Spēkavīrs, kurš vairs nevar pacelt pat hanteli - slavenākais Covid-19 slimnieks Latvijā par veseļošanos un pārdzīvojumiem

44 gadus vecais uzņēmējs Kristaps ar Covid-19 saslima pēc tam, kad ar to Natālijas Draudziņas vidusskolā inficējās viņa dēls. Saslima visa ģimene, bet Kristaps vissmagāk – viņš vairākas nedēļas pabija slimnīcā. Un tieši ar savām reportāžām no palātas Kristaps kļuva pazīstams visā Latvijā. Viņš aktīvi (cik nu bija spēka) sociālajā tīklā "Twitter" reportēja par savu veselības gaitu, par notiekošo palātā, atbildēja uz jautājumiem, dalījās pieredzē. Tagad Kristaps ir atgriezies mājās, taču veselība atgriezusies vēl nav. Par to viņš pastāstījis žurnālam "Kas Jauns", atklājot arī, ka, visticamāk, vērsīsies tiesībsargājošajās iestādēs, jo uzskata, ka pie masveida inficēšanās skolā vainojama tās bezatbildīga rīcība vai nepilnvērtīgi izstrādāts plāns infekcijas ierobežošanai.

Nekam nav spēka

Kristaps nu atzīts par veselu no Covid-19, un viņš drīkst iziet sabiedrībā. “Neesmu infekciozs jau ilgāku laiku. Kādā desmitajā dienā slimnīcā man asinīs parādījās antivielas, kas nozīmē, ka slimība ir pārslimota un vīrusu vairs nevaru izplatīt,” paskaidro Kristaps, kuram paredzēta vizīte pie pulmonologa, kurš tad noteiks, vai ir kādi paliekoši plaušu bojājumi un kāda būs turpmākā ārstēšana. Ar veselību tagad esot daudzmaz labi, tikai ātri uznāk nespēks. “Pēc noietiem 50 metriem jau pietrūkst spēka, bet pie 70 metriem pulss rāda 120 sitienu minūtē! Agrāk tādu pulsu sasniedzu pēc pamatīgas velobraukšanas. Pa trepēm arī kāpt ir grūtības. Dzīvoju ceturtajā stāvā, un jau pusceļā pulss sasniedz 130 sitienus!” stāsta vīrietis.

Nogurums ir teju vai vienīgais simptoms, kas saglabājies pēc slimošanas, taču tas pamatīgi ietekmē viņa dzīves kvalitāti. “Es taču nespēju paveikt visvienkāršākās ikdienišķās darbības. Piemēram, man patīk gatavot, taču nogurdina pat stāvēšana pie plīts! Tāpēc ēst taisu sēžot. Suni izvest staigāt nevaru, viņš mani aizvilks pa gaisu, jo nespētu noturēt...

Kāpēc ir tāds nogurums, nezinu… Plaušas strādā uz pilnu klapi, elpot nav grūtību, skābekļa līmenis asinīs ir normas robežās, bet šis vīruss ar cilvēka organismu izdara ko tādu, ka pēc slimošanas ilgstoši ir pamatīgs nogurums. Un ne jau man vienīgajam tā, tviterī izlasīju, ka ar tādām pašām problēmām saskāries viens ultramaratonists no Latvijas. Un, ja pat viņam – cilvēkam, kuram izturība uztrenēta ilgstošai fiziskai slodzei, – nogurums iestājas ļoti ātri, tad nez kā jūtas netrenētie?” vaicā Kristaps.

Milzīgs psiholoģisks šoks

Cik ilgi viņam tā nāksies justies, nav ne jausmas. “Esmu lasījis, ka citiem Covid-19 pacientiem spēki atgriezušies pēc vairākiem mēnešiem, pat pēc pusgada,” teic Kristaps, kurš tagad vingrinās, cilājot kilogramu smagas hanteles. Lielākiem svariem viņam pagaidām nav spēka, bet vēl pirms pusotra mēneša Kristaps varēja pacelt pat vairāk nekā 100 kilogramu.

