauces uz Jēzu Kristu. Bet arī padomju eglītes laika gaitā piedzīvoja būtiskas transformācijas. Šodien reti kuram mājās saglabājušies tā laika eglīšu brīnumi.
1960. gadā skarbie kara gadi jau bija atvirzījušies pagātnē, radusies jauna paaudze, kurai Lielais Tēvijas karš, kā PSRS dēvēja 2. pasaules karu, un pirmo pēckara gadu šausminošā nabadzība bija jau labi tālu pagātnē. Vairs nevajadzēja knapināties, eglīšu rotājumus izgatavojot no marles un vates, jo rūpniecība nu ražoja ne tikai lietas, kurām bija jānodrošina cilvēku elementāru ikdienas dzīvi, bet arī mantas priekam - arī Rīgas eglīšu rotājumu fabrika Jaunciemā, kura darbību turpināja līdz pašam PSRS sabrukumam 1990. gadā, kurai, tāpat kā pārējai PSRS “košuma priekšmetu” sistēmai, vajadzēja pielāgoties ideoloģiskajiem uzstādījumiem.
Krasa eglīšu rotājumu politikas maiņa notika tieši pirms 60 gadiem – ap 1960. gadu, kad klausoties Maskavas Kremļa gadu mijas kurantu skaņās padomju pilsoņiem vajadzēja ideoloģiski pareizi domāt, uz ko vajadzēja norādīt arī eglīšu rotājumiem.
1960./61. gadu mijā dažiem mājās jau bija televizori, kuros, sagaidot jauno – 1961. gadu, varēja skatīties svētku koncertus no Ļeņingradas un Tallinas, suminājumus no Rīgas vai visnotaļ jautru muzikālu komēdiju ar padomju kinodīvu Ludmilu Gurčenko galvenajā lomā “Notvertais mūks”, kas bija tapusi pēc 18. gadsimta pirmajā pusē radītās Henrija Fildinga lugas par jezuīta mūku, kurš ar burvestību palīdzību savā gultā gribēja ievilināt Izabellu, kura savu nevainību jau bija apsolījusi kādam citam. Tiem, kam nebija tālrādes aparātu, nācās lūkoties egļu zaros iekārtajā mirguļojumā, kas bija tikpat aktuāls kā modē nākusī televīzija.
Pašā piecdesmito gadu nogalē, sakarā ar padomju raķešu lidojumiem kosmosā, šī tematika atspoguļojās arī egļu rotājumu ražošanā, un eglītē tika karinātas mantiņas ar kosmonautiem un raķetēm. Piemēram, egļu galotnēs vairs nesprauda zvaigzni, kas politisko pārmaiņu laikā no Betlēmes spīdekļa bija pārvērtusies par Maskavas Kremļa smailes sarkano piecstaraino rotu, bet gan augšup traucošās padomju raķetes priekšgalu ar uzrakstu “CCCP” (“PSRS”). Tolaik arī tapa attiecīgi ideoloģizētas eglītes mantiņas – sputņiki, kosmonauti, kosmiskas bumbas un tamlīdzīgi.
Visi šie kosmiskie rotājumi tika iekārti visnotaļ dīvainas eglītes zaros, jo nu svētku koku vairs nerotāja čiekuri, bet gan kukurūzas vālītes. Arī eglīšu mantiņu ražotāji atsaucās tā laika padomju līdera Ņikita Hruščova aicinājumam kolhozu laukus pārapsēt ar kukurūzu un čiekuru mantiņu vietā sāka ražot spoguļota stikla kukurūzas vālītes. Tolaik radās arī citi eglīšu rotājumu fetiši – tanki, traktori un robežsargi, bet tie nekļuva tik populāri kā padomju kosmiskie sputņiki un kukurūzas vālītes.
Šī eglīšu rotājumu mode ilga apmēram desmitgadi – līdz pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu sākumam, kaut gan padomju eglīšu rotājumu industrija mantiņas kukurūzas vālītes formā ražoja līdz pat PSRS sabrukumam 1990. gadā.
Padomju pilsoņi sagaida 1961. gadu:
Septiņdesmitajos gados PSRS, arī Latvijas PSR, jau kļuva bērniem daudz saprotamākas un mīļākas mantiņas, kuru “mesidžu” varēja novērtēt arī “pūstošajā kapitālismā”, kā, piemēram, Vinnija Pūka vai Karlsona, kas dzīvo uz jumta, tēli.
Astoņdesmitajos gados mantiņu mode jau kļuva abstraktāka un modernākas, piemēram - spīdošas bumbas, lāstekas. Bet pēc tam jau Latvija ieguva neatkarību un egļu zaros atkal sāka kārt eņģelīšus un senās latvju zīmes.
