Jānis Kirmuška, Ziemassvētku vecītis ar 34 gadu stāžu, šogad nāk ar videosveicienu

"1980. gadā iestājos toreizējā Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatorijas Teātra nodaļā, Kultūras un mākslas zinātņu fakultātē. Mācoties 2. vai 3. kursā, man aizsākās pirmā salaveča pieredze, bet tas vēl nebija gluži nopietni. Pavisam kārtīgi šim arodam pieslēdzos 1986. gadā," "Kas Jauns Avīzei" stāsta Kirmuška. Kā Ziemassvētku vecītis viņš apbraukājis teju visu Latviju.

Pārņem stafeti

Jānim labs draugs un teātra krusttēvs bija Valdis Pavlovskis, kurš ievirzīja teātra darbos kopumā un bija arī režisors, aktieris, dramaturgs, ieguvis pieredzi arī Salaveča amatā. Kādā vakarā abiem pļāpājot, Valdis bildis: "Jāni, man laikam pietiks par Salaveci iet, un, ja tevi tas interesē, lūk, te ir koferis!"

"Tas bija vecais tālaika kartona čemodāns, kurā iekšā veča tērps," atceras aktieris. Pavlovskis nodevis viņam pūrā arī dzejas klasiķa Viļa Plūdoņa skaistos vārdus, kurus Jānis aizvien ik pa laikam norunā, jo, viņaprāt, nekas labāks nav izdomāts: "Aizgājušā gada pēdās/Pār zemi ziema sniega segu sedz,/Un Ziemassvētkus gaidīdami,/Bērni eglē spulgas uguntiņas dedz./No pasaku un teiksmu zemes/Pie jums man ierasties ir atkal lemts."

"Valdiņš man šīs vārsmas nodiktēja, es pierakstīju – viņš man iedeva stafeti un kā skolotājs pateica: "Jāni, tas un tas jādara, tādas un tādas rotaļas jāvada."" Katru gadu gan bijusi arī kāda jauna rotaļa, bet ir tādas, kuras tāpat kā divriteni divreiz neizdomāsi, piemēram, plaukstiņpolka kopā ar bērniem un vecākiem – tās ir tradīcijas.

Ko tik tā māsa nedara

Ziemassvētku vecīša gaitās kuriozu gadu gaitā bijis daudz, visus nemaz nevar atcerēties. Bijusi rotaļa "Gribam zināt, gribam zināt", ko mūs mazā māsiņ’dar’. Bērni izdomā, atbild un dziedot rāda atbildes, piemēram, matus ķemmē, matus ķemmē, un visi dara tā. Vai arī – lelles šūpo.

"Atceros, vienā bērnudārzā bērni dzied klasisko par lelles šūpošanu. Es apstājos un prasu – ko vēl dara? Viens saka: "Televizoru skatās!", un tā arī dziedam. Un tad pēkšņi cits nosauc: "Māsa kakā!" Tas pats sekoja arī par brāli... Es sapratu, ka man šī rotaļa jāmet pie malas. Mammas un tēti gan smējās par tādu melno humoriņu. Es tikai noteicu: "Jā, mīļie bērni, visi to darām, jo mēs garšīgi paēdam, un ir jāiet un šīs lietas jānokārto visiem,"" smej Kirmuška.

Zaķis brauc ar Emku

Uzreiz pēc konservatorijas Jānis kopā ar kundzi Lailu sāka strādāt Leļļu teātrī. Abi bijuši arī kādā eglītē Lēdurgā. Tolaik pašiem vēl nebija auto, vietējie atveduši uz svētkiem, apsolot, ka arī mājās nogādās. Aktieriem bija jāpaspēj vēl arī uz teātra izrādi Rīgā.

"Taču izrādījās, ka šoferim, kurš mūs atveda uz Lēdurgu, bija steidzamas darīšanas, viņš devās prom. Tā nu nav kas aizgādā mūs atpakaļ. Vajag steidzami tikt mājās, jo leļļiniekiem izrāde. Uzradās kāds džeks ar Emku – motociklu ar blakusvāģi. Domāju, ārprāts! Man jau nekas, bet kā Lailai? Ir taču ziema. Sieva man teica, lai uzvelku veča kažoku – būs siltāk. Pati savukārt pārtapa par zaķi, jo pasākumā bija šajā maskā. Tā nu ķiveri uzlikt nevarēja, bet zaķa galvu gan, lai būtu siltāk. Tas nu bija elegants skats – mocītis ar blakusvāģi un mēs kostīmos braucām atpakaļ uz Rīgu. Zaķis, protams, sēdēja aizmugurē," aizvien sajūsminās Kirmuška.

Ar auto cauri alejai pie ļeņinekļa

Kādā gada nogalē aktieru pāris uzstājies Carnikavas bērniem. Uz galvaspilsētu steigušies atpakaļ nu jau ar savu mašīnu, bet, iebraucot Rīgā, liels korķis priekšā un visa tagadējā Brīvības iela ciet. Uz teātri vajag braukt pa Elizabetes ielu, bet tur vispār nav kreisā pagrieziena.