Jā, līdz saslimšanai ar Covid-19 Kristaps bija sportisks vīrs – nodarbojās ar smagatlētiku un ikdienā pārvietojās ar velosipēdu. “Dzīvoju Rīgā, bet Babītē man bija objekts, līdz ar to vairāk nekā pusotru gadu ikdienā – gan ziemā, gan vasarā – ar velo nominos no Rīgas uz Babīti un atpakaļ, kā arī citās darīšanās. Vēl regulāri apmeklēju svaru zāli, cēlu svaru stieņus ar trīsciparu skaitļu kilogramiem. Ar bicepsu, īpaši neiespringstot, cilāju 85 kilogramu stieni! Bet tagad nevaru kilograma hanteli pacelt desmit reižu... Tas ir milzīgs psiholoģisks šoks, tikai tagad esmu ar to samierinājies – ka mēneša laikā no laba amatieru līmeņa esmu nokrities... līdz nekam... Pat mans suns zobos var smagāku hanteli pacelt nekā es! Psiholoģiski tas ir pamatīgs trieciens, ka jāatgūst spēki teju no pilnīgas nulles,” šausminās Kristaps.

Hronisku kaišu nebija

Slimojot ar Covid-19, Kristaps zaudējis 20 kilogramu, bet līdz tam viņš svēra 124 kilogramus. Re, re – lielais svars noteikti bijis pie vainas, kāpēc tik smagi saslimis, noteikti kāds iesauksies. Taču Kristaps to noliedz, sakot, ka pie viņa auguma un muskuļu masas šie kilogrami nav bijis nekas “lieks”.

“Esmu 189 centimetrus garš, man krūšu apkārtmērs bija 132, bet viduklī 96 centimetri. Tie, kas cilā svarus, sapratīs, ko tas nozīmē. Proti, ka es nebiju resns! Jā, man nebija “sešpakas”, taču arī alus vēders nekarājās pāri jostai. Slimnīcā ārsti pat atzina, ka tauku procents pret muskuļu masu man bija salīdzinoši mazs, taču organismam bija, no kā ņemt enerģiju. Ja es būtu tievais tips, iespējams, ģībtu, būtu jādod papildu sistēmas,” atrunājas Kristaps.

Vaicāts, kāpēc ir tik smagi saslimis, vai bijušas kādas hroniskas kaites, Kristaps atbild ar piemēriem no savas palātas, kurā viņš ārstējās. “Manuprāt, apgalvojums, ka vissmagāk vīruss skar cilvēkus ar hroniskām slimībām, ir manipulācija ar datiem. Mums bija viens opis, kurš slimoja ar astmu un bija izslimojis ērču encefalītu. Viņam, ja pareizi atceros, bija tikai vidēji smags, vienpusējs plaušu karsonis. Ne viņam vajadzēja skābekli, ne viņš klepoja. Jā, viņam bija vairākas hroniskas slimības, viņš bija vecumā pāri 74 gadiem, taču viņu no slimnīcas izrakstīja visagrāk. Atšķirībā no mums, fiziski trenētiem vīriem, vecumā ap 50 gadiem. Piemēram, viens palātas biedrs, kuru slimnīcā ievietoja dienu vēlāk nekā sievu, strādāja par elektromontieri un izskatījās pēc labi trenēta cilvēka, kurš ikdienā strādā fizisku darbu. Viņš pat nespēja atcerēties, kad pēdējo reizi būtu sasirdzis kaut vai ar parastu saaukstēšanos. Arī man nav hronisku kaišu, pēdējā nopietnā saslimšana bija septiņu gadu vecumā ar meningītu. Bet šī bērnības slimība man turpmākajos dzīves gados nav nopietni atsaukusies,” nosaka Kristaps, kurš ir arī nesmēķētājs.

Izdomā, kā labāk pievienot skābekļa balonu

Slimnīcā Kristapam un citiem viņa palātas biedriem bija nepieciešams papildu skābeklis, un viņš ievēroja, cik māsiņām ir grūti atvienot skābekļa balonu no maskas. Kristaps secināja, kas par problēmu, un izdomāja risinājumu, kas atvieglotu šo darbību – te noderētu kāda speciāla atslēdziņa, ko varētu izgatavot ar trīsdimensiju printeri. Viņš par šo ideju ieminējies tviterī, un uzreiz atsaukušies puiši no uzņēmuma Baltic 3D. “Pats bieži vien esmu strādājis ar ierīcēm, kam nepieciešams tehniskais skābeklis. Tāpēc man ir pieredze un zināšanas, ko un kā ar skābekļa baloniem rīkoties. Mums ar Batic 3D bija videokonference, pētījām tos balonus, meklējām pareizāko risinājumu, un pēc pāris dienām vairāku atslēdziņu prototipi izmēģinājumiem jau bija gatavi,” lepojas Kristaps.

Tiesa gan, Covid-19 slimnieka un brīvprātīgo inženieru kopdarbs situāciju ar balonu pievienošanu maskām pagaidām vēl nav atrisinājis, jo vispirms jānokārto juridiskie jautājumi – jāpanāk vienošanās ar uzņēmumu, kas slimnīcām piegādā šos skābekļa balonus, lai tas sertificētu izveidotās atslēdziņas.

Bet no kurienes Kristapam tāds ķēriens uz praktiskām lietām? Viņa pamatdarbs ir loģistikas konsultācijas, bet bez tā Kristaps nodarbojas ar saules staciju uzstādīšanu, jo hobijs ir visādu tehnisku lietu radīšana. Kristaps ir pieredzes bagāts vīrs ar zelta rokām un praktisku prātu, bet ar uzņēmumu, kas slimnīcai piegādā skābekļa balonus, Kristapam ir īpašas “attiecības”… Izrādās, ka viņam savos inženiertehniskajos projektos bieži nepieciešams tehniskais skābeklis, bet reiz šīs firmas skābekļa balona dēļ kādai Kristapa izstrādātai ierīcei salūzis dārgs ventilis. “Uzrakstīju firmai prasību, lai tā atmaksā man radušos zaudējumus. Taču es tiku iesūdzēts tiesā, pie manis ieradās policija, jo esot pārkāpis likumu – esmu nodevis trešajām personām šo balonu, kas pēc līguma nav atļauts. Tas nekas, ka šī “trešā persona” ir sertificēts ekspertīžu centrs, mani apsūdzēja noziegumā. Pēc šī notikuma savā biznesā nomainīju skābekļa piegādātāju un, tirgojot šīs savas ierīces klientiem, piekodināju: ja tajās tiks lietots tās firmas skābeklis, ierīce zaudēs garantiju. Un mani tas uzņēmums atkal iesūdzēja tiesā, mēģināja uzlikt mantai arestu... Diemžēl šai firmai ir ļoti agresīvi juristi,” nosaka Kristaps.

Simptomu nebija

Kā tad Kristaps vispār nonāca slimnīcā? Kā noķēra šo vīrusu? Kristaps ir Covid-19 upuris Natālijas Draudziņas vidusskolas sērgas “burbulī”: viņa dēls mācās šajā skolā, bija kontaktpersona ar sasirgušu skolotāju, kā rezultātā puika inficējās, un no viņa – vecākā māsa un abi vecāki. To, ka dēls ir slims, ģimene uzzināja tikai tad, kad tika atsūtīts viņa testa rezultāts. “Uzzinot, ka puika ir kontaktpersona, pieteicām viņu testam. Saņemot pozitīvu rezultātu, nekavējoties paņēmu meitu no skolas, informēju sievu, viņa nekavējoties pameta darbu, pats tovakar devos uz lauku māju, jo mums taču ir suns, kam nepieciešamas pastaigas,” atceras Kristaps.

Zīmīgi, ka saslimšanas pirmajās dienās nevienam no ģimenes nebija ne mazāko simptomu. Pirmās pazīmes, ka arī ir inficējies, Kristaps sajuta sestajā dienā pēc iespējamās inficēšanās no dēla. “Līdz tam karantīnā laukos zāģēju mežu, cītīgi darbojos lauku darbos, pašsajūta bija lieliska. Pēc vairākām dienām minimāli paaugstinājās temperatūra, bet vissmagākie simptomi bija aptuveni desmitajā dienā, kad temperatūra pārsniedza jau 39 grādus. Dažas dienas temperatūra mazliet kritās, bet turējās ap 38 grādiem, līdz vienu vakaru piedzīvoju netipisku drudzi – mani kratīja tā, ka nespēju iedzert pat tēju. Sieva izsauca ātros, slimnīcā man konstatēja abpusēju plaušu karsoni smagā formā. Un, kas interesanti, ārsti vēlāk izstāstīja, ka viņu pieredze ir tāda, ka lielākajai daļai Covid-19 slimnieku plaušu karsoni nevar saklausīt ar stetoskopu, to var atklāt tikai rentgens. Arī ātrās palīdzības brigāde teica, ka plaušas man ir tīras,” atceras Kristaps, izstāstot, ka interesanta situācija bijusi arī ar meitu.