"Es domāju – apbraukšu riņķī, tad pa tagadējo Tērbatas ielu un tad jau uz Leļļu teātri. Bet korķis tāds, ka pie toreizējā Ļeņina pieminekļa apstājos neizkustoties uz minūtēm piecām. Taču pēc trim minūtēm jāsākas izrādei! Laila pasmej un saka: "Ko tu, Jānīt, gļēvs? Nevari izbraukt pa aleju?" Tas ir – pie Ļeņina pieminekļa pa vidu kokiem. Man divreiz nav jāsaka, uzdodu ātrumu un maucu cauri pa vidu. Šodien es tā nedarītu, bet toreiz jaunības maksimālismā bijām dulli un vieglprātīgi. Tomēr galvenā apziņa, ka uz izrādi jātiek. Paspējām uz trešo zvanu. Nezinu, kāpēc mani nepaņēma, tā teikt, ciet, un es pēc tam vēl gaidīju, ka mani kāds meklēs – milicija varbūt. Bet toreiz vēl visur nebija kameru."

Kad panti beidzas, jādzied himna

Jau jaunajos laikos Jāni kā Ziemassvētku vecīti uzaicināja uz privātu sarīkojumu savrupmājā, uzreiz jutis, ka saimnieki ir ļoti bagāti. Trīs bērni, un dāvanās – divritenis, planšetdators, citas dārgas lietas. Vecaistēvs staigā ar cigāru zobos, vieglā, labā garastāvoklī pēc garšīga viskija nobaudīšanas.

Dāvanā vienam no zēniem, pirmklasniekam, bijis dators. Pieaugušie teikuši: "Nu, par šo dāvanu tev jāskaita baigais dzejolis vai jādzied dziesma!" Taču puisis jau saņēmis desmit dāvanas, un panti visi beigušies. Pat sportiskie priekšnesumi izpildīti – špagats taisīts, kūleņi.

Pie dārgās dāvanas puika tad nu pēkšņi sāka dziedāt Latvijas himnu. "Es saku: "Pagaidi, stop!" Visi pieceļas kājās un lūr lielām acīm. Puika nodziedāja himnu no viena gala līdz otram," atceras Jānis.

Citreiz ar Edgaru Liporu, kurš bieži braucis līdzi kā muzikants un ir talantīgs vīrs, kopas "Vilki" vadītājs, bijuši uz Ziemassvētku sarīkojumu skolotājām. Rotaļas pieaugušajiem izdomājuši mazliet pikantākas nekā bērniem.

"Es Edgaram klusi prasu: "Ko vēl tālāk?" Viņš pēkšņi man saka: "Reiz bija bunkurs 13", jo viņu kopai ir tāda dziesma. "Reiz bija bunkurs 13,/Kur veči dzīvoja,/Kad granātu tur iemeta,/Tad sūdi pajuka." Es saku: "Traks esi, šito tiešām?! Ui, ui, ui!” Un pēkšņi mans pārinieks turpina ar “Reiz... mežā dzima eglīte". Tad es sapratu, ka viņš mani paķēra, tā teikt, uz muļķi ar svētku klasiku."

Rod jaunus variantus

"Vecāki ir padomājuši, ka bērniem vajag ko veselīgāku. Paciņās, protams, ir dažādas konfektes – šokolādes, sūkājamās, bet ir arī mandarīni, ābolīši vai piparkūkas. Es jūtu, ka cilvēki par saturu padomā, bet dāvanās gadu gaitā nekas daudz nemainās. Ir forši, ja ir kāda grāmata bērnam," iepriekšējos gados novērojis vecītis.

Šobrīd viņa svētku tērps jau saposts, tikai eglītes jārīko citādi. "Šogad īsti nevar teikt, ka Ziemassvētku vecītim trūktu piedāvājumu darbiņam, bet, ņemot vērā valdības norādījumus un to, ka mēs esam likumam paklausīgi ļaudis, tad kā ir, tā ir. Gandrīz visi pasākumi ir atcelti. Bet ir laba jauna tendence, kas priecē – vecāki zvana un lūdz viņu atvasēm attālināti aizsūtīt videosveicienu," atklāj Kirmuška.

"Tā nu mana vecīša pieredze sāk veidoties atšķirīga no citiem gadiem, interesanti, jo tas ir kas jauns. Vecāki saka: "Ziemassvētku vecītis nevar nākt pie mums uz mājām, bet gribam, lai jūs videosveicienu atsūtāt mums pirms ģimenes koncerta. Pēc priekšnesuma savukārt pateikšu: "Vai, cik tas bija skaisti! Redzat, zem eglītes es jums esmu atsūtījis dāvanas. Redz, kur tās ir noliktas!" Cilvēki jau atrod visādas izejas no situācijām. Svētki jau būs, bet ne tik plaši kā katru gadu, taču šis laiks mums visiem ir jāpārdzīvo. Protams, tas iesit man pa kabatu, jo ģimenes budžetā biju rēķinājies ar ikgadējo vecīša honorāru," atzīst aktieris.

Vēlējums pieredzes bagātajam Ziemassvētku vecītim ir gan bērniem, gan pieaugušajiem: "Sirsnīgi gribu novēlēt ikvienam pēc iespējas vēlāk piedzīvot to lielo vilšanos, kad uzzināt, ka Ziemassvētku vecītis un stārķis ir viens un tas pats cilvēks – tavs tētis!"