“Meitai jau bija uztaisīts tests, tas bija negatīvs, kad viņa pārcēlās pie manis uz lauku māju. Dzīvojām katrs savā stāvā, ēdām atsevišķi, bet, kā izrādījās, tas viss tobrīd bija veltīgi, jo meita tad jau bija izslimojusi! To mēs noskaidrojām vēlāk, kad viņai veica antivielu testu. To parādīju savai ārstei, kura atzina, ka meita viennozīmīgi bija izslimojusi šo vīrusu, jo viņai esot vidēji augsts antivielu līmenis. Tātad izrādījās, ka meita Covid-19 izslimoja pāris dienu pēc inficēšanās, turklāt bez simptomiem, nepamanot to,” teic Kristaps, piebilstot, ka sievai gan slimības gaita bijusi ļoti smaga, taču daudz ātrāk kļuva labāk, un viņa līdz slimnīcai nenonāca: “Ar bērniem tagad viss ir kārtībā, bet sievai, tāpat kā man, strauji uznāk nogurums. Bet pozitīvais ir tas, ka neviena no mūsu kontaktpersonām nav saslimusi. Tātad – mēs nevienu neesam inficējuši!"

Vērsīsies tiesā

Tagad, kad ģimene atgūstas no saslimšanas ar Covid-19 sekām, Kristaps nolēmis vērsties tiesībsargājošajās iestādēs ar prasību noskaidrot vainīgos, kāpēc pēc šīs Natālijas Draudziņas vidusskolas skolotāju ekskursijas tik daudzi cilvēki saslima.

“Es nevainoju tos skolotājus, kas ar saslimšanas pazīmēm – iesnām vai sāpošu kaklu – devās ekskursijā. Nu nezināja viņi, ka ir slimi ar Covid-19! Bet jautājums – kas notika pēc tam? Kurš pieļāva šo masveida inficēšanos skolā un pēc tam skolēnu ģimenēs? Kurš nepildīja nepieciešamās instrukcijas, vai arī šīs instrukcijas ir kļūdainas? Kas ir pie vainas, to noteiks policijas izmeklēšana un tiesa, bet kādam tomēr vajadzētu par to uzņemties atbildību,” uzskata Kristaps.

Un viņam ir pamats noskaidrot vainīgos: “Jau 6. oktobrī puika man rādīja klasesbiedru WhatsApp grupas saraksti, kurā parādījās informācija, ka skolā saslimuši 11 skolotāji. Es vēl dēlam pārmetu, ka nedrīkst izplatīt tādas baumas, taču viņš uzsvēra, ka tās nav muļķības, jo kāds no skolasbiedriem zinot personīgi skolotājus, kas saslima. Es, vēlāk par to domājot, biju neizpratnē – 11 skolotāji saslimuši ar Covid-19, bet skolā nekādas reakcijas! Vēl nākamajā dienā dēls gāja uz skolu, mācības notika arī aiznākamajā dienā, turklāt todien vēl bija draudzības spēle basketbolā. Un tikai 9. oktobrī, kad bija saslimuši vairāk nekā 20 skolotāji – praktiski visi bija tajā ekskursijā –, tika paziņots, ka skola slēgta uz karantīnu.”

Un te nu Kristapam ir vairāki jautājumi: “Cik sapratu no dēla stāstītā, tad šie 11 Covid-19 pozitīvie skolotāji 6. oktobrī bija skolā un vēl novadīja stundas. Kāpēc tas tika pieļauts? Ja jau, kā var noprast, viņi 5. oktobrī uztaisīja analīzes un nākamajā dienā skolēni zināja, ka skolotāji ir slimi, kāpēc šīs personas joprojām atradās skolā? Jau todien visiem, kuri bija šajā ekskursijā, vajadzēja atrasties karantīnā, viņi viennozīmīgi bija kontaktpersonas tiem, kam analīzes bija pozitīvas! Kāpēc vēl uz skolu devās visas šo 11 slimo skolotāju kontaktpersonas – gan skolotāji, gan skolēni? Kāpēc jau tajā 6. oktobrī netika pieņemti visstingrākie mēri – slēgta skola un visi dodas karantīnā? Kādēļ vēl tika rīkots basketbola turnīrs? Kāpēc tika pieļauta tik bezatbildīga situācija, ka inficējās vairāk nekā 100 cilvēku, no kuriem daudzi ļoti smagi saslima? Kas par to ir atbildīgs, ka nu ir sabojāta daudzu cilvēku dzīve?”

Citas ziņas un notikumus skatiet žurnāla "Kas Jauns" šīs nedēļas numurā!